SVĒTUMS ŠODIEN

(42)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Eugenio Biamonti (1913—1939)

 Kāpēc Baznīca mums vienmēr norāda uz svētajiem? Kādēļ mēs tos godinām mūsu draudzēs? Kādēļ sakām „viņš bija lielisks”? „Svētie mums ir kristiešu dzīves modelis”, šī bieži ir atbilde, kas mūs bieži sasniedz bieži par pārāk nepārliecinot.

Eugenio Biamonti dzīvesstāsts ir liecība kā svētie var reāli būt mūsu kristiešu dzīves līdzgaitnieki, zvaigznes, kuras mūs vada, draugi, ne pārāk atšķirīgi no mums.

Eugenio dzimst 1913.gadā Bordigerā (IM) turīgā ģimenē, bet pāri par visu bagātā ticībā, ir vienkāršs, čakls mācībās, prātīgs zēns… kopumā „īpašs” bērns.

Jaunībā viņš lasa Prier Giorgio Frassati biogrāfiju, kas kļūst par Eugenio dzīves modeli: jauns, kristietis, nelokāms, un kurš savu spēku iekarojis ar savu entuziasmu. Viņš jau pazina Jēzu un bija apguvis liecības svarīgumu jau gatavojoties Iestiprināšanas sakramenta saņemšanai, bet tagad kristieša pienākumi kļūst nopietnāki un pastāvīgāki; franciskāņu ordeņa terciārs, apmeklē, kā Pier Giorgio „svēto Vinčenco”, ir paraugstudents, iemīlējies Rožukronī un lūgšanā. Katru nedēļu iet pie grēksūdzes, katru dienu piedalās Svētajā Misē un pieņem Svēto Komuniju. Mīl izplatīt Evaņģēliju, daudzas labas grāmatas un svētos, visur, savu draugu vidū un savā darbā; iegūst diplomu grāmatvedībā ir uzņemts darbā firmā La Spezia(Garšviela). 1937.gadā, Romā, uzvar konkursu kā Prefektūras ierēdnis: nosūtījums Asti. Diecēzes Dievmātes svētvieta „Paradīzes Vārti” kļūst par viņa iemīļoto lūgšanas vietu. Prefektūra kļūst par viņa kristieša liecības un apustulāta vietu..

Jauneklis ir jauks ar visiem, bet ir arī Jēzus miera un taisnīguma iedzīvinātājs. Asti viņš uzreiz sāk piedalīties draudzes dzīvē un ar jaunajiem draugiem iet kalnos, kas viņu pazīst tas jautā: „Kāda īpaša nākotne viņu sagaida?”, tanīpat laikā jau viņu sāk saukt par „mazo svēto”.

Diemžēl Eugenio veselība nav pārāk stipra, tā strauji pasliktinās, viņš izjūt vēdera sāpes un plaušās tiek atklāta dziļa rēta. Ārstēšana ir lēna un neefektīva, tā vecāki izlemj jaunekli no Arco uz Trentino, uz kādu specializētu centru, kur viņš sastop jaunus draugus, kuriem viņš ir „eņģelis mierinātājs”, tomēr veselību viņš neatgūst.

Nesasniedzis 26 gadus viņš aiziet no šīs pasaules, 1939.gada 2.februārī Vogherā atpakaļceļā no Asti.

Daudzi vēl tagad atceras: „Viņu sauca mūsu pilsētas Pier Giorgio Frassati… neaizmirstams jauneklis!”.

ĞIMENES GARĪGUMS

(Turpinājums no iepriekšējā numura)

