SVĒTUMS ŠODIEN

(57)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

 

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Fides et Ratio

 

“Noslēpuma izpratni meklējošam prātam, palīgā nāk arī Atklāsmes ietvertās zīmes. Tās palīdz iet dziļāk patiesības meklējumos un atļauj prātam neatkarīgi iedziļināties noslēpuma sfērā. Tomēr jāatceras, ka no vienas puses tās vairo prāta spēkus, jo pateicoties tām prāts var pētīt noslēpuma jomu, izmantojot tā rīcībā esošos līdzekļus, pie kuriem prāts ir pieķeries. No otras puses zīmes mudina prātu sniegties pāri par pašām zīmēm un nonākt līdz tajās ietvertajai dziļākais jēgai. Zīmēs ir atrodama apslēpta patiesība, kuru prātam ir jāsasniedz un kuru tas nevar ignorēt, vienlaicīgi nedeformējot pašu zīmi, kāda prātam tika parādīta.

Šeit mūsu uzmanība tiek vērsta uz Atklāsmes sakramentālo horizontu, bet īpašā veidā uz euharistisko zīmi, kuras nesaraujamā realitātes un tās nozīme savienotība ļauj aptvert noslēpuma dziļumu. Kristus Euharistijā patiešām ir dzīvs un klātesošs, darbojas sava Gara spēkā. Svētajam Tomam tomēr ir taisnība, kad viņš saka: „Tur, kur prāts velti cenšas nokļūt, sirdij palīdz stipra ticība, pat pretēji lietu kārtībai! Dažādu ietērpu, dažādu ārējo zīmju veidolā apslēpts ir apbrīnojamais noslēpums, kurš tomēr pēc savas dabas ir nemainīgs!” Paskāls kā filozofs izsaka to sekojoši: „Tāpat kā Kristus palika cilvēkiem nepazīstams, tāpat ari Viņa patiesība izplatītu uzskatu vidū, bez redzamas atšķirības; tāpat arī Euharistija blakus ikdienišķajai maizei.”17

Tātad ticības pazīšana neaizēno noslēpumu, bet tikai parāda to skaidrāk un izteiktāks kā cilvēka dzīvei ļoti nozīmīgu faktu. Kristus „jau atklājot Tēva noslēpumu un mīlestību, parāda cilvēkiem, ko pilnībā nozīmē būt cilvēkam un kāds ir cilvēka augstākais aicinājums”. Tas ir aicinājums piedalīties Dieva trinitārās dzīves noslēpumā.

Svētīgais Jānis Pāvils II

ĞIMENES GARĪGUMS

Vēstījums 41. Pasaules Sabiedriskās saziņas dienai

"Bērni un plašsaziņas līdzekļi: audzināšanas izaicinājums"

Dārgie brāļi un māsas!

"Bērni un plašsaziņas līdzekļi: audzināšanas izaicinājums" - tāda ir 41. Pasaules Sabiedriskās saziņas dienas tēma, kas mūs aicina pārdomāt divus ļoti svarīgus jautājumus. Viens no tiem ir bērnu audzināšana. Otrs, varbūt ne tik redzams, bet ne mazāk svarīgs - attieksmes pret plašsaziņas līdzekļiem audzināšana. Šie sarežģītie izaicinājumi, ar kuriem audzināšanai mūsdienās nākas sadurties, bieži vien ir saistīti ar plašsaziņas līdzekļu lielo ietekmi pasaulē.

Plašsaziņas līdzekļi, kas ir viens no globalizācijas aspektiem, straujās tehnoloģiju attīstības dēļ dziļi ietekmē kultūras vidi (sal. Jānis Pāvils II, Apustuliskā vēstule „Straujā attīstība", 3). Daudzi sūdzas, ka jaunā cilvēka veidošanā plašsaziņas līdzekļi ir kļuvuši par sāncensi skolām, Baznīcai un, iespējams, pat ģimenei. Daudzi cilvēki uzskata, ka patiesība ir tā, ko par tādu atzīst plašsaziņas līdzekļi (Pontifikālā sociālās saziņas padome, Aetatis Novae, 4).

Bērnu, plašsaziņas līdzekļu un audzināšanas saikne jāaplūko, raugoties no diviem skatpunktiem - no tā, kā bērna personības veidošanos ietekmē plašsaziņas līdzekļi, un no tā, kā bērni tiek audzināti, lai to attieksme pret plašsaziņas līdzekļiem būtu atbilstoša. Šeit rodas savstarpēja saikne, kas, no vienas puses, norāda uz plašsaziņas līdzekļu kā nozares atbildību un, no otras,- uz lasītāju, skatītāju un klausītāju aktīvu un kritisku pieeju plašsaziņas līdzekļiem. Šajā saistībā tam, ka bērni tiek atbilstoši audzināti, lai tie prastu pareizi izmantot plašsaziņas līdzekļus, ir būtiska nozīme viņu kultūras, tikumiskajā un garīgajā attīstībai.” (seko turpinājums)

Pāvests Benedikts XVI

“Svētības ir mīlestības ceļš,

kas iet pa mūsu ceļiem un kas mums ir jāatklāj.

Ļaujieties lai mīlestība jūs pārņem,

jo mīlestība prot atrast visus ceļus

un mums atklāj patieso ceļu.”

M.J.Le Guillou

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

“Jauni priesteri jauniem cilvēkiem”

Nabadzība — Diemžēl arī prieteriem ir kārdinājums darīt to, ko dara lielākā cilvēku daļa. Dažreiz viņi jūt nepieciešamību pierādīt sev un citiem, ka arī viņi var darboties politikā, ekonomikā, ka viņi var izveidot kādu biedrību vai pat var izveidot organizācijas, lai atrisinātu nabadzīgo cilvēku problēmas.

