SVĒTUMS ŠODIEN

(40)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Ja Jūs vēlaties kultivēt mieru, aizsargājiet radību!

Cīņā par mieru ar labas gribas cilvēkiem droši vien būtu vieglāk, ja ikviens atzītu nesadalāmu saistību starp Dievu, cilvēku būtību un visu radību. Dievišķās atklāsmes gaismā un uzticoties Baznīcas tradīcijām, kristieši veic savu personisko ieguldījumu. Viņi aplūko kosmosu un tā brīnumu Dieva Tēva  radīšanas darba gaismā un Kristus darbos, kas ar savu nāvi un Augšāmcelšanos samierināja ar Dievu ,,visas lietas ,uz zemes vai  Debesīs.,, (Kol 1:20) Kristus, krustā sistais un paaugstinātais ,nosūtīja uz cilvēci savu Svētuma garu, lai tas vada vēstures norisi gaidot to dienu, kad ar Godību atkal nāks Glābējs, šeit būs ,, jaunas Debesis un jauna zeme,,(2 Pēt 3:13), kurā taisnība un miers pastāvēs uz mūžiem. Aizsargāt dabisko apkārtējo vidi kārtībā, lai uzbūvētu miera pasauli, tādā veidā tas ir Draudžu vadītāju pienākums priekš ikkatra un visiem. Tas ir steidzams, neatliekams sauciens, tāds, kuru jāuzlūko ar atjaunotu un saskaņotu uzticēšanos; Tā ir arī ļoti veiksmīga izdevība, nodot  tālāk nākamajai paaudzei izredzes par labāku nākotnes perspektīvu priekš visiem. Lai tas ir gaiši un skaidri saprotams visiem pasaules līderiem un katram kam jebkādā līmenī ir sakars un nozīme ar cilvēces nākotni: radības aizsardzība un miermīlība ir dziļi saistītas un savienotas! Šī iemesla dēļ, es aicinu visus ticīgos pacelt savas dedzīgās lūgšanas uz Dievu, visvareno un spēcīgo Radītāju, žēlsirdīgo Tēvu, lai visi vīrieši un sievietes varētu sadzirdēt savās sirdīs šo neatliekamo aicinājumu un saucienu: Ja Jūs vēlaties kultivēt mieru, aizsargājiet radību!!!

Pāvests Benedikts XVI

 

 

«Svētais ir laimīgs, padara laimīgu un dzīvo laimīgi!

Viņu dzīvei ir jāiespaido mūsējo. Šie ir svētie, kuri rada svētos.

Izvēlieties vienu svēto, kurš jums labāk patīk,

un atdariniet viņa garu pēc iespējas tuvāk īstenībai,

un ļaujiet, lai tas jums visur iet līdzi. Tikai svētie atstāj pēdas.»

Svētīgais Eduards Popps

ĞIMENES GARĪGUMS

Liecību teltī: aicinājuma nesēji

Nacionāla conference par aicinājumiem Roma (2010.gada 3.-5.janvāris)

 

“Manas zināšanas ir krusts un mana dzīve ir stola”. Ar šiem Arsas prāvesta Jāņa Vianeja vārdiem monsinjors Italo Kastellani uzsāka ikgadējās nacionālās aicinājumu conferences darbu, ar šiem vārdiem norādot uz mūsu kristību aicinājumu uz svētumu. Jēzus skaidri pateica tiem, kas vēlas būt viņa apustuļi: “Aizliedz pats sevi, ņem savu krustu un seko man”. Aizliegt nozīmē nekoncentrēties pašam uz sevi, bet pilnībā orientēties uz Dievu. Ņem, tas ir, kļūsti par kalpu ikvienam tāpat, kā to izdarīja Jēzus. Seko man – pieņem sirds dziļumos izvēli būt kopā ar Jēzu. Nav divu veidu – labā un sliktā – lai kalpotu Jēzum, jo tikai vienā veidā var kalpot, esot par apustuli, kurš pilnībā, ticami un vienkāršā veidā liecina ar savu dzīvi.

