SVĒTUMS ŠODIEN

(48)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

10. Cilvēces dziļie jautājumi

“Īstenībā nelīdzsvarotības, no kurām cieš mūsdienu pasaule, ir saistītas ar daudz dziļāka līdzsvara trūkumu, kas sakņojas cilvēka sirdī. Jo pašā cilvēkā noris cīņa starp dažādiem elementiem. No vienas puses, viņš kā radība piedzīvo sevi daudzējādi ierobežotu, bet, no otras puses – jūtas neierobežots savās ilgās un aicināts uz augstāku dzīvi. Starp daudzām iespējām, kas viņu uzrunā (pievelk), viņam pastāvīgi jāizdara sava izvēle, tādējādi atsakoties no pārējām. Turklāt, būdams vājš un grēcīgs, viņš nereti dara to, ko negrib, un nedara to, ko gribētu. Tādā veidā viņš cieš no savas iekšējās sašķeltības, un šī iemesla dēļ arī sabiedrībā rodas tik daudz un tik lielas nesaskaņas. Protams, daudzi, kuru dzīvi ir pārņēmis praktiskais materiālisms, tādēļ nespēj skaidri saskatīt šo dramatisko stāvokli, vai arī, posta nomākti, nespēj pievērst tam uzmanību. Daudzi šķiet atraduši mieru kādā no tiem piedāvātajiem pasaules izskaidrojumiem. Daži patieso un pilnīgo cilvēces atbrīvošanu cer no paša cilvēka pūlēm un ir pārliecināti, ka cilvēka nākamā valdīšana pār zemi piepildīs viņu sirds vēlmes. Citi, savukārt, zaudējuši cerību atrast dzīves jēgu, slavē to cilvēku pārdrošību, kas, uzskatīdami, ka cilvēka eksistencei pašai par sevi nav nekādas nozīmes, mēģina tai visu nozīmi piešķirt, balstoties vienīgi uz saviem ieskatiem. Tomēr, vērojot pasaules pašreizējo attīstību, palielinās to cilvēku skaits, kas izvirza vai saasināti apzinās pašus fundamentālākos jautājumus: kas ir cilvēks? Kāda jēga ir ciešanām, ļaunumam un nāvei, kas turpina pastāvēt, neraugoties uz lielo progresu? Kāda nozīme šīm uzvarām, kas gūtas par tik dārgu cenu? Ko cilvēks var atnest sabiedrībai un ko no tās sagaidīt? Kas sekos šīs zemes dzīvei?

Baznīca tic, ka Kristus, kas miris un augšāmcēlies par visiem, savā Garā cilvēkam dāvā gaismu un spēkus, lai viņš varētu atbildēt uz savu tik augsto aicinājumu; un ka zem debesīm cilvēkiem nav dots cits vārds, kurā tiem jātiek pestītiem. Tāpat tā tic, ka visas cilvēces vēstures atslēga, centrs un mērķis ir doti viņas Kungā un Mācītājā. Bet tam, Baznīca apgalvo, ka visu pārmaiņu pamatos daudz kas paliek nemainīgs, kam pēdējais pamats ir Kristū, kurš ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi. Tādēļ Koncils vēlas uzrunāt visu Kristus gaismā, kurš ir neredzamā Dieva attēls, visas radības pirmdzimtais, lai izgaismotu cilvēka noslēpumu un līdzdarbotos mūsdienu galveno problēmu risināšanā.”

Pastorālā konstitūcija, Par Baznīcu mūsdienu pasaulē,

Gaudium et spes

ĞIMENES GARĪGUMS

Otrais Radīšanas apraksts: Subjektīva definīcija par cilvēku

(Trešdiena, 1979. gada 19. septembris)

 

Sistemātiskā teoloģija šajās divās neētiskajās situācijās saskatīs divus dažādus cilvēka rakstura stāvokļus: neatņemamas dabas stāvoklis un kritušās dabas stāvokli. Tas viss izriet no "Yahwist" teksta 1. Moz  2. – 3. nodaļas, kas sevī ietver vissenāko atklāsmes vārdu. Acīmredzot, tam ir fundamentāla nozīme cilvēka teoloģijā un ķermeņa teoloģijā.

