SVĒTUMS ŠODIEN

(38)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

No Svētā Tēva Benedikta XVI vēstījums 2010.gada Lielajam Gavēnim

Taisnīgums: „dare cuique suum

Vispirms kavēšos pie „taisnīguma” jēdziena nozīmes, kas vispārējā lietošanā ietver sevī „katram dot savu – dare cuique suum”, saskaņā ar pazīstamo Ulpiāna, III gadsimta romiešu jurista, teicienu. Tomēr, īstenībā, šāda klasiska definīcija nepaskaidro, kas ir šis „savs”, kas būtu katram jānodrošina. Tas, pēc kā cilvēkam ir vislielākā nepieciešamība, nevar tikt viņam nodrošināts ar likumu. Lai baudītu patiesi piepildītu dzīvi, tam ir nepieciešams kaut kas daudz dziļāks, kas var tikt vienīgi dāvināts: varam teikt, ka cilvēks dzīvo no tās mīlestības, kuru spēj dāvāt vienīgi Dievs, kurš ir radījis viņu pēc sava tēla un līdzības. Protams, materiālie labumi ir lietderīgi un nepieciešami – Jēzus pats rūpējās dziedināt slimos, pabarot viņam sekojošo pūli, un viņš noteikti nosodīja ikvienu vienaldzību, kas vēl šodien simtiem miljonu cilvēku noved nāvē ēdiena, ūdens un medikamentu trūkuma dēļ -, bet „sadales taisnīgums” vēl nedod cilvēkam visu nepieciešamo „savu”. Tāpat kā cilvēkam nepieciešama maize, vēl vairāk tam ir nepieciešams Dievs. Svētais Augustīns atzīmē, ka, ja „taisnīgums ir tikums, kas iedala katram savu ... kā lai dēvē par cilvēku taisnīgumu to, kas cilvēkam atņem patieso Dievu?” (De civitate Dei, XIX, 21).

 

No kurienes rodas netaisnīgums?

Evaņģēlists Marks nodod mums sekojošus Jēzus vārdus, kas iekļaujas tālaika strīdā par to, kas ir šķīsts un kas nešķīsts: „Nekas neieiet cilvēkā no ārpuses tāds, kas varētu viņu padarīt nešķīstu; bet cilvēku nešķīstu padara tas, kas no viņa iziet... Kas iziet no cilvēka, tas cilvēku padara nešķīstu. Jo no iekšienes, no cilvēka sirds, iziet ļaunas domas” (Mk 7,14-15.20-21). Aiz tiešā jautājuma par ēdienu farizeju reakcijā varam atklāt pastāvīgu cilvēka kārdinājumu: meklēt ļaunuma sākotni ārējos iemeslos. Daudzām mūslaiku ideoloģijām, kā labi redzam, ir šī pamatnostādne: tā kā netaisnīgums nāk „no ārpuses”, tad taisnīguma īstenošanai ir nepieciešams vienīgi novērst ārējos, to kavējošos iemeslus. Šis domāšanas veids – brīdina Jēzus – ir naivs un tuvredzīgs. Netaisnīgumam – ļaunuma auglim, nav vienīgi ārējas saknes; tā sākotne ir cilvēka sirdī, kurā rodami noslēpumainas vienošanās ar ļauno iedīgļi. Ar rūgtumu to atpazīst psalmists: „noziedzībā es esmu dzimis, un grēkā mani ir ieņēmusi māte” (Ps 51,7). Jā, cilvēku trauslu padara dziļa brūce, tā padara viņu nespējīgu ienākt komūnijā ar otru. Pēc dabas atvērts savstarpējai apmaiņai, viņš jūt sevī dīvainu smaguma spēku, kas liek viņam noslēgties sevī, nostādīt sevi virs un pret pārējiem: tas ir egoisms, pirmgrēka sekas. “

 

No itāliešu valodas tulkojis diakons M.Volohovs

ĞIMENES GARĪGUMS

Bībeles radīšanas apraksta analīze

Pagājušo trešdien mēs uzsākām pārdomu sēriju par Kristus atbildi saviem jautātājiem par laulības vienību un nedalāmību. Kā atceramies, farizeji, kuri uzdeva šo jautājumu, atsaucās uz Mozus likumu. Taču Kristus atgriežas pie “sākuma”, citējot Mozus Pirmo grāmatu.

Šajā gadījumā "sākums" ir tas sākums, par ko runāts Mozus Pirmās grāmatas pirmajās lappusēs. Ja mēs gribam analizēt šo realitāti, mums neapšaubāmi pirmkārt jāpievērš uzmanība tekstam. Vārdi, ko sacīja Kristus, runājot ar farizejiem, un ko atrodam Matveja 19. un Marka 10. evaņģēlijā, veido saturu, kam ir ļoti noteikts konteksts. Bez šā konteksta šie vārdi nav nedz saprotami, nedz pareizi interpretējami.

