SVĒTUMS ŠODIEN

(47)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

9. Arvien vispārīgākās cilvēces ilgas

“Vienlaikus aug pārliecība, ka cilvēce ne tikai var un tai vajag pastāvīgi nostiprināt savu varu pār radīto pasauli, bet ka vēl lielākā mērā tās uzdevums ir dibināt politisku, sociālu un ekonomisku kārtību, kas arvien labāk kalpotu cilvēkam un palīdzētu apliecināt un attīstīt savu cieņu gan katrai atsevišķai personai, gan grupai.

Tādēļ daudzi uzstājīgi piesaka savas pretenzijas uz labumiem, kurus viņi asi apzinās netaisnības vai nevienlīdzīgas sadales dēļ sev liegtus. Jaunattīstības valstis, kā arī nesen neatkarību ieguvušās zemes vēlas baudīt mūsdienu civilizācijas labumus ne tikai politiskajā, bet arī ekonomiskajā ziņā un brīvi spēlēt savu lomu pasaulē; tomēr arvien pieaug distance, kas tās šķir no bagātākajām tautām, kuras attīstās straujā, un bieži vien aug arī ekonomiskā atkarība no tām. Bada mocītās tautas vēršas pie pārtikušajām. Sievietes pieprasa juridisku un faktisku vienlīdzību ar vīriešiem tur, kur viņas to vēl nav sasniegušas. Strādnieki un zemnieki grib ne vien iegūt dzīvei nepieciešamos iztikas līdzekļus, bet darbā vēlas attīstīt personīgās spējas, vēl vairāk – ņemt dalību ekonomiskās, sociālās, politiskās un kultūras dzīves organizēšanā. Pirmo reizi cilvēces vēsturē visas tautas ir pārliecinātas, ka civilizācijas priekšrocības var sasniegt un tām īstenībā jāsasniedz visus.

Aiz šīm pretenzijām slēpjas vēl dziļāki un vispārīgāki centieni: atsevišķas personas un cilvēku grupas slāpst pēc pilnvērtīgas un brīvas, cilvēka cienīgas dzīves, izmantojot visu to, ko tādā pārpilnībā viņiem var piedāvāt mūsdienu pasaule. Turklāt tautas nemitīgi tiecas pēc noteiktas vispārējas kopības.

Šajā situācijā mūsdienu pasaule reizē atklājas kā varena un vāja, spējīga uz vislabāko un visļaunāko; jo tai ir atvērts ceļš uz brīvību vai verdzību, progresu vai regresu, brālību vai naidu. No otras puses, cilvēks sāk apzināties, ka viņa varā ir pareizi virzīt spēkus, ko pats atmodinājis un kas var viņu pakļaut vai viņam kalpot. Tādēļ viņa jautājumi skar viņu pašu.”

Pastorālā konstitūcija, Par Baznīcu mūsdienu pasaulē,

Gaudium et spes

ĞIMENES GARĪGUMS

Otrais Radīšanas apraksts: Subjektīva definīcija par cilvēku

(Trešdiena, 1979. gada 19. septembris)

 

Bībele nosauc pirmo cilvēcisko būtni – “cilvēks” (Ādams), bet no brīža, kad tiek radīta pirmā sieviete, tā sauc viņu pa “cilvēks” (ish), saistībā ar ishshah ("sieviete," jo viņa tika ņemta no vīrieša - ish). Ir zīmīgi arī tas, ka atsaucoties uz 1. Moz.  2:24, Kristus ne tikai saistīja “sākumu” ar radīšanas noslēpumu, bet arī, varētu sacīt, norādīja mums uz cilvēka sākotnējās nevainības un iedzimtā grēka robežu. 1. Moz. otro cilvēka radīšanas aprakstu ieliek tieši šādā kontekstā. Tur mēs pirmām kārtām lasām: "Šo ribu, ko viņš no cilvēka bija ņēmis, Dievs tas kungs izveidoja par sievu un pieveda to pie cilvēka; tad cilvēks sacīja:” Šis tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas! Un viņa sauksies par sievu, jo tā ir no vīra ņemta.” (1. Moz. 2:22-23). “Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu.” (1. Moz. 2:24). "Un tie abi – cilvēks un viņa sieve – bija kaili, bet tie nekaunējās viens otra priekšā.” (1. Moz. 2:25).

Tieši aiz šiem pantiem sākas trešā nodaļa ar tā aprakstu par pirmo vīrieša un sievietes krišanu, saistībā ar noslēpumaino koku, kas jau tika saukts par "laba un ļauna atzīšanas koku" (1. Moz. 2:17). Tādējādi izveidojas pilnīgi jauna situācija, katrā ziņā atšķirīga no iepriekšējās. Laba un ļauna atzīšanas koks ir demarkācijas līnija starp divām sākotnējām situācijām, par kurām runā 1. Mozus grāmatā.

Pirmā situācija bija sākotnējās nevainības, kurā cilvēks (vīrietis un sieviete) bija itkā ārpus zināšanu sfēras par labo un ļauno, līdz brīdim, kad , tas pārkāpa Radītāja aizliegumu un ēda no zināšanu koka. Otrā situācija ir tā, kurā cilvēks, ļaunā gara (čūskas simbolā) pamudināts pārkāpa Radītāja pavēli, noteiktā veidā atrada sevi zināšanu sfērā par labo un ļauno. Šī otrā situācija noteica cilvēka grēkpilno stāvokli kontrastā sākotnējās nevainības stāvoklim.