 

Kad Kristus, attiecinot uz “sākumu”, vērsa savus jautātājus uz vārdiem, kas rakstīti 1. Moz 2:24, Viņš tiem zināmā mērā lika iet aiz robežām, kas Yahwist tekstā no 1. Moz, ir starp pirmo un otro cilvēka situāciju. Viņš neatzina, ko Mozus bija atļāvis “viņu cietsirdībai” .Viņš atsaucās uz vārdiem par pirmo dievišķo noteikumu, kurš šajā tekstā ir tieši saistīti ar cilvēka sākotnējās nevainības stāvokli. Tas nozīmē, ka šis noteikums nav zaudējis savu spēku, kaut arī cilvēks ir zaudējis savu sākotnējo nevainību.

 

Kristus atbilde ir izšķiroša un nepārprotama. Tādēļ mums no tā ir jāizdara normatīvi secinājumi, kuriem būtu būtiska nozīme ne tikai ētikā, bet jo īpaši arī cilvēka teoloģijā un ķermeņa teoloģijā. Kā īpašs teoloģiskās antropoloģijas  elements, tas ir balstīts uz Dieva Vārdu, kas ir atklāts. Nākamās tikšanās laikā mums būs jācenšas izdarīt šos secinājumus.

Dieva Kalps Jānis Pavils II

 

„Es vēlos kalpot Tev, mans Dievs!

Es vēlos Tev kalpot tāpēc, ka Tevi mīlu, un nevis baidoties,

ka varētu izpelnīties Tavu taisnīgo sodu,

ko pelnījuši tie, kas Tevi apvaino.

Es vēlos Tev kalpot,

jo Tu velc mani pie sevis, Jēzu, mans Glābēj un Pestītāj!

Tava pielūdzamā Sirds, ar zobenu pārdurtām un krusts, pie kā tika pienaglota Tava svētā Miesa, un dievišķās Asinis, kas plūda no Tavām brūcēm, uz visiem laikiem saista mani pie Tevis.”

Svētais Francisks Ksavers

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

Jauni priesteri jauniem cilvēkiem”

“Upurēšanās”

Jēzus vārdos gala jeb noslēguma gaidīšana dažreiz iekrāsojas traģiskās sāpju un asins krāsās. Viņš centās likt saprast tiem divpadsmit, ka viņa priesterība ir galvenokārt būt par upuri, kā arī to, ka apustuļu priesterība nebūs citāda.

To viņi nobijušies un satraukti nojauta brīdī, kad Kristus tika notiesāts. Taču pēc dievišķās mīlestības kristībām Vasarsvētkos, viņi šo upuri izdzīvoja, liecinot ar savām asinīm.

Pēteris sekoja Mācītāja piemēram un tika sists krustā Romā. Romas pilsonis Pāvils netika pakārts kā vergs, viņam nocirta galvu. Abi šie apustuļi izdzīvoja savu priesterību kā upuri.

Varbūt tās bija beigas? Protams, tas bija noslēgums viņu virs zemes pavadītajai priesterībai, tomēr tajā pašā laikā tas bija sākums jaunai priesterībai, kura, iedvesmojoties no Jēzus dzīves un mācības, kā arī sekojot apustuļu pēdās, kļuva par priesterību, kas bija misionāra, garīga, diakoniska, eskatoloģiska un upurgatava.

Ir vērts izlasīt šo svētā Pāvila autobiogrāfisko fragmentu, jo tajā tiek stāstīts par evaņģēlisku un apustulisku priesterību:

„Mēs nevienā lietā neesam par apgrēcību, lai kalpošana netiek pelta. Bet visās lietās mēs parādāmies kā Dieva kalpi, lielā pacietībā, bēdās, darba grūtībās, bailēs, sitienos, cietumā, uztraukumā, grūtā darbā, bezmiega naktīs, badā, šķīstībā, atziņā, lēnprātībā, laipnībā, Svētajā Garā, neviltotā mīlestībā, patiesības vārdā, Dieva spēkā; ar taisnības ieročiem pa labi un pa kreisi, ar godu un negodu, ar slavu un neslavu; kā viltnieki un tomēr patiesīgi; kā nepazīstami un tomēr pazīstami; kā mirēji, un redzi, mēs dzīvojam; kā pārmācīti un tomēr nenonāvēti; kā noskumuši, bet vienmēr priecīgi; kā nabagi, bet kas dara daudzus bagātus; kā tādi, kam nav nenieka, un kam tomēr ir visas lietas.” (2.Kor.6,3-10)”

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

 

“Dari, Kungs,

lai man nekad nebūtu jābaidās

no Tava skatiena apjaušot,

ka necenšos Tev godprātīgi patikt.”

