SVĒTUMS ŠODIEN

(31)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Pāvests Benedikts XVI mūs uzrunā no Svētās Zemes …

 

Ticīgo uzdevums ir atklāti sludināt to, kas mums ir kopīgs”, tiekoties ar dažādu reliģiju pārstāvjiem. Uzsvēra, ka pastāvošās atšķirības nedrīkst mazināt cieņu pret Visvareno, kas mūs vieno ar citiem cilvēkiem. Šīs transcendentālās realitātes avots ir Dievs. „Ticība apliecina patiesības esamību. Kas tic, tas meklē patiesību”.

„Daži vēlas mūs parliecināt, ka mūsu atšķirības ir iemesls domstarpībām, tāpēc tās ir grūti pieņemt – teica Benedikts XVI. – Taču zinām, ka tā ir arī brīnišķīga iespēja dažādu reliģiju cilvēkiem iemācīties dzīvot kopā, cienīt viens otru un savstarpēji mudināt iet Dieva ceļus.”

„Gan jūdiem, gan kristiešiem pienākas vienlīdz rūpēties, lai tiktu respektēts cilvēka dzīvības svētums, ierādīta centrālā vieta ģimenei, nodrošināta jauniešu izglītošana, kā arī reliģijas un sirdsapziņas brīvība”…

„Esmu atnācis, lai klusumā apstātos šī memoriāla priekšā, kas ir uzcelts, lai pagodinātu miljoniem briesmīgajā Shoah traģēdijā nogalināto ebreju piemiņu. Viņi zaudēja savas dzīvības, bet nekad nezudīs viņu vārdi. Tie ir neizdzēšami iegūluši viņu mīļo sirdīs, izdzīvojušo cietumnieku sirdīs, kā arī visu to sirdīs, kas ir apņēmušies nekad vairs nepieļaut šādus briesmu darbus un atkal apkaunot cilvēci. Taču visvairāk, viņu vārdi ir uz mūžīgiem laikiem ierakstīti Visvarenā Dieva sirdī.”

 „Katoliskā Baznīca, kas ir nodevusies Jēzus mācībai un kuras nolūks ir atdarināt Viņa mīlestību uz cilvēkiem, izjūt līdzjūtību pret upuriem, ko šeit atceras. Līdzīgā veidā, tā jūtas tuva visiem, kas šodien ir pakļauti vajāšanām rases, ādas krāsas, dzīves apstākļu, vai ticības dēļ. Viņu ciešanas ir Baznīcas ciešanas, tāpat arī viņu cerība pēc taisnības, ir Baznīcas cerība. Kā Romas bīskaps un svētā Pētera pēctecis, es, tāpat, kā mani priekšgājēji apgalvoju, ka Baznīca ir apņēmusies lūgties un nenogurstoši strādāt, lai nodrošinātu, ka ienaids nekad vairs nevaldīs cilvēku sirdīs. Ābrama, Īzaka un Jēkaba Dievs ir miera Dievs (sal. Ps 85:9).”

 „Šeit satiekas trīs lielo monoteisko reliģiju takas, atgādinot kas tām kopējs. Katra tic Vienam Dievam, Radītājam un visa Valdniekam. Katra atzīst Ābramu kā ciltstēvu, kā ticības vīru, kuram Dievs piešķīra īpašu svētību. Katrai gadsimtu gaitā ir bijis daudz sekotāju un katra ir devusi iedvesmu bagātīgam garīgajam, intelektuālajam un kultūras mantojumam. Pasaulē, ko, diemžēl, plosa šķelšanās, šī svētā vieta kalpo par stimulu labas gribas vīriešiem un sievietēm strādāt, lai pārvarētu pagātnes nesapratni un konfliktus, un uzsāktu godīga dialoga ceļu, kura mērķis ir celt taisnības un miera pasauli nākamajām paaudzēm.”