Pat "Yahwist" tekstam esot ļoti īsam, tas piepildīts ar skaidrību, atšķirot un pretstatot šīs abas sākotnējās situācijas. Mēs šeit runājam par situācijām, mūsu acu priekšā esot ziņojumam, kas ir notikumu apraksti. Tomēr ar šo aprakstu un visām tā detaļām, parādās nozīmīga atšķirība starp cilvēka grēkpilno stāvokli un tā sākotnējās nevainības stāvokli.

Dieva Kalps Jānis Pavils II

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

“Jauni priesteri jauniem cilvēkiem”

Eskatoloģija

 

Cik ilgi bija jāturpinās šim upurēšanās ceļam brāļu labā? Pāvils to nezināja. Vai tad bija nozīme tam, cik gadus tas būs jādara? Viņa dzīvē laikam nebija nozīmes, taču dažkārt apustuļa acu priekšā un nereti arī vīzijās, bet visbiežāk – ticībā viņš pārdomāja, kāds būs tas kronis, kuru viņam ir sagatavojis taisnīgais Tiesnesis (2.Tim.4,8). Stāstot citiem par saviem iekšējiem mistiskajiem pārdzīvojumiem, viņš visiem atgādināja par to, ka kristietībai jābūt arī eskatoloģiskai, tas ir, tādai, kuras pamatā ir gaidīšana un atrautība no zemes lietām.

„...šīs pasaules kārtība paiet” (1.Kor.7,31).

Viņa stāstījuma pamatā, protams, nebija pārspīlējumu, kā arī cerība uz Kristus atnākšanu, kurš pirms pasaules gala vēl nāks un valdīs tūkstoš gadus. Viņš drīzāk visai ticīgo kopienai dāvāja savu priesterību, kuru kā degošas asinis juta ritam savās dzīslās.

Varbūt tas bija ideāls, kas nebūt nelīdzinājās Mācītāja ideālam? Vai tad arī pats Jēzus neuzstāja, lai tie divpadsmit ietu bez naudas un ceļa somas (Lk.10,4) un sludinātu visiem, ka Dieva valstība ir tuvu?

Nav viegli noskaidrot, vai sākotnēji apustuļi nepārprata Jēzus vārdus. Taču, no otras puses, vai gaidīšana uz līgavaini, kurš var ierasties tad, kad to vismazāk gaida (Mt.25,13), kā arī cilvēciska viņa klātbūtnes konstatēšana, nav tās patīkamās cerības, kuras ir pakāpeniski atnesusi kristietība? Svētais Francisks priekā sacīja un raudāja: „Tāpat kā es gaidu katru labu lietu, arī katras sāpes man ir bauda”. Tā bija eskatoloģiska gaidīšana, tāda pati, kāda tā bija svētajam Pāvilam, apustuļiem un ar kādām būtu jādzīvo ikvienam kristietim.”

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

 

“Jēzus ir dzimis pasaules evaņģelizācijai...

Šie Kristus Dzimšanas svētki būtu noraksturojami

kā ietērpšanās evaņģelizācijas aicinājumā.

Lūgsim Jēzus Bērnam:

Kungs, kas ir šī Labā Vēsts, ko Tu esi nesis pasaulei

un kura mums atkal jāizdzīvo jaunā evaņģelizācijā?”

Guljelmo Džakvinta

LAJU GARĪGUMS

„Baznīca Eiropā”

 

49. “Eiropai ir nepieciešami tādi evaņģelizētāji, kas ar savu dzīves veidu, būdami vienoti ar  Kristus Krustu un Viņa Augšāmcelšanos, izstaro Evaņģēlija skaistumu. Šādiem evanģelizētājiem ir vajadzīga atbilstoša apmācība un iemaņas. Tagad vairāk kā jebkad agrāk visos kristiešos jāpamodina misijas apziņa, sākot ar bīskapiem, priesteriem, diakoniem, konsekrētām personām, katehētiem un reliģijas pasniedzējiem: “Ņemot vērā to, ka visi kristieši būtībā ir Kristus liecinieki, viņiem vajadzētu saņemt atbilstošu apmācību, piemērotu viņu dzīves apstākļiem, ne tikai tāpēc, lai viņu  ticība nenovīst naidīgajā vidē garīgās aprūpes trūkuma dēļ, kāda ir sekularizētā pasaule, bet arī, lai viņu liecība par Evaņģēliju saņemtu stiprinājumu un iedvesmu”.

Mūsu laikabiedri “daudz labprātāk uzklausa liecības, nekā skolotājus, un, ja viņi arī uzklausa skolotājus, tad tikai tad, ja viņi var sniegt liecības”. Svētuma pazīmēm un klātbūtnei ir noteicoša loma: svētums ir būtisks priekšnosacījums autentiskai evaņģelizācijai, lai tā spētu atjaunot cerību. Ir vajadzīga spēcīga, gan personiska, gan  kopienas liecība par jaunu dzīvi Kristū. Ar to vien nepietiek, ka patiesība un žēlastība tiek piedāvāta caur vārdu un sakramentiem; tie ir jāpieņem un jāpiedzīvo katrā praktiskā dzīves situācijā, tādā pat veidā, kā to piedzīvo kristieši un ekleziālās kopienas. Tas ir viens no lielākajiem uzdevumiem Baznīcām Eiropā jaunās tūkstošgades sākumā.”

Dieva Kalps Jānis Pāvils II

 

 

„Lai Tava griba,

Tava godība būtu nepārtraukti mūsu acu priekšā.

Lūk tā ir mūsu dzīve,

mūsu ikdienišķā maize,

mūsu uzturs ik mirkli pēc Tava parauga,

ak mūsu Kungs un mūsu Dievs.”

Š. De Fuko


Web master