SVĒTUMS ŠODIEN

(41)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Alberto Marvelli (1918 – 1946)

Alberto ir dzimis Ferrarā 1918.g. 21.martā kā otrais dēls Alfredo Marvelli, bankas „Cattolica” direktora, un Marija Major, Ferraras dižciltīgās, ģimenē. Marvelli ģimenē bija seši dēli no kuriem viens mira agrā jaunībā. Sakarā ar tēva darba darīšanām Marvelli ģimene bieži pārcēlās un dzīvoja dažādās Itālijas pilsētās. Līdz kamēr 1932.gadā viņi uz patstāvīgu dzīvi apmetas Rimini. Maravelli ģimenē valdīja vienkāršība un patiesas kristīgās vērtības. Alberto mīlēja dzīvi, ar prieku dzīvoja vienkāršībā un patiesībā. Bija spīdošs attiecībās un studijās. 15.gadu vecumā sāka rakstīt savu garīgo dienasgrāmatu. Pirmais ieraksts jau atklāj viņa garīgo ceļu „Dievs ir Varens, bezgalīgi varens, bezgalīgi labs... Lūgšana ir lielākais komforts... Ar Dieva un Marijas palīdzību viss ir iespējams.”(1933-1934)

16.gados ierakstījās svētā Vincenta no Paulo biedrība. Kļūstot arī par Katoļu Akcijas biedru, kas vēlāk kļūva par svarīgu elementu viņa cilvēciskai un garīgai izaugsmei. Pabeidz universitāti (indžinierijas un mehānikas fakultātē) 1941.gadā dažus mēnešus vēlāk Alberto tiek iesaukts armijā un nosūtīts uz Triesti. Arī kara laikā viņš turpināja savu apustulātu starp karavīriem, kur viņam devās pārliecināt savus biedrus un iesaistīt viņus dažādās garīgās aktivitātēs, tai skaitā piedalīties kopējā svētdienas Dievkalpojumā. Pēc tam daudzi karavīri atzina, ka pateicoties Alberto viņi bija atklājuši savu ticību un reliģisko dzīvi. 1942.gadā atgriezās Rimini un tur atver savu profesionālo darbnīcu kopā ar savu brāli Karlo un vienlaicīgi pasniedz lekcijas pilsētas tehniskajā skolā, bet karš turpinājās un Alberto tiek atkal iesaukts 1943.gadā un tiek nosūtīts uz Treviso. 1942.gadā Krievijā mirst viņa brālis Lello, priekš Alberto tas bija viens no smagākajiem pārdzīvojumiem. Atgriezies Rimini, pārdzīvo vācu okupāciju un pilsētas bombardēšanu. Alberto pieliek visas pūles lai palīdzētu cietušajiem un visnabadzīgākajiem. Pēc kara beigām 1945.gadā Alberto tiek nozīmēts par Riminī pilsētas valdes locekli un atbildīgo par rekonstrukcijas darbiem pilsētas teritorijā. Visi atceras viņa profesionālismu un cilvēcību pildot šo ļoti atbildīgo amatu.  (..) Jau 1945.gadā Alberto tika aicināts iesaistīties politikā kļūstot par partijas Kristīgie Demokrāti biedru. Tajā laikā dzima kāda jauna pieredze, sekojot Džordžs La Pira piemēram, Alberto organizē Rimini Svēto Misi priekš nabadzīgajiem un arī kopējās pusdienas. Nabadzīgajiem, kas sapulcējās uz pusdienām Lieldienu svētkos viņš teica: „Mēs neesam tie kas jums dodam, patiesie devēji esat jūs kas ar ciešanām un dzīves izturību mums mācat kā jācieš un mums ļaujat jums rādīt mūsu mīlestību.” 1946.gadā 5.oktobrī Alberto Maravelli traģiski noslēdz savu šīszemes ceļu, smagā militārā mašīna viņu notriec kad viņš brauc ar velosipēdu. Alberto Maravelli ticības un dzīves pieredze ir kļuvusi dzīva liecība mūsu laikiem, viņa piemiņa un aizbildniecība vienmēr ir dzīva. 1968.gada 1.martā tika iesākta viņa beatifikācijas lieta. 2004.gadā 5.septembrī Jānis Pāvils II Loreto pilsētā pasludināja viņu par svētīgu

ĞIMENES GARĪGUMS

(Turpinājums no iepriekšējā numura)

