SVĒTUMS ŠODIEN

(34)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Svētuma apustulāts

Mēģināsim kļūt par garīgās brālības apustuļiem jebkurā vidē, visos līmeņos, ar visiem iespējamiem līdzekļiem, jo tas, kas mums šodien patiešām vajadzīgs, ir atjaunot mūsu starpā īstu un nesavtīgu brālību un piešķirt dziļu saturu mūsu attiecībām ar Dievu. Šādu apustulātu var īstenot ikvienas ģimenes locekļi gan paši savā ģimenē, gan tiekoties ar citām pazīstamām ģimenēm, kurām tas visvairāk nepieciešams, jaunieši to var veikt savu draugu vidū, strādājošie – savās darba vietās. Šim garīgās brālības vilnim jāsasniedz ikviena vieta, un, lai tā notiktu, nedrīkst izvairīties no jebkuriem likumīgiem līdzekļiem, vai nu tie būtu privātas dabas, vai publiski, vai nu personiskā formā, vai  plaša mēroga manifestāciju veidā īstenoti. (..)

Mēs dzīvojam pasaulīguma un pastiprinātas sekularizācijas laikā, tāpēc šāda perspektīva varētu likties naiva. Taču mums vienalga par to jārunā, lai galu galā visi – valsts, draudzes, ģimenes, indivīdi – apzinātos, ka svētuma apustulāts neskar tikai mūsu prāta vai jūtu līmeni, tam ir pilnībā mūs jāpārņem, iesaistot tajā maksimuma dialektikā, kas savu kulmināciju sasniedza krustā sistajā Kristū, kurš nomira par mums mīlestības dēļ.

G. Džakvinta, ‘’Mīlestība ir revolūcija’, 1973

 "Mana vislielākā laime ir kalpot Kungam

viņa slimajos bērnos,

kurus citi cilvēki atgrūž"

Tēvs Damiāns

ĞIMENES GARĪGUMS

Ğimene un Nācaretes Ğimenes paraugs

Sagatavošanās katehēzes 6. Pasaules Ģimeņu saietam—(Mehiko, 2009. gada 16. –18. janvāris)

 1. Ziņas, kuras par Nācaretes Ģimeni mums sniedz Evaņģēliji, ir nelielas, taču ļoti izgaismojošas.

2. Tā ir ģimene, kas veidota laulībā starp Jāzepu un Mariju. Viņi patiesi bija salaulāti, kā to mums vēsta svētais Matejs un svētais Lūkass, un šādi dzīvoja līdz pat Jāzepa nāvei. Jēzus patiešām bija Marijas dēls. Svētais Jāzeps nebija miesīgais tēvs, jo nebija Viņu dzemdinājis, bet tika atzīts par tēvu, t.i., Nācaretes kaimiņi viņu uzskatīja par Jēzus tēvu. Tas bija tāpēc, ka Jāzeps bija salaulājies ar Mariju un ļaudis neņēma vērā Iemiesošanās noslēpumu. Šodien šai laulību realitātei ir ļoti liela nozīme, jo mūsdienās dažādo kultūru un vides civilie likumi, ir tik labvēlīgi kopdzīvei bez laulības, civillaulībām un citām kopdzīves formām, šķiršanās iespējai, utt. Nācaretes ģimene šodien sniedz paraugu pārim, kas veidots no vīrieša un sievietes, kuri uz mūžu vienoti mīlestībā ar publisku dimensiju.

3. Nācaretes ģimene dzīvoja tāpat kā jebkura šīs tautas ģimene, t.i., vienkāršā, pazemīgā, darbīgā veidā, kas, būdama dziļi reliģiska un tālu no reliģiskās un civilās varas centriem, mīl savas tautas kulturālās un reliģiskās tradīcijas. Ceļotājs, kurš tajā laikā apmeklētu Nācareti, neņemot vērā mums zināmos faktus, nebūtu atradis nekādu atšķirības zīmi attiecībā pret citām ģimenēm: ne dzīves veidā, ne ģērbšanās veidā, ne uztura ziņā, ne sinagogā svinamo reliģisko aktu ziņā, ne arī kādā citā lietā. Dievs mums ir vēlējies atklāt, ka ikdienas dzīve ir tā vieta, kurā Viņš mūs gaida, lai mīlētu un īstenotu mūsos savu plānu. Noslēpums ir: spēt dzīvot „šo” dzīvi ar tādu pat mīlestību un neatlaidību kāda bija Svētajai Ģimenei.

