SVĒTUMS ŠODIEN

(52)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

 

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Fides et Ratio

 

Jēzus atklāj Tēvu

 

“Katras refleksijas, kādu Baznīca uzsāk, pamatā ir dziļa pārliecība par to, ka tai ir uzticēta vēsts, kuras sākums ir pie Dieva (sal.2 Kor 4,1-2). Baznīca šīs zināšanas, kuras vēlas nodot cilvēkam, nav ieguvusi pastāvīgu pārdomu, kaut vai visaugstāko, rezultātā, bet gan pateicoties ar ticības pieņemtam Dieva vārdam (sal. 1 Tes 2,13). Mūsu ticības sākumā ir unikāla un neatkārtojama tikšanās – noslēpuma atklāšana, kurš gadsimtiem bija apslēpts (sal. 1 Kor 2,7; Rom. 16,25-26), bet tagad ir atklāts: „Dievam labpatika savā labestībā un gudrībā atklāt pašam sevi un savas gribas noslēpumu (sal. Ef 1,9), pateicoties kuram, caur Kristu, Iemiesoto Vārdu, cilvēkam ir pieejams Tēvs Svētajā Garā un viņi var kļūt par Dieva dabas līdzdalībniekiem.” Šī pilnīgi nesavtīga iniciatīva nāca no Dieva puses. Tādā veidā Viņš vēlējās sasniegt cilvēci un to glābt. Dievs ir mīlestības avots u tādēļ vēlās b† iepazīts, un, tikai iepazīstot Dievu, cilvēks var pilnībā izprast savas esamības jēgu, uz ko cilvēka prāts ir spējīgs.

Gandrīz var burtiski pieņemot I Vatikāna Koncila Konstitūcijas Dei Filius mācību un ņemot vērā arī Tridentas Koncila formulētos principus, II Vatikāna Koncila Konstitūcija Dei Verbum spēra nākamo soli uz priekšu mūžīgajos centienos izprast ticību – reflektējot Atklāsmi bibliskās mācības un Baznīcas Tēvu tradīcijas gaismā. I Vatikāna Koncila laikā Baznīcas Tēvi uzsvēra Dieva Atklāsmes pārdabisko raksturu.”

Svētīgais Jānis Pāvils II

ĞIMENES GARĪGUMS

Pāvests Benedikts XVI saka mācību par laulību un ģimeni

 

“Runājot par ģimenes antropoloģisko pamatu, pāvests paskaidroja, ka ģimene nav nejaušs socioloģisks veidojums, ko var aizvietot ar citiem. Tieši pretēji, taisnīgas attiecības starp vīrieti un sievieti sakņojas cilvēka būtības dziļumos un savu atbildi var rast, vadoties tieši no šejienes. Attiecības starp vīrieti un sievieti nevar šķirt no senā un vienmēr jaunā jautājuma, ko cilvēks uzdod sev: “Kas es esmu un kas ir cilvēks?”, Šo jautājumu, savukārt, nedrīkst šķirt no jautājumiem par Dievu: “Vai Dievs pastāv?” “Kas ir Dievs?” “Kāds ir Viņa vaigs?” Svētie Raksti uz šiem jautājumiem dod viennozīmīgu atbildi: Cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības, bet Dievs ir mīlestība. “Tāpēc,” teica pāvests, “aicinājums uz mīlestību cilvēku dara par patiesu Dieva attēlu. Viņš kļūst Dievam līdzīgs, tātad, cilvēks kļūst Dieva attēls tik lielā mērā, cik lielā mērā viņš spēj mīlēt.”

 

No šīs fundamentālās vienotības starp Dievu un cilvēku, izriet otra – vienotība starp garu un miesu: cilvēks, patiesībā ir dvēsele, kas izpaužas caur miesu, un miesu dzīvina nemirstīgs gars. Arī vīrieša un sievietes ķermenim ir teoloģisks raksturs, tas nav tikai un vienīgi ķermenis un bioloģiskais cilvēkā nav tikai un vienīgi bioloģiskais, bet mūsu cilvēcības izpausme un piepildījums. Tāpat cilvēka seksualitāte nepastāv vis personai blakus, bet pieder tai. Seksualitāte spēj sev piešķirt jēgu tikai tad, kad tā ir integrēta personā.

 

Tā, no diviem savienojumiem, no cilvēka savienojuma ar Dievu un no ķermeņa savienojuma ar garu, izriet trešais – personas un institūcijas savienojums. Cilvēka veselums ietver sevī laika dimensiju un cilvēka dotais “jā” nozīmē pārkāpt pāri pašreizējam brīdim. “Jā” savā pilnībā nozīmē “vienmēr”, tas veido uzticības telpu. Tikai šīs telpas iekšienē spēj izaugt ticība, kas atver ceļu uz nākotni un ļauj, lai bērni, kas ir mīlestības auglis, tic cilvēkam un viņa nākotnei arī smagos brīžos. “Jā” vārda brīvība, tātad, atklāj to brīvību, kas spēj pieņemt definitīvo, jeb galējo. Vislielākā brīvības izpausme nav baudas meklējumi. Tā ir tikai šķietama brīvības izpausme, taču patiesā brīvība ir spēja pieņemt galējo dāvanu, kurā brīvība ir rodama dāvājot sevi.”

(no Il Massimalismo - per un impegno di vita)

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

“Jauni priesteri jauniem cilvēkiem”

 

“Taču pavisam cita lieta ir tā, kas mums jādod un jāmāca, ko neviens cits spēks vai cilvēka radīta tehnika nespēs nekad dot. Tā ir Tēva mīlestība un žēlastība attiecībās ar brāļiem.

