SVĒTUMS ŠODIEN

(37)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

JA JŪS VĒLATIES KULTIVĒT MIERU,AIZSARGĀJIET RADĪBU!

 

Uzsākot šo jauno gadu,es vēlos Jums novēlēt sirsnīgus miera sveicienus visām Kristīgajām organizācijām, internacionālajiem līderiem un labas gribas cilvēkiem visā pasaulē.Šīm XLIII Vispasaules miera dienām es izvēlējos tēmu : Ja Jūs Vēlaties Kultivēt Mieru,Aizsargājiet Radību. Cieņai pret radību ir bezgalīgi liela vērtība, ne kādā ziņā ne mazākā ,jo ,, radība ir sākums un pamats visiem Dieva darbiem,, un tās saglabāšana tagad kļuva būtiska cilvēces miera pastāvēšanai. Cilvēces nežēlība pret cilvēkiem ir veicinājis neskaitāmu draudu pieaugumu mieram, kā arī autentiskai, un primārai cilvēces attīstībai ,kuru izraisījuši kari, internacionāli un reģionāli konflikti, terorisma akti un cilvēktiesību neievērošana. Tagad ne mazāks nemiers ir no draudiem, kas rodas no ignorēšanas vai negodīgas, nepareizas izturēšanās pret zemes un dabiskiem labumiem,ko Dievs mums ir devis .Tādēļ, tas ir būtiski, ka cilvēce atjauno un nostiprina  līgumu starp cilvēka eksistenci un apkārtējo vidi, kas atspoguļos radošo Dieva mīlestību, no kuras mēs nākam un atpakaļ pie kuras mēs atceļosim.

 

Baznīca nes atbildību par radību, un viņa pilda šo pienākumu publiskā dzīvē, ar mērķi aizsargāt zemi, ūdeni un gaisu kā Dieva, visa radītāja dāvanas, kuras vajadzīgas ikvienam, un pāri visam pasargāt cilvēci no iznīcības briesmām. Dabas degradācija ir cieši saistīta ar kultūras modeļa veidošanu cilvēces līdzpastāvēšanā. Kā rezultātā ,, ja cilvēces ekologija tiek cienīta sabiedrībā, tad apkārtējā vide arī dod labumu.,, No jauniem cilvēkiem nevar  gaidīt, ka viņi cienīs dabu, ja viņiem netika palīdzēts ģimenē un sabiedrībā kopumā, cienīt pašiem sevi. Dabas grāmata ir viena un tā ir nedalāma; Tā ietver sevī ne tikai vides, bet arī individuālo, ģimenes un sociālo ētiku. Mūsu pienākums pret vidi izriet no mūsu pienākuma un rūpēm pret personu,uztverot abus gan individuāli gan saistībā ar citiem.

ĞIMENES GARĪGUMS

" Sākumā Radītājs radīja vīrieti un sievieti." Oriģinālais teksts ir šāds: " Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja. " Pēc tam tas kungs atsaucās uz Pirmās Mozus grāmatas nodaļu 2:24: " Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu."." Citējot šos vārdus gandrīz pilnībā, Kristus tiem piešķīra vēl skaidrāku normatīvo nozīmi (tā kā var uzskatīt, ka Pirmajā Mozus grāmatā ar šiem vārdiem izteikti de facto apgalvojumi "atstāj”... „pieķeras” ... „kļūst viena miesa”). Normatīvā nozīme ir ticama, jo Kristus neaprobežojās tikai ar citātu, bet papildināja: "Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu."

" Tātad viņi nav vairs divi, bet viena miesa; ko nu Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt."." Frāze " cilvēkam nebūs šķirt."." ir izšķiroša. Šo Kristus vārdu gaismā Pirmās Mozus grāmatas 2:24 nodaļa nosaka laulības vienības un nesaraujamības principu kā Dieva vārda saturu, kas pausts vissenākajā atklāsmē.

Šajā brīdī varētu teikt, ka problēma ir atrisināta, un ka Jēzus vārdi apstiprina mūžīgo likumu, ko formulējis un noteicis Dievs „pašā sākumā”, kad radīja cilvēku. Tāpat varētu domāt, ka tas Kungs, apstiprinot Radītāja sākotnējo likumu, neizdarīja neko citu kā tikai noteica tai savu normatīvo nozīmi, atsaucoties uz pirmā Likumdevēja autoritāti. Tomēr šī nozīmīgā frāze „no sākuma”, atkārtota divas reizes, nepārprotami vedināja viņa sarunu biedrus pārdomāt, kā radīšanas mistērijā tika radīts cilvēks -  tieši kā „vīrietis un sieviete” -, lai pareizi saprastu šo  Pirmās Mozus grāmatas vārdu normatīvo nozīmi. Šodien jautājums nav mazāk svarīgs, kā tas bija cilvēkiem tolaik. Tāpēc, to visu ņemot vērā, šajā kontekstā mums šodien sevi jāiedomājas tieši Kristus sarunu biedru lomā.

