SVĒTUMS ŠODIEN

(50)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

25. Par cilvēka personas un cilvēku sabiedrības savstarpējo atkarību

Cilvēka sociālā būtība nosaka to, ka personas uzplaukums (attīstība) un sabiedrības izaugsme ir savstarpēji atkarīgas. Patiešām, cilvēka persona, kam pēc savas dabas nepieciešama sabiedrība, ir un tai jābūt par institūciju pamatu, subjektu un mērķi. Tā kā sabiedriskā dzīve cilvēkam nav tikai kaut kāds ārējs papildinājums, viņa izaugsme atbilstoši dotībām un savam aicinājumam īstenojas saskarsmē (attiecībās) ar citiem, savstarpēji pakalpojot un uzturot dialogu ar brāļiem.

No sociālajām saitēm, kas nepieciešamas cilvēka attīstībai, dažas, kā piemēram, ģimene un politiskā kopiena, tiešākā veidā atbilst viņa dziļākajai būtībai; citas atkal veidojas pēc viņa brīva lēmuma. Mūsu laikmetā dažādu iemeslu dēļ savstarpējās attiecības un atkarības nepārtraukti vairojas; tādējādi rodas daudzējādas sabiedriska vai privāta rakstura apvienības un institūcijas. Lai gan šis process par socializāciju, nav bez zināma riska, tomēr tas sniedz daudz priekšrocību cilvēka personas spēju nostiprināšanai un attīstībai un tās tiesību garantēšanai.

Tomēr, kaut arī cilvēki sava aicinājuma, arī reliģiskā, piepildīšanai daudz saņem no sabiedriskās dzīves, nevar noliegt, ka sociālie apstākļi, kuros viņi dzīvo un ir iekļauti kopš bērnības, bieži novirza no labiem darbiem un mudina uz ļaunu. Nav šaubu, ka sabiedriskajā kārtībā tik bieži sastopamie traucējumi daļēji rodas saspīlējuma dēļ pašās ekonomiskajās, politiskajās un sociālajās struktūrās. Taču to dziļākais cēlonis ir cilvēku egoisms un augstprātība, kas sagandē arī sabiedrisko vidi. Tur, kur lietu kārtību ir sabojājušas grēku sekas, cilvēks, piedzimis ar noslieci uz ļaunu, rod jaunus pamudinājums grēkot, kurus viņš nespēj pārvarēt bez žēlastības balstītām neatlaidīgām pūlēm.

Pastorālā konstitūcija, Par Baznīcu mūsdienu pasaulē,

Gaudium et spes

 (Turpinājums no iepriekšējā numura)

ĞIMENES GARĪGUMS

Laimīgas Laulības Septiņi Paradumi

 

2. Uzturēt Patīkamus Mīlestības un Draudzības Rituālus un Tradīcijas

Paražas, rituāli un mīlestības žesti attiecības stiprina, jo žesti izraisa mīlestības jūtas un apstiprina nodomus. Tas sākas ar veidu, kā tikt sagaidītam. Ja vīrs atnākot vakarā mājās, vispirms sveic suni, tad vēršas pie datora un televizora, un visbeidzot sveicina savu sievu ar, “Kas šodien ēdams? Es ātri, jo man vēl ir tikšanās,” viņš acīm redzami neuztur dziļu draudzību.

Kāds pāris izveidoja jautru savstarpējās sasveicināšanās rituālu, atdarinot sava suņa pieķeršanos, kurš vienmēr viņus sveicina ar tik acīmredzamu prieka, ka lēca tiem virsū. Tā viņi arī sāka “lēkt” sveicinot viens otru un parādīt savu prieku vienam otru redzot -- daudz sajūsminoties par saviem bērniem.

Ir svarīgi izveidot simbolu pasauli, kurā atkal un atkal redzami žesti atgādina mums par mūsu iekšējo mīlestību. Tas ietver tādus rituālus kā komplimentus, zvanīt viens otram katru dienu, atcerēties un svinēt dzimšanas dienas un gadadienas, u.tt.

P. Johannes Lechner, csj

 

(turpinājums sekos)

 

“Tēvs, Tu, kas esi Mīlestība un Dzīvība, dari,

lai katra ģimene virs zemes

kļūtu par patiesu dzīvības un

mīlestības mājokli

katras nākamās paaudzes ģimenēm.”

Dieva Kalps Jānis Pavils II

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

“Jauni priesteri jauniem cilvēkiem”

 

Universālisms

“Otrs jaunos laikus raksturojošs virziens ir universālisms, kas rodas tādēļ, ka ir nepieciešama vienotība.

Viens no modernisma fenomeniem ir spēja doties jebkur, pietuvināt sev visus, kā arī spēja sarunāties ar visiem.

Baznīcā tā nav tikai šodienas nepieciešamība. Misionārisms nav tikai cēlsirdīgu dvēseļu nopelns, bet gan būtiska vajadzība, kuru Baznīca mantoja no Kristus kā pēdējo lietu: „Ejiet un māciet visas tautas” (Mt.25,19).

