SVĒTUMS ŠODIEN

(5)

 

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu “Svētums šodien”, uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ğimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ğimenē un sabiedrībā.

 

  

 SOCIĀLAIS GARĪGUMS

 

Ø“Brālības kodekss”

Ø  “Ikviens cilvēks, kurš tev paiet garām, ir tavs brālis. Jo īpaši tie, kuri tev vienmēr atrodas līdzās.

Ø  Tuvojies cilvēkiem tā, it kā tu viņus būtu vienmēr pazinis.

Ø  Pirmoreiz sastopot cilvēku, esi tas, kas sper pirmo soli, lai pārvarētu nedrošību.

Ø  Esi saprotošs, kad citi ir sadusmoti vai nikni, bet nepieļauj, lai viņu nervu saspīlējums ietekmē tevi.

Ø  Cilvēki parasti ir nevis ļauni, bet satriekti: mierini viņus, saudzīgi palīdzi iziet no šī emocionālā stāvokļa.

Ø  Esi smaidīgs, smaids rada vidi, kurā noris saskarsme starp cilvēkiem.

Ø  Esi cilvēks, kas smaida, bet neesi kompromisu cilvēks.

Ø  Centies sevī izkopt veselīgu humora izjūtu: pasaule jau tā ir pārāk nopietna un nepieciešams, lai tajā tiktu atjaunotas pareizas proporcijas.

Ø  Vārda dienas, dzimšanas dienas un visi citi svētki ir iespēja izkopt draudzību starp cilvēkiem.

Ø  Ja kāds tev kaut ko lūdz

un šim cilvēkam ir tiesības kaut ko prasīt no tevis, tad:

-          tūlīt pat dari to, kas iespējams;

-          nepārvērt par grūtu to, kas ir viegls;

-          neiztaisi par kaut ko īpašu to, kas ir vienkāršs.

Ja lūdz izpalīdzēt:

-          ja tev tas ir iespējams, tad dari labprāt;

-          ja tu patiešām nevari, lūdz sevi atvainot;

-          jebkurā gadījumā – nerādi skābu seju.

Tam, kas tev neko nelūdz un no tevis neko nevēlas, veltī intensīvu lūgšanu. Bieži vien tikai ar cilvēciska brālīguma palīdzību var nonākt līdz kristīgai un garīgai brālībai starp cilvēkiem, bet neapstājies pie cilvēku savstarpējās mīlestības pirmās pakāpes: dodies arvien augstāk.”                                                               Guljelmo Džakvinta

 

 

ĢIMENES GARĪGUMS

 

“Ğimene, kas ir šīs struktūras pamatvienībam šodien atrodas dziļā krīzes stāvoklī. Lai atkal kļūtu par ģimeniskās sabiedrības sastāvdaļu, tai ir jāatgriežas pie saviem sākotnējiem uzdevumiem.

 

Pirmais ģimenes pamatuzdevums ir formatīvā pārbaude. Lai attīrītu ūdensvada ūdeni un atdalītu no tā nevēlamās nogulsnes, pastāv filtri un nosēdumvannas. Arī vīriešu, sieviešu un jauniešu cilvēcīgajai psiholoģijai ir nepieciešama nogulsnēšanās un filtrēšana. Dzīve rada tik daudz problēmu, krīžu, un traumu, ka pastāv garīgā līdzsvara sabrukuma risks, ja netiek radīta vide, kurā cilvēks varētu atbrīvoties un laboties. Šāda dabīga vide ir ģimene, kura šodien, krīzes skarta, no psiholoģiskas miera ostas ir pārtapusi par steidzīgu satikšanās vietu, no kuras cilvēki sistemātiski mēģina izvairīties.

Ir būtiski svarīgi, lai ģimene atkal varētu kļūt par reālu, materiālu vietu, kur visi tās locekļi varētu

 

-          sasildīties, atbrīvoties no stresa

-          uzlabot noskaņojumu

-          atgūt drosmi

-          paraudzīties uz lietām objektīvāk.

