SVĒTUMS ŠODIEN

(46)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

8. Par līdzsvara trūkumu mūsdienu pasaulē

Tik strauja attīstība, kas bieži vien notiek haotiski, kā arī arvien asāka pasaulē valdošo saspīlējumu apziņa rada vai pastiprina pretrunas un nelīdzsvarotību.

Jau pašā cilvēkā bieži rodas līdzsvara trūkums starp moderno praktisko prātu un teorētisko domāšanu, kurai neizdodas nedz sev pakļaut sev iegūto zināšanu kopumu, ne sakārtot to apmierinošās sintēzēs. Līdzīgi zūd līdzsvars starp rūpēm par praktisko efektivitāti un morālās apziņas prasībām, kā arī daudzkārt starp kolektīvās dzīves nosacījumiem un personīgās domas meklējumiem, vai pat kontemplatīvās dzīves meklējumiem. Visbeidzot, tiek izjaukta līdzsvarotība starp cilvēka darbības specializāciju un skatījumu uz lietām to kopumā.

Arī ģimenē veidojas spriedze, ko izraisa spiedīgi demogrāfiski, ekonomiski un sociāli apstākļi, vai arī konflikti starp paaudzēm, vai jaunās sociālās attiecības starp vīrieti un sievieti.

Lielas nesaskaņas rodas starp rasēm, tāpat starp dažādiem sabiedrības slāņiem; starp bagātām un mazāk bagātām vai nabadzīgām tautām; visbeidzot, starp starptautiskām institūcijām, kas dibinātas tautu centienos pēc miera, un ideoloģisko propagandu vai tautu un citu grupu kolektīvo egoismu.

Tādējādi rodas savstarpēja neuzticēšanās un naidīgums, konflikti un posts, kuru izraisītājs un reizē arī upuris ir pats cilvēks.

Pastorālā konstitūcija, Par Baznīcu mūsdienu pasaulē,

Gaudium et spes

ĞIMENES GARĪGUMS

Otrais Radīšanas apraksts: Subjektīva definīcija par cilvēku

(Trešdiena, 1979. gada 19. septembris)

 Attiecībā uz Kristus vārdiem par laulības tēmu, kurā viņš aicināja uz "sākumu," pagājušajā nedēļā mēs savu uzmanību pievērsām pirmajam aprakstam par cilvēka radīšanu Pirmās Mozus grāmatas (1. Moz). 1. nodaļā. Šodien mums ir jāpārceļas uz otro aprakstu, kas bieži tiek raksturots kā "Yahwist," jo tas Dievam izmanto vārdu "Yahweh".

Otrajam cilvēka radīšanas aprakstam (saistīts ar sākotnējās nevainības un laimes, gan pirmā kritiena parādīšanu) pēc tā dabas ir citādāks raksturs. Kamēr nevēloties priekšlaicīgi izpaust šī stāstījuma detaļas– jo mums pašiem būs labāk tās atsaukt atmiņā vēlākajās analīzēs – mums būtu jāievēro, ka pilnīgi viss teksts, formulējot patiesību par cilvēku, pārsteidz mūs ar raksturīgu dziļumu, atšķirīgu no 1. Moz 1.nodaļā  lasītā.

Šim dziļumam ir izteikti subjektīva daba, un tādēļ, atsevišķā nozīmē, psiholoģiska. 1. Moz. 2. nodaļā īpašā manierē ir izveidots vissenākais cilvēka sevis apzināšanās apraksts un hronika. Kopā ar trešo nodaļu tā ir pirmā liecība par cilvēka sirdsapziņu. Šī teksta dziļuma atspoguļojums– caur visu arhaisko stāstījuma formu, kas parāda tā primitīvi mītisko raksturu – sniedz mums in nucleo ar gandrīz visiem cilvēka analīzes elementiem, uz kuriem modernā, un īpaši mūsdienu filozofiskās antropoloģijas ir jutīgas. Varētu teikt, ka 1. Moz. 2. nodaļā parāda cilvēka radīšanu īpaši subjektīvā aspektā. Salīdzinot abus aprakstus, mēs secinām, ka šī subjektivitāte attiecās uz objektīvu īstenību par radīto cilvēku “pēc Dieva līdzības” Šis fakts citādi ir nozīmīgs teoloģijā par ķermeni, kā mēs to redzēsim turpmākajās analīzēs.

Zīmīgi ir tas, ka viņa atbildē Farizejiem, kurā viņš aicināja uz “sākumu”, Kristus, pirmkārt, norādīja uz cilvēka radīšanu atsaucoties uz 1. Moz. 1:27: "No sākuma Radītājs radīja vīrieti un sievieti." Tikai pēc tam viņš citēja tekstu no 1.Moz. 2:24. Vārdi, kuri tieši aprakstīja laulības vienotību un nešķiramību, tiešā kontekstā ir atrodami otrajā radīšanas aprakstā. Tā raksturīgā iezīme ir atsevišķā sievietes radīšana (sal. 1. Moz.2:18-23), kamēr pirmā vīrieša radīšanas apraksts ir atrodams (1. Moz. 2:5-7).

