SVĒTUMS ŠODIEN

(43)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

4. Cerības un bailes

“Lai izpildītu šo uzdevumu, uz Baznīcu visos laikos ir gūlies pienākums uzmanīgi vērot laika zīmes un izvērtēt tās Evaņģēlija gaismā, lai tādējādi tā varētu katrai paaudzei sniegt piemērotas atbildes uz cilvēka mūžīgajiem jautājumiem par tagadējas un nākamās dzīves jēgu un to abu savstarpējām attiecībām. Tāpēc ir svarīgi pazīt un saprast pasauli, kurā dzīvojam, ar tās gaidām, ilgām un tās bieži dramatisko raksturu. Šodienas pasaules dažas pamatiezīmes var ieskicēt šādā veidā.

 

Šodien cilvēce pārdzīvo jaunu savas vēstures laikmetu, kuru raksturo dziļas un straujas pārmaiņas, kas pakāpeniski izplatās visā pasaulē. Cilvēka prāta un radošo centienu izraisītas, tās savukārt iedarbojas atpakaļ uz pašu cilvēku, uz viņa individuālajiem un kolektīvajiem spriedumiem un ilgām, uz viņa domāšanas un rīcības veidu kā attiecībā pret lietām, tā cilvēkiem. Tik lielā mērā, ka varam runāt par īstām sociālām un kulturālām pārvērtībām, kas skar arī reliģisko dzīvi.

 

 

Kā tas notiek katrā augšanas krīzē, šīs pārvērtības neiztiek bez nopietnām grūtībām. Tā, piemēram, lai arī cilvēks visai tālu ir izplatījis savu varu, viņš tomēr ne vienmēr spēj to vadīt tā, lai tā viņam kalpotu. Pūlēdamies aizvien dziļāk iesniegties paša dvēseles dziļumos, viņš tomēr bieži izrādās vēl nedrošāks par sevi. Arvien skaidrāk atklādams sabiedriskās dzīves likumus, viņš tomēr paliek šaubās par tai piešķiramo virzienu. Nekad cilvēcei nav bijusi tāda bagātība, tādas iespējas un ekonomiskā varenība, un tomēr vēl joprojām ļoti liela pasaules iedzīvotāju daļa cieš no bada un trūkuma, un neskaitāmi cilvēki ir analfabēti. Nekad cilvēkiem nav bijusi tik asa brīvības izjūta kā šodien, bet tajā pat laikā parādās jaunas sociālas un psihiskas paverdzināšanas formas. Kamēr pasaule dzīvi izjūt savu vienību, kā arī nepieciešamu solidaritāti visu savstarpējās atkarības dēļ, to vienlaikus sašķeļ naidīgi spēki, kas viens otru apkaro; joprojām saglabājas asas politiskas, sociālas, ekonomiskas, rasu un ideoloģiskas nesaskaņas, un pasauli turpina apdraudēt karš, kas varētu iznīcināt līdz pamatiem. Pieaug domu apmaiņa, un tomēr tie paši vārdi, ar kuru palīdzību tiek izteikti svarīgākie jēdzieni, dažādās ideoloģijās saņem visai atšķirīgas nozīmes. Visbeidzot, nenogurstoši tiek meklēta arvien pilnīgāka laicīgā kārtība, bet tai līdztekus nenotiek atbilstoša garīgā attīstība.”

Pastorālā konstitūcija, Par Baznīcu mūsdienu pasaulē (Gaudium et spes )

ĞIMENES GARĪGUMS

Mūsu mīlestība ir dāvana visiem

No Jāņa Evaņģēlija (2, 1-10)

Trešajā dienā Galilejas Kānā bija kāzas; un Jēzus māte bija tur. Bet arī Jēzus un Viņa mācekļi tika aicināti kāzās. Un, kad pietrūka vīna, Jēzus māte sacīja Viņam: „Viņiem nav vīna”. Bet Jēzus viņai sacīja: „Kas man un tev, sieviete? Vēl mana stunda nav nākusi!” Viņa māte sacīja apkalpotājiem: „Visu, ko Viņš jums sacīs, dariet.” Bet saskaņā ar jūdu šķīstīšanos tur bija novietoti seši akmens trauki ūdenim, un katrā no tiem ietilpa divi vai trīs mēri. Jēzus sacīja viņiem: „Piepildiet traukus ar ūdeni!” Un viņi tos piepildīja līdz malām. Tad Jēzus sacīja viņiem: „Tagad smeliet un nesiet galdzinim!” Un viņi aiznesa. Bet, kad galdzinis nogaršoja ūdeni, tas bija pārvērsts vīnā. Nezinādams, no kurienes tas (kamēr apkalpotāji, kas smēla ūdeni, to zināja), galdzinis aicināja līgavaini. Un sacīja viņam: „Ikviens cilvēks vispirms pasniedz labo vīnu, bet, kad tie jau ieskurbuši, tad sliktāko; bet tu taupīji labo vīnu līdz šim”.

