SVĒTUMS ŠODIEN

(49)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

24. Par cilvēka aicinājuma sabiedrisko raksturu Dieva plānā

“Dievs, kura tēvišķā gādība aptver visus, ir vēlējies, lai visi cilvēki veidotu vienu saimi un cits pret citu izturētos kā brāļi. Patiesi, visi ir radīti pēc līdzības ar Dievu, kurš „licis dzīvot pa visu zemes virsu visām tautām [kas cēlušās] no viena [avota]” (sal. Apd 17,26), un visi ir aicināti uz vienu un to pašu mērķi, kas ir pats Dievs.

Tādēļ Dieva un tuvākā mīlestība ir pirmais un lielākais bauslis. Svētie Raksti mūs māca, ka Dieva mīlestību nevar šķirt no tuvākā mīlestības: „…visi citi baušļi ir ietverti šajos vārdos: Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, …tātad mīlestība ir bauslības piepildījums.” (Rom 13,9-10; sal. 1 Jņ 4,20). Tam nepārprotami ir vislielākā nozīme attiecībā uz cilvēkiem, kuru savstarpējā atkarība arvien pieaug, un pasauli, kas kļūst arvien vienotāka.

Vēl vairāk: kad Kungs Jēzus lūdz Tēvu, lai „visi būtu viens… kā arī mēs esam viens” ( 17,21-22), pavērdams cilvēka prātam neaizsniedzamu perspektīvu, Viņš norāda uz zināmu līdzību starp dievišķo Personu vienību un Dieva bērnu vienību patiesā mīlestībā. Šī līdzība atklāj, ka cilvēks, būdams uz zemes vienīgā radība, ko Dievs vēlējies tās pašas dēļ, sevi pilnīgi atrast var tikai, nesavtīgi sevi dodot.” 

Pastorālā konstitūcija, Par Baznīcu mūsdienu pasaulē,

Gaudium et spes

“Laulātie ir aicināti "dzīvot

ne tikai ‘viens otram līdzās' vai ‘kopā',

bet gan dzīvot ‘viens priekš otra “

Dieva Kalps Jānis Pavils II

ĞIMENES GARĪGUMS

Laimīgas Laulības Septiņi Paradumi

“Kāzu Svētki Kānā Galilejā ieved mūs Laulības sakramenta noslēpumā. Mēs nezinām saderināto pāri pēc to vārda, bet mēs zinām, ka tur bija Marija, kā arī Jēzus un viņa mācekļi. Šajās kāzās parādījās nomācoša un, vīnogu audzējošā valstī, neparasta situācija – proti, kad beidzās vīns.

Marijas aizstāvība ir būtiska šajā brīnumā, kā arī kalpu darbs, kuri, lai gan tiem nebija jāpakļaujas Jēzum, tomēr tā darīja ar aklu uzticību. Jēzus prasīja sešas krūkas, katru piepildītu ar 100 litriem ūdens. Acīmredzami, viņa instrukcijas nešķita atrisinām vīna trūkuma problēmu.

Iemesliem būtu jāiebilst, “Mums vajag vīnu, nevis ūdeni!” bet kalpi tik un tā paklausīja. Tajā laikā ūdens krūkas varēja tikt piepildītas tikai ar spraigu darbu. Kalpam būtu 40 reizes jāiepilda 15 litru spainis līdz malām, lai iegūtu pietiekami daudz ūdens. Mēs varam būt droši, ka kalpiem bija jāstrādā ļoti smagi, lai paveiktu Jēzus instrukcijas!

Mēs nezinām, kad tieši pārvēršana notika, bet iznākums bija apbrīnojams: pārsteigtā galda uzrauga reakcija mums pasaka, ka jaunais vīns bija labāks par to, kas tika izsniegts pirms tam.

Kāzu Svētki Kānā Galilejā ir līdzība, kas uzsver cilvēces stāvokli, īpaši laulībā. Bieži mēs sevi atrodam iesprostotus starp galējībām: starp trūkumu un pārpilnību, starp vājumu un slavu, jo īpaši attiecībā uz mīlestību.

