SVĒTUMS ŠODIEN

(35)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

DIVPADSMIT VEIDI KĀ VEIDOT MĪLESTIBAS KULTŪRU.

BĪSKAPS G. DŽAKVINTA

 

No Kustības dibinātāja Guljelmo Džakvintas rakstiem:

“Būt drosmīgam runāt par GARĪGUMU un aicināt citus doties garīgajā ceļojumā.

Būt miera bērniem un pasniegt sevi citiem tā.

Maksimāli izvairīties no strīdiem un nesaskaņām.

Cīnīties ar mums pašiem un apkārtējiem, karsti vēlēties vienmēr sasniegt vairāk.

Uzturēt sevī optimismu dzīves problēmu izvērtēšanā un izplatīt to ap sevi.

Attīstīt sevī nelokāmību un uzticību attiecībās ar citiem - savstarpējās/ģimenes/ sabiedriskajās attiecībās.

Vairot mīlestības apliecinājumus pret saviem tuvākajiem.

Runāt par Dieva mīlestību un par mūsu pienākumu atbildēt viņam ar savu mīlestību.

Praktizēt personiskās, kopienas un liturģiskās lūgšanas.

Darīt citiem zināmu Jēzus pazemības, labestības, mīlestības un miera lielumu, un censties iedzīvināt tos sevī.

Izplatīt svētlaimes garu, ko pasludinājis tas Kungs.

Attīstīt vispārēju dievbijīgu pielūgsmi pret Mariju.”

ĞIMENES GARĪGUMS

“Ğimene, cilvēcisko un kristīgo vērtību veidotāja”

Sagatavošanās katehēzes 6. Pasaules Ģimeņu saietam—(Mehiko, 2009. gada 16. –18. janvāris)

 

1. „Nākotnes evaņģelizācija lielā mērā ir atkarīga no mājas Baznīcas” (Pāvesta Jāņa Pāvila II uzruna 1979. gadā, III vispārējā Latīņamerikas bīskapu konferencē). Un vēl, ģimene ir Jaunās evaņģelizācijas sirds (sal. Pāvesta Jāņa Pāvila II uzruna 1992. gadā, Āfrikas bīskapiem, kuriem ir uzticēts Ģimenes pastorālais darbs). To Baznīca apstiprina jau kopš saviem pirmsākumiem. Šeit ir raksturīgs svētā Augustīna atgriešanās gadījums, kurš atgriezās pie Dieva pateicoties savas mātes, svētās Monikas, caur asaru pārpilnību izlūgtajām žēlastībām. „Ģimene savu Evaņģēlija sludināšanas sūtību veic galvenokārt caur bērnu audzināšanu (EV, 92).

2. Ģimenes evaņģēliskā misija ir sakņota Kristības sakramentā un iegūst jaunu veidu caur Laulības sakramenta žēlastību.

3. Ģimenes evaņģelizācijas pienākums kļūst īpaši nepieciešams un neatliekams vietās, kur antireliģiskā likumdošana tieši pieprasa aizliegt audzināšanu ticībā, vai arī, kur ir pieaugusi neticība, vai arī sekulārisms ir iespiedies tik tālu, ka nav iespējams praktizēt reliģiju. Šāda situācija ir galvenokārt komunistiskajās un ekskomunistiskajās zemēs, kā arī, tā dēvētajās pirmās pasaules zemēs. Šeit mājas Baznīca ir vienīgā vieta kur bērni un jaunieši saņem autentisku katehēzi par pamatpatiesībām.

4. Ģimenei ir īpašs evaņģelizācijas veids kas nesastāv no lielām runām vai teorētiskām lekcijām, bet no ikdienas mīlestības, no vienkāršības, konkrētuma un ikdienas liecības. Ar šādu pedagoģiju tiek nodotas tālāk svarīgākās Evaņģēlija vērtības. Ar šādas metodes palīdzību, gluži kā caur osmozi, ticība ienāk nemanāmi, bet reāli un pārveido ģimeni pirmā un labākajā aicinājumu uz priesterību, konsekrētu dzīvi un celibātu pasaulē, seminārā.

