SVĒTUMS ŠODIEN

(39)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

No Svētā Tēva Benedikta XVI vēstījums 2010.gada Lielajam Gavēnim

Kristus, Dieva taisnīgums

 

Kristīgā vēsts atbild apstiprinoši uz cilvēka slāpēm pēc taisnīguma, kā to atzīmē apustulis Pāvils Vēstulē romiešiem: „Tagad ir atklājies Dieva taisnīgums, neatkarīgi no Likuma... caur ticību uz Jēzu Kristu šis Dieva taisnīgums ir visiem, kas tic. Jo te nav nekādas izšķirības: visi ir sagrēkojuši un visiem pietrūkst Dieva godības, bet attaisnoti visi tiek par velti, no Viņa žēlastības, pateicoties atpestīšanai, kas ir Kristū Jēzū, kuru Dievs ir nolicis par grēka izpircēju caur ticību un ar Viņa asinīm” (3,21-25). Kāds tad ir Kristus taisnīgums? Pāri pār visu tas ir taisnīgums, kas nāk no žēlastības, kurā ne jau cilvēks ir tas, kurš vērš par labu, dziedina sevi un citus. Fakts, ka „izpirkšana” notiek ar Jēzus „asinīm”, nozīmē, ka tie nav cilvēka upuri, kas viņu atbrīvo no vainu smaguma, bet gan Dieva mīlestības žests, Dieva, kurš atveras pilnīgi, uzņemot sevī cilvēkam uzlikto „lāstu”, lai apmaiņā dāvātu „svētību”, kas Dievam pienākas (sal. Gal 3,13-14). Bet šeit uzreiz parādās kāds iebildums: bet kāds gan taisnīgums tur, kur taisnīgais mirst par vainīgo, bet vainīgais pretī saņem svētību, kas pienākas taisnīgajam? Vai šādi katrs nesaņem pilnīgi pretēju „savam”? Patiesībā šādi tiek izslēgts dievišķais taisnīgums, būtiski atšķirīgs no cilvēciskā. Dievs savā Dēlā par mums ir samaksājis izpirkuma maksu, patiešām ārkārtīgi lielu maksu. Krusta taisnīguma priekšā cilvēks var sacelties, jo tas atklāj, ka cilvēks nav  pašpietiekama būtne, bet gan, lai būtu pašam par sevi, tam ir vajadzīgs Otrs. Atgriezties pie Kristus, ticēt Evaņģēlijam būtībā nozīmē šo: iziet no pašpietiekamības ilūzijas, lai atklātu un pieņemtu paša vajadzību – vajadzību pēc citiem un pēc Dieva, pēc Viņa piedošanas un draudzības.

Kļūst saprotams, ka ticība nav kaut kas dabisks, ērts un pašsaprotams: nepieciešama pazemība, lai pieņemtu, ka man ir vajadzīgs otrs, kas atbrīvotu no „mana”, lai par velti dotu „savu”. Īpašā veidā tas notiek Euharistijas un Izlīgšanas sakramentos. Šīs pieredzes stiprināts, kristietis ir mudināts radīt taisnīgu sabiedrību, kur visi saņem nepieciešamo, lai dzīvotu pēc cilvēciskās cieņas un, kur taisnīgums dzīvo no mīlestības. No sirds dāvāju Apustulisko Svētību.  

No itāliešu valodas tulkojis  diakons M.Volohovs

ĞIMENES GARĪGUMS

“Pirmais radīšanas  apraksts nācis no priesteru un "Elohistu" tradīcijas, kur termins "Elohists" cēlies no "Elohim", kā tiek saukts Dievs. Šis vīrieša un sievietes apraksts, uz ko Jēzus atsaucās savā atbildē, ir ietverts pasaules radīšanas septiņu dienu ciklā saskaņā ar Matveja 19. nodaļu. Varētu sacīt, ka tam ir īpaši kosmoloģisks raksturs. Cilvēks tiek radīts uz zemes, reizē ar redzamo pasauli. Taču tajā pašā laikā Radītājs viņam uzdod pakļaut un valdīt pār zemi (cf. Gn 1:28); tādējādi viņš tiek nolikts augstāk par pārējo pasauli. Lai arī cilvēks ir cieši saistīts ar redzamo pasauli, Bībeles teksts nerunā par viņa līdzību ar citām radībām, bet gan vienīgi ar Dievu. "Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja..." (Gn 1:27). Radīšanas septiņu dienu ciklā ir acīm redzama precīza pakāpenība. Tomēr cilvēks netiek radīts saskaņā ar dabisko secību. Pirms cilvēka izveidošanas Dievs šķietami kavējas, it kā iekšēji pārdomājot pirms lēmuma pieņemšanas: "Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības;" (Gn 1:26). Šim pirmajam cilvēka radīšanas aprakstam, kaut arī tas ir hronoloģiski vēlāks, piemīt īpaši teoloģisks raksturs. Īpaša norāde uz to ir cilvēka definīcija viņa attiecībā ar Dievu. "Viņš viņu radīja pēc Dieva attēla." (..)