Evaņģēlijs uzsver ūdens krūku svarīgumu. Kungs padara ūdens krūkas tik svarīgas, jo caur tām notiek brīnums, lai gan tās ir vienkārši prieksmeti. Brīnums ar vīnu Kānā Galilejā ir pārvērtība, nevis no nekā radīšana, un mūsu Kungs to paveic caur cilvēku darbu. No šīs līdzības es vēlos izvilkt šos labos septiņus laimīgas laulības paradumus.

 

1. Nes Prieku savam Laulātajam

Laimīgā laulībā, katrs laulātais ir viens otram dāvana, nevis nasta vai sāpju avots. Tas skan relatīvi vienkārši, bet praktiskajā ikdienas dzīvē, tas var būt diezgan grūti. Pajautā sev: “Vai tas, ko es saku un daru ir prieka avots manam laulātajam?” Mums ir jāmēģina iemesot “amor benevolentiae”, “laipnības mīlestību”. Rūpes par otru ir atslēga uz viņu sirdi.

Jauns vīrietis nāca klajā ar sekojošu ideju savai līgavai: kamēr viņa veselu mēnesi bija bija pasaules otrā galā – Austrālijā, Pasaules Jauniešu Dienā, viņš smalki noorganizēja, lai viņa katru dienu saņemtu vēstuli un dāvanu – visu, sākot ar noderīgiem kabatlakatiņiem un klepus dražejām līdz vannas istabas čībām un reliģioziem lasījumiem – katru dienu mazu dāvaniņu.

Šeit var brīvi ļauties savai fantāzijai un jaunradei. Neatlaidīgas rūpes līdz nāvei sasniegs pilnu mīlestības mēru.”

P. Johannes Lechner, csj

(turpinājums sekos)

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

“Jauni priesteri jauniem cilvēkiem”

 

Šodienas vajadzības

“Vai drīkstam domāt, ka nu jau ir pagājuši varonīgās priesterības laiki, kad moceklības gaidīšanas pamatā bija cēlsirdīga atdošanās Kristum par citām dvēselēm? Daļēji tā tas ir, jo jāatzīst, ka šodien mazāk dzirdam par Baznīcas un tās kalpu vajāšanas gadījumiem. Taču šodien vairāk nekā jebkad ir nepieciešama varonības pilna priesterība.

Varam teikt, ka II Vatikāna Koncils ne tikai raisīja jaunas vēsmas, satraukumu, gaidas, bet arī saasināja nepieciešamību pēc tādiem cilvēkiem, kuri spētu atbildēt šim noskaņojumam un skaidri atbildētu uz neskaidriem nepatiesiem čukstiem. Visi jūt nepieciešamību pēc priesteriem, kuri mācētu stāties pretī lielajām problēmām, kas mūsdienās straujā attīstībā esošā pasaule liek katra indivīda un kolektīvās apziņas priekšā.

Ja priesteri negrib palikt zaudētājos, tad viņiem jāspēj apjaust šī brīža satraukumi un jauno laiku jaunās zīmes, lai dotu dzīvas un pestīšanas pilnas atbildes. Kādas ir jaunās pasaules vajadzības? Tā ir nepieciešamība pēc vienotības, universalitātes un transcendences – to ir viegli atklāt daudzās modernās dzīves un domāšanas sfērās.

Vienotība

Pasaule ir pārāk maza un tiecas apgūt citas planētas. Tā vairs nav fantastika domāt par dienu, kurā dažās stundās varēs nokļūt jebkurā, pat vistālākajā, mūsu zemes punktā.

Audiovizuālie līdzekļi šodien vēl daļēji, bet rīt jau pilnībā dāvās mums iespēju veidot tiešus un ļoti ātrus kontaktus, liekot zaudēt distances izjūtu.

Arī politiķu un ekonomistu rīcības dēļ lēnām zūd barjeras, jo viņi jūt, ka tikai kopā būs iespējams atrisināt tās lielās problēmas, kas vēl joprojām liek raizēties un izraisa cīņas brāļu starpā.

Vai daudzajos vienotības iedīgļos var pieņemt to, ka tikai Jēzus teiktajiem vārdiem: „Tēvs, lai viņi ir viens kā es un Tu – mēs – esam viens” (Jņ.17.11), jāpaliek bez noteiktas atbildes?