Tā var būt žēlsirdība, kā arī līdzeklis, lai tuvinātos sev un sabiedrībai, taču, ja pēc tam šis priesteris nenonāk līdz dievišķajam avotam un sakramentiem, tad viņa priesterība ir vienkārši kritusi kārdinājumā, paļaujoties tikai uz cilvēciskām spējām. Taču ne jau uz to viņš ir aicināts, drīzāk nabadzībai un attālināšanai viņu būtu jānoved līdz nabadzīgajam un atstumtajam Kristum, nelūdzot atbrīvošanu tikai no ekonomiskām lietām, bet arī no visām citām, kuras kavē viņa – priestera – darbu.

Šai laikā, kad visi meklē labklājību un nemitīgi tiecas savā rīcībā dabūt dažādus ekonomiskus līdzekļus, priesterim jābūt Cilvēka-Dieva iemiesojumam, kurš šai pasaulē dzīvoja, darot labu un atsakoties no savas dievišķās bagātības (2Kor.8,9). Tikai atteikšanās no tā, kas viņu var saistīt un ierobežot, dos mūsdienu priesterim spēju sevi bez nosacījumiem atdot cilvēku dvēseļu labā. „Priesteri nekādā veidā nedrīkst pieķerties bagātībai, izvairoties no dažādām ilgām un atturoties no jebkāda veida komercdarbības.

Viņiem tieši pretēji ir labprātīgi jāpieņem nabadzība, kurā viņi visredzamākajā veidā var līdzināties Kristum un līdz ar to var būt spējīgi ar lielāku gatavību veikt savus svētos pienākumus. Kristus mūsu dēļ ir kļuvis nabags, lai viņa nabadzība mūs darītu bagātus. Savukārt apustuļi ar personīgo piemēru liecināja, ka Dieva par velti dotās dāvanas ir arī jādod tālāk par velti, apzinoties, ka arī viņiem ir lielas iespējas pašiem nonākt grūtībās. Arī atsevišķu lietu kopīga lietošana – pirmās Baznīcas modelī – redzamā veidā var novest pie pastorālās žēlsirdības. Turklāt ar šādu dzīvesveidu priesteri apbrīnojamā veidā var praksē izmantot Kristus piedāvāto nabadzības garu. Svētā Gara, kurš aicināja Glābēju evaņģelizēt tautas, vadīti priesteri un arī bīskapi cenšas izvairīties no visa tā, kas kaut kādā veidā varētu novest pie viņu attālināšanās no nabadzības, un vēl vairāk nekā citi Kristus mācekļi viņi cenšas paši no sevis novērst jebkuru augstprātības ēnu. Viņiem būtu jāiekārto sava dzīvesvieta tā, lai neviens to neuzskatītu par nesasniedzamu. Turklāt, ja arī tā ir iekārtota pazemīgi, tajā nevienam nav jājūtas slikti” (Presbyterorum Ordinis, 17).

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

Ir labi pavadīt laiku ar viņu, piekļaujoties viņa krūtīm,

kā to darīja mīļotais apustulis (sal. Jņ.13,25),

lai mūs aizskartu viņa sirds nebeidzamā mīlestība.

Svētīgais Jānis Pāvils II

LAJU GARĪGUMS

Uzdevums kalpot cilvēkam

Mūsu dienās, apbrīnas pārņemta par pašas izgudrojumiem un savu varu cilvēce tomēr bieži ar bažām nododas jautājumiem par pašreizējo pasaules attīstību, par cilvēka vietu un uzdevumu universā, par savu individuālo un kolektīvo centienu jēgu, visbeidzot, par lietu un cilvēku pēdējo mērķi. Tādēļ Koncils, apliecinādams un skaidrodams, visas Kristus sapulcētās Dieva tautas ticību, nevar sniegt vēl daiļrunīgāku tās solidaritātes, cieņas un mīlestības pret visu cilvēku saimi, kurai šī tauta pieder, pierādījumu, kā veidojot dialogu par šīm dažādajām problēmām, sniedzot Evaņģēlijā smeltu gaismu un nododot cilvēces rīcībā pestījošos spēkus, kurus Baznīca, Svētā Gara vadīta, saņem no sava Dibinātāja. Jo runa ir par paša cilvēka pestīšanu un cilvēku sabiedrības atjaunošanu. Tātad tieši pats cilvēks un, proti, viņa vienībā un veselumā, ar ķermeni un dvēseli, sirdi un apziņu, prātu un gribu būs visa mūsu izklāsta ass.

Tādēļ Svētā Sinode, sludinādama cilvēka cēlo sūtību un apgalvodama, ka viņā iesēta dievišķa sēkla, piedāvā cilvēcei vaļsirdīgu Baznīcas sadarbību, lai nodibinātu tādu visaptverošu brālīgu kopību, kas atbilstu šim aicinājumam. Baznīcu nemudina nekādas pasaulīgas ambīcijas, tā tiecas tikai pēc viena: Gara Paraklēta vadībā turpināt darbu, ko aizsāka pats Kristus, kurš nāca pasaule, lai liecinātu par patiesību, lai glābtu, nevis tiesātu, lai kalpotu, nevis, lai viņam kalpotu.

Vatikāna II koncila Dogmatiskā konstitūcija par Baznīcu

Mūsdienu pasaulē

Gaudium et spes No. 3


Web master