Nākamo trešdienu vispārējo audienču pārdomu laikā mēs mēģināsim, kā Kristus sarunu biedri šodien, dziļi pārdomāt svētā Matveja vārdus (19:3ff.). Atsaucoties uz norādi, ko šajos vārdos ielicis Kristus, mēs mēģināsim tuvāk izprast to „sākumu”, uz ko tik nozīmīgā veidā atsaucās Kristus. Tādējādi mēs no attālumā sekosim tam lielajām darbam, ko saistībā ar šo tēmu tieši šobrīd veic gaidāmās Bīskapu sinodes dalībnieki. Kopā ar viņiem tajā piedalās daudzas mācītāju un laju grupas, jūtot īpašu atbildību attiecībā uz to lomu, kādu Kristus piešķīra laulībai un kristīgajai ģimenei, lomu, ko viņš vienmēr ir piešķīris, un joprojām piešķir - mūsu dienās, modernajā pasaulē. Pārdomu ciklam, ko mēs aizsākam šodien, ar nodomu to turpināt nākamo trešdienu sanāksmēs, cita starpā ir arī mērķis no tāluma piedalīties Sinodes sagatavošanas darbā. Tomēr šis cikls neskars šo tēmu tieši, bet gan pievērsīsies tām dziļajām saknēm, no kurām tā cēlusies.

Dieva kalps Jānis Pāvils II

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

(Turpinājums no iepriekšējā numura)

BĪSKAPS AMBROZIJS

25. Kas ir piederējis Kristum kā līgava līgavainim, savā dvēselē izjūt Dieva klātbūtni, (82) viņā smeļas spēku meklēt Viņu un nonākt vienībā ar Viņu. (83) Viņš nekad nav viens, jo dzīvo ar Viņu. (84) Kristum patiesi slāpst pēc mums (85), kas esam radīti Viņam un Trīsvienīgajam Dievam, esam aicināti kļūt viens ar Viņu, caur viņa iemājošanu mūsos: (86) “Lai tavā dvēselē ienāk Kristus, lai tavās domās ir mājvieta Jēzum, kas noslēgtu katru vietu grēkam tikuma svētajā teltī”. (87)

Tādā veidā attīstās aizvien dziļākas attiecības ar Kristu: sākot ar askēzi, kas ir neaizstājams nosacījums intimitātes ar Viņu sasniegšanai, (88) nepieciešams vēlēties Kristu, (89) atdarināt Viņu, (90) meditēt viņa Personu un viņa piemērus, (91) nemitīgi Viņu lūgt, (92) ilgi Viņu meklēt, (93) runāt par Viņu, (94) būt Viņam visā pakārtotam, (95) upurēt Viņam mūsu ciešanas un mūsu pārbaudījumus, (96) atrodot Viņā mierinājumu un atbalstu. (97)

Bet arī šajos Viņa meklējumos mēs paši no sevis nevaram darīt neko, jo tikai Kristus ir vidutājs, vadītājs, ceļš. “Kristus mums ir viss” tātad: “ja vēlies ārstēt kādu brūci, viņš ir ārsts; ja tevi dedzina karstums, viņš ir strūklaka; ja tevi ir pārņēmis nemiers, viņš ir taisnība; ja tev ir vajadzīga palīdzība, viņš ir spēks; ja tu baidies no nāves, viņš ir dzīvība, ja tu ilgojies pēc debesīm, viņš ir ceļš; ja tu bēdz no tumsas, viņš ir gaisma; ja tu vēlies sātināties, viņš ir ēdiens”. (98) Mūsu eksitence ir aicināta atrast savu pamatu tiekoties ar Kristu: “Iesim tur, kur saviem nabaga kalpiem Kungs Jēzus ir sagatavojis mājvietas, lai arī mēs būtu tur, kur ir viņš: tā viņš ir gribējis.” (99) Tāpēc ar svēto Ambroziju varam saukt: “Mēs tev sekojam, Kungs Jēzu: taču sauc mūs, lai mēs tev sekotu: bez tevis neviens nevarēs pacelties. Tu patiesi esi ceļš, patiesība, dzīvība, iespējamība, ticība, atalgojums. Pieņem savējos: tu esi ceļš; stiprini viņus; tu esi patiesība; atdzīvini viņus: tu esi dzīvība”. (100)

26. Svētais Ambrozijs skaidri uzsver, ka līdzīgs ceļš ir piedāvāts katram ticīgajam un visai ekleziālajai kopienai kopumā. Mērķis, kaut arī tik augsts, nav paredzēts dažiem izredzētajiem, bet to var sasniegt visi Jēzus mācekļi, ieklausoties Dieva Vārdā, auglīgi pieņemot Sakramentus, ievērojot baušļus. Tie ir garīgās dzīves eņģes, caur kurām tiek nodibināta tā intīmā vienība ar Dievu, kas piepilda ar žēlastībām ticīgā dzīvi.