Otrs stāstītājs tēvs Čenčīni deva dažas norādes par to, kā iesaistīt šo attiecību - stāstījums–liecība aicinājumu vadībā. Šajā jomā aicinājums kļūst par savas dzīves stāsta atslēgu, apzinoties, ka katra aicinājuma ceļš ir tā vērts, lai to izstāstītu, jo tikai personīgā pieredze ir vienīgais veids, lai iepazītu Kristu. Personīgā dzīve ir vienīgā vieta, kurā viņš atklājas un ļauj sevi iepazīt, kā arī atklāj savu mīlestību pret katru cilvēku personiski. Tāpēc ir nepieciešams mācīties vēlreiz pārskatīt savu dzīvi kā vienotu veselu, savācot visu ap vienotu centru, kurš ļauj ieraudzīt vienotu zīmējumu un projektu, kurš ir izdomāts un realizēts tikai vienā eksemplārā. Liecināt, stāstot par savu personisko dzīvi, kļūst veids, lai iesasitītu un satiktu otru cilvēku, tā ir evaņģelizācija, kas balstās stāstītāja pieredzē un ņem vērā klausītāja dzīves pieredzi, lai modinātu vēlmi sekot Kristum. Tas ir katra pastorālā darba un jo īpaši aicinājumu pastorālā darba mērķis. Noslēgumā tēvs Ronki pastāstīja par to, ko nozīmē svētums vietā, kur katrs atrodamies, tas ir, “Svēto un mocekļu Baznīcā”. Stāstīt par savu ticību nozīmē likt iemiesoties Dievam kādā konkrētā būtnē, kurā jau ir Viņa dzīve. Tas ir stāsts par svētumu, jo varam kļūt svēti, ņemot vērā to, ka mūs mīl Dievs, kurš mūs aicina pieņemt šo dzīvi, kas ir mūsos. Svētie ir spējīgi pastāstīt, ka īpašais cilvēka liktenis ir piedzīvot pasaulei pilnīgi nepazīstamu mīlestību, kura cilvēku noved līdz pilnībai, kādu viņš nav gaidījis, kura ievērojami pārsniedz cilvēciskās robežas, kā to ir solījis Jēzus: es jums došu simtkārtīgi.

Pieņemt Dieva svētumu nozīmē būt atvērtam brīnumiem un izbrīnam par Dieva darbiem, kā arī būt ar plašu sirdi, kura ir “spējīga vienlīdz mīlēt debesis un zemi, ieskatīties gan debesu bezgalībā, gan radības acīs”. Tas nozīmē mācēt vienmēr sākt no jauna, mācēt audzēt labo sēklu, kas mūsos ir, vienmēr sēt tikai labu, nekad neapstājoties, lai labais var uzvarēt. Svēta dzīve ir laba, skaista un svētīga, tas ir, tāda pati, kāda bija Jēzus dzīve, kā arī tāda pati, kā katra izredzētā dzīve, kurš savā aicinājumā rod to pilnību, kuru Jēzus bija nācis dot visiem.  Svētais nav cilvēks bez trūkumiem, bet gan grēcinieks, kuram ir piedots, kā arī tāds, kurš tic mīlestībai un katru reizi ir gatavs pateikties Kungam, kad pasaulē atpazīst kādu mīlestības zīmi. Mēs tāpat kā abi Jāņi – kristītājs un evaņģēlists – esam aicināti kļūt par mīlestības lieciniekiem. Pirmais ir gaismas liecinieks, un arī mēs esam aicināti nest gaismu, kā arī būt labuma un skaistuma lieciniekiem un izgaismot to labo, kas pretējā gadījumā varētu palikt neatklāts ēnā. Otrs Jānis ir dzīves moceklis, viņš sludina Jēzu, kas ir mūsu prāta, gara, miesas dzīve un ir iemiesojies, lai sludinātu dzīvi un dedzīgi mūs aicina iepazīt vēl lielāku dzīvi. Jānis ir arī prieka moceklis, jo sludina ne pienākuma dēļ, bet lai iemantotu pilnīgu prieku, neslēpjot, ka sekošana Kristum ir smaga, liek iet pret straumi, taču tās ir grūtības, kas ir pildītas ar cerību un pārliecību, ka Kungs ir tepat līdzās.

Kristīne Parazilīti

Pro Sanctitate Apustuliskā Oblāte

 

„Jo vairāk dvēsele ir Marijai konsekrēta,

jo vairāk tā būs konsekrēta Jēzum Kristum.”

L.M. Griņjons no Monforas

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

(Turpinājums no iepriekšējā numura)

BĪSKAPS AMBROZIJS

 

« LAI IKVIENĀ BŪTU MARIJAS DVĒSELE »

 

Gatavojoties lielajai Jubilejai, ieteicu, lai 1997.gadā tiek pārdomāts arī Marijas dievišķās mātišķības noslēpums, jo “Kristus centrālās lomas apstiprinājums nevar būt šķirts no tās lomas atzīšanas, kādu veica viņa Svētā Māte”.  Attiecībā uz Mariju Ambrozijs bija smalks teologs un neizsmeļams dziesminieks.

