SVĒTUMS ŠODIEN

(51)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

 

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Fides et Ratio

 “Gan austrumu, gan rietumu tradīcijas vēsturē ir redzams, ka cilvēks gadsimtu gaitā veica zināmu ceļu, kamēr pakāpeniski nonāca līdz patiesībai un sāka sevi ar to salīdzināt. Šis process notika – nemaz nevarēja būt citādāk – personas pašiepazīšanas sfērā: jo labāk cilvēks iepazīst realitāti un pasauli, jo labāk pazīst sevi kā vienreizīgu un unikālu būtni, un līdz ar to arvien būtiskāks kļūst jautājums par lietu un paša cilvēka eksistences jēgu. Viss, kas liekas esam mūsu izziņas objekts, kļūst līdz ar to par mūsu dzīves sastāvdaļu. Delfu svētnīcas vissvētākajā vietā ir iegrebts izaicinājums „iepazīsti pats sevi”, un tas ir kā liecība pamatpatiesībai, kuru katram cilvēkam vajadzētu atzīt par visaugstāko mērauklu, tādējādi atzīstot sevi par „cilvēku” visas radības vidū, tātad par to, kurš „pazīst pats sevi”.

Pilnīgi pietiekami ir kaut vai tikai galvenos vilcienos pavērot senlaiku vēsturi, lai droši konstatētu, vienlaicīgi dažādās pasaules daļās, kur attīstījās dažādas kultūras, cilvēki sāka uzdot tos pašus cilvēces eksistencei līdzejošos pamatjautājumus: Kas es esmu? No kurienes nāku un kurp dodos? Kāpēc pastāv ļaunums? Kas mani sagaida pēc šis dzīves? Šie jautājumi ir atrodami Izraēla Svētajos Rakstos, Vēdās, un arī Avestās; ar šiem jautājumiem sastopamies Konfūcija vai Lao-Tse darbos, Tirthankhari un Budas vēstījumos, Homēra poēmās, Eiripīda un Sofokla traģēdijās, kā arī Platona un Aristoteļa filozofiskajos darbos. Šo jautājumu kopīgais avots ir nepieciešamība pēc jēgas izpratnes, kuru pašā sākumā cilvēks spēcīgi izjūt savā sirdī: un no atbildes uz šiem jautājumiem, proti, ir atkarīgs tas, kā cilvēkam būtu jāvirza sava dzīve visvairāk izplatītajām ticības trūkuma izpausmēm, kura netic patiesības esamībai, un kuru varam novērot mūsdienu pasaulē ”

Svētīgais Jānis Pāvils II

ĞIMENES GARĪGUMS

Pāvests Benedikts XVI saka mācību par laulību un ģimeni

 

Pāvests Benedikts XVI atklāja Romas diecēzes pastorālo sanāksmi. Romas diecēze vēlas turpināt pirms kristietības Lielās jubilejas aizsākto tradīciju, proti, diecēzes iedzīvotāju misiju, kas aptver visas Baznīcas realitātes – draudzes, reliģiskās kopienas, apvienības un kustības. Runājot pāvesta Jāņa Pāvila II vārdiem, tā ir “Dieva tautas misija”, “draudze, kas meklē sevi un atrod sevi ārpus sevis” – tātad, vietās, kur dzīvo cilvēki. Tā, gatavojoties kristietības Lielajai jubilejai, daudzi tūkstoši Romas kristiešu, lielākoties laji, bija uzņēmušies šo misiju nest ticības vārdu ģimenēm, kā arī darba vietās, slimnīcās, skolās un universitātēs, kultūras un atpūtas iestādēs.

Atklājot Romas diecēzes sanāksmi, pāvests Benedikts XVI pastāstīja, ka viņa priekštecis Jānis Pāvils II ir aicinājis nepārtraukt šo uzsākto gājumu, tāpēc 2001. gadā, jau pēc kristietības jubilejas, par Romas diecēzes galveno pastorālo prioritāti kļuva piešķirt jau minētajai misijai pastāvīgu formu.

Jau divus gadus Romas diecēzes misija ir koncentrēta galvenokārt uz ģimeņu evaņģelizāciju. Pāvests Benedikts XVI uzsvēra, ka uzmanība ģimenēm ir pievērsta ne tikai tāpēc, ka šī cilvēces pamatrealitāte šodien ir pakļauta dažādām grūtībām un draudiem un to nepieciešams atbalstīt vēl jo vairāk, bet arī tāpēc, ka kristīgajām ģimenēm pieder izšķiroša loma bērnu audzināšanai ticībā, Baznīcas kā kristīgās un cilvēciskās kopības veidošanai un tās misionārajai klātbūtnei dažādās dzīves situācijās. Tieši šos aspektus turpmākā gada laikā ir uzņēmusies attīstīt Romas diecēze. Pastorālajai sanāksmei, kas notiek šais dienās, dots nosaukums “Ģimene un kristīgā kopiena: personas formācija un audzināšana ticībā”. “Lai saprastu ģimenes misiju kristīgajā kopienā, ir jāvadās no laulībai un ģimenei ierādītās lomas Dieva plānā,” teica pāvests Benedikts XVI.