Pāvests Pāvils VI rakstīja:„Ja Baznīca patiesi saprot, ko Kungs no tās vēlas, tajā veidojas neatkārtojama pilnība un nepieciešamība pēc tās izplatīšanas, skaidri apzinoties misiju, kas to pavada, kā arī vēsti, kura tai jānes. Tas ir pienākums evaņģelizēt. Tas ir aicinājums būt misionārei. Tas ir apustuliskais pienākums. Nepietiek ar to, ka viss tiek uzticīgi glabāts. Protams, mums jāsargā, pat jāaizstāv kristīgajā tradīcijā mantojumā saņemtais patiesības un žēlastības dārgums. „Paglabā tev nodoto mantu,” brīdināja svētais Pāvils (1.Tim.6,20).

Taču ne ar glabāšanu, ne ar sargāšanu neizbeidzas Baznīcas pienākums attiecībā uz tai piederošām dāvanām. Drīzāk mums ir jādod tālāk, jāupurē un jāsludina tā bagātība, kuru esam saņēmuši no Kristus. Un to mēs labi zinām – „Ejiet un māciet visas tautas” (Mt.28,19) – tas ir galvenais Kristus dotais uzdevums apustuļiem. Šo pienākumu paši apustuļi definē kā savu neizbēgamo misiju. Mēs šim iekšējam žēlsirdības impulsam, kuram ir tieksme kļūt par ārēju, ārpus Baznīcas vērstu žēlastības dāvanu, dosim šodien tik labi zināmu vārdu – dialogs.

Baznīcai ir jāveido dialogs ar pasauli, kurā tā atrodas. Baznīca kļūst par vārdu un vēsti, Baznīca kļūst saruna.”  (1964. gada 6. augusta Enciklika Ecclesiam suam)

Šodien Baznīcai un pasaulei ir nepieciešami tieši drosmīgi un dinamiski priesteri, kuri kļūst par misionāriem.”

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

  

«Mans Dievs! Mans Dievs!

Lai notiek Tava griba!

Viss Tavās rokās, ak, mans Dievs!»

Svētīgais Kipriāns Mihaels Ivene Tansi

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

LAJU GARĪGUMS

No Dieva Kalpa Guljelmo Džakvintas rakstiem

 

“Baznīcas vēsture ir dažādu ceļu vēsture. Pirmais Baznīcas vēstures periods ir vajāšanu laiks, kam seko kontemplatīvais garīgums ar eremītiem un mūkiem, pēc tam dzimst ubagojošie ordeņi (ap 1200. gadu) un reliģiskie ordeņi (ap 1500.–1600. gadu). Un tikai pēc tam uzplaukst laju garīgums.

Ir skaidri redzams tas, ka dažāda veida garīguma izpausmes Baznīcā seko viena otrai ne tāpēc, lai katra nākamā izdzēstu iepriekšējo, bet gan, lai bagātinātu to. Mūsdienu Baznīcā varam saskatīt dažādu sekošanas formu bagātību: upurgatavību, kas raksturo mocekļus, lūgšanu, kas raksturīgs kontemplatīvajam garīgumam, ubagojošo ordeņu briedinošo garīgumu, eshaoloģiskā aspekta liecību, kas ir raksturīga reliģiskajiem institūtiem, kā arī laju garīgumu ar tā klātbūtni pasaulē.

Visiem citētajiem garīguma veidiem, kā tas teikts jau iepriekš, jāizdzīvo to specifika ar vienādu maksimālismu, jo dažādās garīguma formas atšķiras, bet, ja tās vēlas būt iekšējā saskaņā ar sevi un ar Evaņģēliju, tad tām visām jānonāk līdz maksimālismam vai arī tām jāpieņem maksimālisma princips.

Šajā apgalvojumā ir saskatāmas maksimālisma un garīguma attiecības un var saprast, kā pastāv Pro Sanctitate garīgums, kura centrā ir maksimālisms un kuram ir nepārprotami universāls raksturs, kas pārvar pat pašas Baznīcas robežas, lai izplestos visā pasaulē un sasniegtu ekumēniskas dimensijas.

Tas ir diezgan izcils mērķis, kura īstenošanas dziļākais noslēpums ir atrodams lūgšanā.

 

PĀRBAUDE

 

Vai maksimālisms ir manas dzīves lielā doktrīna?

Vai es to cenšos izdzīvot divkāršās attiecībās ar Dievu un ar brāļiem?

Vai aprobežojos tikai ar izvairīšanos no ļaunuma, labu darot tikai mazliet, vai arī patiesi tiecos pēc maksimālisma?

Vai pazīstu, iedziļinos un pārdomāju maksimālisma doktrīnu?

Vai mana tieksme pēc pilnveidošanās sakņojas vēlmē kļūt arvien līdzīgākam Kristum? “

No “Svētums”


Web master