5. Kristīgo laulāto un vecāku kalpojums Evņģēlija atbalstīšanai ir būtiska Baznīcas kalpošana. Tas nozīmē, ka tas sakņojas un nāk no vienīgās Baznīcas sūtības un ir vērsts uz Kristus Miesas celšanu. Tāpēc ģimenes evaņģelizācijas kalpojumam ir jābūt vienotībā un tam ir atbildīgi jāsaskaņojas ar diecēzes un draudzes katehēzes un evaņģelizācijas kalpojumu.

6. Šis ekleziālais raksturs prasa lai kristīgās ģimenes evaņģelizējošā sūtība būtu ar misionāru un katolisku dimensiju, kas ir pilnīgā saskaņā ar Kristus universālo sūtību: „Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai” (Mk 16,15). Tāpēc ir arī iespējams, ka daži vecāki izjūt nepieciešamību nest Kristus Evaņģēliju „līdz pašam pasaules galam” (Apd 1,8), kā tas notika pirmajās kristiešu kopienās. Jebkurā gadījumā pašā ģimenes vidē vajadzētu īstenoties misiju aktivitātēm ar Evaņģēlija sludināšanu neticīgajiem ģimenes locekļiem un tiem, kuri ir attālinājušies no ticības, kā arī ģimenēm, kas neizdzīvo Laulību ar pilnu apņēmību

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

(Turpinājums no iepriekšējā numura)

BĪSKAPS AMBROZIJS

Ja iemiesojoties Kristus ir savienojies ar mums ar mīlestības saitēm, (51) tad savās Ciešanās pasaules Pestīšanas dēļ šī mīlestība ir atspīdējusi Krustā Sistā visdziļākajos pazemošanas-uzaugstināšanas kontrastos; (52) viņa negods ir dzēsis visu cilvēku negodu, (53) viņa uz Krusta izlietās asaras mūs ir nomazgājušas. (54) Kristus Pestīšana ir universāla: (55) “Visu cilvēku Pestītājā nebija vis viens vienīgs cilvēks, bet gan visa pasaule”; (56) “Viņš pazemojās, lai tu tiktu uzaugstināts”. (57)

21. Te Ambrozija darbos radušās tās visas Pestītāja definīcijas un nosaukumi, kuri mums rāda Viņa lielumu un labestību. Kristus kļuva viss visiem; (58) viņš ir pilnība un plašums; (59) Likuma mērķis; (60) visu lietu pamats un Baznīcas galva; (61) dzīvības avots; (62) “viņa nāve ir dzīvība, viņa brūce ir dzīvība, viņa asinis ir dzīvība, viņa apbedīšana ir dzīvība, viņa augšāmcelšanās ir dzīvība visiem”. (63) Viņš ir “universālā expiatio, universālā izpirkšana”, (64) karalis un vidutājs, (65) taisnības saule, (66) gaisma, (67), uguns, (68) ceļš, (69) prieks, (70) vienīgais, kurā līksmoties, neraugoties uz mūsu grēkiem; (71) viņš ir kļuvis nabags mūsu dēļ, (72) pazemīgs, lai mums mācītu pazemību, (73) mūsu ceļabiedrs; (74) Viņš ir labs, vēl vairāk – pats labums: (75) “Šis “labums” ienāk mūsu dvēselēs, mūsu prāta dziļumos […] Viņš ir mūsu dārgums, viņš ir mūsu ceļš, mūsu gudrība, mūsu taisnība, mūsu gans un labais gans, viņš ir mūsu dzīvība. Tu redzi, cik daudz labumu mums ir vienā labumā”. (76)