(turpinājums sekos)

tulkojusi M. Biruta Krivteža

LAJU GARĪGUMS

Apustuliskas Oblātes

 Esam jau parastā liturģiskā laikā, un Jēzus ir atnācis, bet Viņš vienmēr apmeklē katru no mums mūsu ikdienas dzīvē. Pārdomāsim šos Pāvesta vārdus, un lai Dievs apmeklē mūms vienmēr!

 

Dārgie brāļi un māsas,

Ar šo vakara liturģiju mēs ienākam Adventā.  Šīsdienas lasījumā no pirmās vēstules Tesaloniķiešiem, ko pēc brīža dzirdēsim, apustulis Pāvils aicina mūs ar Dieva žēlastības palīdzību rūpīgi, nevainojami sagatavoties « Mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanai» (5 : 23). Sv. Pāvils izmanto precīzu vārdu - «atnākšana», kas latīniski skan adventus un no kura ir cēlies šis nosaukums – Advents.

Īsi pārdomāsim šī vārda, ko var iztulkot arī kā „klātbūtne”, „ierašanās”, „atnākšana” nozīmi. Senajās valodās šis tehniskais termins tika izmantots, lai apzīmētu oficiālā pārstāvja ierašanos, imperatora vizīti provincijā. Vēl varētu norādīt uz dievības atnākšanu, kas atkāpjas no savas apslēptības, lai atklātos spēkā, un kura klātesamība tiek svinēta kultā. Kristieši pārņem vārdu „advents”, lai izteiktu savas attiecības ar Jēzu Kristu: Jēzus ir viņu ķēniņš, kas ienāk šajā nabadzīgajā „valstī”, kuras vārds ir zeme, lai kļūtu redzams visiem; Viņa ierašanās svētkos piedalās visi, kas tic Viņam, kā arī Viņa klātbūtnei liturģiskajā kopībā. Vārds advents būtībā nozīmē, ka Dievs ir šeit, viņš nav atstājis pasauli, nav atstājis mūs vienus pašus. Neskatoties uz to, ka mēs nevaram viņu ieraudzīt vai pieskarties kā jutekliskās pasaules lietai, tomēr viņš ir šeit un ienāk mūsu dzīvēs daudz dažādos veidos.

Tādējādi vārda advents nozīme ietver sevī vārda vizitācija nozīmi, ko mēs aizstājām ar vienkāršo un precīzo vārdu vizīte; šajā gadījumā mēs runājam tieši par Dieva vizīti: Viņš ienāk manā dzīvē un vēlas izveidot attiecības ar mani. Mēs visi savā ikdienas dzīvē piedzīvojam to, ka trūkst laika, ko veltīt Dievam, trūkst arī laika, ko veltīt sev pašiem. Tas viss beidzas ar to, ka mēs tiekam darbības aprīti. Vai nav taisnība, ka bieži vien mūsu rīcība saistās ar vēlmi būt par īpašnieku, vienīgi sabiedrība ar tās daudzējādām interesēm piesaista visu mūsu uzmanību. Vai nav taisnība, ka mēs veltam daudz laika izklaidēm un dažāda veida izpriecām? Dažreiz lietas mūs nomāc (apspiež). Advents ir īpašais liturģiskais laiks, kad mēs uzsākam kaut ko, tas aicina mūs uz klusuma mirkli, kas ļaus apzināties klātesamību. Un šis aicinājums tiek dots tādēļ, lai mēs varētu saprast, ka atsevišķie dienas notikumi liecina par to, ka Dievs mūs uzrunā, tie ir uzmanības, kas ir vērstas uz katru no mums, pazīmes. Cik bieži Dievs ļauj mums izjust Viņa mīlestību! Var teikt, ņem šīs mīlestības „dvēseles dienasgrāmatu” – tā būs laba un lietderīga mūsu dzīvei! Adventa laiks aicina un stimulē mūs kontemplēt klātesošo Kungu. Vai viņa patiesajai klātbūtnei nav jāpalīdz mums ieraudzīt pasauli citām acīm? Vai mums nav jāredz visa mūsu dzīve no apciemošanas perspektīvas - kā brīdis, kurā Viņš var atnākt pie mums un kļūt patiešām tuvs katrā mūsu dzīves situācijā?  


Web master