4. Kad Evaņģēlijos tiek runāts par Jēzus bērnību, netiek minēts Jāzepa darbs: kalējs, galdnieks, amatnieks... Toties ir skaidri teikts, ka viņš pelnīja iztiku ar savu roku darbu. Marija, gluži tāpat kā visas precētās sievietes, rūpējās par graudu malšanu un ikdienišķās maizes cepšanu, mājas darbu darīšanu un nelielu pakalpojumu veikšanu citiem. Par Jēzu nekas netiek minēts, taču var nojaust, ka Viņš palīdzēja Marijai un Jāzepam viņu darbos. Nācaretes ģimene izdzīvoja to, ko šodien mēs varētu dēvēt par „darba Evaņģēliju”, t.i., darbu kā brīnišķīgu realitāti, kas dara līdzdalīgus Dieva radošajā darbā, kas ļauj uzturēt savu ģimeni, lai palīdzētu citiem kļūt svētiem un ar viņu līdzdalību svētdarīt. Tas veido pilnīgu mūsdienu ģimenes paraugu...

5. Nācaretes ģimene bija dziļi ticīga un ticību praktizējoša izraēliešu ģimene. Tāpat kā citas dievbijīgas ģimenes, tā vienmēr lūdzās ieturot maltīti, katru nedēļu devās uz sinagogu, lai uzklausītu Vecās Derības lasījumu un skaidrojumu, devās svētceļojumā uz Jeruzalemi, lai svinētu Lieldienas un Vasarsvētkus, trīs reizes dienā teica slaveno ebreju ticības apliecību „Klausies Izrael”. Tāpat arī mūsdienās, kristīgai ģimenei, lai tā īstenotu savu audzināšanas sūtību, ir būtiski lūgties ēdienreizēs, ik nedēļas piedalīties svētdienas Svētajā Misē un lasīt Svētos Rakstus.

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

(Turpinājums no iepriekšējā numura)

BĪSKAPS AMBROZIJS

 Attiecībā uz Dēlu, Ambrozijs atgādina, ka Viņš “vienmēr ir ar Tēvu, vienmēr Tēvā”; no Tēva, esamības avota, viņš tiek dzemdināts: “Šīs zīmes raksturo Dieva Dēlu tādā veidā, ka no tām tu vari secināt, ka Tēvs ir mūžīgs, un tāpat arī Dēls nav citāds nekā viņš; no Tēva ir Dēls; no Dieva ir Vārds; viņa godības atspulgs, viņa būtības (Sostanza) nospiedums (zīmogs), Dieva majestātes spogulis, viņa labestības attēls; gudrība, kas izplūst no tā, kas ir gudrs; spēks no tā, kas ir stiprs, patiesība no tā, kas ir patiess; dzīvība no tā, kas ir dzīvs”.

Kristus ienāk pasaulē, lai atklātu Tēvu: “Viņš ir dvēseles mūžīgais spožums, ko Tēvs sūtīja uz zemi tieši tāpēc: lai dotu mums iespēju viņa vaiga gaismā kontemplēt mūžīgās un debesu lietas, vispirms mūs atbrīvojis no miglas, kas mūs nospieda”.

 19. Svētajam Ambrozijam ir vienota vīzija par pestīšanas dievišķo plānu: Dieva pasludināts Vecajā Derībā, tas tika īstenots Jaunajā ar Kristus atnākšanu, kas pasaulei atklāja Tēva vaigu un Trīsvienības gaismu. Kristus Pestītājs aizplīvurotā veidā jau ir iezīmējies radīšanās darbā, atpūtā, kurā Dievs dodas pēc cilvēka radīšanas. “Līdz šim brīdim – norāda Ambrozijs – Dievs ir atpūties, jo viņam bija būtne, kurai piedot grēkus. Vai arī jau tad tika pasludināts nākamo Kunga ciešanu noslēpums, kurās atklājās, ka Kristus ir atpūties cilvēkā, viņš, kas predestinēja sev pašam cilvēcisku miesu cilvēka pestīšanai”. Dieva atpūta priekšatveidoja Kristus atpūtu uz krusta pestījošajā nāvē, un Kunga ciešanas tādējādi jau no paša sākuma iekļāvās universālajā žēlsirdības plānā, kā pašas radīšanas jēga un mērķis.

