SVĒTUMS ŠODIEN

(45)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

7. Psiholoģiskās, tikumiskās un reliģiskās pārmaiņas

Pārmaiņas domāšanas veidā un sabiedriskajās struktūrās nereti ir par iemeslu tam, ka tiek apšaubītas mantotās vērtības, sevišķi no jauniešu puses, kas ne tik vien bieži kļūst nepacietīgi, bet satraukuma dēļ pat dumpīgi un, apzinādamies savu nozīmi sabiedriskajā dzīvē, grib pēc iespējas ātrāk tajā iesaistīties. Tādēļ vecāki un audzinātāji, pildot savus pienākumus, nereti sastopas ar pieaugošām grūtībām.

No iepriekšējām paaudzēm mantotās institūcijas, likumi, domāšanas uztveres veidi, šķiet, ne vienmēr labi piemēroti pašreizējai situācijai, kādēļ veidojas liels sajukums izturēšanās veidā un pat uzvedības normās.

Visbeidzot, jaunie apstākļi ietekmē pašu reliģisko dzīvi. No vienas puses, asāka spriešanas spēja to attīra no maģiskas pasaules izpratnes un vēl pastāvošām māņticības paliekām un prasa arvien personiskāku un aktīvāku pieķeršanos ticībai, kā rezultātā daudzi gūst dzīvāku Dieva izjūtu. No otras puses, ievērojamos apmēros arvien pieaug to cilvēku skaits, kas attālinās no reliģiskās dzīves praktizēšanas. Pretstatā agrākajiem laikiem, Dieva un reliģijas noliegšana vai abstrahēšanās no tiem nav vairs izņēmums vai atsevišķi gadījumi: šodien tāda nostāja nereti tiek uzdota par zinātniskā progresa vai kāda jauna humānisma prasību. Daudzos reģionos tas viss tiek pausts ne tikai filozofiskajās teorijas, bet ļoti lielā mērā iespaido literatūru, mākslu, humāno zinātņu un vēstures interpretāciju un pat likumdošanu.

 

Pastorālā konstitūcija, Par Baznīcu mūsdienu pasaulē,

Gaudium et spes

ĞIMENES GARĪGUMS

— ģimenes piemērs

 

“Nazarete ir skola, kurā sākam izprast Jēzus dzīvi - tā ir Evaņģēlija skola. [..] Šai skolā vispirms māca klusuma vērtību. Lai mūsos rodas cieņa pret klusumu, šo apbrīnojamo un nepieciešamo nosacījumu Gara darbībai [..]. Šai skolā māca arī, kas ir ģimenes dzīve. Lai Nazarete māca mums saskatīt, kas ir ģimene, tās kopība mīlestībā, kāds ir tās atturīgais un vienkāršais skaistums, tās svētums un neaizskaramība [..]. Šī skolā atklāj arī, kas ir darbs. Nazaretē, namdara Dēla mājā, mēs gribētu iemācīties izprast un cildināt cilvēka darba skarbo pienākumu, kas paver ceļu uz pestīšanu [..]; mēs gribētu sveikt šeit visas pasaules strādniekus un parādīt tiem viņu diženo paraugu, viņu dievišķo brāli.”

Pāvests Pāvils VI

 

 

 

“Par „garīgu cilvēku” nekļūst veicot daudzas lūgšanas nedz arī domājot par Kungu ārpus mums, bet gan arvien vairāk apzinoties, ka mēs „dzīvojam kopā” ar Trīsvienību. Tāda ir visdziļākā Evaņģēlija izteiciena jēga: „Ja kas mani mīl, tas manus vārdus pildīs, un mans Tēvs viņu mīlēs, un mēs nāksim pie viņa un ņemsim mājvietu viņā”.

Taču kā var iemācīties mīlēt? Šeit ir tikai viena vienīga atbilde: mīlot. Jo vairāk mēs ļaujam sevi pārņemt žēlastībai, jo vairāk saprotam lietu relativitāti un pilnīgu Kunga prioritāti cilvēka dzīvē, jo vairāk iemācamies mīlēt Kungu un dzīvot kopā ar Viņu.

Visi spēki var palīdzēt šajā ceļā: fantāzija, atmiņa, izjūtas, taču, jo vairāk veic pieredzi, jo vairāk tas viss izzūd un var nojaust kādu klātbūtni, kuru nevar ne aprakstīt, ne uztvert un tad var ļauties pazust šajā dievišķajā klātbūtnē...

Mūsu pieredze ir tikšanās. Tā ir tikšanās ar kādu personu – Jēzu Kristu.

Lai Kristus kļūst par mūsu dzīvi, tad Viņā viss iegūs jēgu: rūpes, sāpes, uztraukumi, šodiena un rītdiena, jo Viņš ir atbilde katrai vēlmei un meklējumiem.”