„Tie, kas pielūdz Vienu Dievu, tic, ka Viņš cilvēkiem liks atskaitīties par saviem darbiem. Kristieši apgalvo, ka dievišķās prāta un brīvības dāvanas ir šīs atskaitīšanās pamatā. Prāts liek apzināties visas cilvēku ģimenes kopējo dabu un likteni, bet brīvība pamudina sirdi pieņemt citu cilvēku un žēlsirdīgi viņam kalpot. Nedalāmā mīlestība uz Vienu Dievu un žēlsirdība pret tuvāko tādējādi kļūst par asi, ap kuru griežas viss pārējais. Tieši tāpēc mēs nenogurstoši strādājam, lai pasargātu cilvēku sirdis no ienaida, dusmām un atriebības.”

ĞIMENES GARĪGUMS

Ğimene – krietnas morālās sirdsapziņas veidotāja

1. Mūsdienu cilvēks ir aizvien vairāk pārliecināts, ka cilvēka cieņa un aicinājums pieprasa to, lai viņš savas inteliğences gaismā atklātu vērtības, kas ierakstītas viņa dabā, tās nemitīgi attīstītu un īstenotu savā dzīvē, šādi veicot arvien lielāku progresu. Taču morālo vērtību vērtējumā, tajā, kas ir labs un kas ir slikts, un tāpat arī tajā, ko vajag un ko nevajag darīt, viņš nevar vadīties pēc sava personīgā vērtējuma. Cilvēks savas dvēseles dziļumā atklāj kāda likuma klātūtni, kas nenāk no viņa paša, bet kuram ir jāpaklausa. Šo likumu Dievs ir ierakstījis cilvēka sirdī tādā veidā, lai viņš kā persona to pilnveidotu. Dievs cilvēku personīgi vērtēs vadoties pēc šī paša likuma.

2. No tā izriet, ka nevar pastāvēt patiesa cilvēka cieņa kā vien respektējot viņa dabas būtisko kārtību. Protams ka ir mainījušies un turpina mainīties daudzi cilvēka dzīves konkrētie nosacījumi un vajadzības. Tomēr ikvienā ieražu attīstības stāvoklī, tajā, kas attiecas uz dažādiem dzīves veidiem, vajadzētu vadīties pēc nemainīgu principu noliktiem ierobežojumiem, kas balstīti uz svarīgiem elementiem un uz cilvēka dzīves būtiskām attiecībām. Tie ir elementi un attiecības, kas ir daudz vairāk kā tikai vēsturiskās iespējas.

3. Šie būtiskie principi, kas ir labi izprotami ir iekļauti dievišķajā, objektīvajā un universālajā likumā caur kuru Dievs sakārto, vada un valda pasaules un cilvēku kopienas ceļus pēc savas gudrības un mīlestības plāna. Dievs dara cilvēku līdzdalīgu savam likumam, lai viņš varētu arvien vairāk iepazīt nemainīgo patiesību. Bez tam vēl Kristus ir iedibinājis savu Baznīcu kā patiesības balstu un pamatu un tai ir devis nemitīgu palīdzību – Svēto Garu. Tas ir tāpēc, lai tā nekļūdīgi saglabātu morālās kārtības patiesības un izskaidrotu autentiskā veidā ne tikai atklāto pozitīvo likumu, bet arī morālos principus, kas nāk no pašas cilvēciskās dabas un kas nes līdzi cilvēka attīstību un pilnveidošanos.

4. Mūsdienās daudzi atbalsta to, ka atsevišķas cilvēka darbības normas nav atrodamas ne cilvēka dabā, ne arī atklātajā likumā, bet, ka vienīgais absolūtais un nemainīgais likums ir cilvēka cieņas respekts. Turklāt, filozofiskais un morālais relatīvisms noliedz, ka pastāv jebkāda objektīva patiesība gan ētiskās būtības, gan darbības jomā. Katram pašam esot jābūt savai patiesībai, tā, ka ikviens var skaidrot lietas un uzvedību pēc savas personīgās inteliğences un sirdsapziņas. Kopdzīve bez laulības mums uzspiestu vispārpieņemtu patiesību, kas, pateicoties piekrišanai, mums ļautu mierīgi dzīvot. Uz šiem pamatiem balstās likumi, kurus izdod demokrātiskie parlamenti. Baznīcai šeit nevajadzētu neko iebilst, bet, ja tā to darītu, tad ielauztos jomā, kas uz to neattiecas, šādi bīstami apdraudot demokrātisko kārtību.