Cilvēks ir arī miesisks. Mozus Pirmā grāmata 1:27 atzīmē šo pamata patiesību par cilvēku, ar to domājot vīrieti un sievieti: "pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja" Ir jāsaprot, ka pirmais apraksts ir īss, un tajā nav subjektīvisma. Tajā ir tikai objektīvi fakti, un tas definē objektīvo realitāti gan runājot par cilvēka - vīrieša un sievietes - radīšanu pēc Dieva līdzības, gan arī nedaudz vēlāk pievienojot pirmās svētības vārdus: "Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to." (Gn 1:28). (..) Neaizmirsīsim, ka šis Mozus Pirmās grāmatas teksts ir kļuvis par visdziļākās iedvesmas avotu domātājiem, kas mēģinājuši saprast "pastāvēšanu" un "eksistenci". (Iespējams, ka ar šo tekstu var salīdzināt tikai Mozus Otro grāmatu.) Neskatoties uz šī teksta detalizētajiem un plastiskajiem izteicieniem, cilvēks tajā tiek definēts, pirmkārt, pastāvēšanas un eksistences dimensijās ("esse"). Viņš tiek definēts veidā, kas ir vairāk metafizisks nekā fizisks. Šai radīšanas mistērijai, ("Viņš viņu radīja pēc Dieva attēla"), atbilst bērna radīšanas perspektīva, ("Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi") – ierašanās pasaulē un laikā no tās fieri, kas ir neizbēgami saistīta ar metafizisko radīšanas situāciju, no eventuālas pastāvēšanas (iespējamība).

Tieši šajā Mozus Pirmās grāmatas pirmajā metafiziskajā kontekstā, proti, vērtību aspektā, ir nepieciešams izprast, kas ir labi. Patiešām, šis aspekts parādās gandrīz visā radīšanas dienu ciklā, un tas sasniedz savu kulmināciju pēc cilvēka radīšanas: "Un Dievs uzlūkoja visu, ko Viņš bija darījis, un redzi, tas bija ļoti labs." (Gn 1:31). Tāpēc var noteikti apgalvot, ka Mozus pirmās grāmatas pirmā nodaļa ir iedibinājusi neapstrīdamu atskaites punktu un spēcīgu pamatu metafizikai, kā arī antropoloģijai un ētikai, saskaņā ar ko ens et bonum convertuntur (pastāvēšana un labums ir savstarpēji konvertējami). Neapšaubāmi, tam visam ir nozīme arī teoloģijā, it īpaši ķermeņa teoloģijā. Un šajā brīdī pārtrauksim savas pārdomas.

Dieva kalps Jānis Pāvils II

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

(Turpinājums no iepriekšējā numura)

BĪSKAPS AMBROZIJS

Himnā Splendor paternae gloriae Ambrozijs aicina dziedāt: “Lai Kristus ir mūsu ēdiens, mūsu dzēriens lai ir ticība; priecīgi dzersim Gara atturīgo noreibumu”. Darbā De sacramentis, it kā komentējot himnas vārdus, Bīskaps mudina baudīt euharistisko maizi, kurā “nav rūgtuma, bet ikviens maigums”, un vīnu, kas sagādā prieku, ko “nevar aptraipīt nekāda grēka netīrība”. Patiesi, ik reizes, kad tiek dzerts Kristus biķeris, tiek saņemta grēku piedošana un tiekam Gara apreibināti: “Kas noreibst no vīna, grīļojas un tenterē; kas noreibst no Gara, ir sakņots Kristū. Tāpēc tas ir izcils reibums, jo rada prāta atturību”. Ar izteicienu “Atturīgais gara noreibums” Ambrozijs, šķiet, grib sintezēt savu garīgās dzīves jēdzienu. Tādējādi viņš liek mums saprast, ka tas ir reibums, prieks un vienības ar Kristu pilnība; viņš mums māca arī to, ka te nav runa par  nelīdzsvarotu un ātri pārejošu pacilātību, bet pieprasa drīzāk darbīgu atturību; vispirms viņš atgādina, ka tā ir Dieva Gara dāvana.  Tie, kuri rūpīgi smeļas no Svētajiem Rakstiem, saņem šo noreibumu, kas “nostiprina skaidra prāta soļus” un kas “apūdeņo mūžīgās dzīves augsni, kas mums ir dāvāta”.

