SVĒTUMS ŠODIEN

(55)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

 

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Fides et Ratio

 

“Dieva Tautai vēsturē ir ceļš, kuru tai ir jānoiet, lai, pateicoties Svētā Gara nemitīgajai darbībai, pilnībā parādītos atklātās patiesības saturs (sal. Jn 16,13). To mums māca arī Konstitūcija Dei Verbum, konstatējot, ka „Baznīca gadsimtiem ejot nemitīgi tiecas uz Dieva patiesības pilnību, līdz pat brīdim, kamēr tajā piepildīsies Dieva vārdi.”

 

Līdz ar to vēsture kļūst par sfēru, kurā ir redzama Dieva darbība cilvēces labā. Viņš uzrunā mūs caur to, kas mums ir labi zināms un viegli pieejams, esot mūsu ikdienas dzīves daļa, bez kā mēs nemācētu saprasties. Dieva Dēla iemiesošanās ļauj mums saskatīt absolūtās sintēzes realitāti, kuru cilvēka prāts paša spēkos nespētu pat iztēloties: Mūžība ienāk laikā, viss ir apslēpts mazā daļiņā – Dievs pieņem cilvēka veidu. Kristus Atklāsmes patiesība nav ieslēgta šaurās teritoriālās un kultūras robežās, bet ir pieejama katram cilvēkam, kurš vēlās to pieņemt kā galēju un nekļūdīgu vārdu, tādā veidā piešķirot savai esamībai jēgu. Ar šo brīdi katram Kristū ir pieeja pie Tēva. Kristus caur savu nāvi un augšāmcelšanos dāvā mums Dieva dzīvi, kuru atmeta pirmais Ādams (sal. Rom 5,12-15). Atklāsmē cilvēkam ir dota pilnīga patiesība par viņa dzīvi un par vēstures mērķi: „Noslēpums par cilvēku līdz galam noskaidrojas tikai Iemiesotā Vārda noslēpumā” – tā pagalvo Konstitūcija Gaudium et spes. Bez šīs perspektīvas personības esamības noslēpums paliek neatminamā mīkla. Kur gan citur cilvēks varētu meklēt atbildi uz dramatiskajiem jautājumiem, kādus sev uzdod, redzot sāpes, nevainīgo ciešanas un nāvi, ja ne Kristus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās noslēpumu gaismā?”

Svētīgais Jānis Pāvils II

ĞIMENES GARĪGUMS

 

No baznīcas documenta 'Familiaris Consortio' (56. nr.)

"Vispārējais aicinājums uz svētumu attiecas arī uz kristīgajiem laulātajiem un vecākiem: viņiem tas tiek specificēts sakramenta svinēšanā un konkrēti ieviests laulības un ģimenes dzīves īpašajās realitātēs ("Lumen Gentium”, 41). No tā izriet patiesa un dziļa ģimenes un laulības garīguma žēlastība un nepieciešamība, tāda garīguma, kas smeltos iedvesmu no radīšanas, derības, krusta, augšāmcelšanās un simbola motīviem. (..) Kā no sakramenta laulātajiem draugiem izriet viņiem dāvātais pienākums katru dienu izbaudīt saņemto svētdari, tā no šī paša sakramenta izriet žēlastība un morālais pienākums pārvērst visu savu dzīvi par "garīgu ziedojumu” (sal. 1. Ps 2, 5; "Lumen Gentium”, 34). Arī uz kristīgajiem laulātajiem draugiem un vecākiem, it īpaši to pasaulīgo un laicīgo realitāšu dēļ, kas raksturo viņu dzīvi, attiecināmi Koncila vārdi: "Tā arī laji, visnotaļ svēti darbodamies Dieva pielūgsmē, ziedo Dievam pašu pasauli” ("Lumen Gentium”, 34)."

 

 

 

 

Dievs, Tu esi tēvišķīgas aizsākums debesīs un virs zemes.

Tēvs, Tu, kas esi Mīlestība un Dzīvība, dari,

lai katra ģimene virs zemes caur Tava Dēla, Jēzus Kristus,

piedzimšanu no Jaunavas un caur Svēto Garu

kļūtu par patiesu dzīvības un

mīlestības mājokli katras nākamās paaudzes ģimenēm.

Lai Tava žēlastība vada laulāto domas un darbus

viņu pašu ģimeņu un visu cilvēku labumam pasaulē.

Lai bērniem un jauniešiem ģimene būtu stiprs atbalsts

viņu cilvēciskajā attīstībā,

tā ka viņi augtu patiesībā un mīlestībā.

Lai mīlestība, stiprināta ar Laulības sakramenta žēlastību,

kļūst stiprāka par visām vājībām un krīzēm,

kuras bieži skar mūsu ģimenes.

Visbeidzot, lūdzam Tevi

caur Nazaretes Svētās ģimenes aizbildniecību,

lai Baznīca visu zemes tautu vidū

spētu auglīgi pildīt savu sūtību ģimenēs un caur ģimenēm.

Caur mūsu Kungu, Jēzu Kristu,

kurš ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība mūžu mūžos. Amen.

