SVĒTUMS ŠODIEN

(36)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

43.pasaules diena par mieru pasaulē

2010.gada 1.janvāris.

“Ja gribi vairot mieru, sargā visu radīto”

“Nākamās vispasaules dienas par mieru pasaulē, kura tiks atzīmēta 1.janvārī, tēma būs: Ja vēlies vairot mieru, sargā visu radīto. Tās mērķis ir mudināt apzināties to ciešo saikni, kas mūsu globalizētajā un informatīvajā pasaulē pastāv starp radības sargāšanu un miera veicināšanu. Par šo ciešo un tuvo saikni arvien biežāk tiek diskutēts sakarā ar vairākām problēmām, kas saistītas ar cilvēka dzīves vidi, piemēram, resursu izmantošanu, klimata pārmaiņām, biotehnoloģiju pielietošanu un izmantošanu, demogrāfisko pieaugumu. Ja cilvēce nepratīs stāties pretī šiem jaunajiem izaicinājumiem ar jaunu izpratni par patiesību un sociālo objektivitāti un starptautisko solidaritāti, pastāv risks gan esošo, gan nākotnes cilvēku paaudžu vidū sēt naidu. Atsaucoties uz īpašajām norādēm, kuras ietvertas Encikliskās vēstules “Caritas in veritate” 48.-51. sadaļā, pāvesta vēstījums pasvītro nepieciešamību, ka vides aizsardzībai ir jākļūst par izaicinājumu visai cilvēcei. Tas ir kopīgs un universāls pienākums, kas nosaka, ka kopīgie labumi ir jāaizsargā, jo tie pieder visiem, nepieļaujot, ka bez soda var izmantot visas būtnes kā vien ikviens vēlas. Tā ir atbildība, kurai jānobriest, ņemot par pamatu šībrīža ekoloģisko krīzi un līdz ar to nepieciešamību nākotnē ar to cīnīties globālā līmenī, jo visas dzīvas būtnes ir viena no otras atkarīgas tādā vispārējā kārtībā, kā to vēlējies Radītājs.

Ja vēlas veicināt miera lietas, tad jāveidojas atjaunotai izpratnei par savstarpējo atkarību, kas saista visus pasaules iedzīvotājus. Šī apziņa palīdzēs novērst dažādu ekoloģisko katastrofu cēloņus un garantēs savlaicīgu atbildes reakciju, kad tādas katastrofas uzbruks cilvēcei un dažādām zemes teritorijām. Ekoloģiskie jautājumi nav jāskata tikai tādā aspektā, ka pie kā mūs varētu tāda vides degradācija novest nākotnē, bet šiem jautājumiem ir jāpārvēršas spēcīgā motivācijā veicināt mieru pasaulē.”

 

2009.gada 29.jūlija Vēstījums, Pontifikālais konsīlijs par mieru un taisnību

ĞIMENES GARĪGUMS

Laulības vienojošās un nesaraujamās saites

 

Jau kādu laiku notiek gatavošanās nākamajai Bīskapu sinodes kārtējai asamblejai, kas notiks Romā nākamā gada rudenī. Sinodes tēma “Kristīgās ģimenes loma” vērš mūsu uzmanību uz šo cilvēku un kristiešu dzīves kopienu, kas jau no paša sākuma ir bijusi pamats. Kā mums vēsta svētā Mateja un svētā Marka evaņģēliji, Kungs Jēzus, runājot par laulību, lietoja tieši šo teicienu “sākumā”. Mēs vēlamies uzdot jautājumu, ko tad īsti nozīmē šis vārds “sākums”, un mēs vēlamies noskaidrot, ko šajā gadījumā Kristus domāja ar “sākumu”, tāpēc mēs ierosinām precīzāku Svēto rakstu attiecīgā teksta analīzi.