 

No liecības dzimst jauni aicinājumi, kā to savā runā apliecināja kardināls Banjasko (Itālijas Bīskapu conferences presidents). Jau vairākus gadus tiek runāts par aicinājumu krīzi, bet Kungs mūs pārliecina, lai mēs uzticētos viņam, jo viņš nekad neļaus, lai trūktu ganu viņa Baznīcā. Liecība un aicinājums ir divas tēmas, kas ir savstarpēji saistītas:  liecība ir aicinājums, aicinātais ir liecinieks. Dievs ir tas, kurš aicina un izveido savai tautai ganus, bet visi kristieši ir aicināti liecināt par ticības skaistumu un cieņu pret priesteriem, atzīstot viņu kā kopienas vadītāju nozīmīgumu un vērtību. Dieva ierosme nav sasitīta ar pozitīvām liecībām, bet gan ar to cilvēku liecībām, kuri ir priecīgi “dzīvot visiem”, jo pilnībā piederēt Kungam viņiem nozīmē augstāko vērtību. Liecinātājs ir kā garants, jo viņš ir redzējis, taču ticības jomā ar to vien nepietiek, jo kristietībā netiek runāts par objektu, bet gan personu – Kristu. Apustulis ir tas, kurš ne tikai ir redzējis un dzirdējis Kristu, bet ir ļāvies, lai Kristus viņu apgaismo, kā arī veic Tēva darbus, kā to ir darījis Kungs. Vislielākais darbs, uz kuru esam aicināti, ir padarīt par īstenību siržu un dzīves vienību, veicināt vienotību. Vienīgi ar darbu liecību var nepietikt, jo darbus jāpavada arī liecinieka vārdiem, kurš atļaujas iepazīstināt ar Kristu tos, kuri viņu nepazīst, kurš ir gatavs pastāstīt par savu darbu mērķi un cēloni, kas citādi var palikt apslēpti. Ir svarīgi no jauna atklāt aizrautību, just nepieciešamību nest Kristu, lai katrs viņu varētu satikt. Te netiek runāts par vienkāršu satura izklāstu, bet gan par Kristus iepazīšanu, liekot Viņu ieraudzīt ar liecības un savas dzīves piemēru, kura ir izdzīvota pilnībā piederot Kristum.

(turpinājums sekos)

Kristīne Parazilīti

Pro Sanctitate Apustuliskā Oblāte

 

«Paliec mierīgs Svētā Sakramenta priekšā un vienkārši gaidi Dieva Vārdu.»

«Ļaujies, lai Jēzus tevi uzlūko. Ļauj Jēzum tevi mīlēt klusumā.»

Svētīgais Eduards Popps

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

(Turpinājums no iepriekšējā numura)

BĪSKAPS AMBROZIJS

 

Patiesi Ambrozija personības ekumēniskā nozīme izpaužas dažādos aspektos, kurus vērts aplūkot. Pietiek atcerēties, saistībā ar vairāk tīri doktrinālo dimensiju, Milānas Gana spožās kristoloģiskās formulas, kas tika tulkotas un atzinīgi novērtētas arī grieķu vidē un V un VII gadsimtu koncilos, un kuras izskaidro cieņu, kādu Ambrozijam līdz šodienai parāda mūsu ticības brāļi Austrumos. Arī viņa kā imperiālās pilsētas Bīskapa dimantcietā figūra, lojālā, bet nekad pasaules vareno priekšā kapitulējošā pozā, izskaidro uzmanību, ko viņam velta bizantiešu historiogrāfija, un kas, saistīta ar cieņu pret viņa mācību, veicināja viņa kulta saglabāšanos kristīgo Austrumu Baznīcās līdz pat mūsu dienām.

 

Neaizmirsīsim, ka arī protestantiskās Reformas vidē uz Milānas Bīskapa rakstiem turpināja raudzīties ar apbrīnu, novērtējot viņu kā apdāvinātu skolotāju, apveltītu ar mācīšanas žēlastību un augstu kultūru.

