SVĒTUMS ŠODIEN

(53)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

 

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Fides et Ratio

 

“Vatikāna Koncils māca, ka filozofisko pārdomu ceļā iepazīta patiesība nav identiska ar Atklāsmes patiesību un ka ne viena, ne otra nepadara pretējo par nevajadzīgu: „Pastāv divu veidu pazīšanas ceļi, kuriem ir ne tikai dažādi avoti, bet arī objekti. Tiem ir dažādi avoti, jo pirmajā gadījumā iepazīstam ar dabiskā prāta, bet otrajā ar ticības palīdzību. Tiem ir dažādi objekti, – patiesība, līdz kurai var nonākt dabiskais prāts, un noslēpumi, apslēpti Dievā, kuriem ir jātic: tos nevar iepazīt bez Dieva Atklāsmes.” Ticība, kura balstās uz Dieva dotās liecības un uz pārdabiskās žēlastības palīdzību, pieder pie citas kārtības, nekā filozofiskā pazīšana. Pēdējā balstās uz prāta uztveri un uz pieredzi, un tās vienīgā gaisma ir prāts. Filozofija un citas zinātņu nozares darbojas dabiskā prāta sfērā, bet ticība, Gara apgaismota un vadīta, pestīšanas vēstī atrod „žēlastības un patiesības pilnību” (sal. Jn 1,14), kuru Dievam labpatika atklāt vēsturē, bet pilnīgā veidā caur savu Dēlu Jēzu Kristu (sal. 1 J 5,9; Jn 5,31-32).

II Vatikāna Koncila Tēvi, vēršot savu skatu uz atklājošo Jēzu, parādīja Dieva atklāsmes pestījošo raksturu vēsturē un aprakstīja tās dabu sekojoši: „Neredzamais Dievs caur šo atklāsmi (sal. Kol 1,15; 1 Tim 1,17) savas mīlestības pārpilnībā vēršas pie cilvēkiem kā pie draugiem (sal. Eks 33,11; Jn 15,14-15) un uzturas kopā ar viņiem (sal. Bar 3,38), aicinot un uzņemot viņus kopībā ar sevi. Pestīšanas plāns īstenojas caur dabu un vārdu savstarpējo saistību. Dieva veiktie darbi pestīšanas vēsturē ilustrē un apstiprina mācību, kā arī vārdos izteikto. Tomēr visdziļākā patiesība par Dievu un par cilvēka pestīšanu mums ir dota caur atklāsmi Kristus personā, kurš vienlaicīgi ir gan starpnieks, gan visas atklāsmes pilnība.”

Svētīgais Jānis Pāvils II

ĞIMENES GARĪGUMS

No Svētīga Jāņa Pāvila II rakstiem

 

"Kā jebkurš ceļš uz svētumu, tā arī jūsējais nav viegls. Ik dienas jums nākas saskarties ar grūtībām un pārbaudījumiem, lai saglabātu uzticību savam aicinājumam, veidotu saskanīgu laulības un ģimenes dzīvi, lai pildītu vecāku pienākumus un piedalītos sabiedriskajā dzīvē. Meklējiet Dieva Vārdā atbildes uz jautājumiem, ko uzdod ikdienas dzīve... Svētuma ceļš, ko ejat kopā, ir iespējams, skaists, ļoti auglīgs un svarīgs ģimenei, Baznīcai un sabiedrībai."

 

 

 

No Džannas Berettas Mollas rakstiem

 

"Ar Dieva palīdzību un svētību darīsim visu, lai mūsu jaunā ģimene būtu kā maza Pēdējo vakariņu telpa, kur Jēzus valda pār visām mūsu tieksmēm, vēlmēm un rīcību. Kļūsim par Dieva līdzstrādniekiem radīšanas darbā, dāvājot Viņam bērnus, kas Viņu mīl un Viņam kalpo." (..)

 

Mūsu misija nebeidzas ar brīdi, kad zāles vairs nepalīdz. Jo mūsu rokās ir kāda dvēsele, kas jāaizved pie Dieva. Jēzus pats saka: “Kas apmeklē slimo, apmeklē mani.” ... Lai Jēzus dara redzamu savu klātbūtni mūsu vidū. Lai Viņš atrod daudz ārstu, kas paši sevi upurē Viņam."

 

 

 

 

 

"Lai nekas tevi neuztrauc

Lai nekas tevi nebiedē

Viss paiet

Dievs nemainās

Pacietība iegūst visu

Tam, kam ir Dievs

Netrūkst nekā

Tam pietiek ar Dievu vien."

Sv. Avilas Terēze

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

“Jauni priesteri jauniem cilvēkiem”

 

“No iepriekš teiktā nekavējoties izriet jautājums, kā sagatavot tādus priesterus, pēc kuriem alkst mūsdienu pasaule.

Pastāv dažāda veida pieredze, un ikviens domā, ka ir tiesīgs nosaukt precīzus rādītājus šaurajam ceļam, kāds būtu ejams priesterībā.

Turklāt ir arī tādi cilvēki, kuri vīlušies un bez drosmes jautā, vai viņu priesterībai vēl ir apustuliska vērtība, kā arī nostalģiski noskatās uz citiem dzīves veidiem, kas ir daudz tuvāki un pieņemamāki mūsdienu mentalitātei.