Runājot ar farizejiem, kas viņam uzdeva jautājumu par laulības nesaraujamajām saitēm, Jēzus Kristus divas reizes minēja “sākumu”. Saruna norisinājās šādi: "Un farizeji nāca pie Viņa, To kārdinādami, un sacīja Viņam: "Vai ir atļauts šķirties no savas sievas katra iemesla dēļ?"  Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Vai neesat lasījuši, ka Radītājs iesākumā tos radījis kā vīru un sievu, un sacīja: tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas; un šie divi būs viena miesa.-Tātad viņi nav vairs divi, bet viena miesa; ko nu Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt."  Tie saka Viņam: "Kā tad Mozus ir pavēlējis dot šķiršanās rakstu un šķirties?"  Viņš saka tiem: "Mozus jums atļāva šķirties no savām sievām jūsu cietsirdības dēļ, bet no iesākuma tas tā nav bijis. Bet Es jums saku: kas no savas sievas šķiras, ja ne netiklības dēļ, un prec citu, tas pārkāpj laulību; un, kas atšķirtu prec, tas pārkāpj laulību." (Mt 19:3ff., sal. arī Mk 10:2ff.).

Kristus nepieņēma diskusiju tajā līmenī, uz kādu to mēģināja virzīt viņa sarunu biedri. Savā ziņā var sacīt, ka viņš neatbalstīja dimensiju, kādā viņi mēģināja šo problēmu pasniegt. Viņš izvairījās sapīties juridiskās un kazuistiskās pretrunās. Gluži pretēji, viņš divas reizes pieminēja „sākumu”. Šādi rīkojoties, viņš skaidri atsaucās uz atbilstošajiem vārdiem Pirmajā Mozus grāmatā, ko viņa sarunu biedri zināja no galvas. Kristus izdarīja secinājumu no šiem senās atklāsmes vārdiem, un ar to saruna beidzās.

Tādējādi „sākums” nozīmē to pašu sākumu, par ko rakstīts Pirmajā Mozus grāmatā. Kristus citēja šīs grāmatas 1:27 nodaļu kopsavilkuma veidā. 

Dieva kalps Jānis Pāvils II

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

(Turpinājums no iepriekšējā numura)

BĪSKAPS AMBROZIJS

 

«ATTURĪGAIS GARA NOREIBUMS» (78)

23. Neskatoties uz Ambrozija bagāto doktrinālo devumu, viņš vispirms bija gans un garīgais vadītājs. Viņa norādes dzīvei mums palīdz aktīvāk darboties, lai sasniegtu mērķi, kuru norādīju kā primāro, svinot sagatavošanās trešajai Tūkstošgadei pirmo gadu: kristiešu ticības un liecības nostiprināšana. Šajā sakarā rakstīju: “Tādēļ ir nepieciešams ikvienā ticīgajā modināt patiesas alkas pēc svētuma, stipru vēlēšanos atgriezties un personiski atjaunoties aizvien intensīvākas lūgšanas un tuvākā solidāras pieņemšanas gaisotnē”. (79)

Šī prasīgā pilnības ideāla, uz kuru visi esam aicināti, sakarā vēlos tagad pakavēties konkrēti pie Milānas Bīskapa garīgās mācības.

24. Lai skaidrotu garīgo ceļu, kas tiek piedāvāts Baznīcai un katram kristietim, svētais Ambrozijs izmanto izteiksmīgus tēlus, ko piedāvā Dziesmu dziesma: divu laulāto mīlestībā viņš redz atainotu gan Kristus laulību ar Baznīcu, gan dvēseles vienību ar Dievu. Divi raksti ir jo īpaši veltīti šai tēmai: plašā Expositio psalmi CXVIII un mazais traktāts De Isaac vel anima. Ciešā saistībā komentējot gan 118.psalmu, ar tā pagaro meditāciju par dievišķo Likumu, gan plašās nodaļas no Dziesmu dziesmas, Bīskaps pirmajā darbā māca, ka laulību vienības ar Dievu mistika ir jāsagatavo ar tikumiskas dzīves disciplīnu, un, ka vienlaikus kristieša morālais pienākums nav noslēgts pats sevī, bet gan tiecas uz mistisku tikšanos ar Dievu.