 

Lucille Teasdale ir dzimusi Monreālā (Kanādā), 1929. gada 30. janvārī un Piero Corti ir dzimis 1925. gada 16. septembrī Besanā (Brianza – Itālijā).

Viņi iepazinās Monreālā, Sv. Justīnes slimnīcā, kur papildināja savas studijas attiecīgi ķirurģijā un pediatrijā. Viņi abi nesa sirdī sapni par misiju, kas pirmajā brīdī radīja iespaidu, ka tos izšķirs, aizvedot uz dažādām pasaules daļām. Tomēr tas bija tikai uz neilgu laiku. 1960. gadā viņi abi no jauna satiekas Marseļā, kur Lucille bija ieradusies uz stāžu, kamēr Piero, kā viņš pats viņai vēlāk stāsta, cenšoties īstenot savu aicinājumu bija nenogurstoši ceļojis, līdz pat nokļūšanai Urugvajā, kur plānoja uzcelt slimnīcu kādā komboniāņu misijā. Pēc pirmajām šaubām, Lucille ļaujas Piero entuziasmam un mīlestībai un salaulājas ar viņu 1961. gada 5. decembrī Ugandas S. Mary’s mazās slimnīcas kapelā.

Ir zināms, ka Dieva plāni aug un attīstās ikdienas dāsnumā, tā arī laulātie Corti pieaug kā ģimene ne tikai mīlestībā, bet arī profesionālajā ziņā. Viņu abu misiju darbs, plecu pie pleca, ir pastāvīgs un nenogurstošs, lai varētu bezatlīdzības un pilnīgi sevi ziedot tiem, kuriem ir nepieciešama ārstēšana. 1983. gadā Lucille saslimst. Viņa ir inficējusies ar AIDS vīrusu kādas ķirurģiskās operācijas laikā un ārsts - speciālists viņai paredz vēl tikai divus dzīvības gadus. Tomēr Lucille ticība, neatlaidība, dedzība par misiju un Piero lūgšana viņai palīdz turpināt operēt, ievērojot nepieciešamo piesardzību, vēl nākošos trīspadsmit gadus. Viņa mirst 1996. gada 1. augustā, apliecinādama savu tikumu un dāsnās ziedošanās varonību. Piero ļoti ciešs par sievas zaudējumu, taču nepieļauj sāpēm sevi nospiest.

S. Mary’s Lacor slimnīca kļūst par pasaules Veselības Organizācijas centru cīņā pret AIDS. 2003. gada Lieldienās ārsts Piero Corti, pēc vairākiem bypass un aizkuņģa dziedzera audzēja, pievienojas sievai debesīs, lai no augšienes sekotu slimnīcas labai darbībai, kā to parasti bija darījuši kopā. Mūsdienās būdami patiesi mīlestības liecinieki, Lucille un Piero Corti ir apliecinājuši Laulības sakramenta iedarbīgumu ar milzīgu atvērtību Svētā Gara iedvesmām, darot auglīgu viņu laulāto mīlestību ar mīlestību uz tuvāko, jo sevišķi Āfrikā un Āfrikas tautai. Viņi ir apskāvuši viņu nabadzības un konkrēti atbildējuši uz viņu vajadzībām kā vienīgi svētums to spēj veikt.

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

“Jauni priesteri jauniem cilvēkiem”

“Vatikāna otrais Koncils savā laikā uzjundīja enerģiju, kā arī izsauca dažādas reakcijas, cerību un vilšanās vētru. Daudzos Koncila dokumenti izraisīja skurbumu pirms pārmaiņām, jo it kā ienāca svaigs gaiss, citos tas izraisīja apjukumu, varbūt pat sašutumu vai pilnīgu sabrukumu.

Vai tā ir attīstības krīze? Vai tā ir mutuļojoša vētra?

Iespējams, tās ir abas lietas vienlaicīgi.

Tajā pašā laikā mums jābūt pārliecībai, ka Baznīca jau ir piedzīvojusi tikpat dramatiskus notikumus, kā tos, ko piedzīvojam mūsdienās, bet, neņemot vērā tos, nav sabrukusi, tā ir palikusi spēcīga uz savas klints, kuru Kristus izvēlējās par tās pamatu. Turklāt Baznīcu ir vienmēr vadījis maigais Svētais Gars.

Baznīca ir pārdzīvojusi gadsimtus, un tā pārvarēs arī šodienas cīņas.

Kurš vadīs Dieva tautu šajā sarežģītajā brīdī? Mišels de Senpjērs (Michel de Saint-Pierre) labi zināmajā romānā vairāk nekā vajadzīgs ir vēlējies dramatizēt situāciju, norādot, ka šodien visspēcīgākās krīzes varam saredzēt priesteros, tas ir, tieši vadītājos, kuriem jāvada iepriekš minētā cīņa.

