SVĒTUMS ŠODIEN

(54)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

 

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Fides et Ratio

 

“Dieva Atklāsme līdz ar to ir iegājusi laikā un vēsturē. Jēzus Kristus Iemiesošanās notiek „laikam piepildoties” (sal. Gal 4,4). Divus tūkstošus gadu pēc šī notikuma es izjūtu pienākumu skaidri uzsvērt to, ka „laikam kristietībā ir fundamentālā nozīme.” Tieši laikā pilnīgā gaismā ir redzams radīšanas un pestīšanas darbs. Tieši laikā parādās tas, ka pateicoties Dieva Dēla iemiesošanas faktam, jau ar to brīdi mēs varam piedzīvot un nojaust to, kas notiks laiku pilnībā (sal. Ebr 1,2).

Tātad patiesība, kuru Dievs uzticēja cilvēkam, atklājot viņam sevi pašu un savu dzīvi, ir ierakstīta laikā un vēsturē. Vienreiz un uz visiem laikiem tā ir izsludināta Jēzus no Nācaretes noslēpumā. Ļoti nepārprotamos vārdos to izsaka Konstitūcija Dei Verbum: „Daudzkārt un dažādos veidos Dievs runāja caur Praviešiem, bet visbeidzot šinīs dienās uzrunāja mūs caur savu Dēlu” (sal. Ebr 1,1-2). Viņš sūtīja savu Dēlu, Mūžīgo Vārdu, kurš apgaismo visus cilvēkus, lai Tas dzīvotu cilvēku vidū un lai viņiem atklātu Dieva noslēpumus (sal. Jn 1,1-18). Jēzus Kristus, Iemiesotais Vārds, „cilvēks sūtītais pie cilvēkiem”, „sludina Dieva vārdus” (sal. Jn 3,34) un pabeidz pestīšanas darbu, kuru Tēvs Viņam uzdeva (uzticēja) izpildīt (sal. Jn 5,36; 17,4). Tādēļ arī Viņš, kuru redzot, redzams arī Tēvs (sal. Jn 14,9), ar visu savu klātbūtni un klātesamību caur vārdiem un darbiem, caur zīmēm un brīnumiem, bet īpaši caur savu nāvi un slavas pārpilno augšāmcelšanos, un visbeidzot sūtot patiesības Garu, padarīja pilnīgu un līdz galam pabeidza Atklāsmes darbu.”

Svētīgais Jānis Pāvils II

ĞIMENES GARĪGUMS

Martēnu ģimene

 

Luijs Martēns un Zelija Gerēna – Sv. Terēzes no Bērna Jēzus vecāki – apprecējās 1858. gada 13. jūlijā, Alenkonā. Kopš bērnības kā Luijs tā Zelija domāja, ka viņu personiskais aicinājums būs reliģiskā konsekrācija. Taču abus Dieva apgaismotas personas no tā atturēja. Kad apprecējās, viņi mīlestību uz Kungu ienesa arī savā laulības dzīvē. Tā izveidojās ģimene, kura vēlējās it visā sekot Kunga gribai.

 

Luijs bija pulksteņmeistars, bet Zelija darināja mežģīnes. Jau kopš pirmās grūtniecības – un to pavisam bija deviņas –  Zelija savu bērnu dzimšanu sagatavoja, uzticoties un it visu Dievam uzticot. Savu mātes stāvokli viņa izdzīvoja visos tā aspektos: gan prieku par bērnu pieaugšanu, gan lielas sāpes par dažu nāvi, kas tomēr nekavēja turpināt ticēt Kungam. Zelija nepazaudēja mīlestību arī grūtībās īpaši vienas – meitas Leonijas audzināšanā. Ikvienā situācijā viņa ļāva Dievam darboties. Savā mājā, kopīgi ar vīru, Zelija audzināja bērnus, tos izglītojot arī garīgi, iepazīstinot ar Dieva mīlestību un ticību Viņam.

 

Dažiem radiniekiem, tai skaitā brāļa sievai, ar kuru tā aktīvi sarakstījās, Zelija ir veltījusi daudzas vēstules. Tajās varam atklāt viņas iekšējo bagātību. Zelija brālim raksta: “Man, kura ciest nevaru nepateicīgas personas, jāsāk pārmest pašai sev, jo neesmu nekas cits kā īsta nepateicīgā. Tādēļ vēlos nopietni mainīties, un esmu to jau sākusi. Kopš kāda laiciņa meklēju katru iespēju pasacīt ko labu par to kundzi. Tas man izdodas visai viegli, jo attiecas uz ļoti labu personu, kura to ir pelnījusi daudz vairāk nekā tie, kuri viņu izsmej, mani ieskaitot.”

 

Zelija mira no neārstējamas slimības 1877. gadā, kad Terēzīte bija vēl pavisam maziņa. Vīrs Luijs savās dziļajās sāpēs nenoslēdzās un turpināja ar mīlestību rūpēties par bērniem, it īpaši par Terēzi.

 

Pēc Terēzes iestāšanās Karmelā Lizjē, tēvu piemeklēja garīga slimība, taču apskaidrības brīžos, viņš savas ciešanas upurēja Dievam. Tēvs izjuta lielu prieku un pateicību redzot savas meitas konsekrētas Dievam.

1894. gadā Luijs Martēns nomira.

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

“Jauni priesteri jauniem cilvēkiem”

 

“Var šķist bezjēdzīgi pieskarties šim jaunā priestera dzīves aspektam, jo daudzi elementi  drīzāk tiecas nevis šo dzīvi veidot, bet graut.