Kontekstu sniedz vārdi: "Vai Jūs neesat lasījuši, ka iesākumā Dieva radīja vīrieti un sievieti?" (Mt 19, 4). Šie vārdi attiecas uz tā saukto pirmo cilvēka radīšanas aprakstu, kas iekļauts septiņu dienu pasaules radīšanas ciklā (cf. Gn 1, 1-2,4). Tomēr konteksts, kas ir vistuvāk Kristus pārējam sacītajam, nāk no Mozus Pirmās grāmatas 2:24 un ir no tā sauktā otrā cilvēka radīšanas apraksta (Gn 2, 5-25). Taču netieši tā ir visa Pirmās Mozus grāmatas trešā nodaļa.

Cilvēka otrais radīšanas apraksts veido konceptuālu un stilistisku vienību ar sākotnējās nevainības aprakstu, cilvēka laimi, kā arī viņa pirmo krišanu. Ievērojot Kristus vārdus no Mozus Pirmās grāmatas 2, 24, kontekstā var ietvert arī vismaz Mozus grāmatas ceturtās nodaļas pirmos teikumus, kuros runāts par cilvēka ieņemšanu un dzimšanu no pasaulīgiem vecākiem. Tas ir mūsu pašreizējās analīzes nolūks.

No Bībeles kritikas viedokļa uzreiz būtu jāpiemin, ka pirmais cilvēka radīšanas apraksts hronoloģiski ir vēlāks nekā otrais apraksts, kas ir daudz senāks. Šis senākais teksts tiek klasificēts kā „Jahvistu”, tā kā Dieva nosaukumam tiek izmantots termins „Jahve”. Ir grūti nebūt pārsteigtam par faktu, ka Dieva tēlam šajā tekstā ir izteiktas antropomorfiskas iezīmes. Cita starpā mēs lasām, ka: "...Dievs Tēvs izveidoja vīrieti no zemes māliem un iepūta viņa nāsīs dzīvības elpu " (Gn 2, 7).

Dieva kalps Jānis Pāvils II

  

"Esmu atkal pakritis… tā ir! Nāvi grēkam!

Paliec mierīgs un drošs,

neskatoties uz visām niecībām un sajūtu pārpilnību!

Es vēlos sevi novērtēt – es esmu Trīsvienīgā Dieva attēls,

kurš ir viens Dievs.

Man ir jāpanāk sevī gribas un darbību vienotība."

Svētīgais Karls Laisners

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

(Turpinājums no iepriekšējā numura)

BĪSKAPS AMBROZIJS

 

Tāpēc Bīskapa sprediķos ir papilnam morālo pamudinājumu, kas klausītājiem tiek ieteikti ar lielu dedzību, iespaidīgi un ar lielu pārliecināšanas spēku. Viņš pats personīgi sprediķo tiem, kuri gatavojas kristīgās iniciācijas sakramentiem. Skaidro viņiem Kristības nozīmi, rādot tās dziļo saikni ar Kristus nāvi un augšāmcelšanos un vienlaikus atgādinot morālo pienākumu, kas no tās izriet: “Tāpat kā Kristus ir miris, arī tu piedzīvo nāvi; tāpat kā Kristus ir miris grēkam un dzīvo Dievam, arī tev caur Kristības sakramentu ir jānomirst iepriekšējo grēku lamatām (kārdinājumiem) un jāceļas no mirušajiem caur Kristus žēlastību. Tā ir nāve, taču ne fiziskas nāves realitātē, bet gan simbola veidā. Kad tu tiec iegremdēts avotā, tu kļūsti viņam līdzīgs nāvē un apbedīšanā, saņem viņa krusta sakramentu, jo Kristus bija piesists krustā un viņa miesu caururba naglas. Tu esi krustā sists ar Viņu, esi piesaistīts Kristum, esi pienaglots ar mūsu Kunga Jēzus Kristus naglām, lai velns nespētu tevi atraut no viņa. Kad cilvēciskais vājums gribētu tevi no Viņa attālināt, tevi notur Kristus nagla”.