Svētīgais Jānis Pāvils II

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

 

Jauni priesteri jauniem cilvēkiem”

 

“Šis uzdevums nav viegls šodienas priesterim, un, diemžēl, ir daudz vairāk, nekā mums gribētos, tādu gadījumu, kad līdzsvars ir zudis. Taču cita risinājuma, kā vien tas, ko ir vēlējies Kristus un kuru atkārto II Vatikāna Koncils, nav, proti:

„Priesteri ir ņemti no cilvēku vidus un ir radīti to pašu cilvēku dēļ lietām, kas saistītas ar Dievu, lai nestu upurus un dāvanas grēku atpirkšanai. Viņi dzīvo cilvēku vidū tāpat kā brāļi ar brāļiem. Tāpat rīkojās Kristus mūsu Kungs, Dieva Dēls, Cilvēks, kur Dievs sūtīja pie cilvēkiem. Viņš dzīvoja mūsu vidū, vēlēdamies būt līdzīgs mums visā, izņemot grēku. Tas bija piemērs, kuru atdarināja vēlāk arī viņa apustuļi. Svētais Pāvils, tautu apustulis, kurš bija „izredzēts sludināt Dieva Evaņģēliju” (Rm.1,1), apliecina, ka ir radīts visiem, lai visus glābtu. Tā Jaunās derības priesteri sava aicinājuma un ordinācijas spēkā savā veidā tika izvēlēti no Dieva tautas vidus, taču ne tāpēc, lai tiktu nošķirti no šīs tautas un ikviena cilvēka, bet gan lai būtu konsekrēti tam darbam, uz kuru viņus aicināja Kungs. No vienas puses, viņi nevarētu būt Kristus pēcteči, ja ar savu dzīvi neliecinātu par atšķirīgu dzīvesveidu no zemes dzīves. No otras puses, viņi nemaz nevarētu kalpot cilvēkiem, ja atsvešinātos no viņu dzīves un vietas. Viņu kalpošanā viņi it kā tiek aicināti būt pretrunā ar to laiku, bet tai pat laikā viņiem ir jādzīvo tā laika cilvēku vidū, kā labiem ganiem jāiepazīst labi savas avis, kā arī jāmeklē tās, kuras nav viņu ganāmpulkā, lai arī tās dzirdētu Kristus balsi un lai būtu viens ganāmpulks un viens Gans” (Presbyterium Ordinis, n.3).”

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

 

 

 

Es Tevi mīlu, mans Dievs, un mana vienīgā vēlēšanās ir Tevi mīlēt

līdz pat pēdējam elpas vilcienam.

Es Tevi mīlu, mans Dievs, bezgalīgi mīlamais,

un es vēlētos labāk mirt, Tevi mīlot,

nekā dzīvot kaut īsu brīdi, Tevi nemīlot.

Es Tevi mīlu, Kungs, un vienīgā žēlastība, ko Tev lūdzu,

ir, lai mana sirds Tev to atkārto tik reizes, cik tā pukst.

Mans Dievs, dāvā man žēlastību ciest, Tevi mīlot,

un Tevi mīlēt ciešot.

Es Tevi mīlu, mans dievišķais glābēj, tāpēc, ka Tu esi ticis krustāsists par mani.

Es Tevi mīlu, mans Dievs, tāpēc, ka Tu mani turi šeit, krustāsistu Tev par godu.

Es Tevi mīlu, mans Dievs, tā, kā es tuvojos savai nāvei –

dod man žēlastību augt mīlestībā un pilnībā.

Es Tevi mīlu, mans Dievs, un mana vienīgā vēlēšanās ir Tevi mīlēt,

līdz pat pēdējam manas elpas vilcienam. Āmen!

 

Pēc Arsas prāvesta vārdiem

LAJU GARĪGUMS

 

 

42. Ceļi un līdzekļi svētuma sasniegšanai

 

“Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs – viņā.” (1Jņ 4,16) Savu mīlestību Dievs ir ielējis mūsu sirdīs ar Svēto Garu, kurš mums tika dots (sal. Rom 5,5). Tātad mīlestība, kas mums liek mīlēt Dievu vairāk par visu un tuvāko viņa paša dēļ, ir pirmā un visnepieciešamākā dāvana. Bet lai mīlestība būtu kā laba sēkla, kas aug dvēselē un nes augļus, ikvienam ticīgajam ir brīvprātīgi jāklausās Dieva Vārdā un ar žēlastības palīdzību jāizpilda Viņa griba, bieži jāpieņem sakramenti, īpaši Euharistija, un jāpiedalās liturģiskajās darbībās, pastāvīgi jālūdzas, jāatsakās pašam no sevis, aktīvi jākalpo saviem brāļiem un jāpraktizē visi tikumi. Jo mīlestība, kas ir pilnības saite un bauslības piepildījums (sal. Kol 3,14; Rom 13,10), caurauž visus svētdarīšanas līdzekļus, atdzīvina tos un ļauj tiem sasniegt mērķi. Tātad īsta Kristus mācekļa pazīme ir mīlestība uz Dievu un uz tuvāko.

 

Tā kā Jēzus, Dieva Dēls, parādīja savu mīlestību, atdodot savu dzīvību par mums, tad neviens nevar mīlēt vairāk, kā tikai, atdodot savu dzīvību par Viņu un par saviem brāļiem (sal. 1Jņ 3,16; Jņ 15,13). Jau no paša sākuma kristieši tika un arī turpmāk tiks aicināti sniegt mīlestības augstāko liecību visiem, it īpaši vajātājiem. Tāpēc moceklību, kurā māceklis pielīdzinās savam Mācītājam, brīvprātīgi pieņemot nāvi pasaules pestīšanas labā, un kļūst līdzīgs Viņam, izlejot savas asinis, Baznīca uzskata par izcilu žēlastību un mīlestības augstāko pierādījumu. Un pat, ja tas ir dots tikai nedaudziem, visiem būtu jābūt gataviem atzīt Kristu cilvēku priekšā un sekot Viņam krusta ceļā, vajāšanās, kurām Baznīca vienmēr ir pakļauta.”

 

Vatikāna II koncila Dogmatiskā konstitūcija par Baznīcu

Lumen gentium Tautu gaisma 5. nodaļa


Web master