SVĒTUMS ŠODIEN

(58)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

 

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Vēstījums Pasaules Miera dienai—2012.gada 1.janvārī

Jauniešu izglītošana par taisnīgumu un mieru

1. Jaunā gada iesākums, kas ir Dieva dāvana cilvēcei, man liek ar dziļu pārliecību un mīlestību visiem sirsnīgi novēlēt, lai šo mums priekšā stāvošo laika posmu konkrētā veidā iezīmētu taisnīgums un miers.

Ar kādu gan attieksmi mums vajadzētu raudzīties uz Jauno gadu? Ļoti skaistu attēlojumu mēs redzam 130.psalmā. Psalmists saka: ticīgi cilvēki uz Kungu gaida „vairāk nekā naktssargi uz rīta ausmu” (Ps 130:6); viņi ar stipru cerību gaida Viņu, jo tie zina, ka Viņš nesīs gaismu, žēlastību un pestīšanu. Šīs ilgas ir radušās Izvēlētās Tautas pieredzē, kas saprot, ka Dievs viņiem māca uz pasauli raudzīties patiesībā un nesabrukt zem smagiem pārbaudījumiem. Es jūs aicinu lūkoties uz 2012.gadu ar šo paļāvības pilno attieksmi. Tas ir tiesa, ka aizejošo gadu raksturoja pieaugošs neapmierinātības līmenis saistībā ar krīzi, kas skāra sabiedrību, darbaspēku un ekonomiku; šai krīzei galvenokārt ir kulturāli un antropoloģiski iemesli. Šķiet, ka pār mūsu laikmetu pārklājas kāda ēna, kas mums liedz skaidri saskatīt dienas gaismu.

Tomēr šajā ēnā cilvēku sirdis turpina gaidīt to rītausmu, par kuru runā psalmists. Tā kā šīs ilgas ir sevišķi spēcīgas un acīmredzamas tieši jauniešos, tad manas domas pievēršas viņiem un tam ieguldījumam, ko viņi var un ko viņiem vajag sniegt sabiedrības labā. Tādēļ es šo XLV Pasaules Miera dienas vēstījumu vēlos veltīt izglītības tēmai: „Jauniešu izglītošana par taisnīgumu un mieru”, būdams pārliecināts, ka jaunieši ar savu entuziasmu un ideālismu var pasaulei sniegt jaunu cerību.

Mans vēstījums ir adresēts arī vecākiem, ģimenēm un visiem tiem, kas ir iesaistīti izglītības un formācijas jomā, kā arī dažādu citu jomu – reliģiskās, sociālās, politiskās, ekonomiskās, kultūras dzīves un sabiedrisko mediju – vadītājiem. Uzmanības pievēršana jauniešiem un viņu problēmām, spēja viņus uzklausīt un novērtēt – tas nav vienīgi lietderīgi; tas ir visas sabiedrības primārais pienākums, lai veidotu nākotni, kas balstās taisnīgumā un mierā.

Pāvests Benedikts XVI

ĞIMENES GARĪGUMS

Vēstījums 41. Pasaules Sabiedriskās saziņas dienai

"Bērni un plašsaziņas līdzekļi: audzināšanas izaicinājums"

(Turpinājums no iepriekšējā numura)

Kā šo kopējo labumu - plašsaziņas līdzekļus - pasargāt un izmantot? Vecāku, Baznīcas un skolas uzdevums ir audzināt bērnus tā, lai viņi prastu izdarīt izvēli attiecībā uz plašsaziņas līdzekļiem. Galvenā nozīme ir vecākiem. Viņiem ir tiesības un pienākums nodrošināt to, lai plašsaziņas līdzekļi tiktu apdomīgi izmantoti, audzinot bērnu sirdsapziņu, mudinot viņus izteikt veselīgus un objektīvus spriedumus, kas tiem palīdzēs izvēlēties vai atteikties no plašsaziņas līdzekļu piedāvāto programmu klāsta (sal. Jānis Pāvils II, Apustuliskais pamudinājums Familiaris Consortio, 76). Šajā saistībā skolām un draudzēm ir jārosina bērnu vecāki un tiem jāpalīdz, lai tiem būtu pārliecība, ka šajā grūtajā audzināšanas darbā, kas, no otras puses,  sniedz gandarījumu, tos atbalsta plaša sabiedrība.