Galvenais ierosinājums, kas dzima II Vatikāna Koncila laikā, bija aicinājums uz vienotību. Ekumēnisms nav pagātnes lieta vai psiholoģiska nepieciešamība, bet gan Kristus griba un Svētā Gara iedvesma. Taču ekumēnisms nav īstenojams ar vienkāršiem vārdiem vai sapratnes pilniem žestiem. Ir nepieciešams laiks, lai lēnām psiholoģiski sagatavotos, lai nobriestu taisnībā pamatots un modernisma nepieciešamībām atbilstošs domāšanas veids, pacietība mierīgu un skaidru kontaktu dibināšanai, lai varētu brīnumainā kārtā pārkāpt pāri sašķeltības gadiem.”

Tātad šodien ir ļoti nepieciešami priesteri, kuri spētu tā dzīvot.

 

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

LAJU GARĪGUMS

No Dieva Kalpa Guljelmo Džakvintas rakstiem

Svētie padara lūgšanu mūsdienīgu, jo viņiem ir jāiemācās uztvert sava laika vajadzības un lūgties par tām, lai izlūgtos par mūsdienu problēmām, lai reaģētu savās lūgšanās un ar lūgšanas spēku. Ir jākļūst mūsdienu svētajiem, kuri jūt atbildības smago nastu, ko Kungs uzlicis uz viņu pleciem, bet viņiem tā jāmīl un par to jālūdzas. Tā ir Baznīcā pastāvošo grūtību nasta, pa daļai progresīvā spārna radīta. Tas neievēro nevienas hierarhijas vai kāda disciplinārā likuma uzliktās bremzes, vēlmē darīt visu to, ko vēlas sākot no liturģiskās līdz pat teoloģiskajai, morālajai un pastorālajai jomai. Daļēji šīs grūtības rada arī pretējais reakcionāru spārns, jo kļūdās gan vieni, gan otri.”

No “Svētums”

PĀRBAUDE

Ko es domāju par svētajiem, kāda ir viņu nozīme manā dzīvē?

Vai esmu pārliecināts par svēto lomu sociālajā jomā un taisnīgākas pasaules veidošanā?

Kāda ir manas kristietības sociālā dimensija? Vai esmu pārdabiskā liecinieks?

Vai pildu pienākumu dot savu ieguldījumu svētākas pasaules veidošanā?

Vai lūdzos par vispārēju svētdarīšanu?

 

SVĒTAIS – SABIEDRISKS CILVĒKS

“Dzīvosim tā, lai netiek nolādēts Dieva vārds. Netieksimies pēc cilvēciskas slavas, neuzvedīsimies arī tā, lai iegūtu sliktu slavu – mēģināsim iet pie zelta vidusceļu. Ir sacīts: "Mirdziet starp citiem kā zvaigznes pasaulē” (sal. Flp 2,15). Tāpēc jau mūs atstāja šeit lejā, lai mēs būtu skolotāji citiem, lai būtu kā raugs, lai dzīvotu starp cilvēkiem kā eņģeļi, starp maziem bērniem kā pieaugušie, kā garīgas būtnes starp jutekliskām būtnēm, lai viņiem no tā būtu labums, lai mēs būtu kā sēkla, kas nes daudz augļu.

Nevajadzētu pat vārdus, ja mūsu dzīve tā atmirdzētu. Nebūtu vajadzīgi skolotāji, ja mēs sludinātu ar saviem darbiem. Nebūtu neviena pagāna, ja mēs būtu tādi kristieši, kādiem mums patiesībā jābūt. Ja mēs ievērotu Kristus priekšrakstus, ja mēs izturētu apvainojumus un citu pārspēku, tad, tiekot nolādēti, mēs svētītu, tad, saņemot pāri darījumus, mēs atmaksātu ar labu. Ja mēs tā patiešām darītu, tad neviens nebūtu tik barbarisks, ka netiektos pēc mūsu reliģijas.

Lai jūs to labi saprastu, Pāvils bija viens pats, bet pievilka daudzus. Ja visi būtu tādi, kā viņš, cik daudzas pasaules mēs jau būtu spējuši pievilkt pie sevis?”

Sv. Jānis Hrizostoms, Homīlija par Pirmo vēstuli Timotejam, 10,3


Web master