Noslēdzot darba kārtību, monsinjors Kastellani kā uz ceļvedi aicinājuma ceļā norādīja uz nepieciešamību veidot un izdzīvot tādas atteicības, kuras ir Dieva mīlestības pārpildītas un tādas, kurās tiek piedzīvots prieks, esot Jēzus priekšā, kā to mums ir mācījuši gani un trīs Austrumu gudrie. Filipa liecība ļauj Nātanaēlam pārvarēt savu skepsi. Līdz ar to viņš nāk pretī Jēzum un ļauj, lai Jēzus skatiens pievēršas viņam. Arī aicinājuma animatoriem tāpat kā Jēzum ir jāskatās uz jauniešiem, bez aizspriedumiem. Viņam jābūt ar Dieva mīlestības un Jēzus draudzības liecinieku, sakot “nāc un redzi”. Viņam jābūt arī pilnīgas sevis ziedošanās lieciniekam, kā Jēzus bija saviem brāļiem, taču šis upuris jāizdzīvo ar prieku. Šī liecība kļūst vēl spēcīgāka, ja tiek izdzīvota kopienā ar brāļiem, kura vienotībā ik dienu tiek veidota, lai Baznīca kļūtu par liecības telti, kurā visi var iegriezties, lai satiktu Jēzu.

 

No konferences dienas kārtības izrietēja, ka aicinājumu animācijā veidojas arī uzmanīga attieksme pret iekšējo dzīvi, jo pavadīt jauniešos viņu aicinājuma ceļā pirmām kārtām nozīmē palīdzēt viņiem izveidot personiskas attiecības ar Jēzu ar lūgšanas, garīgās vadības, kā arī sakramaentu starpniecību. Otra pašsaprotama lieta ir atcerēties garīgajā ceļā, īpaši šī ceļa sākumā, svēto dzīvi, saglabājot arī turpmākajā formācijā biežu kontaktu ar ticības lieciniekiem pagātnē un tagadnē. Tāpat jāuzsver, ka jauns aicinājums veidojas, balstoties uz jau “izredzētā” liecību, kurš ar savu dzīvi skaidri un bez šaubu iespējamības liek redzēt Evaņģēlija radikālo dabu, kā arī Mīlestībai veltītas dzīves skaistumu.

 

Kristīne Parazilīti

Pro Sanctitate Apustuliskā Oblāte

 

«Mums jākļūst par svētiem mācekļiem.

Mums ir sevi jāpadara par svētiem tā apustulāta labā,

kuru mēs darām.»

Svētīgais Eduards Popps

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

(

(Turpinājums no iepriekšējā numura)

BĪSKAPS AMBROZIJS

 

Dārgais un cienītais Brāli, Svētajai Marijai, kuras svētīgās dzimšanas noslēpumam ir veltīta šī katedrāle, man ir prieks uzticēt labu izdošanos svētā Ambrozija gadam, kuru Milānas Baznīca gatavojas svinēt. Ticu, ka ticīgajiem tas būs intensīvs laiks iekšējai izaugsmei ticībā, cerībā un mīlestībā, ejot svētā Bīskapa un Aizbildņa pēdās un tā briedinot ikviena dzīvē bagātīgus kristīgās liecības augļus. Šim mērķis kalpo arī speciālas garīgās dāvanas, kuras bagātina svinības, un kuras ticīgie varēs saņemt, izpildot noteiktus nosacījumus, no sirds atveroties Kunga žēlastībai.

 

Vēlos nobeigt šo Vēstuli ar tiem pašiem vārdiem, kurus svētais Ambrozijs rakstīja Verčelli Baznīcai: “Atgriezieties visi pie Kunga Jēzus! Lai jūsos ir prieks par šo dzīvi – sirdsapziņā, kuru nemoka pārmetumi, nāves pieņemšana ar cerību uz nemirstību, pārliecība par augšāmcelšanos ar Kristus žēlastību, patiesība ar vienkāršību, ticība ar paļāvību, savtīgu interešu trūkums ar svētumu, aktivitāte ar atturību, dzīve citu vidū ar pieticību, kultūra bez tukšības, uzticīgas doktrīnas skaidrība bez herēzes sagrozījumiem”.

 

Ar šiem vēlējumiem labprāt dodu Jums, Cienījamais Brāli, Jūsu palīgiem Bīskapiem, priesteriem un diakoniem, konsekrētajām personām, kā arī visiem ticīgajiem šajā arhidiecēzē, kura savu nosaukumu aizguvusi no sava Aizbildņa, īpašu Apustulisko Svētību, kas nesīs ikvienu jūsu ilgoto debesu žēlastību.

