SVĒTUMS ŠODIEN

(33)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

No Dieva Kalpa Guljelmo Džakvintas, bīskapa un kustības dibinātāja, rakstiem

Mēğināsim kļūt par garīgās brālības apustuļiem visās vietās, visos līmeņos, ar visiem līdzekļiem un tad apjautīsim, ka šodien patiešām ir nepieciešams rast mūsu vidū patiesu, dāsnu, saprotošu brālību un piešķirt mūsu attiecībām ar Dievu dziļu un pamatīgu saturu.

Šo apustulātu veic katras ğimenes locekļi paši savā ğimenē un viņiem pazīstamo ğimeņu labā, tur, kur tas visvairāk ir nepieciešams. Jaunieši un jaunietes to veic ar saviem draugiem, strādnieki – savā darbā, ierēdņi – savos birojos, profesionāļi – katrs savā darbošanās laukā.

Taču, it īpaši tajos zināmajos gadījumos, kad brālība ir tikusi ievainota, nepieciešams nonākt iekšējā vienotībā ar tiem, kuri ciešs.

No “L’amore è rivoluzione”(Mīlestība ir revolūcija)

 

 

Lai jūsu vaigu vienmēr rotā smaids, bet asaras, kas parādās jūsu acīs būtu vienīgi prieka asaras. Taču, ja nevarēsi atturēties no sarūgtinājuma un sāpju asarām, tad, lai vienmēr būtu kāds, kas tās nosusinātu.

Tonino Bello

ĞIMENES GARĪGUMS

Ğimenes līdzstrādnieki: draudze un skola

1. Saprotams, ka kristīgā audzināšana tiecas uz to, lai pesona sasniegtu briedumu, bet jo īpaši vēlas, lai kristītie ik dienas arvien vairāk apzinātos saņemto ticības dāvanu un iemācītos, it sevišķi ar liturģijas palīdzību, pielūgt Tēvu garā un patiesībā (sal. 4,23). Kristīgā audzināšana vēlas, lai viņi sagatavotos dzīvot kā „jauni cilvēki” patiesā taisnīgumā un svētumā (sal. Ef 4, 22-24), šādi sasniegtu Kristus pilnības mēru (sal. Ef 4,13) un sniegtu ieguldījumu Kristus Miesas pieaugšanā. Tā vēlas, lai kristītie iemācītos liecināt par to cerību, kas ir viņos (sal. 1 Pēt 3, 15) un pārliecinoši palīdzētu celt kristīgo apziņu pasaulē (sal. Gravissimus educationis, 2).

2. Vecāki, dāvādami saviem bērniem dzīvību, uzņemas nopietnu atbildību viņu audzināšanā, un, tajā pat laikā, saņem tiesības būt par pirmajiem un galvenajiem viņu audzinātājiem. Vecākiem ir uzdevums veidot ğimenisku vidi, kas būtu mīlestības un žēlsirdības iedzīvināta attiecībā pret Dievu un cilvēkiem, un, kas veicinātu bērnu pilnvērtīgu audzināšanu. Tāpēc ğimene ir, kā tas jau bija teikts iepriekšējās katehēzēs, pirmā sabiedrisko tikumu skola, kas nepieciešama visai sabiedrībai. Tā ir vieta, kur bērni jau no pirmajiem dzīves gadiem iemācās pazīt un pielūgt Dievu un mīlēt tuvāko. Tāpat, tā ir vieta, kur viņi veic pirmo cilvēciskās sabiedrības un Baznīcas pieredzi, un, tā ir visiedarbīgākais līdzeklis, lai iesaistītu bērnus pilsoņu sabiedrībā un Dieva Tautā. Tātad, kristīgās ğimenes nozīmīgums Baznīcas dzīvē un attīstībā ir tik milzīgs, ka tai iztrūkstot, to būtu ļoti grūti aizvietot.

