SVĒTUMS ŠODIEN

(44)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

5. Apstākļu dziļās pārmaiņas

Šodien vērojamais dvēseļu satraukums un dzīves apstākļu pārmaiņas saistās ar plašākām pamatvērtībām kopumā, kuras nosaka, ka izglītībā arvien lielāku nozīmi iegūst matemātiskās, antropoloģiskās un dabaszinātnes, bet praksē – tehnoloģijas, kas attīstās uz to bāzes. Šī zinātniskā pieeja veido no agrākās situācijas atšķirīgu kultūru un domāšanas veidu. Tehnika progresējusi tiktāl, ka tiek pārveidots zemes vaigs un tā sniedzas jau pie kosmiskās telpas pakļaušanas.

Zināmā mērā cilvēka prāts paplašina savu varu arī pār laiku: pār pagātni – ar vēsturiskiem pētījumiem, pār nākotni – ar prognozēm un plānošanu. Progresējošās bioloģiskās, psiholoģiskās un sociālās zinātnes ne tikai palīdz cilvēkam labāk pazīt sevi, bet sniedz viņam arī atbalstu, lai, izmantojot piemērotas tehniskās metodes, tieši iespaidotu sabiedrības dzīvi. Vienlaikus cilvēce arvien vairāk domā par sava demogrāfiskā pieauguma kontroli un paredzēšanu.

Pati vēstures gaita ir tā paātrinājusies, ka ne katrs var tai izsekot. Cilvēku kopības liktenis kļūst par vienu veselu, kas vairs nav sadalīts savrupās vēsturēs. Tādējādi cilvēce pāriet no vairāk statiskas izpratnes par lietu kārtību uz dinamiskāku un evolucionējošu situācijas koncepciju. Tā sekas ir jauns milzīgs problēmu komplekss, kas prasa jaunu analīzi un sintēzi.

 Pastorālā konstitūcija, Par Baznīcu mūsdienu pasaulē,

Gaudium et spes

  

„Kas gan ir cilvēks, kas gan esam mēs, kas gan esmu es,

ka Dieva Dēls tik ļoti rūpējas par mani (sal. Ps 8,5)?

Kas gan es esmu,

ka Viņš mani ir darījis jaunu

un manu sirdi izvēlējies par savu mājvietu?”

Kard. Džons Henrijs Njumens

ĞIMENES GARĪGUMS

(Turpinājums no iepriekšējā numura)

... ieklausīsimies lieciniekos—Un sogno per la vita (Dzīves sapnis)

 

„Neiedomājami, ka Lucille un Piero varētu doties uz Kampala, lai piedalītos neatkarības svētku svinībās. Bija pārāk daudz darba: slimnīca sāka pievilkt slimniekus no visas Ziemeļ Ugandas. Tie, nebūdami droši, ka vienmēr var sastapt kādu, kas runātu angliski, jau laicīgi nodrošinājās un jautāja paziņām, kas prata angliski, uzrakstīt vēstulīti. Lucille redzēja, ka no Bunyoro, tuvējā apvidus, ieradās kāda mamma ar savu bērniņu uz rokām. Viņa pasniedza papīra gabaliņu uz kura ar zīmuli nesalasāmā rokrakstā bija rakstīts: „Dērniņš šausmīgi cieš no malārijas. Slimība ilgst kopš divām nedēļām.Lūdzu palīdziet šai sievietei, kura runā vienīgi savā valodā. Bērniņam ir četri mēneši.” [...] Lucille labi pazina malārijas simptomus un tas bija ne tikai tāpēc, ka to bija studējusi tropisko slimību grāmatā. Kādu rītu pamostoties, atskārta, ka jūtas vāja un stīva. Viņa to nepieminēja Piero, jo domāja, ka sliktā pašsajūta pazudīs strādājot. Tajā dienā, kad rīts jau tuvojās pusdienlaikam un viņas ķermeņa temperatūra bija paaugstinājusies līdz 37,8° (malārijas klīniskais sākums), saprata, ka brālīgā drudzī ir pievienojusies pārējiem simts miljoniem cilvēku. Tad viņa paņēma hlorokīna tabletes, kas spēcīgās devās liek atkāpties slimībai un izstiepās gultā. Pēc brokastīm Piero vēlējās viņu redzēt, taču atrada gultu tukšu. Lucille ja bija atgriezusies darbā. Izmeklējot bērniņu, Lucille nevarēja nedomāt par slimības ironisko nežēlību, kas galvenokārt skar bērnus. Viņa zināja, ka infekcijas un no jauna saslimšanas, izsauc relatīvu imunitāti. Taču uz katru pieaugušo, kam izdevās attīstīt šādu pretspēku, cik gan bērnu neaizgāja bojā?”

 

„Nesen viņi redzēja ierodamies jaunpiedzimušo, kuru bija skārusi reta meningīta forma, kuru izsauc West Nile vīruss. To cilvēkiem tālāk nodod odi. Lucille iesāka ārstēšanu ar mugurkaula injekciju un pēc trīs dienu un trīs nakšu intensīvas terapijas, bērniņš jau jutās labāk. Noguris Piero viņu paņēma uz labās rokas un pacēla augšup, lai izsauktu smaidu.