 

Bet tas vēl nav viss. Šodien uz realitāti jāskatās kritiski. Ģimene, kuru iedvesmo aicinājums uz svētumu, spēs izveidot šādu kritisku skatījumu. Gan uz aktuālajiem notikumiem, gan vispārīgām un atsevišķām problēmām, gan uz lietām kurās mēs esam iesaistīti, jāraugās izejot no Dieva un brāļu mīlestības.

Tas prasa formāciju un pedagoģisku palīdzību, kas ir ģimenes tiešais un obligātais pienākums.”

Guljelmo Džakvinta

 

 

 

 

 

Lūgšana

 

Lai Tevis aizdegtā mīlestības uguns

sadedzina mūsu remdenības sārņus

un dāvā mums spēku sekot aicinājumam

uz Tēva bezgalīgo pilnību!

Guljelmo Džakvinta

 

 

 

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

 

Euharistija – misijas avots

 

“Veids, kādā sv. Terēze no Lizjē ir misiju aizbildne var palīdzēt saprast to, kas būtu jāsaprot. Terēze nekad nav devusies uz kādu misiju zemi, nedz varējusi tieši veikt misionāres darbu. Bet viņa ir sapratusi, ka Baznīcai ir sirds un šī sirds ir mīlestība. Viņa ir sapratusi, ka apustuļi vairs nesludinātu, mocekļi vairs neizlietu savas asinis ja šī sirds vairs nekvēlotu. Viņa ir sapratusi, ka mīlestība ir viss, ka tā ir pāri laikam un telpai. Un viņa ir sapratusi, ka viņa, maza klostermāsa, aiz kāda franču provinciālās pilsētiņas Karmela mūriem, dzīvojot no mīlestības ar Kristu, varēja būt Baznīcas sirdī. Misiju grūtības pēdējos trīsdesmit gados balstās tajā, ka esam domājuši tikai par ārējām problēmām, bet bijām aizmirsuši, ka visām mūsu darbībām jābūt balstītam daudz dziļākā centrā. Šis centrs, ko Terēze vienkārši sauc par „sirdi” un „mīlestību”, ir Euharistija. Euharistija ir Jēzus Kristus dievišķās un cilvēciskās mīlestības pastāvīgā klātbūtne, kas ir Baznīcas avots. Bez tās Baznīca riskē nogrimt un tikt nāves vārtu sagrautai. Bez tam, par cik Kristus dievišķās un cilvēciskās mīlestības klātbūtne, Euharistija ir pāreja no cilvēka-Jēzus pie cilvēkiem, kas kļūst par viņa „locekļiem”, to pašu Euharistiju un to pašu „sirdi” un „mīlestību” Baznīcai. Kā saka svētā Terēze: ‘ja šī sirds nedauzās, tad apustuļi vairs nevar sludināt, māsas vairs nevar mierināt un aprūpēt, ticīgie vairs nevar virzīt pasauli uz Dieva valstību‘. Un sirdij jāpaliek par sirdi, lai pārējie orgāni balstoties tajā varētu labi kalpot.”

Jozefs Racingers, Vienotība Baznīcā

 

 

Euharistija mūs vieno ar Kristu, mums dod šo mīlestību pret Viņu, mūs savieno ar Viņa Miesu un Viņa Asinīm, Mūs garīgi baro. Taču Euharistija ne tikai vieno mūs ar Viņu, bet arī – lūk, vēl viens būtiskais punkts – vieno mūs savā starpā. Unus panis, unum corpus, multi sumus omnes qui de uno pane participamus – «Jo kā ir viena Maize, tā mēs daudzi esam viena Miesa, jo mēs visi esam šīs vienas Maizes dalībnieki» ( I Kor 10,17)

