SVĒTUMS ŠODIEN

(56)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

 

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Fides et Ratio

 Prāts noslēpuma priekšā

“Tomēr mēs nedrīkstam aizmirst to, ka Atklāsme vēl arvien ir noslēpumu pilna. Protams, ka patiesība ir tas, ka Jēzus ar visu savu dzīvi atklāj Tēva vaigu, jo tāpēc Viņš ieradās šai pasaulē, lai izpaustu Diev anoslēpumus;13 tomēr neskatoties uz to, mūsu pazīšana ir tikai daļēja un nevar pārkāpt mūsu aptveršanas spēju robežas. Tikai ticība ļauj nokļūt līdz noslēpuma dziļumiem un palīdz to pareizi izprast.

Koncils māca, ka „atklājošajam Dievam pienākas parādīt „ticības paklausību”.”14 Šis kodolīgais, bet vienlaicīgi saturā bagātais apgalvojums ir viena no būtiskākajām kristietības patiesībām. Pāri par visu tas uzsver to, ka ticība ir atbilde, kurā izpaužas mūsu paklausība Dievam – arī tas, ka mēs atzīsta Viņa dievišķību, transcendenci un pilnīgo brīvību. Dievs, kurš ļauj sevi iepazīt, savas absolūtās transcendences autoritātē galvo par savu atklāto patiesību ticamību. Caur ticību cilvēks izpauž to, ka akceptē šo Dieva liecību. Tas nozīmē, ka līdz galam un pilnībā atzīst par patiesību visu, kas viņam ir ticis atklāts, tāpēc, ka pats Dievs ir garants tam. Šī patiesība, kuru cilvēks saņem kā dāvanu un kuru pats nevar pieprasīt, ir ietverta personu savstarpējo attiecību kontekstā. Šī patiesība mudina prātu atvērties uz tās pieņemšanu un atzīt tas dziļo jēgu. Tieši tādēļ atdošanas aktu Dievam Baznīca vienmēr ir uzskatījusi par fundamentālās izvēles brīdi, kurš iesaista visu personu. Prāts un griba visaugstākajā mērā šeit izpauž savu garīgo dabu, palīdzot cilvēkam spert šo soli, līdz ar kuru pilnībā īstenojas viņa personības brīvība.15 Tātad brīvība nav tikai palīglīdzeklis ticībai, bet ir neiztrūkstošs tās elements. Pat vēl vairāk – tieši ticība palīdz cilvēkam vislabāk īstenot viņa brīvību. Citiem vārdiem sakot, brīvība nav pret Dievu vērstu lēmumu pieņemšana. Vai ir iespējams piekrist tam, ka patiesa brīvības izpausme ir atteikums pieņemt to, kas ļauj cilvēkam realizēt pašam sevi? Ticības akts ir visnozīmīgākā izvēle cilvēka dzīvē; caur ticības aktu brīvība iegūst pārliecību par patiesību un izšķiras dzīvot patiesībā.”

Svētīgais Jānis Pāvils II

ĞIMENES GARĪGUMS

No baznīcas documenta 'Familiaris Consortio' (11. nr.)

"Seksualitāte, kurā vīrietis un sieviete atdodas viens otram vienīgi laulātajiem paredzētos aktos, nebūt nav kaut kas tīri bioloģisks, bet attiecas uz cilvēka kā tāda iekšējo kodolu. Tā realizējas patiesi cilvēciskā veidā vienīgi tad, ja ir tās mīlestības sastāvdaļa, ar kuru vīrietis un sieviete pilnīgi saistās līdz pat nāvei.

 

(..) Vienīgā "vieta”, kur iespējama šī atdeve visā pilnībā, ir laulība, tas ir, laulāto mīlestības pakts jeb apzināta un brīva izvēle, ar kādu vīrietis un sieviete pieņem paša Dieva gribēto dzīves un mīlestības kopību (sal. "Gaudium et Spes”, 48), kas vienīgi šajā gaismā atklāj savu īsto nozīmi. Laulības institūcija nav nevajadzīga sabiedrības vai autoritātes iejaukšanās, nedz arī kādas formas ārēja uzspiešana, bet laulāto mīlestības pakta iekšēja prasība, lai šī mīlestība publiski sevi apliecinātu kā vienreizēju un ekskluzīvu un lai šādi tiktu piepildīta pilnīga uzticība Dieva kā Radītāja gribai. Šī uzticība nebūt neiznīcina personisko brīvību, bet pasargā to no jebkura subjektīvisma un relatīvisma un padara par radošās Gudrības daļu."

Svētības un patiesa svēto laime.

 

Svētību ceļš ir tas pa kuru ir devušies svētie, bet jo visaugstākā veidā ir tas, pa kuru ir gājis Jēzus, kurš ir vēlējies ņemt uz sevi visas cilvēciskās nelaimes un postu, lai iemācītu cilvēkam svētuma ceļu. Viņā, kas ir nabadzīgs, cietošs, lēnprātīgs, žēlsirdīgs, mieru nesošs, vajāts un pa šo ceļu nonācis līdz godībai, kristietis rod vispilnīgāko evaņģēlisko svētību piepildījumu.