 20. Par Iemiesošanās un Pestīšanas noslēpumu Ambrozijs runā ar tāda cilvēka degsmi, kas burtiski ir Kristus pievilkts (satverts) un visu skata viņa gaismā. Pārdomas, ko viņš izvērš, izplūst no mīlošas kontemplācijas un bieži vien izvēršas lūgšanās, patiesās dvēseles pacilājumos nopietnu studiju vidū: Pestītājs ir nācis pasaulē “manis”, “mūsu” dēļ – šie izteicieni viņa darbos atkārtojas bieži.

Zināmā veidā vēstīts visās Vecās Derības grāmatās, Vārds nonāk no Tēva klēpja un veic savu misiju sekojošos posmos, kurus Bīskaps, iedvesmojies no Dziesmu dziesmas, pielīdzina brieža lēcieniem, kuru vada mīlestība uz cilvēci un uz Baznīcu. Iemiesojoties Vārds pieņem “kalpa veidu, tas ir cilvēciskās perfekcijas pilnību”; un uzņem sevī, savā miesā visu cilvēci, piešķirot tai privilēģiju, kādas nav pat eņģeļiem. 

(turpinājums sekos)

tulkojusi M. Biruta Krivteža

LAJU GARĪGUMS

JAUNUMA LAIKS

Un izprotiet šo laiku, jo mums jau pienākusi stunda celties no miega; un mūsu pestīšana tagad ir tuvāk nekā tad, kad kļuvām ticīgi.

Nakts ir pagājusi, diena iestājusies; tāpēc atmetīsim tumsības darbus un ietērpsimies gaismas bruņās!

(Rm 13, 11 -12) 

No Guljelmo Džakvintas, bīskapa un kustības dibinātāja, rakstiem

Mums jāmācās no Kristus ikviens tikums, bet it īpaši Viņa pilnīgā veltīšanās. Jēzus sevi atdeva pilnīgi, atdeva it visu, patiešām neko citu sev nepaturēja, kā vienīgi savus vārdus, un izlietoja savu laiku sludinot. Savu laiku! Varētu pat teikt, ka Jēzum nav sava laika, un Viņš ir cilvēks bez sava laika un  savas telpas. Nav laika, kuru paturēt sev, un mēs Viņu varam redzēt pieceļamies no rīta jau pirms citiem; patiešām, Pēteris steidzas pakaļ Jēzum un saka: Visi Tevi meklē, un tas bija rītausmā. (sal. Mc 1, 37). Vēlu vakarā, kad jau saule bija norietējusi, ļaudis veda pie Viņa slimniekus un , tad, beidzis dziedināt slimos, Viņš paliek kopā ar apustuļiem un ir viņu Mācītājs. Un tad seko Jēzus lūgšanas, kas dažkārt ilgst visu nakti: tas ir Tēvam veltīts laiks. Tātad Kristum nav laika priekš sevis. Domājot par Jēzu, varam saklausīt atgādinājumu – mācēt sevi veltīt bez nosacījumiem, būt vienmēr cilvēkiem, kuri neierobežoti saka JĀ.

No “La santità” (Svētums)

 Pārdomām

• Kristus ir Kungs pār laiku.

Tev ir dota dzīvības dāvana. Izdzīvo to ikdienas ar prieku un pateicību.

 • Kristus ir cilvēks - citiem.

Arī mazajās ikdienas lietās seko Kristum, svētdari laiku. 

Lūgšana

Tikai pie altāra mēs gūstam vajadzīgo spēku mūsu izolētībā.

Bez Svētā Sakramenta tāds stāvoklis, kādā esmu es, nav panesams.

Bet, tā kā man blakus ir mūsu Kungs,

es turpinu vienmēr būt līksms un apmierināts

Tēvs Damiāns


Web master