Uzrunas turpinājumā viņš kavējās pie sekojošiem tematiem “Antropoloģiskais ģimenes pamats”, “Laulība un ģimene pestīšanas vēsturē”, “Bērni”, “Ģimene un Baznīca”, “Relatīvisma draudi”, “Priesterība un konsekrētā dzīve”.

(no Il Massimalismo - per un impegno di vita)

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

“Jauni priesteri jauniem cilvēkiem”

 

Transcendence

“Kam būtu jābūt šī „labā vārda” pamatā, kuru „jaunajiem priesteriem” šodien būtu jāprezentē pasaulei?

Šodien ir daudz cēlsirdīgu cilvēku, kuri apstājas, lai izvērtētu citu cilvēku nereti diezgan traģisko situāciju. Bads, karš, epidēmijas, analfabētisms, sociālā netaisnība ir dzīvas rētas, kurām ir nepieciešama uzreiz visaptveroša palīdzība.

Taču līdzās mūsdienu žēlsirdīgajiem samariešiem, jo īpaši jauniešu vidū var manīt spēcīgu tendenci un vēlmi bēgt un nostāties pret visiem un visu, vainojot mūsdienu civilizāciju visā sliktajā, kas vēl mūsdienās pastāv.

Savā veidā viņi skaļi saka to, kas mīt dziļi visos cilvēkos, proti, nepieciešamību pēc transcendences, kas dzimst tieši tādos smagos dzīves brīžos.

Priesteri dažkārt krīt kārdinājumā līdzināties pasaules šķietami visciešošākajiem, taču tādā veidā kristietība kļūst sociāla, kulturāla, cilvēciska.

Kristus nebija ne filozofs, ne sociologs, pat ne filantrops. Viņš bija Dieva vārds, kas iemiesojās un dzīvoja mūsu vidū (Jņ.1,14), lai atklātu Dieva mīlestību un liktu arī mums no visas sirds Viņam atbildēt ar mīlestību.

Tā ir galvenā Kristus Pestītāja vēsts.

Turpinot Jēzus pestījošo darbu, mēs savu misiju virs zemes veiksim, ne tikai vienkārši palīdzot atrisināt sociālās problēmas, iznīcinot slimības, nezināšanu un badu – šis darbs, protams, ir nepieciešams un dievišķais Mācītājs ar savu atnākšanu un nāvi pie krusta šo darbu padarīja svētu. Tas ir darbs, kas viens pats būtu pieļaujams pasaulē, kurā dzīvotu neatpestīti cilvēki.”

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

 Evaņģēlijs – tā ir vienreizēja revolūcija!

Sludināt svētības nozīmē likt tām dzīvot viena cilvēka sejā visu citu cilvēku dēļ, nozīmē zaudēt savu dzīvi citu dēļ.

M.J.Le Guillou

LAJU GARĪGUMS

Vispārējais aicinājums uz svētumu Baznīcā

 

39. “Mēs ticam, ka Baznīca, kuru svētais Koncils parāda kā noslēpumu, ir nevainojami svēta. Jo Kristus, Dieva Dēls, kas kopā ar Tēvu un Svēto Garu tiek godināts kā “vienīgi Svēts”1, mīlēja Baznīcu kā savu Līgavu; Viņš atdeva sevi par viņu, lai to darītu svētu (sal. Ef 5,25-26); un vienojās ar to kā ar savu miesu un piepildīja ar Svētā Gara dāvanu Dieva godam. Tāpēc Baznīcā visi, kas pieder hierarhijai, un tie, kurus tā vada, ir aicināti uz svētumu saskaņā ar apustuļa vārdiem: “Jo tāda ir Dieva griba, lai jūs kļūtu svēti.” (2Tes 4,3; sal. Ef 1,4)

Šis Baznīcas svētums pastāvīgi atklājas un tam ir jāatklājas caur žēlastības augļiem, kurus Svētais Gars rada ticīgajos. Tas dažādos veidos izpaužas ikvienā cilvēkā, kas savā ikdienas dzīvē sasniedz mīlestības pilnību, pamācot citus; viens no raksturīgajiem veidiem, kā tas parādās, ir padomu, kurus mēdz saukt par evaņģēliskajiem, praktizēšana. Šo padomu, kurus, Svētā Gara pamudināti, ir pieņēmuši ļoti daudzi kristieši – personiski vai arī kārtā, kuru ir apstiprinājusi Baznīca, īstenošana sniedz pasaulei un, tai ir jāsniedz, šī svētuma skaidra liecība un paraugs.”

 

Vatikāna II koncila Dogmatiskā konstitūcija par Baznīcu

Lumen gentium Tautu gaisma 5. nodaļa

 

Marija, dāvā mums savu skatienu,

un sirdi, lai mīlētu,

dāvā gribu palīdzēt mūsu brāļiem!

Mēs vēlamies būt svēti tāpat kā Tu

un izstarot ap sevi dievišķo mīlestību.

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta


Web master