22. Iepazīstinot ar Kristu, Bīskaps Ambrozijs anticipē iespaidīgus tematus, kuri vēlākajos gadsimtos tiks skatīti lielajos kristoloģiskajos koncilos, un pedagoģiskas sintēzes veidā mums stāsta par vienīgo Kristus Kungu, viņa divkāršajā dievišķajā un cilvēciskajā dabā. Lūk, viens no daudzajiem piemēriem, kas ņemts no otrās De fide grāmatas: “Saglabāsim atšķirību starp dievišķo dabu un miesu! Abos runā vienīgais Dieva Dēls, jo vienā un tai pašā atrodas gan viena, gan otra daba, un ja runā viens un tas pats, tad tomēr ne vienmēr runā vienā veidā. Pavēro viņā Dieva godības stundu, cilvēka ciešanu stundu. Kā Dievs viņš runā Dieva lietas, jo ir Vārds; kā cilvēks viņš runā cilvēka lietas, jo runā manā substancē”. (77) Savas pabeigtības un precizitātes dēļ šis fragments tika iekļauts Efezas (431) un Halkedonas (451) Koncilu aktos, kā arī Laterāna Sinodē 649.gadā. Arī daudzi citi Milānas Bīskapa tekstu fragmenti tika citēti un meditēti, sākot ar De incarnationis dominicae sacramento, kas tulkots grieķu valodā dažus gadu desmitus pēc Ambrozija nāves, līdz pat plašajiem izvilkumiem no Expositio evangelii secundum Lucam, kas tika lasīti un tulkoti Konstantinopoles III koncila laikā 681.gadā.

Tādā veidā Kristus Kungā mīlestībā kvēlojošā Ambrozija vārds stiprināja un atdzīvināja antīkās Baznīcas lielās kristoloģiskas definīcijas.”

(turpinājums sekos)

tulkojusi M. Biruta Krivteža

LAJU GARĪGUMS

Pārdomām

Lasījums no Svētā Pāvila Otrā vēstule korintiešiem 2 Kor 4, 7-18

“Mēs glabājam šo mantu māla traukos, lai spēka pārpilnība būtu no Dieva un ne no mums. Mēs visur topam spaidīti, bet tomēr neesam nomākti; esam bez padoma, bet tomēr neesam izmisuši. Mēs topam vajāti, tomēr neesam atstāti; esam satriekti, tomēr neesam pazuduši. Mēs visur nesam Jēzus miršanu savā miesā, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu miesā. Jo, kamēr dzīvojam, vienmēr topam nodoti nāvē Jēzus dēļ, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu mirstīgajā miesā. Tātad nāve darbojas mūsos, bet dzīvība jūsos. Bet mums ir tas pats ticības gars, kā ir rakstīts: es ticēju, tāpēc es runāju.

 

No Madlēnas Delbrēlas rakstiem

„Nevar satikt Jēzu, lai Viņu iepazītu, iemīlētu, Viņam sekotu bez konkrētas un neatlaidīgas atgriešanās, kas saistīta ar Evaņģēliju. Nepieciešams, lai šī atgriešanās būtu mūsu dzīves intīma sastāvdaļa.”

 

No pāvesta Jāņa-Pāvila II rakstiem

„Mīlestība ir brīvības saistības: tā ir sevis ziedošana un «ziedoties», tas precīzi nozīmē «ierobežot savu brīvību citu labā». Brīvības ierobežošana pati par sevi varētu būt kaut kas negatīvs un nepatīkams, bet mīlestība to gluži pretēji padara pozitīvu, priecīgu un radošu.”

 

No Svētā Jāņa Hrizostoma rakstiem

„Jūs esat zemes sāls». «Jums tiek uzticēta Dieva vārda kalpošana», saka Kristus, «ne jūsu pašu dēļ, bet visas pasaule dēļ». [...] Gluži it kā Jēzus turpinātu teikt: «Nebrīnieties, ja mana uzmanība galvenokārt ir veltīta jums, un, ja jūs aicinu stāties tik lielu grūtību priekšā. Ievērojiet cik dažādas un cik daudzas ir pilsētas, tautas un ļaudis pie kuriem es jūs sūtu. Tātad es vēlos, lai jūs neaprobežotos būt svēti tikai paši sev, bet, lai palīdzētu citiem kļūt līdzīgiem jums. Bez tā jūs nepietiksiet pat paši sev.”


Web master