30. Vēl vairāk: Ambrozijs ir atstājis skaidru mācību par attiecībām, kādas Baznīcai jāieņem dialogā ar nekristiešiem. Šajā sakarā, spožs ir viņa brīdinājums saviem ticīgajiem, iesakot viņiem “neizvairīties no tiem, kuri ir šķirti no mūsu ticības un vienības ar mums, jo arī pagāns, reiz atgriezies, var kļūt par ticības aizstāvi”. (109) Interesanti šīs problēmas dažādu aspektu skaidrojumi atrodami Expositio evangelii secundum Lucam, kur ir sniegta skaidra viņa laika evaņģelizācijas metožu sintēze attiecībā pret pagāniem, pret ebrejiem un katehumeniem. (110)

 

Uz šiem kritērijiem Milānas Bīskaps atsaucās savā katehēzē, kas klausītājiem iedarbojās ar vienreizēju atraktīvo spēku. To piedzīvoja daudzi. Tālās Marcomanni karaliene Fritigil, viņa slavas sajūsmināta, viņam rakstīja, lūdzot apmācīt viņu katoļu ticībā, un saņēma pretī “brīnišķīgu vēstuli katehisma veidā”. (111)

 

Kaut arī šodien ir citi laiki, viņa piemērs joprojām var modināt interesi un piesaistīt par cilvēces nākotni domājošas personas - arī ārpus Baznīcām un kristīgajām denominācijām -  ar savu sakrālās un profānās kultūras prestižu, ar cilvēkmīlestību, ar stingrību pret netaisnību un apspiešanām, ar granītcieto konsekvenci doktrīnā un praksē, kas viņam vēl dzīvam esot, sagādāja neapstrīdamu atzinību.

 

(turpinājums sekos)

tulkojusi M. Biruta Krivteža

LAJU GARĪGUMS

No Dieva Kalpa Guljelmo Džakvintas rakstiem

“Iepriekš citētais pamatlikums ir tieši mīlestības likums. Dievs izvēlas savu tautu, jo ir mīlējis viņu Tēvus, devis viņiem apsolīto zemi, lai varētu piepildīt savu mīlestības plānu un savu galveno bausli.

Klausies, Izraēl,… šī ir pavēle: Tev būs mīlēt Kungu, tavu Dievu.

Varam droši teikt, ka Dievs ir Visvarens, liels, Viņš ir radītājs, bet tai pat laikā arī Tēvs – tas ir Viņa mīlestības lielums. Tas ir norādīts ne tikai Jaunajā Derībā, Mateja līdzībās, bet arī Vecajā Derībā. Dziesmā, kas tiek piedēvēta nu jau mirstošajam Mozum (sal. At 32,10-14), viņš atgādina Izraēlam par tā attiecībām ar Dievu, proti, par Dieva mīlestību pret savu tautu: Viņš – Dievs – to atrada vientuļu tuksnešainā zemē...

Šis fragments ir ļoti poētisks un parāda Dieva bezgalīgo mīlestību pret cilvēku, kā arī atklāj Viņa plānu, kurā ietilpst vēlme pacelt cilvēku līdz Dieva mīlestības augstumiem.

 

PĀRBAUDE

 

'     Kāda ir mana kā radības attieksme pret Dievu?

'     Vai pievēršos ar svētuma jūtām liturģiskajiem likumiem? Vai tos cienu?

'     Vai cienu pasauli, tās likumus un mērķus, kam tā radīta, vai tāpēc, ka tas ir Dieva darbs?

'     Vai manās acīs Dievs ir tikai absolūti Citāds vai arī bezgalīgi labs, tāds, kas noliecas pār savu radību, dodot tai pats sevi?

'     Vai es kādreiz pārdomāju par Dieva dāvanām, par to, ka Viņš ir dāvājis sevi, radot mani par cilvēku dzimuma, par tikai Viņam izvēlētas tautas (Vecā Derība) un jaunās tautas (Jaunā Derība) locekli?”

No “Svētums”

 

«Strādāt ir labi,

lūgties - vēl labāk,

ciests- vislabāk.»

Svētīgais Eduards Popps


Web master