SVĒTUMS ŠODIEN

(30)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

(Turpinājums no iepriekšējā numura)

 Cilvēka genoma pētījumi

“Cilvēka genoma projektu nevar uzskatīt par morālisku ļaunumu. Tādi zinātnes pasākumi arvien vairāk un vairāk "atklāj mūsu Radītāja diženumu, un, pateicoties tiem, cilvēks var izprast apslēpto radīšanas kārtību, sajūsmināties par sava ķermeņa neparastām īpašībām un arī par prātu, redzot tajā it kā Vārda atspulgu, caur Kuru viss ir radīts".

HGP sniedza tik daudz jaunu ziņu par cilvēku, ka apstrādāt to visu nebūs viegli, un šis process aizņems nākamos gadu desmitus.

Problēmas rodas tur, kur sāk izmantot pētījumu rezultātus. Genoma analīze ģenētikai dod pirms tam neredzētas iespējas manipulēt ar cilvēkiem, tādēļ ar lielu atbildību jarīkojas ar rezultātiem, jo tie veido īpašu savijumu starp varu un zināšanām. Ir morāliski atļauts un labs, ja ģenētiskās ziņas kalpo dzīves aizsardzībai un cilvēka veselības uzlabošanai, ņemot vērā morālas un ētiskas vērtības; bet, kad informācija tiks izmantota manipulācijām ar cilvēkiem un sabiedrību, selekcijas un eugenikas mērķim, lai uzurpētu kvasi-dievišķo varu - tad tā nav morāliski atļauta. Viss ir atkarīgs no likumdošanas valstīs, kuras finansē HGP. Lai milzīgais labums no cilvēka genoma pazīšanas neaizsegtu faktu, ka likumu, kuri aizsargā katras personas cieņu, integritāti un brīvību, trūkums ģenētikas jomā var sagādāt cilvēcei lielas nepatikšanas.

Pastāv liela daudzveidība projekta rezultātu novērtējumā: bez nosaukumiem "gēnu telefona grāmata", "dzīves kods", rodas arī tie, kas ir saistīti ar ideoloģiju - "cilvēces Bībele", "Svētais Grāls", "dzīves grāmata". Uzskats, kas noreducē uz tā gēnu izvietojumu, vienlaikus noliedz cilvēka brīvību un viņa atbildību par dzīvi.

Un teoloģija šiem pētījumiem var būt nevis šķērslis, bet tieši otrādi -tā var palīdzēt cilvēcei izvairīties no briesmām, kuras nes ģenētiskas informācijas nepareiza izmantošana. Nākamajā - 5. nodaļā iepazīsimies ar gēnu diagnostikas tēmu un diagnostikas rezultātu izmantošanu saskaņā ar morāles normām.”

Pr. Eduards Voroņeckis

ĞIMENES GARĪGUMS

“Ğimene, cilvēcisko un kristīgo vērtību veidotāja”

Sagatavošanās katehēzes 6. Pasaules Ģimeņu saietam -

(Mehiko, 2009. gada 16. –18. janvāris)

 

1. Cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības, lai varētu dzīvot kopā ar Viņu. Cilvēka dabīgais stāvoklis nav ne ateisms, ne agnosticisms, ne reliğiskā vienaldzība un, tātad, tas nevar būt arī sabiedrības noteicošais stāvoklis. Mēs, cilvēki, esam būtiski saistīti ar Dievu, līdzīgi kā māja ar arhitektu, kas to ir veidojis. Mūsu grēku sāpīgās sekas var aizmiglot šo apvārsni, taču agrāk vai vēlāk mēs skumsim pēc mājām un pēc Debesu Tēva mīlestības. Ar mums notiek tāpat kā ar līdzībā attēloto pazudušo dēlu: viņš nemitējās būt dēls pat tad, kad aizgāja no sava tēva mājām. Šī iemesla dēļ, neraugoties uz savu izlaidīgo dzīvi, viņš tomēr juta nepārvaramu vēlmi atgriezties mājās. Patiesi, visi cilvēki vienmēr izjūt nostaļğiju pēc Dieva un izdzīvo to pašu svētā Augustīna pieredzi pat tad, ja nav spējīgi to izteikt tikpat spēcīgi un skaisti: „Tu mūs esi radījis sev, Kungs, un mūsu sirds ir nemierīga, līdz tā neatdusas Tevī” (Atzīšanās, 1,1).

2. Kristīgā ğimene, apzinādamās šo patiesību, liek Dievu savu bērnu dzīvē jau no pirmajiem viņu apzinīgās dzīves brīžiem. Tā ir vide, kurā tie aug. Tā viņiem palīdz atklāt un pieņemt Dievu, Jēzu Kristu, Svēto Garu un Baznīcu. Vecāki jau no bērnu dzimšanas brīža vienprātīgi jautā Baznīcai bērnu Kristību un tos ar prieku pienes saņemt Kristību ūdeni. Pēc tam tos vada sagatavoties Pirmai Komūnijai un Iestiprināšanai, pieraksta uz draudzes katehēzi un meklē tiem atbilstošu skolu, kura viņus vislabāk audzinātu katoļticībā.