 

27. Svētā Ambrozija doktrīnas par Kristības sakramentu padziļināšana labi iederas tajā “sakramentālās aktualizācijas uzdevumā”, kam ceļā uz lielo Jubileju būs jāraksturo 1997. gads, liekot uzsvaru tieši “uz Kristības kā kristīgās eksistences pamata atklāšanu”. Ne mazāk auglīga atklāsies bagātā mācība par Euharistiju: tā ir Kristus miesa, kas caur sakramenta iedarbīgo vārdu, to pašu dievišķo Vārdu, kas spēkā radīja lietas pasaules iesākumā, kļūst patiesi klātesoša. „Tev saku, ka pēc konsekrācijas te ir Kristus miesa. Viņš runāja, un tika izveidots; viņš pavēlēja, un tika radīts”. Euharistija ir kristieša ikdienas stiprinājums, kas tādējādi ik dienas tiek vienots ar pestīšanas upuri: „Saņem katru dienu to, kas tev katru dienu ir noderīgs (dod labumu)! Dzīvo tā, lai būtu cienīgs saņemt viņu katru dienu! [...] Tu esi dzirdējis atkārtojam, ka katru reizi, kad tiek salikts upuris, tiek sludināta Kunga nāve, Kunga augšāmcelšanās, Kunga debesīs uzkāpšana un grēku piedošana, un tomēr nesaņem ik dienas šo dzīvības maizi?”.

(turpinājums sekos)

tulkojusi M. Biruta Krivteža

 

"Mana sirds klaiņo šurpu turpu,

kamēr tā rod mieru Tevī, mans Dievs!

Tu, Kungs, esi kārtība, skaistums, visdziļākais miers.

Tu sniedz mieru, ko pasaule nespēj dot.

Es neko nevaru izdarīt bez Dieva mīlestības un prieka manā dvēselē.

Līdz ar Dievu manī ir viss! Stiprini mani, Kungs!"

Svētīgais Karls Laisners

LAJU GARĪGUMS

No Dieva Kalpa Guljelmo Džakvintas rakstiem

“Tas ir laiks, kad ir jārīkojas, nevis darot kaut ko tīri materiālu, bet gan uzņemoties pienākumu nest citiem Kristu, kopā ar Pāvilu atkārtojot evaņģelizāciju un ieklausoties iekšējā mudinājumā: Bēdas man, ja nebūšu sludinājis, jo Kristus mīlestība deg manī un mani mudina (sal. 1 Kor 9,16).

Mūsdienās ir ļoti nepieciešami līderi, vadītāji un cilvēki, kuri māk stingri ņemt rokās vadības grožus. Bieži vien ir gaidas un cerības nepiepildās, jo trūkst kāda, kam būtu drosme uzņemties atbildību, pašam par to maksāt un doties tālāk. Ir nepieciešami mīlestības revolucionāri, cilvēki, kas spējīgi izveidot ap sevi revolucionāru mīlestības kustību tā, kā citi prot rīkoties, izmantojot naidu un vardarbību.

Kā jau iepriekš sacīts, šāda rīcība liek nerēķināties ar personīgo laiku un telpu, lai sevi dāvātu citiem. Nav iespējams, neizraujoties pašam no savas čaulas, dāvāt sevi citiem, darīt to, paturot savu egoismu, savu pašpietiekamību, neatsakoties no sevis žēlošanas, no personīgajām problēmām, no iespējamajiem kompleksiem, kas dažkārt mūs ieslēdz sevī, jo citiem mēs esam vajadzīgi tieši tādēļ, lai dāvātu savu pieredzi par to Dievu, kurš ir klātesošs mūsos un kurš mums pieder. Lai mēs spētu iziet paši no sevis un sargātu svētuma motivāciju paši sevī, atdodoties šim ideālam, ir nepieciešams spēks, kas ir rodams tikai mīlestībā uz Kungu, mūsu Dievu un Tēvu, uz Kristu un Svēto Garu, un patiesā mīlestībā uz mūsu brāļiem.

Tādam ir jābūt svētajam, kurš ir ārkārtīgi vajadzīgs mūsdienu pasaulei.

Gribētos sev uzdot jautājumu: vai es esmu šāds cilvēks?

Ja ir jāatbild:„ Nē!”, tad būtu labi, ja varētu vismaz teikt: no šodienas sākas mana jaunā dzīve svētumā, kas nepieciešams pasaulei.

 

PĀRBAUDE

 

Vai esmu pārliecināts, ka Dievs veras manī ar mīlestības pilnu skatienu?

Vai apzinos, ka man ir personīgs aicinājums uz svētumu?

Vai cenšos būt tāds, kāds esmu, vai īstenoju to mīlestības-svētuma plānu, ko man izvēlējies Dievs?

Vai cilvēcisko izmantoju dievišķā labā, lai dotos pretī svētumam?

Vai esmu liecība, pieredze un Kristus balss apkārtējiem?”

No “Svētums”


Web master