Ja šī ir kristietības būtība, vai priesteri drīkst aizmirsties citās lietās, kas nav šīs dievišķās žēlastības nodošana? It kā jau varētu, taču tikai tad, ja būtu pārliecināti, ka jau ir pārsātinājuši dvēseles ar dievišķo mīlestību. Tad viņi varētu izmantot savu laiku, lai vēl stiprinātu šo mīlestību, taču zinām, ka mūsdienās šāds pieņēmums ir ļoti nereāls.

Līdz ar to ir svarīgi, lai šodienas priesteri pilnībā sevi atdotu kalpošanā savai tautai un visai cilvēcei, censtos un nebaidītos no upuriem, ejot jebkur, runājot ar visiem, lai atkal vienotu visu sašķelto, lai apvienotu visus ap vienu altāri, ap Dieva vietniekiem virs zemes, ar bezvainīgo Jaunavu un visu mūsu māti Mariju, ar nepacietību gaidot vienīgā pestītāja Jēzus Kristus atnākšanu.

Vai to ir iespējams izdarīt? Protams. Bet tādā gadījumā, ja svētā Pāvila evaņģēliskā priesterība būs arī mūsdienu priesterības ideāls, ja būs priesteri, kuri ar pilnu līdzatbildību Baznīcas priekšā un, atzīstot tās hierarhiju, mācēs izdzīvot beznosacījumu sevis ziedošanu misionārā, garīgā, diakonalā, eskatoloģiskā un upurgatavības formā.

Tā ir jaunā priesterība, kuru Svētais Gars ir aprakstījis caur II Vatikāna Koncila dokumentiem, jo īpaši dekrētu Presbyterorum Ordinis.

Ja mēs vēlamies, lai Koncila lūgumam, „lai rodas jauni cilvēki, jaunās cilvēces veidotāji” (Gaudium et Spes, n.3), būtu jēga, mums tas jāpapildina ar precīzu skaidrojumu, kuru pats pāvests Pāvils VI deva enciklikā Sacerdotalis Coelibatus. Viņš rakstīja: „Priesteri dzīvo konsekrētu dzīvi ne jau kaut kādam, lai arī augstam ideālam, bet gan Kristum un viņa darbu dēļ jaunas cilvēces veidošanai visos laikos un vietās” (n.24).

Tā ir Baznīcas un pasaules nepieciešamība šodien – jauni priesteri jauniem cilvēkiem.”

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

 

 

Mēs, priesteri, esam aicināti sludināt

nevis mūs pašus vai paust savu viedokli,

bet gan Kristus noslēpumu un Viņā -

patiesa humānisma mērauklu.

Pāvests Benedikts XVI

LAJU GARĪGUMS

V

40. Vispārējais aicinājums uz svētumu

“Visas pilnības dievišķais Mācītājs un Paraugs – Kungs Jēzus – ir mācījis visiem un ikvienam no saviem mācekļiem, lai arī kādos apstākļos viņi dzīvotu, dzīves svētumu, kura Pamatlicējs un Īstenotājs ir Viņš pats: “Tāpēc esiet pilnīgi, kā arī jūsu Debestēvs ir pilnīgs!” (Mt 5,48)2 Tāpēc Viņš visiem sūtīja Svēto Garu, lai viņus iekšēji pamudinātu mīlēt Dievu ar visu savu sirdi, visu savu dvēseli, visu savu prātu un no visa sava spēka (sal. Mk 12,30), kā arī mīlēt vienam otru, tāpat kā Kristus viņus ir mīlējis (sal. Jņ 13,34; 15,12). Dieva aicināti nevis savu nopelnu dēļ, bet saskaņā ar Viņa lēmumu un žēlastību, Jēzus, mūsu Kunga, attaisnoti, Kristus mācekļi ticības kristībā patiešām ir kļuvuši par Dieva bērniem, dievišķās dabas līdzdalībniekiem un tādējādi arī ir patiesi svētie. Šī saņemtā svētdarīšana viņiem ar Dieva žēlastību ir jāsaglabā un jāīsteno savā dzīvē. Apustulis viņus brīdina, lai viņi dzīvo “kā tas pieklājas svētajiem” (Ef 5,3) un lai viņi “kā Dieva izredzētie, svētie un mīlētie tērpjas sirsnīgā žēlsirdībā, laipnībā, pazemībā, lēnprātībā, pacietībā” (Kol 3,12), un nes Gara augļus savai svēttapšanai (sal. Gal 5,22; Rom 6,22). Tomēr tā kā mēs visi daudz grēkojam (sal. Jk 3,2), mums pastāvīgi ir nepieciešama Dieva žēlsirdība un mums visiem katru dienu savā lūgšanā ir jāsaka: “Piedod mums mūsu parādus.” (Mt 6,12)

Tātad tas ir skaidrs, ka aicinājums uz kristīgās dzīves un mīlestības pilnību ir domāts visiem, kas tic Kristum, neatkarīgi no tā, kādai kārtai tie pieder vai kādu stāvokli ieņem. Šis svētums sabiedrībā veicina aizvien humānāka dzīvesveida attīstību. Lai sasniegtu šo pilnību, ticīgajiem ir jāpieliek visi spēki, kurus viņi ir saņēmuši saskaņā ar Kristus dāvanas mēru, lai, sekojot Viņa pēdās, kļūdami līdzīgi Viņam un visā pildīdami Tēva gribu, viņi ar visu savu dvēseli sevi veltītu Dieva godam un kalpošanai cilvēkiem. Tādējādi Dieva tautas svētums nesīs augļus pārpilnībā, kā to spilgti liecina Baznīcas vēsture ar tik daudzo svēto dzīvēm.”

Vatikāna II koncila Dogmatiskā konstitūcija par Baznīcu

Lumen gentium Tautu gaisma 5. nodaļa


Web master