3. Tomēr, patiesa bērnu kristīgā audzināšana neaprobežojas tikai ar Dieva sapratni kā vienu no viņu dzīves svarīgajām lietām, bet gan to liek dzīves centrā tā, ka visas citas aktivitātes – inteliğence, izjūtas, brīvība, darbs, atpūta, sāpes, slimība, prieki, materiālie labumi, kultūra, ar vienu vārdu sakot: viss - būtu veidots un vadīts aiz mīlestības uz Dievu. Bērniem, pirms katras aktivitātes vai arī pēc kaut kā neizdarīta, vajadzētu iemācīties domāt: „Ko Dievs vēlas lai es darītu vai arī tagad pārtrauku darīt?”. Jēzus Kristus, atbidēdams rakstu mācītājam, apstiprināja Vecās Derības ticīgo pārliecību un ticību tam, ko tie uzskatīja par „galveno bausli” un sacīja: „Pirmais bauslis ir šis: Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli un ar visu savu spēku” (sal. Mk 12,28; Lk 10, 25; Mt 22,36 utt.).

4. Šo audzināšanu, kurā mīlestībai uz Dievu ir ierādīta centrālā vieta, ikdienas dzīvē galvenokārt īsteno vecāki: lūdzoties ğimenē kad ir ēdienreize, veicinot bērnus pateikties par saņemtajām dāvanām, steidzoties pie Viņa ikvienā sāpju brīdī, piedaloties ar bērniem svētdienas Svētajā Misē, pavadot viņus Izlīgšanas sakramenta saņemšanai, utt.

5. Rakstu mācītāja jautājums bija tikai: „Kāds ir augstākais bauslis?”. Taču Jēzus, viņam atbildēdams, piemetināja: otrs bauslis ir līdzīgs pirmajam: „Mīli tuvāko kā sevi pašu”. Tātad, „Viņa bauslis” un Viņa mācekļu „atšķirības zīme” ir mīlestība pret tuvāko. Tāpat arī svētais Jānis noslēdz ar smalku psiholoğiju: „kā tas, kas nemīl savu brāli, ko viņš redz, var mīlēt Dievu, ko neredz?” (1 Jņ 4,20).

6. Vecākiem ir jāpalīdz bērniem atklāt tuvāko, it īpaši to, kuram ir kādas vajadzības un īstenot mazus, bet patstāvīgus pakalpojumus: dalīties ar saviem brāļiem un māsām ar rotaļlietām un dāvanām, palīdzēt mazākajiem, palīdzēt ubagam uz ielas, apciemot saslimušos radiniekus, palīdzēt vecvecākiem un sniegt viņiem mazus pakalpojumus, pieņemt cilvēkus, piedodot un esot iecietīgiem pret ikdienas nelieliem trūkumiem un apvainojumiem, utt. Šīs lietas, vienu vai vairākas reizes atkātojot, veido mentalitāti un rada labus ieradumus, lai varētu ar mīlestību pret citiem stāties pretim „aizspriedumu” dzīvei un tādējādi darīt bērnus spējīgus veidot jaunu sabiedrību.

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

(Turpinājums no iepriekšējā numura)

BĪSKAPS AMBROZIJS

“Šim nelielajam apskatam par cilvēku un bīskapu Ambroziju pietrūktu kāds raksturīgs elements, ja mēs neielūkotos viņa attiecībās ar civilo autoritāti. Vēl nebija aizmirstas kristīgo imperatoru iejaukšanās Baznīcas dzīvē un doktrīnā iepriekšējās desmitgadēs, kuri dažreiz atbalstīja ariāņu nostāju un visos gadījumos izraisīja lielus sarežģījumus un šķelšanos ticīgo kopienā. Kļuvis par bīskapu, Ambrozijs daudzās situācijās apstiprināja savu noteikto lojalitāti attiecībā uz Valsti, taču apzinājās arī savu pienākumu veicināt atbilstošākas attiecības starp Baznīcu un Impēriju, (26)vispirms pieprasot konkrētu autonomiju savā tiešajā jomā. Tādējādi viņš ne tikai aizstāvēja Baznīcas tiesības būt brīvai, bet lika robežas arī imperiālās autoritātes neierobežotajam absolūtismam, tādējādi veicinot seno civiltiesību atdzimšanu labāko romiešu tradīciju garā.