Viņš šos cilvēkus apzīmējis ar vārdiem “jaunie priesteri”, pretstatot viņus iepriekšējo laiku priesteriem, turklāt norādot, ka šodien tie vairs nav savu uzdevumu augstumos un nespēj izpildīt mūsdienu prasības.

Neiedziļināsimies romānos, kas nereti nespēj dot vairāk nekā atsevišķas patiesās situācijas šķautnes, dažkārt pašu situāciju sagrozot. Taču mums ir svarīgāk pamanīt, ka Senpjēra intuīcija ir vietā, bet paskatīsimies uz šo situāciju pretēji tam, ko viņš ir iedomājies.

     Cilvēcei ir nepieciešami jauni priesteri. To atklāti apliecina arī Vatikāna II Koncils un pāvests Pāvils VI.

     Kādai jābūt šo jauno radību sejai, kuras pieminētajā romānā tā autoram patikās dēvēt gandrīz par “garīgiem hipijiem”, bet kurām hierarhija uztic mūsdienu cilvēku likteņus?

     Šis izdevumus tiecas atklāt, ka šodien mums ir nepieciešami jauni priesteri, tas ir, priesteri, kuri ir spējīgi dzīvot, kā sacīja svētais Pavils, “jaunā garā” (Rom.7.6).

     Tie ir priesteri, kuri dodas Kristus un apustuļu pēdās un kuri, izdzīvojot Vārdu, varētu iemiesot nevis viduvēju, bet tādu kristietību, kas vairāk nekā vakar būtu spējīga radīt cēlsirdīgas varoņu un svēto dvēseles.”

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

LAJU GARĪGUMS

Baznīca Eiropā”, n. 41. - Laju misija

 

“Ticīgo laju ieguldījums Baznīcas dzīvē ir būtisks: viņiem ir neaizvietojama loma cerību Evaņģēlija sludināšanā un kalpošanā, jo “caur viņiem Kristus Baznīca ir klātesoša daudzos pasaules reģionos, kā cerības un mīlestības rādītājs un avots”. Kā pilntiesīgi Baznīcas misijas dalībnieki pasaulē, tie ir aicināti liecināt, ka kristīgā ticība sniedz vienīgo un pilnīgo atbildi uz jautājumu, kuru dzīve uzstāda ikvienam cilvēkam vai sabiedrībai, un viņi spēj piepildīt pasauli ar Dieva Valstības vērtībām, ar cerības apsolījumu un garantiju, kas nekad nepieviļ. Eiropa vakar un šodien ir pieredzējusi būtiskus un ilustratīvus  piemērus no šādu laju dzīves.

 

Kā Sinodes tēvi uzsvēra, ar pateicību jāpiemin īpaši tie vīrieši un sievietes, kas ar savu dzīvi un darbu turpina liecināt par Kristu un Viņa Evaņģēliju, pildot viņiem uzliktos pienākumus sabiedriskajā un personīgajā dzīvē. Ir ārkārtīgi svarīgi “atbalstīt un palīdzēt specifiskajam paaicinājumam kalpot kopējam labumam: cilvēki, kas, sekojot tā sauktajiem ‘Eiropas tēvu’ piemēram, var būt par rītdienas Eiropas sabiedrības cēlājiem, veidojot to uz stingriem garīguma pamatiem”.

 

Līdzvērtīgu atzinību pelna kristīgo laju darbs, kas bieži ikdienas dzīvē ir apslēpts, ar savu pazemīgo kalpošanu aktīvi sludinot nabagiem par Dieva žēlsirdību; mums jābūt pateicīgiem šiem cilvēkiem par viņu drosmīgo piedošanas un žēlsirdības apliecinājumu, tādejādi nesot Evaņģēlija vēsti plašajā politiskās un sociālās dzīves jomā, ekonomikā, kultūrā, ekoloģijā, starptautiskajā attiecībās, ģimenē, izglītībā, profesionālajā darbā, visās darba un aprūpes jomās. Tas rada nepieciešamību pēc apmācības programmām, kuras varētu sagatavot lajus, kā savu ticību pielietot laicīgā darbā. Šīm programmām jābalstās uz nopietnu Baznīcas dzīves izpēti, sevišķi tās sociālās doktrīnas studijām, nodrošināt ne tikai ar zināšanām, bet arī ar attiecīgu garīguma pamatu, lai stiprinātu viņu apņemšanos iet pa dzīves ceļu, kas ved uz svētumu.”

Dieva Kalps Jānis Pāvils II

  

Kungs, māci man atklāt Tavu slavu, Tavu patiesību, Tavu gribu.

Māci man sludināt Tevi bez svētulīgiem vārdiem,

bet ar savu piemēru, ar līdzi aizraujošu spēku, ar patīkamu rīcību,

ar līdzību Taviem svētajiem un ar pilnīgu mīlestību, ko mana sirds dāvās Tev.

Kardināls Džons Henrijs Ņūmens


Web master