Euharistija ir vienības sakraments, ne tikai mūsu vienības ar Kristu, bet arī mūsu visu vienotības Viņā un attiecīgi – mūsu savstarpējās vienotības sakraments. Mistiskā veidā, protams, un sakramentālā, taču reālā. Kā Kristības Sakramenta gadījumā es esmu viena vienība ar Kristu, esmu iegremdējies Viņā, tā ar Euharistiju es esmu iegremdējies Viņā un esmu iegremdējies brāļos, un kopā mēs garīgi veidojam vienu realitāti. Skaidrs, ka to nevar redzēt fiziski, bet ja mums būs šie īpašīe pārdabiskie radari, kas spēj uztvert šo realitāti, kas mūs dara vienotus Kristū, redzēsim, ka mūsū – 40, 50 vai 100 cilvēku - vietā ir viena vienīga realitāte - Kristus, kurā mēs esam pārveidoti: jo ne jau mēs esam tie, kas Kristu transformējam sevī, bet gan Kristus ir tas, kas mūs transformē sevī; nevis galīgais ir tas, kas uzņem sevī bezgalīgo, bet gan bezgalīgais uzņem galīgo. Pēc Komūnijas es nepārvēršu Kristu sevī, es esmu transformēts Viņā; tā kā katrs no mums ir transformēts Viņā, mēs esam vīenība, esam viena miesa, mistiskā miesa.”                              Guljelmo Džakvinta

 

 

LAJU GARĪGUMS

 

JĒZUS TEV PIEDOD

Jēzus tai sacīja: “Arī es tevi nepazudināšu; ej un negrēko vairs!”  (Jņ 8, 11)

 

Jēzus sacīja: “Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina ko dara”. (Lk 23, 34)

 

No Dieva Kalpa Guljelmo Džakvintas, bīskapa un kustības dibinātāja, rakstiem

“Mums, kas esam pilnībā iegremdēti Dievā, kas esam pilnībā ne tikai Viņa būtības, bet arī Viņa mīlestības caurausti, ir iespējams ar grēka palīdzību izspiest ārā Dieva mīlestības klātbūtni, taču ne Viņa būtību. Un šis Dievs, kas  ir padzīts no mūsu dvēseles, ar savu mīlestību paliek uz sliekšņa, līdzīgi kā atmosfēras spiediens paliek fiziskā ķermeņa virspusē. Tai brīdī, kad mūsos rodas vismazākā atvere, pat vismazākā spraudziņa, pa kuru var ieplūst gaiss, Dieva mīlestība ar spēku iespiežas mūsos. Tātad no cilvēka puses pietiek viens tīras mīlestības akts, lai tajā atkal atgrieztos žēlastība ar savu mīlestību. Lūk, cik tālu sniedzas Dieva darbība attiecībā uz cilvēku.”

No “Racemi II” (Ķekari II)

 

Sauc mani, ja no Tevis bēgu,

pievelc mani, ja es pretojos,

pacel mani, jas es pakrītu.

Sv. Akvīnas Toms

 

No Svētā Augustīna rakstiem

“Pašlaik ir žēlastības laiks: tieši tagad, kad tu tam uzgriez muguru, tas tevi aicina, un tiklīdz tu esi atgriezies, tev dāvā grēku piedošanu. Tas ir pacietīgs, gaidot tavu atgriešanos. Lai arī kurā brīdī tu atgrieztos, tas nepiemin pagātni un dāvā solījumus nākotnei. Kad esi sarūgrināts, tevi uzmundrina; kad esi apbēdināts, tevi mierina; kad esi neziņā, tevi pamāca; kad cīnies, tev steidzas palīgā. Neļauj paslīdēt garām dārgajam žēlastības laikam; nē, neļauj tam paslīdēt garām. Vakar biji slikts? Esi šodien labs. Arī šodienu pavadīji darot sliktu? Vismaz rīt maini dzīvi!”                                            No “Kristīgā dzīve”

 

 

Pārdomām

 

Žēlsirdība ir kā Dieva smaids Tavā dzīvē.

Ik vakaru pārdomā savu dienas gaitu un it īpaši to,

kur tev būtu vajadzīga Kunga piedošana,

un tad pazemīgi to lūdz.

Piedošana ir visaugstākā mīlestības izpausme.

Nekavējies to dāvāt, bet ja nespēj,

tad lūdz Dieva palīdzību.

 

 Apustuliskas Oblātes

no Kustības Pro Sanctitate

Republikas Laukums 3/226

LV-1010 Rīga Latvia

tālr.: 67323281

mob.: 26319789

www.catholic.lv/ps/


Web master