Tas nebija viegls ceļš, jo viss bija jāizdomā no jauna, un Ambrozijam reizēm bija jāprecizē veids un stils. Ja viņam izdevās savienot stingrību un līdzsvarotību iepriekš minētajos iejaukšanās gadījumos – tas ir, jautājumā par Uzvaras [dievietes] altāri, vai kad tika pieprasīta bazilika ariāņiem, tad toties neatbilstošs izrādījās viņa spriedums Kalliniko lietā, kad 388.gadā tika sagrauta sinagoga tālajā miestiņā pie Eufratas. Uzskatot, ka kristīgam imperatoram nevajadzētu sodīt vainīgos un pat nevajadzētu piespiest viņus izlabot nodarīto zaudējumu, (27) viņš pārsniedza [likumīgās] prasības pēc ekleziālās brīvības, mazvērtējot citu tiesības uz [reliģisko] brīvību un taisnīgumu.

Divus gadus pēc Tesalonikas izpostīšanas, kas notika, atriebjoties par kāda karavadoņa noslepkavošanu, Ambrozija attieksme pret Teodoziju bija apbrīnojami pretēja. Bīskaps taktiski un stingri norādīja imperatoram, kas bija aptraipījies ar tik smagu noziegumu, par nepieciešamību izdarīt gandarīšanu, (28) un Teodozijs, pieņēmis šo aicinājumu, “baznīcā publiski apraudāja savu grēku” un “ar žēlabām un asarām lūdza piedošanu”. (29) Šī slavenā epizode atklāj Ambrozija prasmi vislabākajā veidā iemiesot Baznīcas morālo autoritāti, atsaucoties uz nomaldījušās personas sirdsapziņu, neņemot vērā savu varu un paceļoties pāri atriebībai par netaisnīgi un cietsirdīgi izlietām asinīm.

13. Patiesi liela bija šī svētā bīskapa persona un neparasti iedarbīgs viņa darbs Baznīcas un sava laika sabiedrības labā! Ambrozijs vēlēja, lai viņa kā cilvēka, priestera, gana piemērs būtu kā jauns impulss visiem mūslaiku ticīgajiem – bīskapiem, priesteriem, Dievam veltītajām personām un lajiem – apzināties, ka ir nepieciešams savu dzīvi saskaņot ar Evaņģēliju un kļūt par tā aizvien dedzīgākiem apustuļiem tuvojoties trešās kristīgās tūkstošgades slieksnim.”

tulkojusi M. Biruta Krivteža

 

(turpinājums sekos)

LAJU GARĪGUMS

IEPRIECINĀT

 

“Slavēts lai Dievs un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, žēlsirdības Tēvs un katras iepriecināšanas Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās, lai arī mēs paši varētu iepriecināt tos, kas cieš visādas apspiešanas, ar to mācību, ar kādu Dievs mūs iepriecina.”

(2 Kor 1, 3-4)

 

Uzklausīšana

Abats Pjērs (Abbè Pierre), “Testaments”

Pilsētā ikdienas var sastapt aizvien vairāk sieviešu un vīriešu, kuri lūdz palīdzību... Tas ko varētu darīt... ir izturēties tā, ka šī sieviete, šis vīrietis pamana, ka jūs viņu redzat... Kādu dienu viens no viņiem man teica: “Vissliktākais tajos brīžos ir viņu skatiens. Viņiem nav nekādas atšķirības starp cilvēku, kurš ubago un afišu, kas atrodas tam aizmugurē uz sienas”. ...No brīža, kad esmu ievainots ar bezdarbnieka ievainojumu, ar uz ielas atrodošās jaunas sievietes ievainojumu... tāpat kā mamma, kas slima ar sava bērna slimību, manī tas viss uzsprāgst ar vardarbīgas bumbas spēku. Lūk, ko nozīmē mīlestība – būt ievainotiem ar citu cilvēku ievainojumiem. Tas nozīmē – pievienot visus manus spēkus otra spēkiem, lai kopīgi tiktu dziedināti no viņa kaites, kas ir kļuvusi arī manējā.

 

Pārdomām

• Lūdzieties bez mitēšanās.

Dari iespējamo, lai atrastos blakus tam, kurš ciešs un kad tu jūties nevajadzīgs un nespēcīgs, ļauj, lai Svētais Gars pats iepriecina.

• Ieprieciniet, ieprieciniet manu tautu, saka jūsu Dievs. Runājiet uz Jeruzalemes sirdi.

Citiem, nav vajadzīgs žēlums, bet gan „iepriecinājums”, t.i., dzīvē saņemt kā dāvanu cerību. Centies „iepriecināt”.

 

Lūgšana

Jēzu, mēs ceram uz Tevi. Mums ir paļāvība un pārliecība, ka, lai arī kādās grūtībās mēs atrastos, Tava visvarenā mīlestība būs vienmēr mums blakus.

Guljelmo Džakvinta


Web master