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta  Pieredze

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

“Jauni priesteri jauniem cilvēkiem”

Garīgā misija

 

Taču ne personīgu ambīciju vai personīgu sasniegumu dēļ jaunais Galilejas Rabbi pavadīja savas dienas sprediķojot un veicot arvien jaunus brīnumus. Viņa vārdi bija patiesības un svētuma vārdi. Viņš runāja par izvēli, brāļu mīlestību, bet visvairāk par Tēva mīlestību.

“Kas no visa neatsakās, nevar man sekot”(Mt.19,27).

“Mīliet viens otru kā es jūs esmu mīlējis”(Jņ.15.12)

“Jūsu Debesu Tēvs jūs mīl”(Jņ.16,27).

“Kāpēc jūs uztraucaties?” (Mt.6,31).

“Esiet pilnīgi, kā Viņš ir pilnīgs” (Mt.5,48).

Ne jau tautas sacelšanās, vai vēlme gūt sasniegumus vai valdīt bija tie ideāli, kurus Jēzus sludināja saviem tautiešiem un jo īpaši apustuļiem.

 

Viņi ar grūtībām saprata tik garīgu vēsti un priesterību, un tikai pēc dievišķā Gara nolaišanās Vasarsvētku ugunīs (Apd.2,3) guva pilnīgu skaidrību par šo tik ļoti pārdabisko un garīgo misiju. Šajā brīdī viņi pilnībā saprata to, ko Mācītājs bija teicis un darījis, kā arī līdzību nevis par cilvēcisko, bet dievišķo valstību. Svētais Pēteris savā teiktajā vairs nepiemin to, ka ir nepieciešama kāda kompensācija (Mt.19,27), turklāt viņu pat sadusmoja tas, ka apustuļi kavējās, jo kalpoja pie galda nabagiem, nevis tieši Dieva vārdam (Apd.6,2).

 

Arī svētais Pāvils domā līdzīgi. Viņa vienīgā karstākā vēlēšanās ir evaņģelizēt. Dažreiz viņam pat negribējās nodarboties ar kristīšanu, jo šo pienākumu viņa vietā varēja izpildīt arī citi un jo tā nebija viņa – tautu sludinātāja – īpašā misija (1.Kor.1,17).”

 

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

 

 

 

 

Marija, dāvā mums savu skatienu, un sirdi, lai mīlētu,

dāvā gribu palīdzēt mūsu brāļiem!

Mēs vēlamies būt svēti tāpat kā Tu un izstarot ap sevi dievišķo mīlestību.

 

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

LAJU GARĪGUMS

„Baznīca Eiropā”

Sludināšanas uzsākšana un tās atjaunošana

 

46. Dažādās Eiropas malās  nepieciešams atkal  uzsākt Evaņģēlija sludināšanu: nekristīto skaits pieaug, jo pieaug pie citām reliģijām piederošu imigrantu skaits,  arī daudzi bērni, lai gan ir dzimuši kristīgās ģimenēs, tomēr nav saņēmuši kristietības sakramentu, daļēji tas ir noticis komunisma ideoloģijas dēļ, daļēji reliģiskās vienaldzības rezultātā. Tiešām, Eiropa tagad ir viena no tradicionāli kristīgajām zemām, kur bez jaunās evaņģelizācijas ir nepieciešama arī sākotnēja evaņģelizācija. Baznīcai ir jāuzņemas atbildība noteikt drosmīgu diagnozi, kas ļaus izvelēties vispiemērotāko terapiju. Arī “vecajā” kontinentā ir plašs darba lauks evaņģelizācijai sociālajā un kultūras jomā, kur ir vajadzīga patiesa misio ad gentes.

 

47. Visur un visiem ir vajadzīga evaņģēlija sludināšana no jauna, pat tiem, kas jau ir kristīti. Daudzi eiropieši šodien domā, ka viņi zina, kas ir kristietība, taču patiesībā viņi to nezina. Bieži vien viņiem trūkst viselementārāko zināšanu un priekšstata par ticību. Daudzi kristieši dzīvo tā, it kā Kristus neeksistētu: ticības zīmes un žesti tiek izdarīti, sevišķi Dieva pielūgsmes vietās, bet viņi neizprot ticības un uzticības Jēzus personai īsto nozīmi. Daudzos cilvēkos patiesība par ticību tiek sagrauta vājās reliģiozitātes dēļ, ja tā nebalstās uz īstu veltīšanos Dievam; dažādas agnosticisma formas un praktiskais ateisms izplatās un kalpo, lai palielinātu šķelšanos starp ticību un dzīvi; daži cilvēki iespaidojas no imanentistu humānisma gara, kas ir vājinājis ticību un bieži noved līdz tās pilnīgai atmešanai; sastopama kristīgās ticības sekulāra interpretācija, kas ir iznīcinoša un kurai līdzās nāk dziļa apziņas un kristīgās morāles praktizēšanas krīze. Tās lielās vērtības, kas bagātīgi iedvesmoja Eiropas kultūru, ir atrautas no Evaņģēlija, tādejādi zaudējot to dvēseli un bruģējot ceļu uz neskaitāmiem maldiem.”

Dieva Kalps Jānis Pāvils II


Web master