Svētīgais Kard. Dž.H.Ņūmens

LAJU GARĪGUMS

„Baznīca Eiropā”

50. “Šodienas Eiropas kultūras un reliģiskā situācija aicina kristiešus, kas ir nobrieduši savā ticībā un veic misijas darbu kristīgajās kopienās, liecināt visai cilvēcei par Dieva mīlestību”. Tādejādi cerības Evaņģēlija sludināšana ietver sevī rūpes par kustību atbalstīšanu, kuru ticība balstās uz sociālām tradīcijām, taču tikpat svarīga loma ir, individuālai un nobriedušai ticībai, kas balstās uz zināšanām un pārliecību. Tāpēc kristiešu “ticībai vajadzētu būt spējīgai kritiski vērtēt mūsdienu kultūras izpausmes veidus un pretoties piedāvātajiem kārdinājumiem, kā arī prast iespaidot pasaules kultūru, finanses, sabiedrību un politiku; demonstrējot to, ka draudzība starp kristiešiem ir stiprāka par jebkādām etniskām saitēm; priecīgi nododot ticību jaunajām paaudzēm; veidojot tādu kristiešu kultūru, kas ir gatava evanģelizēt to plašo kopīgo kultūras lauku, kurā mēs dzīvojam”.

51. Līdzās tai pārliecībai, ka vārda kalpošana, liturģijas svinēšana un žēlsirdības darbu veikšana ir vērsta uz personīgās ticības uzturēšanu un nostiprināšanu, kristiešu kopienām vajadzētu izvērst arī katehizācijas darbu, kas būtu piemērots dažāda vecuma ticīgajiem, dažādās sociālās situācijas, un nodrošinātu ar atbilstošām garīgās izglītošanas programmām, lai no jauna atklātu savu kristības vērtību. Protams, galvenais atsauksmes punkts šai darbā ir “Katoliskās Baznīcas katehisms”.

Nosakot prioritāti pastorālajā darbā, ir sevišķi jāattīsta un, ja vajadzīgs, jāatjauno katehizācija, kā izglītošanas un ticības attīstīšanas līdzeklis visiem cilvēkiem, tā lai Svētā Gara iesētā sēkla caur kristību varētu augt un sasniegt pilnbriedu.

Vienmēr atsaucoties uz Dieva Vārdu, kas ir saglabāts Svētajos Rakstos, sludināts liturģijā un interpretēts Baznīcas tradīcijā, sistemātiska katehizācija, bez šaubām, ir galvenais līdzeklis nobriedušas ticības veidošanai kristiešos.

52. Šajā kontekstā jāuzsver teoloģijas nozīme. Starp teoloģiju un evaņģelizāciju pastāv nesaraujama saite, jo teoloģija kā zinātne, kurai ir noteikts statuss un metodoloģija, smeļas savus spēkus no Baznīcas ticības un kalpo Tās misijai. Teoloģija ir radusies no ticības un tās uzdevums ir interpretēt ticību, saglabājot nesaraujamas saites ar kristīgo kopienu visās tās formās un veidos; kalpot visu ticīgo garīgai izaugsmei,  ievadot tos dziļākā Kristus vēsts izpratnē.

Veicot savu misiju cerības Evaņģēlija sludināšanā, Baznīca Eiropā izsaka savu pateicību teologiem, tā atbalsta un augstu novērtē viņu darbu. Ar cieņu un mīlestību es atbalstu teologus viņu kalpošanā, apvienojot zinātnisko darbu ar lūgšanu, piedaloties dialogā ar mūsdienu kultūru, cieši turoties pie maģistērija un sadarbojoties ar Baznīcu vienotības un patiesības garā, iegrimstot Dieva tautas  ticības apziņā (lat. sensus fidei) un, palīdzot tiem garīgā izaugsmē.”

Dieva Kalps Jānis Pāvils II


Web master