5. Šādi priekšnosacījumi rada postošas sekas personai, ğimenei un sabiedrībai. Tādā veidā tiek attaisnots aborts kā sievietes tiesības, mēğinājumi legalizēt eutanāziju, dzimstības regulēšanu, likumus, kas arvien vairāk pieļauj šķiršanos, ārlaulības attiecības, utt.

6. Kristīgā ğimene ir liela izaicinājuma priekšā – veidot bērnu morālo sirdsapziņu patiesībā un krietnumā, skrupulozi respektējot viņu cieņu un brīvību. Tas ir jādara, lai bērniem palīdzētu veidot krietnu sirdsapziņu attiecībā uz lieliem cilvēka dzīvi skarošiem jautājumiem: Dieva, Radītāja un Pestītāja pielūgsme un respekts, mīlestība uz vecākiem, dzīvības, sava un citu cilvbēku ķermeņa respekts, materiālo labumu un tuvākā goda respekts, brālība starp visiem cilvēkiem, radīto lietu universālais liktenis, lai nebūtu disriminācija reliğisku, sociālu vai ekonomisku iemeslu dēļ, utt. Šīs mācības pieturpunkti ir Desmit Dieva baušļi un Kalna svētības..

7. Vecākiem mūsdienās ar paļāvību un drosmi ir jāaudzina savus bērnus pēc šīm būtiskajām vērtībām, sākot ar visradikālāko: patiesības eksistence un nepieciešamība to meklēt un tai sekot līdz bērni īstenojas kā cilvēki. Citas mūsdienās svarīgas vērtības ir mīlestība uz taisnīgumu un skaidra un smalkjūtīga seksuālā audzināšana. Tai jābūt tādai, kas vestu pie sava ķermeņa novērtēšanas, kā arī mentalitātes un prakses pārvarēšanas, kas to padara par egoistiska apmierinājuma objektu.

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

(Turpinājums no iepriekšējā numura)

BĪSKAPS AMBROZIJS

« UZ DIEVA VĀRDU VĒRSTAIS SKATIENS » (30)

14. Kopā ar Hieronīmu, Augustīnu un Gregoru Lielo, svētais Milānas Bīskaps ir viens no četriem doktoriem, kurus latīņu Baznīca uzlūko ar īpašu cieņu. Tāpēc vēlos īpaši pasvītrot šo viņa personības dimensiju, aplūkojot to tuvās Jubilejas perspektīvā.

Pirmo norādi mums sniedz fakts par Dieva vārda lomu Ambrozija dzīvē. “Lai iepazītu Kristus patieso identitāti – rakstīju Tertio millennio adveniente — ir nepieciešams, lai kristieši [...] ar atjaunotu interesi atgrieztos pie Bībeles”. (31) Te Ambrozijs mums var būt par skolotāju un ceļvedi: patiesi, viņš bija izcils ekseģēts Bībelē, ko iekļāva savā katehēzē kā ierastu tematu. Visi viņa darbi ir iedvesmoto Grāmatu skaidrojums.

Svētais Bīskaps ir veltījis visu Expositio Lūkasa Evaņģēlijam un daudzos savos rakstos, īpaši atsevišķās vēstulēs, labprāt komentē Pāvila vēstules, ar dzīvu dalību atgādinot apustuļa domas. Taču ar īpašām simpātijām Ambrozijs kavējas pie Vecās Derības grāmatām. Tajās viņš atrod ilgu un dedzīgu gatavošanos Kristus atnākšanai, kas kā “ēna” - vēl nepilnīgi, bet jau sapienciālā veidā iezīmētu, pasludina Evaņģēlija pilno atklāsmi.