Pāvils VI nekavējās atmaskot šīs ļoti iespējamās briesmas:

„Šai sakarā šķiet ir ļoti svarīgi, lai mūsu priesteru gars rastu skaidrību un līdzsvaru. Visiem ir zināms, ka šaubu, grūtību un nemiera ēna ir ienākusi daudzu priesteru dvēselēs, bieži radot nopietnu un sarežģītu problēmu, kādēļ malā tiek atstumta žēlsirdība un Baznīcas ieradumi, kas līdz šim tika cienīti. Tas daudzos priesteros rada nospiedošu un nepamatotu vilšanās sajūtu. Lai to kompensētu, viņu domas šādā situācijā vairāk orientējas uz laicīgām lietām un nāvējošu konformismu ar laicīgo pasauli. Viņos rodas nomācoši jautājumi par attiecību starp laju un priesterības aicinājumiem, gandrīz atzīstot, ka pirmais stāvoklis ir pilnīgāks ne tikai cilvēciskā un laicīgā nozīmē, bet arī apustuliskā nozīmē, turpretim otrs ir ietverts ierobežojošās shēmās, kas mūsdienās nav efektīvas. Rodas šaubas par priesterības galveno mērķi. Vai tās mērķis ir dievišķā kulta veikšana un sakramentālā kalpošana jeb arī pastorālā misija, kas liek tuvoties cilvēkiem, lai aicinātu viņu sirdsapziņu un ieradumus vienoties garīgi saskanīgā piedzīvojumā, vai arī, ja iespējams, mīlestības pārbagātā ceļojumā. Rodas pat sajūta, ka sakramentālā kalpošana un pastorālā misija varētu izslēgt viena otru, nevis viena otru papildināt. Ja uz šiem jautājumiem nevar rast atbildi teoloģiskajā, garīgajā un kanoniskajā tradīcijā, tad šie aspekti ir labi izprasti un aprakstīti Koncila dokumentos.”

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

 

 

„Ja Bībele mūs vadīs,

tad mēs nenomaldīsimies no ceļa,

jo Bībelē runā Svētais Gars.”

Sv. Jānis no Krusta

LAJU GARĪGUMS

41. Daudzveidīgās formas, kā praktizēt svētumu

“To pašu svētumu, neatkarīgi no dzīves veida un uzdevumu dažādības, attīsta visi tie, kurus vada Dieva Gars, kas paklausa Dieva balsij, pielūdz Dievu Tēvu garā un patiesībā, sekodami nabadzīgajam un pazemīgajam Kristum, Kristum, kurš nes savu krustu, lai kļūtu par Viņa godības līdzdalībniekiem. Ikvienam ir droši jāvirzās uz priekšu, izmantojot savas dotības un iespējas, dzīvā ticībā, kuru veicina cerība un kas rīkojas mīlestībā.

 

Visiem, kuru uzdevums ir ganīt Kristus ganāmpulku pēc lielā Priestera uz mūžiem, mūsu dvēseļu Gana un Bīskapa parauga, kā pirmajiem ir jāveic sava kalpošana svētumā un dedzībā, pazemībā un spēkā: šādā veidā to pildot, tā viņem kļūs par varenu svētdarošu līdzekli. Visi, kas tika izvēlēti saņemt priesterības pilnību, saņem sakramentālās žēlastības, lai varētu pilnīgi veikt pastorālās mīlestības uzdevumu ar lūgšanu, upuriem, sludināšanu, dažāda veida bīskapu gādību un kalpojumu, nebaidoties atdot savu dzīvību par savām avīm un kļūstot par paraugu savam ganāmpulkam (sal. 1Pēt 5,3), visbeidzot – ar savu paraugu palīdzot Baznīcai ik dienas augt svētumā.

 

Līdzīgi bīskapiem, priesteriem, kuri veido viņu garīgo “kroni”, kas ir viņu kalpojuma žēlastību līdzdalībnieki caur Kristu, mūžīgo un vienīgo Vidutāju, ir jāaug mīlestībā uz Dievu un tuvāko, pildot savus ikdienas pienākumus, jāsaglabā savstarpējā priesteru vienotība, jābūt bagātiem garīgi visādā nozīmē un jāsniedz visiem dzīva liecība par Dievu, sacenšoties ar priesteriem, kas gadsimtu gaitā ir atstājuši izcilu svētuma paraugu, bieži vien dzīvodami pazemībā un apslēptā kalpošanā. Dieva Baznīca sludina viņu slavu. Upurējot par savu tautu un par visu Dieva tautu, saskaņā ar viņu uzdevumu, lūgšanas un upurus, pārdomājot to, ko viņi dara, un īstenojot dzīvē noslēpumus, ar kuriem viņi saskaras. Lai apustuliskās rūpes, briesmas un pārbaudījumi nav viņiem par šķērsli, bet tieši otrādi, palīdz pacelties arvien augstākā svētuma pakāpē, tiecoties pēc kontemplācijas pilnības, kas baros un uzturēs viņu aktivitātes, lai iedrošinātu visu Dieva Baznīcu. Lai visi priesteri un it īpaši tie, kas saskaņā ar savu ordināciju ir diecēzes priesteri, atceras, ka viņu svētums var augt, pateicoties viņu uzticīgajai vienotībai un drosmīgajai sadarbībai ar savu bīskapu.”

 

Vatikāna II koncila Dogmatiskā konstitūcija par Baznīcu

Lumen gentium Tautu gaisma 5. nodaļa


Web master