Tā bieži vien ir laju pamatotā, bet ne vienmēr tik nepieciešamā vēlme,  lai priesteris zinātu visu, spriedze, kas nāk no plašsaziņas līdzekļiem – preses, televīzijas, radio – sociālā vide, kurā priesterim jāpavada sava ikdiena. Šie visi ir elementi liek atcerēties Kristus dzīves kalpojumu, kas lika viņam kļūt līdzīgam sava laika cilvēku sabiedrībai un mentalitātei.

Tajā nav nekā pārsteidzoša vai kaitīga priesterim, kuram jāatceras, ka tāpat kā Baznīcai, kura ir Dieva Sakraments, arī viņam kaut kādā veidā ir jāmāk būt Kristus sakramentam. Proti, viņam jābūt redzamai un saprotamai zīmei tam, ka Jēzus, kurš ir atklājies, vēlas to darīt arī no paaudzes paaudzē turpmāk.

Aktualitāte priesterim ir nepieciešama, jo tam savā laikā jāatklāj sava laika cilvēkiem mūžīgā un nemainīgā Kristus vēsts.

Mūžīgais un slavas pilnais mācītājs Jēzus šodien mums nesūta jaunu vēsti, tāpēc priestera uzdevums ir Viņa atstāto vēsti pielāgot mūsdienu cilvēka patiesajām nepieciešamībām un viņa mainīgajai mentalitātei, kas mūsdienās – salīdzinājumā ar Jēzus laikiem – ir mainījusies.

Šeit vienlaicīgi ar Kristus kalpošanas lielumu atklājas šīs kalpošanas traģiskums.

Viņam, kurš atrodas starp debesīm un zemi, jāspēj zemei dot tai saprotamā veidā nemainīgo patiesību. Līdz ar to priesteris būtībā ir divu kārdinājumu priekšā. Viņš vai nu var kļūt pārāk „eņģelisks”, zaudējot interesi par nemitīgi mainīgo pasauli, vai arī iekrist cilvēciskā konformismā, deformējot nemainīgo patiesību. No tā rodas iekšēja spriedze, ticot Kristum un cilvēcei vienlaicīgi, cenšoties saprast cilvēku vajadzības un bez noteikumiem atdodoties mūžīgajam nemainīgajam vārdam. Tā ir mīlestības pilna attieksme dzīvē pret brāļiem, ar kuriem kopā priesteris iet šo zemes ceļu, kas tajā pašā laikā ir saistīta ar pienākumu nemitīgi skatīties uz nekad nenorietošo zvaigzni kura nekad nenoriet.

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

LAJU GARĪGUMS

 

“Visaugstā Priestera sūtībā un žēlastībā īpašā veidā piedalās arī zemākas kārtas garīdznieki; vispirms diakoni, kuriem, kalpojot Kristus un Baznīcas noslēpumam, jācenšas izvairīties no netikumiem, jāmēģina patikt Dievam un jārūpējas par ikvienu labu darbu cilvēku priekšā (sal. 1Tim 3,8-10.12-13). Garīdznieki, kas ir Dieva aicināti un kuriem ir paredzēts būt piederīgiem Dieva,, sagatavojas savu pienākumu veikšanai ganu uzraudzībā, viņiem ir pienākums saskaņot savu garu un sirdi ar savu cildeno aicinājumu, jāpaliek uzcītīgiem lūgšanā, dedzīgiem mīlestībā un jādomā tikai par to, kas ir patiess, taisnīgs un cienījams, jādara viss Dieva godam un slavai. Ir jārunā arī par lajiem, kurus Dievs ir izvēlējis, lai viņi pilnībā veltītu sevi apustuliskajam darbam, kurus ir aicinājis bīskaps, un kas strādā Kunga druvā, nesot daudz augļus.

 

Kas attiecas uz kristīgiem laulātajiem un vecākiem, ir nepieciešams, lai, ejot savu ceļu, viņi palīdzētu viens otram, ar žēlastības palīdzību palikdami uzticīgi mīlestībā visa sava mūža garumā, un atgādinātu kristīgās patiesības un Evaņģēlija tikumus bērniem, kurus viņi ar mīlestību ir saņēmuši no Dieva. Tādējādi viņi rāda nenogurstošas un drosmīgas mīlestības paraugu, sniedz savu ieguldījumu, lai veicinātu brāļu mīlestību, sniedz savu liecību un līdzdarbojas Baznīcas, mūsu Mātes, auglības veicināšanā, kļūst par zīmi un ir līdzdalīgi mīlestībā, kas Kristum ir bijusi uz savu Līgavu un kas Viņam lika sevi atdot par viņu. Līdzīgu paraugu, bet tikai citā veidā, sniedz atraitņi un tie, kas nav precējušies, bet kuru palīdzība var būt ļoti vērtīga, lai veicinātu svētuma un aktivitātes pieaugšanu Baznīcā. Kas attiecas uz tiem, kas bieži vien veic smagu darbu, viņu cilvēciskajai aktivitātei būtu jābagātina personiski, jāļauj, lai viņi palīdz līdzpilsoņiem un veicina visas sabiedrības un radības līmeņa paaugstināšanu, visbeidzot – caur aktīvu mīlestību jāatdarina Kristus, kurš ir gribējis veikt roku darbu un kurš kopā ar Tēvu nemitīgi darbojas visu cilvēku pestīšanā; lai viņi tajā dzīvo priecīgā cerībā, savstarpēji palīdzot viens otram nest viņu nastas, caur savu ikdienas darbu augot svētumā, tajā svētumā, kas būs arī apustulisks.”

 

Vatikāna II koncila Dogmatiskā konstitūcija par Baznīcu

Lumen gentium Tautu gaisma 5. nodaļa


Web master