3. Tomēr ğimene viena pati nespēj veikt savu misiju un tai ir nepieciešama valsts palīdzība. Sabiedrības pienākums ir aizsargāt vecāku un citu, audzināšanā iesaistīto personu, tiesības un pienākumus, tāpat arī sadarboties ar tiem un papildināt – tad, kad nepietiek ar vecāku un citu sociālo iestāžu spēkiem – audzināšanas darbu pēc atbalsta principa, apmierināt vecāku vēlmes, un, vadoties no kopējā labuma, radīt piemērotas skolas un institūtus. Tomēr valstij nevajadzētu nostāties pretī vai arī iesaistīties konfliktā ar vecākiem, bet gan būt par viņu labākajiem sabiedrotiem un līdzstrādniekiem, visur sniedzot ieguldījumu. Vadoties pēc vecāku norādījumiem, to vajadzētu darīt tajā jomā, kur viņi nespēj dot. Šai likumīgai un ietekmīgai sadarbībai vajadzētu iesistīt arī visus, kā privāto, tā arī valsts izglītības centru skolotājus. No šīs sadarbības gūs labumu galvenokārt bērni, taču tāpat arī sabiedrība un pati skola. Tas notiks tad, kad šie bērni nākotnē kļūs par labākiem pilsoņiem un daudzi no viņiem sniegs patiesu ieguldījumu skolas attīstībai.

4. Ğimenei ir arī nepieciešama draudze. Patiešām, vecāki audzina ticībā galvenokārt ar savu kristīgās dzīves piemēru. Jo īpaši tas notiek caur mīlestības pieredzi ar kādu tie mīl savus bērnus un ar viņu dziļo savstarpējo mīlestību, kas ir dzīva Dieva Tēva mīlestības zīme. Bez tam vēl viņi, vadoties pēc savām spējām, ir aicināti sniegt vispārēju, gadījuma vai nesistemātiska rakstura reliğisku izglītību, kas palīdzētu atklāt Kristus, pasaules Pestītāja noslēpuma klātbūtni ğimenes dzīves notikumos, liturğiskā gada svētkos, bērnu aktivitātēs skolā, draudzē, grupās, utt. Tomēr ğimenei ir nepieciešama draudzes palīdzība, jo ticības dzīve bērnos nobriedīs tik lielā mērā, cik apzinīgā veidā tie konkrēti iesaistīsies Dieva Tautas dzīvē. Tas notiek galvenokārt draudzē. Tieši tur viņš vispirms kā bērns un pusaudzis, bet vēlāk kā pieaugušais, svin un stiprinājas ar sakramentiem, piedalās liturğijā un iesaistās dinamiskā karitatīvā un apustulāta kopienā. Tieši tāpēc draudzei vienmēr, it īpaši ar sakramentiem, kas ievada kristīgā dzīvē, ir jābūt vecāku rīcībā, bet nevis otrādi.

5. Ģimene, skola un draudze ir trīs realitātes, kas savstarpēji viena otru papildina un apvienojas bērnu audzināšanā. Par cik lielāka ir savstarpēja sadarbība un apmaiņa, kā arī, draudzīgākas attiecības, par tik iedarbīgāka būs arī bērnu audzināšana.

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

(Turpinājums no iepriekšējā numura)

BĪSKAPS AMBROZIJS

16. Ambrozijs saviem ticīgajiem pastāvīgi skaidro Svētos Rakstus, kas tiek sludināti liturģijā. Tie viņam ir iedvesmas avots un pamats visai sprediķošanai un viņa rakstiem: Bībeles komentāriem, vēstulēm, bēru uzrunām, sociāla rakstura traktātiem, tīri garīga rakstura darbiem. Viņa stilu caurauž bibliskie tēli un izteicieni: varētu teikt, ka viņš ne tikai runā par Bībeli, bet runā Bībeli, kas kļuvusi par viņa domu un vārdu iekšējo būtību. Tādā veidā Svētie Raksti sātina klausītājus, kas kļūst par aizvien kompetentākiem to pazinējiem. Ambrozija vadītā Baznīca mums atklājas kā patiesi Dieva Vārda veidota un modelēta.