Dieva Kalps Jānis Pavils II

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

“Jauni priesteri jauniem cilvēkiem”

 Kalpošana

Sauls, kurš bija atgriezies ticībā, ceļoja  no pilsētas uz pilsētu. Viņam nebija nekādu sociālo garantiju, taču viņš pilnībā uzticējās Dievam, kurš pabaro pat debesu putnus (Mt.6,26). Viņš apustuliski kalpoja citiem, jo juta, ka tas ir jādara, par to neko nelūdzot pretī. Dzīvojot tādu skarbu dzīvi, viņš redzēja sava nenogurstošā darba augļus, taču viņam nepatika likt manīt, ka viņam ir kādas īpašas tiesības Dieva vārda strādnieka statusā. Viņš atgādināja bauslības vārdus, ka vērsim jāēd paša artā lauka siens (1.Kor.9,9). Svētais Pāvils zināja, ka viņa aicinājums ir būt diakonam, proti – kalpot, jo tā bija dzīvojis arī Mācītājs (Mt.20,28). Pāvils uzskatīja, ka kāju mazgāšanas ainā, par kuru viņš nevarēja nezināt, bija ietverta simboliska pavēle kalpot. Tas nozīmē, ka jākalpo brāļiem pat vispazemīgākajā veidā, lai visus vadītu pie Kristus. „Jo nebūdams atkarīgs ne no viena, es brīvprātīgi paliku visiem par kalpu, lai pēc iespējas daudzus mantotu” (1.Kor.9,19).” 

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

 Jēzus – brīvs cilvēks

Jēzus neizdzīvoja savu brīvību patvaļīgi vai valdonīgi, bet gan kā kalpošanu. Šādā veidā Viņš „piepildīja” brīvību, kas citādi būtu palikusi „tukša” iespēja kaut ko darīt vai nedarīt. Gluži tāpat kā cilvēka dzīve arī brīvība smeļas jēgu mīlestībā.

Kurš gan ir patiesi brīvs? Tas kurš sev patur visas iespējas, baidīdamies tās pazaudēt, vai arī tas kurš sevi „droši” izlieto kalpošanā un tādējādi, dāvātās un saņemtās mīlestības dēļ, ir dzīvības pilns.

Kristīgā brīvība ir pilnīgi kaut kas cits nekā patvaļa. Tā ir sekošana Kristum līdz pat sevis atdošanai krusta upurī. Tas var šķist paradokss, taču savas brīvības piepildījumu Kungs izdzīvoja uz krusta kā mīlestības virsotni. Kad uz Kalvārijas kalna Jēzum kliedza: „Ja esi Dieva Dēls, nokāp no krusta”, Viņš parādīja savu Dēla brīvību tieši paliekot uz krusta koka, lai līdz galam piepildītu Tēva žēlsirdīgo gribu. Šajā pieredzē ir ņēmuši dalību daudzi patiesības liecinieki: vīrieši un sievietes, kas parādīja, ka var būt brīvi arī cietuma kamerā un spīdzināšas draudos. „Patiesība jūs darīs brīvus”.

Pāvests Benedikts XVI

LAJU GARĪGUMS

„Baznīca Eiropā”

Uzticība vienai vēstij

48. Cerības Evaņģēlija sludināšana pati par sevi aicina uz dziļu uzticību Evaņģēlijam.  Baznīcai veicot sludināšanas misiju, visās tās formās, jābūt centrētai uz Jēzus personību un lielā apņēmībā jācenšas Viņam tuvoties. Uzmanība jāpievērš tam, lai Kristus tiktu prezentēts visā Viņa pilnībā: ne tikai kā ētisks modelis, bet, pirmkārt un galvenokārt, kā Dieva Dēls, vienīgais visas cilvēces Glābējs, kas dzīvo un darbojas Savā Baznīcā. Lai mūsu cerība būtu stingra un nešaubīga, tuvāko gadu laikā par pastorālas aktivitātes prioritāti jāizvirza “integrāla, skaidra un atjaunota sludināšana par Augšāmcēlušos Kristus, kas nodrošina mūsu augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu”.

Lai gan Evaņģēlijs, ko esam aicināti sludināt, ir bijis viens un tas pats visos laikos, tikai tagad šo sludināšanu, var veikt dažādos veidos. Ikviens ir aicināts “sludināt” par Jēzu un savu piemēru jebkurā situācijā; “ievadot” citus ticībā caur personīgo, ģimenes, profesionālo un kopienas dzīvi, kurā atspoguļojas Evaņģēlijs; “izstarojot” prieku, mīlestību un cerību tā, lai ikviens cilvēks, redzot mūsu labos darbus, sāktu slavētu mūsu Tēvu debesīs (sal. Mt 5:16) un mūsu darbu iespaidā; kļūtu par “ieraugu” ikvienas kultūras izpausmes transformēšanai un tās iedzīvināšanai.

Dieva Kalps Jānis Pāvils II,

 „Dari, ak Kungs, lai man būtu sirds,

kas ir žēlsirdības pilna pret nabadzīgajiem,

kas noliecas lai justu līdzi,

kas ir gatava uzklausīt,

kas uzskata, ka svētīgāk ir dāvāt nekā saņemt.

Dari, lai man būtu viegli piedot un

es spētu pārvarēt dusmas,

lai nevēlētos nekad atriebties un

visās lietās uzskatītu citu vajadzības gluži kā savējās.”

Sv. Bernards


Web master