Garīgā dzīve, kādu saviem ticīgajiem māca Milānas Bīskaps, vienlaikus ir gan prasīga, gan pievilcīga, konkrēta un apslēpta noslēpumā. Vēlos, lai šis viņa spēcīgais un saistošais aicinājums atskanētu arī mūsdienu Baznīcā.

 

V.KALPOJOT VIENĪBAI

Prasīgais garīgais ceļš, ko mums iezīmē Ambrozijs, ticīgo tuvina aizvien stiprākai vienībai ar Kristu. Turklāt, šī vienība nevar neizpausties arī dvēseles un sirds vienībā (sal.  Apust.darbu grām. 4,32) ar brāļiem ticībā. Milānas Bīskaps to zina un to apliecina arī savos rakstos. Un šis ir viņa mācības vienreizēji stimulējošais aspekts visiem tiem, kuri ir iesaistīti ekumēnisma frontē. Vai var aizmirst, ka Ambrozijs, kuru cienī gan Rietumos, gan Austrumos, ir viens no vēl nesašķeltās Baznīcas lielajiem Tēviem? Protams, arī viņa laikā, kā redzējām, pastāvēja plaši un plosoši kontrasti, kas izrietēja no doktrinālām kļūdām un no dažādiem citiem faktoriem. Taču bija arī stipra nepieciešamība atgriezties ticības un ekleziālās dzīves vienībā. Ambrozija liecība, lasīta šajā gaismā, var piedāvāt ievērojamu ieguldījumu vienotības lietā. Arī šajā apstāklī viņa piemiņa sakrīt ar vienu no galvenajiem mērķiem ceļā uz 2000.gada Lielo Jubileju.      

                                                       (turpinājums sekos)

 

tulkojusi M. Biruta Krivteža

LAJU GARĪGUMS

No Dieva Kalpa Guljelmo Džakvintas rakstiem

“Kā Kristus augšāmcelšanās dēļ kļūst par jaunu cilvēku, tāpat arī mēs, ja ar Viņu nomirstam un tiekam apbedīti, ar Viņu augšāmceļamies kā jauni cilvēki. Tā, lūk, ir Kristība – mūsu noslēpumainā pielīdzināšanās Kristus nāvē, apbedīšanā un augšāmcelšanā. Viņš ir tas, kurš ar savu nāvi un augšāmcelšanos nodibina jaunu derību. Tajā Viņš vienlaicīgi ir priesteris, upuris un jaunais cilvēks. Kristībā, tātad, esam iesaistīti Kristū, Viņa derībā un dažādos šīs derības aspektos, jo ar Kristu esam priesteri (sal. Lumen Gentium), upuri, ar Viņu mums ir jāupurē pašiem sevi, lai kļūtu par jauniem cilvēkiem. Tāda ir Kristības bagātība.

Kristība veido jaunus cilvēkus atbilstoši augšāmcelšanās pilnībai, aicina uz Kristus redzējuma pilnību un dāvā visas tiesības un iespējas, lai mēs varētu kļūt svēti. Šī iemesla dēļ Kristībā ir patiesā un personīgā svētuma sakne, un tāpēc Kristība attaisno tai iepriekš doto lielās svētuma pulvermucas definīciju.

 

PĀRBAUDE

 

 Vai esmu sapratis savas Kristības nozīmi?

 Vai izdzīvoju tās uzliktos pienākumus?

 Vai kādreiz pārdomāju Kristību rita tekstus?

 Vai iedziļinos to teoloģiskajā saturā?

 Vai izdzīvoju savu kristības aicinājumu kā aicinājumu uz svētumu, uz apustulātu un uz misiju?

 Vai nemitīgi un stipri pūlos attīstīt savu Kristībā saņemto žēlastību?

 Kāda nozīme manā garīgajā dzīvē ir askētismam?”

No “Svētums”

 

 

“Es nepaļāvos uz savas paša spēku,

bet uz Viņa spēku,

kas uzveica elles un pasaules spēku

caur Krustu.”

Svētais Teofans Venars


Web master