 

No Vatikāna, 1996. gada 1. decembrī

 

 

tulkojusi M. Biruta Krivteža

 

 

 

"Es nekad nelūdzu Kungam dzīvot līdz sirmam vecumam

bet tikai to,

lai cilvēki viens otru mīlētu un priesteri būtu svēti."

Svētīgais Eduards Popps

LAJU GARĪGUMS

No Dieva Kalpa Guljelmo Džakvintas rakstiem

Kas tad ir svētums?

Daži Evaņģēlija un svētā Pāvila vēstuļu fragmenti, kas attiecas uz Vecās Derības domāšanas veidu, ir ļoti būtiski: Esiet svēti, jo Es esmu svēts (Lev 11,44); Tāda ir Dieva griba, lai jūs kļūtu svēti (1 Tes 4,3); Viņš mūs izredzējis pirms pasaules radīšanas, lai mēs mīlestībā būtu svēti un nevainīgi Viņa priekšā. (Ef 1,4).

Šie un citi fragmenti iezīmē biblisko izejas punktu, par kuru nevar būt nekādu domstarpību. No tā izriet otrs būtisks elements – pienākums jautāt pašam sev, ko darīt, lai īstenotu svētumu. Tas ir arī pienākums pašam veidoties svētumā un pievienoties Dieva gribai, kas skaidri atklājas Rakstos (no kurienes nāk askētiskā attīstība). Taču Raksti rosina uz teoloģisko momentu, proti, ne tikai uz biblisko datu apzināšanu, bet arī uz ticību un Tradīciju, lai atklātu, piemēram, ka Kunga nāve pie krusta ir bijis galvenokārt mīlestības un nevis taisnīguma akts. Svētums ir tas pats, kas mīlestība pret Dievu un tuvāko, kura ir izmērīta ar Kristus mīlestības mērauklu. Šajā kristoloģijā, kura noslēdz svētuma panorāmas teoloģisko skatījumu, atklājas trīs svētuma dimensijas: personiskā, kopienas un sociālā. Šis process, kas ir arī kustības Pro Sanctitate trīsdesmit gadu ilgais ceļš, parasti ir arī personisks process un var atstāt pēdas uztverē par to, kas ir svētums.

Svētie Raksti vēstī, ka Dievs, kas ir svēts, ir pilnīgi Citāds, nošķirts un bez grēka traipa, vēlas mūs redzēt līdzīgus sev, tādēļ Viņš mūs ir pacēlis līdz saviem augstumiem jeb svētumam.

Tas nozīmē, ka pirmais svētuma aspekts ir līdzināties Dievam, būt bez grēka. Svētā Pāvila termini bezvainīgs un bez grēka traipa tieši to arī nozīmē. Kad Svētais Pāvils raksta svēti un bezvainīgi, viņš vēlas izcelt svētuma bezvainības aspektu, kas iekļauj centienus tuvināties Dievam, ja tā varētu teikt, nāvīgā un ikdienišķā grēka novēršanu, kā arī nepilnību pārvarēšanu.

Svētums ir tieksme pēc bezvainības, un varam runāt tikai par centieniem, jo Tridentas koncils mums māca, ka bez īpašas Kunga palīdzības, nav iespējams dzīvot un izvairīties no nāvīga grēka. Ja cilvēkam ir dotas īpašas žēlastības, tās var palīdzēt izvairīties no ikdienišķiem grēkiem. Tomēr ir nepieciešama sirdsapziņas izmeklēšana, jo centieni šādi izdzīvot svētumu ir saistīti ar atbrīvošanos no cilvēka dzīves negatīvajiem aspektiem.

 

PĀRBAUDE

 

'   Ko man nozīmē svētums: vai tā ir dažu privilēģija vai visu pienākums?

'   Vai esmu pārliecināts, ka svētums veidojas mazās lietās, kas tiek darītas mīlestības dēļ un ar mīlestību?

'   Vai savā dzīvē pieņemu dažādās Dieva gribas izpausmes?

'   Vai ticu, ka svētumu nevar iemantot bez lielas mīlestības pret Dievu un tuvāko?

'   Vai svētuma ideāls ir pārņēmis visu manu dzīvi?”                    No “Svētums”


Web master