Ļoti vēlos, lai viņa piemērs mudina likt Bībeli aizvien vairāk kristīgās dzīves centrā un lasīt to ar tādu ticību un tik dziļi, kā to darīja izcilais paraugs un drošais skolotājs Milānas Bīskaps.

III-« KRISTUS MUMS IR VISS » (38)

17. Svētā Ambrozija gads sakrīt ar laikposmu, kas, gatavojoties Lielajai Jubilejai, būs “veltīts pārdomām par Kristu, Tēva Vārdu, kas kļuva cilvēks caur Svēto Garu. Patiesi, ir nepieciešams izgaismot izteikti kristoloģisko raksturu Lielajai Jubilejai, kas svinēs Dieva Dēla Iemiesošanos - pestīšanas noslēpumu visam cilvēku dzimumam”.(39)

Saistībā ar Nīkajas koncilu, kura enerģisks aizstāvis bija svētais Ambrozijs, viņš tiek atzīts par kristoloģiskās un trinitārās doktrīnas skolotāju. Milānas Bīskapa mācības vienojošais centrs ir Kristus; no Kura tā gūst savu teoloģisko spožumu un pievilkšanas spēku uz garīgo dzīvi. Tāpēc ir ļoti svarīgi apskatīt šīs mācības galvenos punktus, īpaši gatavojoties jaunajai Tūkstošgadei, kas tuvojas.

18. Sākot no triades De fide, De Spiritu Sancto e De incarnationis dominicae sacramento, Ambrozijs daudzos rakstos izklāsta savu mācību par Trīsvienību, kurā sniedz izcilas domas, kas kalpos kā paraugs tālākai trinitārās teoloģijas attīstībai Rietumos, neaizmirstot, ka Dieva noslēpums vienmēr pārspēj mūsu saprašanu un mūsu apgalvojumus. (40) “Patiesi esam sapratuši, ka pastāv atšķirība starp “Tēvu un Dēlu un Svēto Garu” (Mt 28, 19), bet ne sajaukšanās (confusione); atšķirība, bet ne nodalīšana, atšķirība, bet ne pluralitāte, […] dieviškā un brīnišķā noslēpuma dēļ Tēvs eksistē vienmēr, vienmēr eksistē Dēls, vienmēr – Svētais Gars […]. Zinām atšķirību, bet nezinām apslēpto, nevaram izpētīt cēloņus, sargājam noslēpumus” (41)

tulkojusi M. Biruta Krivteža

 

(turpinājums sekos)

LAJU GARĪGUMS

UZTICĪBA

Ņem, Kungs, un saņem visu manu brīvību, atmiņu, prātu un gribu.

Ņem, Kungs, un saņem visu to, kas man pieder.

Svētais Ignācijs no Lojolas

 

 

No Dieva Kalpa Guljelmo Džakvintas, bīskapa un kustības dibinātāja, rakstiem

 

“Nepieciešams prast uzlūkot dzīvi ar bērna smaidu un apbrīnu nevis ar pievilta veča smagnējo skatienu. Ir fiziskais vecums un ir morālais vecums. Cik gan bieži pietuvojoties cilvēkiem, aptveram, ka viņi ir priekšlaicīgi novecojuši! Mums jāuzlūko dzīve pozitīvi pat tad, ja mūs ir skārušas negatīvas pieredzes: nākotne vienmēr ir jāuzlūko kā pozitīva īstenība. Tātad uzlūkosim šo nākotni ar bērna smaidu un apbrīnu kurai nav skumjas nākotnes nojausma. Mums, kuriem ir Kunga drošība un palīdzība, ir jābūt šādai uztverei. Mums, neraugoties uz daudzām grūtībām un neļaujot, lai tās mūs pieveic, ir jāuzlūko dzīve mierīgi.”

No “La fedeltà”(Uzticība)

 

Lai nekas mūs neiepriecina, kas nebūtu nācis no Tevis, un nekas mūs neskumdinātu, kā vien tas, kas no Tevis attālina.

Svētais Toms


Web master