Ar iedziļināšanos, saskaņotās patristiskās tradīcijas garā lasot gan vienas, gan otras Derības Bībeles lappuses, Ambrozijs aicina vērst uzmanību ne tikai uz literāro nozīmi, bet arī uz morālo nozīmi, kas apgaismo uzvedību, kā arī uz alegoriski-mistisko nozīmi, kas ļauj tēlos un atstāstītajās epizodēs atklāt Kristus un Baznīcas noslēpumu. Tādējādi, jo sevišķi, daudzas vecās Derības personas atklājas kā “pirmtēli” un Kristus figūras anticipācijas. Lasīt Svētos Rakstus nozīmē lasīt Kristu. Tāpēc Ambrozijs dzīvi iesaka lasīt Svētos Rakstus integrālā veidā: “Dzer no abiem - Vecās un Jaunās Derības biķeriem, jo abos tu dzer Kristu. Dzer Kristu, kas ir vīnogulājs; dzer Kristu, kas ir akmens, kas izšļāc ūdeni; dzer Kristu, kas ir dzīvības strūklaka; dzer Kristu, kas ir upe, kuras ūdeņi dara auglīgu Dieva pilsētu; dzer Kristu, kas ir miers”. (32)

 

tulkojusi M. Biruta Krivteža

(turpinājums sekos)

LAJU GARĪGUMS

LIECINĀT

Mēs pasludinājām jums mūsu Kunga Jēzus Kristus spēku un atnākšanu, nesekodami izgudrotajām pasakām, bet būdami aculiecinieki Viņa varenībai.

(2 Pēt 1, 16)

 

Uzklausīšana

Domeniks Sigalini (Domenico Sigalini), “Šis Evaņğēlijs mani interesē”

“Ejiet pa visu pasauli” tur jūs mani atradīsiet tagad un vienmēr. Mans vēstījums, mana dzīve, mans spēks ir jūsu rokās un tie ir jāizlieto pasaules ceļos. Tie neatstāj, bet noliek satikšanos ārpus mazo piederību, mazo sirdsapziņas nelīdzsvarotību, sīkumainās identitātes čaulas. Pasaule ir Evaņğēlija laukums, cilvēku ceļi ir virzieni, slāpes pēc mīlestības, miera un patiesības, lai aicinātu meklēt jaunus apvārkšņus. Visas ciešanas ir ceļa norādījumi. Ticība nav līdzīga kādam labumam, kas jāaprok dzīvē kā dārgs naudas gabals. Kad nāksi atkal, lai izraktu, to tur vairs neatradīsi, nebūs vairs ticība, bet gan ideoloğija, vara, ērtības, egoisms, arheoloğija, muzejs, pelējums. Ticība stiprinājas un pieaug vienīgi tad, kad to dāvā. Visi apustuļi devās ceļā. Mēs, toties, bieži vien esam sēdoši.

 

Pārdomām

• Klauvējiet un jums atvērs.

Visskaistākā dāvana, ko varam dot savam tuvākam ir lūgšana. Stāsti Dievam par saviem tuviniekiem, draugiem, ienaidniekiem un paziņām.

• Pasaulei nav nepieciešami skolotāji, bet liecinieki.

Liecini par savu prieku dzīvot, sludini cerību, kas ir Kristus, neizslēdz nevienu no Dieva mīlestības Skaistās Vēsts.

 

Lūgšana

Kungs, palīdzi mums kļūt par spēku, spējīgu celt jauno pasauli, kurā dzīvot kā viena debesu Tēva un vienīgās Mātes Marijas bērniem, brāļiem Tevī, Tavas Baznīcas uzticīgiem mācekļiem.

Guljelmo Džakvinta

Web master