Tāpēc aplūkojot garīgās izaugsmes etapus darbā De Isaac, Ambrozijs norāda uz ilga un atbildīga askēzes un attīrīšanās ceļa nepieciešamību, nemitīgi to iesakot visos savos rakstos. Vienlaikus viņš norāda, ka pāreja no posma uz posmu tiecas uz tādu tikšanos ar dievišķo Līgavaini, kurā dvēsele pieredz zināšanu un mīlestības vienības pilnību. Tad patiesi Dziesmu dziesmas līgava, ievedot mīļoto savā mājā (sal. Dziesmu dziesma 8,2), “ņem sevī Vārdu, lai Viņš to mācītu”; (80) un paceļoties, balstoties uz viņu (sal Dz dz 8,5), piedzīvo pilnīgu intimitāti ar dievišķo Vārdu: “Svētais Bīskaps komentē – Viņa bija vai nu piekļāvusies Kristum, vai atbalstījusies uz viņu, vai, tā kā runājam par kāzām, noteikti jau bija nolikta pie Kristus labās rokas un līgavainis to veda uz laulāto guļamtelpu”. (81)

 

(turpinājums sekos)

tulkojusi M. Biruta Krivteža

LAJU GARĪGUMS

Svētā Monika: vairāk nekā māte. Alkas pēc dievišķā

Ja arī Dievs ir vienīgais, kurš cilvēka sirdī var iesēt aicinājumu kļūt par viņa tautas ganiem, tomēr visiem Baznīcas locekļiem ir jājautā arī pašiem sev, cik viņi iekšēji jūt nepieciešamību un cik lielā mērā iesaistās un izdzīvo šo lietu. Kādu dienu saviem mācekļiem, kuri vēl neievēroja, ka bija palikuši “četri mēneši” līdz pļaujas laikam, Jēzus sacīja: “Lūk, es jums saku, paceliet acis un skatieties uz laukiem, jo tie ir gatavi pļaujai.”(Jņ.4.35). Dievs neskatās kā cilvēki! Labā Dieva steigu nosaka tas, ka viņš vēlas, lai “visi cilvēki tiktu glābti un izzinātu patiesību” (1Tim.2,4). Ir daudzi cilvēki, kuri, šķiet, vēlas visu dzīvi izlietot vienā minūtē, citi atkal bezmērķīgi un garlaicīgi vai pēc inerces klīst, vai arī nododas visa veida vardarbībai. Patiesībā tas nav nekas cits, kā izmisušas dzīves, kuras meklē cerību. To atklāj plaši izplatīta, lai arī dažkārt nenoformulēta nepieciešamība pēc garīguma, kā arī meklējumi pēc atbalsta punktiem, lai atsāktu dzīves gājumu.

Nākamajās desmitgadēs pēc II Vatikāna koncila daži atvērtību pasaulei interpretēja nevis kā nepieciešamību būt dedzīgiem misionāriem Kristus sirdī, bet kā pāreju uz sekularizāciju, saskatot tajā dažas vērtības ar lielu kristietības devu tajās, piemēram, vienlīdzīgumu, brīvību, solidaritāti, kā arī gatavību piekāpties un meklēt kooperēšanās laukus. Līdz ar to daudzi, kuri bija atbildīgos amatos baznīcā bieži nonāca ētiska līmeņa debatēs, atbildot uz sabiedrības interesēm, taču līdz ar to beidzās sarunas par tādām ticības pamatpatiesībām, kā grēks, žēlastība, dzīve teoloģiskā skatījumā un pēdējās lietas. Negribot daudzas kristīgās kopienas krita pašsekularizācijā. Šādā veidā, cerot simpatizēt tiem, kuri no baznīcas bija tāli, kopienas noraudzījās, kā no tām nesaņēmuši to, ko gaidīja, un bez ilūzijām atstāja jau cilvēki, kuri bija kopienu locekļi. Taču mūsu līdzcilvēki, kad tiekas ar mums, vēlas redzēt to, ko neredz nekur citur, tas ir prieku un cerību, kas rodas no dzīvas kopā ar augšāmcēlušos Kristu.

Šobrīd šajā sekularizētajā baznīcas vidē ir izaugusi jauna paaudze, kura tā vietā, lai pamanītu atvērtību un sapratni, redz to, ka sabiedrībā arvien pieaug atšķirību bezdibenis un  opozīcija Baznīcas mācībai, īpaši ētiskā līmenī. Šajā Dieva tuksnesī jaunā paaudze piedzīvo lielas slāpes pēc dievišķā.

Šie jaunās paaudzes jaunieši ir tie, kuri šodien klauvē pie semināru durvīm un kuri jūt nepieciešamību kļūt par jauniem skolotājiem, kas būtu patiesi Dieva cilvēki, pilnībā formācijai atdevušies priesteri, kuri ar sevis upurēšanu, kā arī stingru dzīvi un celibātu Baznīcai sniegtu liecību.


Web master