„Viņš to nekad neuzzinās”, sacīja Piero: „bet viņš ir no ūdeņiem izglābtais Mozus!” To zināja māsa Anna Pia, kas bija palīdzējusi Piero. Viņa bija strādājusi laulātajiem blakus piecus gadus, kopš to ierašanās Ugandā. Piero un Lucile patiešām bija īsti brīnumdari un drīzāk viņu brīnumi bija daudz vairāk atkarīgi no gribas nekā medicīnas.Viņu dedzība nemitējās: pat ja tos sauktu jebkurā diennakts stundā, viņi nekad nejustos iztraucēti. Šķita, ka nekas tiem nevar likt zaudēt drosmi.”

M.Arseneault

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

“Jauni priesteri jauniem cilvēkiem”

Misionārā priesterība

 

Mūžīgais priesteris Jēzus, pirms atstāt Baznīcai apustuļus, kuriem bija visā pilnībā jāizdzīvo priesterības ideāls, jau pat pirms viņiem ir vēlējies izdzīvot šo priesterību, lai atstātu pilnības piemēru. Lai arī nākotnē nerastos šaubas vai pretrunas, ir nepieciešams lai vismaz Pāvilā mēs saskatītu pilnīgu un ciešanu pilnu īstas apustuliskas priesterības stāstu.

 Tēva sūtīts (Jņ.20,21) Jēzus iesāka misionāro priesterību, ceļodams pa Jūdejas ciemiem un ciematiem, kā arī pa Galilejas kalnaino apvidu, sludinādams “labo vēsti” un kopā vākdams Izraēla tautas “pazudušās avis”. Arī saviem apustuļiem viņš mācīja darīt to pašu, sūtīdams pa diviem (Lk.10,1), kā arī pēc nāves kā testamentu atstādams uzdevumu iet un nenogurstoši sludināt (Lk.10,3).

 Svētais Pāvils to saprata un no brīža, kad viņš pakļāvās Dieva gribai, kura bija daudz stiprāka par viņa gribu (1.Kor.10,22), nemitējās doties arvien jaunos ceļojumos, apmeklējot brāļus, kuri viņu gaidīja (Apd.16.10) vai arī tieši otrādi, viņu nemaz nevēlējās

Dieva Kalpa Guljelmo Džakvintas

  „Kungs, mēs nezinām, kas mums ir labi un kas kaitē.

Mēs nevaram paredzēt nākotni un nezinām,

kad Tu nāksi un kā tas notiks.

Tāpēc mēs visu uzticam Tev.

Rīkojies ar mums un mūsos pēc savas gribas!

Lai mūsu acis aizvien ir pievērstas Tev,

un Tu nemitējies uzlūkot mūs!

Dāvā mums sava krusta un rūgto ciešanu žēlastības,

izmanto mūs visām kur vien spējam Tev noderēt,

un ik stundā, kad tas Tev ir vajadzīgs. Amen.”

Kard. Džons Henrijs Njumens

LAJU GARĪGUMS

Evaņģēlija sludināšanas neatliekamība

 45. “Cerības Evaņģēlijs, ko ir saņēmusi un asimilējusi sevī Baznīca, aicina ik dienas to sludināt un liecināt par to. Tas ir īstais Baznīcas aicinājums visur un visos laikos. Tā ir arī Baznīcas misija Eiropā šodien. Jo “evaņģelizācija ir Baznīcai atbilstoša žēlastība un aicinājums, tās dziļākā identitāte. Baznīca pastāvēšanas pienākums ir evaņģelizācija, tas ir, lai sludinātu un mācītu, lai būt par žēlastības dāvanu avotu, lai samierinātu grēciniekus ar Dievu, un padarītu nemirstīgu Kristus upuri Svētajā Misē, kas ir Viņa nāves un godības pilnās augšāmcelšanās atcere”.

 Baznīca Eiropā, “jaunā evaņģelizācija” ir tavs uzdevums! Atklāj no jauna sludināšanas prieku. Uzklausi šodien trešās tūkstošgades sākumā uz tevi vērsto lūgumu, to pašu lūgumu, kas tev tika lūgts pirmās tūkstošgades sākumā, kad kāds vīrs no Maķedonijas parādījās Pāvilam vīzijā un lūdza viņu: “Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums!” (Apd. 16:9). Šis lūgums, pat ja tas nav skaļi izteikts vai ir apslēpts, ir eiropiešu, kas ilgojas pēc cerības un skaidras nākotnes, vispatiesākais, sirds dziļumos apslēptais lūgums. Lai Jēzus sludināšana, kas ir cerību Evaņģēlija būtība, ir jūsu lepnums un jūsu dzīves jēga. Turpiniet savu misiju ar jaunu entuziasmu, ar tādu pašu degsmi cauri divdesmit gadsimtiem, sākot ar apustuļiem Pēteri un Pāvilu, kas iedvesmoja daudzus svētos, kas bija Eiropas kontinenta autentiskie evaņģelizētāji.”

 

Dieva Kalps, Jānis Pāvils II, „Baznīca Eiropā, n. 45.”

 „Ja tu to vēlies, Jēzu,

tad vēlos arī es!”

Klāra Badano


Web master