 

Ambrozijs piedāvā uzmanīgu, mīlošu, detalizētu Marijas atainojumu, iezīmējot tajā morālos tikumus, iekšējo dzīvi, degsmi darbā un lūgšanā. Kaut arī stils ir atturīgs, var nojaust viņa silto godbijību pret Jaunavu, Kristus Māti, Baznīcas attēlu un dzīves paraugu kristiešiem. Kontemplējot viņu Magnificat priekā, svētais Milānas Bīskaps iesaucas: “Lai ikvienā [cilvēkā] Marijas dvēsele augsti slavē Kungu, lai ikvienā Marijas gars gavilē Dievā”.

 

Ambrozijs māca, ka Marija pilnīgi visa ir iesaistīta pestīšanas vēsturē kā Māte un Jaunava. Ja Kristus ir Tēva mūžīgā smarža, “ar to tika apslacīta Marija, un, būdama jaunava, ieņēma; būdama jaunava, dzemdēja patīkamo smaržu: Dieva Dēlu”. Vienota ar Kristu kā savu Dēlu, kas mīlestības dēļ upurējies, “piesists kokā... izplatīja pasaules pestīšanas smaržu”, arī Marija ņēma dalību mīlestības izplūšanā: “Pie krusta stāvēja māte, un, kad vīrieši bēga prom, viņa palika bezbailīga... ar līdzjūtīgām acīm uzlūkoja Dēla brūces, caur kuru - viņa zināja – visiem bija jāsaņem pestīšana... Dēls karājās krustā, māte upurējās vajātājiem... Zinot, ka Dēls mirst par labu visiem cilvēkiem, arī viņa bija gatava, ja ar savu nāvi varētu pievienot kaut ko visu labumam. Taču Kristus ciešanām nebija vajadzīga palīdzība”. Tāda ir Marija kā stipra un augstsirdīga sieviete, kas apzinās viņai uzticēto uzdevumu pestīšanas vēsturē, kas ir gatava veikt savu misiju līdz pat dzīvības dāvāšanai. Taču Milānas Bīskaps, kas tik ļoti godina un mīl Mariju, ne uz brīdi neaizmirst, ka viņa ir pilnīgi pakļauta un saistīta ar Kristu, vienīgo Pestītāju.

 

(turpinājums sekos)

tulkojusi M. Biruta Krivteža

 

 

“Dosimies, mani dārgie draugi, dosimies uz Paradīzi!

Lai arī ko kāds būtu ieguvis savā dzīvē, Paradīzē ir labāk!”

L.M. Griņjons no Monforas

LAJU GARĪGUMS

No Dieva Kalpa Guljelmo Džakvintas rakstiem

“Jau redzējām kā mīlestības kaskāde, kas plūst no Tēva, nonāk pie cilvēces ar Kristus, apustuļu un Baznīcas starpniecību, un pēc tam atgriežas pie Tēva caur Baznīcu. Taču gribētos jautāt, kāpēc ir nepieciešama Baznīcas starpniecība, kāpēc nevar nonākt tieši pie Kristus un no Kristus pie Tēva?

Unus mediator Dei e hominum homo Christus Jesus. – Jo viens ir Dievs un viens ir vidutājs starp Dievu un cilvēkiem tas ir cilvēks Jēzus Kristus (1 Tim 2,5). Šie vārdi atklāj to, kāpēc ir jāiziet caur Kristu, jo aicinājums uz Kristu, uz Viņa mīlestību un uz Viņa svētumu, ir universāls. Bet nekļūst skaidrs, kāpēc nepieciešama Baznīcas starpniecība.

Baznīca ir Kristus, kas dzīvo laikā. Kristus ir nodevis Baznīcai visu savas sirds bagātību, tāpēc šī bagātība vai nu nav atrodamas ārpus baznīcas, vai arī to var atrast visai niecīgā formā. Baznīcu varētu saukt par lielo Kristus mīlestības trauku, par Viņa sirds šķirstu, kurā atrodas gudrības un zinību dārgumi, kas ir svētuma līdzekļi – un tātad arī pats svētums jeb mīlestības pilnība. Ar tieši šiem līdzekļiem Baznīcā ir daudz vieglāk iespējams sasniegt svētumu nekā ārpus tās. Daudzi jautā, kāpēc ir jādodas uz Baznīcu, ja tā uzliek daudzas nastas, ja tās morāle ir tik stingra, ja tās juridiskā un hierarhiskā nostādne ir gandrīz kā no dzelzs? Kāpēc lai nesaglabājam paši savu brīvību, nepaliekam ar savu reliģisko pārliecību, piederot Kristum, bet ārpus Baznīcas?

Kristus uzticēja Baznīcai savus svētuma līdzekļus, un, tikai izmantojot šos līdzekļus, var patiešām sasniegt mīlestības virsotni.

 

 

PĀRBAUDE

 

'     Vai es ticu vienai svētai un apustuliskai Baznīcai?

'     Vai pazīstu tās skaistumu, tās žēlastību bagātību?

'     Vai apzinos, ka katrs kristietis ir Baznīca?””

No “Svētums”


Web master