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

“Jauni priesteri jauniem cilvēkiem”

 “Runāt par priestera garīgumu nozīmē runāt par to, kas priesterim ir sirdij tuvs, proti, par viņa iekšējo dzīvi. Priesteris ir Dieva un Kristus cilvēks. Viņa lūgšanas, vienotības, beznosacījumu mīlestības ar Tēvu un dzīve Jēzu euharistijā nav aizvietojama ne ar ko citu. Svētais Augustīns, runājot par bīskapu, sacīja: „Jāuzmanās, lai viņš nenēsātu tikai „titulus”, lai viņam nebūtu tikai „res”, tas ir, lai viņam nepiemistu tikai ārišķība bez iekšējās dzīves, lai viņš nebūtu tikai pavēļu devējs, kurš nav sevi ziedojošs gans”. Tas ir tas pats, ko jau iepriekš bija domājis svētais Pāvils. To modernā valodā varētu formulēt šādi: ja mums nav mīlestības pret Dievu, tad nekam citam nav jēgas, un mēs esam nabaga cimbalas triku taisīšanai vai auksti zvani, kas iekārti vecos torņos.

Svētā Augustīna teiktas mums jāsaista ar priesteriem. Tehnika, metodoloģija, cilvēciskas attiecības, atjaunošanās, kultūra – šie visi elementi ir svarīgi, tie izgaismo un liek mirdzēt dziļas iekšējas dzīves dvēselei. Taču šie elementi kļūst kā slikta laka, kas slikti nolako tāda priestera sirdi, kas vairs nekvēlo Kristum.

Šī ir pirmā un nopietnākā priesterības problēma.

Mums ir jādod pārdabiskais, taču tas var notikt tikai tādā gadījumā, ja ar šo pārdabisko jau esam spēcīgi piepildīti. Svētais Bernards šai gadījuma atkārtotu: „Esto concha, non canalis”. Tas nozīmē – uz visu radīto skatīties tādām pašām acīm, ar kādām uz to skatījās Kristus, nevis visu uztvert naturālistiski, domājot, ka visu var atrisināt ar cilvēcisku gudrību vien.

Mums jātic žēlastības spēkam un iespējām, kas, protams, nav maģiskas, tomēr tajā pašā laikā tās nav tikai Sakramentu simboli.

Ar šiem instrumentiem Pāvils spēja atgriezt tautas pie Kristus un, kā liecina Tertuliāns, ticība izplatījās lielā spēkā visas tā laika pasaules acu priekšā līdz garīgai un juridiskai uzvarai, graujot pagātnes spriedumu: „ Non licet esse Christianos” [...] . Šodien mūsu rīcībā ir tie paši vakardienas instrumenti, kas nebūs kļuvuši vājāki, ja mēs, apzinoties priesterības jēgu, mācēsim izmantot to pārdabisko spēku.

Tas pats Kristus, kurš vakar uzvarēja pagānisma kļūdas, šodien var triumfēt pār modernās pasaules atkrišanu un ateisma negācijām. Taču to var panākt tikai Viņš, nevis mūsu iedomātās smalkās tehnikas, jo tās ir attālinājušās no dievišķā.”

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

 

LAJU GARĪGUMS

“Baznīcas svētums tiek uzturēts, īpaši pateicoties dažādiem padomiem, kurus saviem mācekļiem ievērot Kungs ir piedāvājis Evaņģēlijā. Šo padomu vidū vispirms ir šī vērtīgā žēlastība, kuru Tēvs ir piešķīris dažiem (sal. Mt 19,11; 1Kor 7,7), lai dzīvojot jaunavībā vai celibātā, viņi ar nedalītu sirdi varētu sevi vieglāk veltīt vienīgi Dievam (sal. 2Kor 7,32-34). Šī pilnīgā atturība Dieva valstības dēļ Baznīcā vienmēr tikusi turēta augstā cieņā kā zīme un pamudinājums mīlēt un kā garīgās auglības pasaulē īpašs avots.

 Baznīca atceras arī apustuļa brīdinājumu, kurā viņš aicina ticīgos mīlēt, un atgādina, lai viņi izturas tāpat kā Kristus, kurš “atteicās no sevis, pieņemdams kalpa veidu (..); pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei” (Flp 2,7-8), un mūsu dēļ kļuva nabags, būdams bagāts (sal. 2Kor 8,9). Šai Kristus mīlestībai un pazemībai mācekļiem ir jāseko vienmēr un jāliecina par to; tāpēc mūsu Māte Baznīca priecājas, ka tās klēpī ir arvien vairāk  vīriešu un sieviešu, kas arvien vairāk tai sekodami, skaidri parāda Pestītāja pazemošanos, Dieva bērnu brīvībā pieņemot nabadzību un atsakoties no savas gribas, t.i., ka šie vīrieši un sievietes, pārsniedzot bauslībā ietvertās prasības, pakļaujas cilvēkam Dieva dēļ lietās, kas ir saistītas ar pilnību, lai pilnīgāk līdzinātos Kristum viņa paklausībā.

 Tātad visi, kas tic Kristum, ir aicināti un viņu pienākums ir tiekties pēc svētuma un pilnības viņu kārtā. Visiem ir jācenšas labi valdīt pār savām jūtām, lai laicīgo labumu izmantošana un pieķeršanās bagātībām, kas ir pretrunā ar evaņģēliskās nabadzības garu, netraucētu viņiem tiekties pēc mīlestības pilnības; tas ir apustuļa brīdinājums: “un kas šo pasauli izmanto, būtu kā tādi, kas to neizmanto, jo šīs pasaules veids iznīkst” (1Kor 7,31).”

Vatikāna II koncila Dogmatiskā konstitūcija par Baznīcu

Lumen gentium Tautu gaisma 5. nodaļa


Web master