Bērnu audzināšanai attiecībā pret plašsaziņas līdzekļiem jābūt pozitīvai. Bērniem, kam tiek mācīts, kas ir estētiski un kas atbilst morāles vērtībām, veidojas atbilstošs viedoklis, apdomība un spēja atšķirt labo no ļaunā. Šajā ziņā ļoti nozīmīgs ir vecāku piemērs un centieniem ievest bērnus klasiskās literatūras, mākslas un mūzikas pasaulē. Masu literatūrai vienmēr būs sava vieta sabiedrībā, taču mācību iestādes nedrīkst pasīvi pieņemt tieksmi pēc sensācijām. Skaistums, kas atspoguļo dievišķo, iedvesmo un dzīvina jaunās sirdis un prātus, bet neglītais un vulgārais negatīvi ietekmē attieksmi un izturēšanos.

Tāpat kā audzināšana vispār, tā arī audzināšana, kuras nolūks ir prasme izmantot plašsaziņas līdzekļus, saistīta ar audzināšanu brīvībai. Šis uzdevums prasa daudz. Brīvību bieži raksturo kā nemitīgus izpriecu vai jaunu piedzīvojumu meklējumus. Taču tā patiesībā ir sevis notiesāšana, nevis brīvība! Patiesa brīvība nekad nepakļaus indivīdu, jo īpaši - bērnu, nepiesātināmai dziņai pēc šādas jaunas pieredzes. Patiesības gaismā raugoties, autentiska brīvība ir galīgā atbilde uz Dieva „jā" cilvēcei, kurš mūs aicina izvēlēties - izvēlēties, nevis nešķirojot, bet gan brīvi visu to, kas ir labs, patiess un skaists. Vecākiem - šīs brīvības sargiem -, kas pakāpeniski dod aizvien lielāku brīvību saviem bērniem, viņi jāiepazīstina ar to, kas dzīvē ir īsts prieks (sal. Uzruna V Pasaules Ģimeņu saietā Valensijā 2006. gada 8. jūlijā).                                  (seko turpinājums)

Pāvests Benedikts XVI

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

“Jauni priesteri jauniem cilvēkiem”

Šķīstība

Ja jau nepieķeršanās radītajām lietām ir nepieciešama, lai varētu pilnībā sevi ziedot dvēseļu labā, tad cik pilnīgai jābūt tai nepieķeršanās nostājai, kas jāsasniedz ar svētā celibāta harizmu?

Sātans to ļoti labi ir sapratis un tieši šai sfērā uzbrūk visintensīvāk.

Taču Baznīcas reakcija ir bijusi skaidra un negrozāma. II Vatikāna Koncils skaidri pasaka:

„Celibāts ir ļoti būtisks priesterībai vairāku iemeslu dēļ. Patiesībā priestera misija ir kalpošana jaunajai cilvēcei, kuru nāvi uzvarējušais Kristus veido pasaulē Sava Gara spēkā, un šī kalpošana nerodas pašā cilvēkā, tā nerodas „no asinīm, cilvēka gribas vai miesas kāres, bet no Dieva” (Jņ.1,13). Ar jaunavību jeb celibātu debesu valstības godam priesteri upurējas Dievam jaunā un īpašā veidā, jo viņi spēj sekot Kungam ar nedalītu sirdi. Tāpat viņi daudz brīvākā veidā var sevi veltīt Viņam un kalpošanai Dievam un cilvēkiem, daudz efektīvāk strādāt Viņa valstības un dievišķās atjaunošanas labā, tādā veidā viņi arī no Kristus daudz labākā veidā saņem viņa tēvišķību.

Turklāt tādā veidā viņi cilvēku priekšā apliecina savu vēlmi pilnībā nodoties tam, lai ikvienu vestu uz kāzām ar vienīgo Līgavaini, kā arī lai viņus, tāpat kā šķīstās jaunavas, stādītu priekšā Kristum, atceroties to noslēpumaino laulību, ko ir noslēdzis Dievs un kura pilnībā atklāsies nākotnē, un kurā kā vienīgais Baznīcas līgavainis ir Kristus. Viņi tāpat kļūst par dzīvu nākotnes pasaules zīmi, kas ir klātesoša jau ticībā un žēlastībā un kurā augšāmcelšanās bērni vairs nevienosies laulībā” (Presbyterorum Ordinid,16).

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

“Mācēt atdot sevi mīlestībai,

mācēt riskēt mīlestībā,

kļūstot par mīlestības liecību.”

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

Svētīgu Ziemassvētku laiku!

LAJU GARĪGUMS

Cerības un bailes

Lai izpildītu šo uzdevumu, uz Baznīcu visos laikos ir gūlies pienākums uzmanīgi vērot laika zīmes un izvērtēt tās Evaņģēlija gaismā, lai tādējādi tā varētu katrai paaudzei sniegt piemērotas atbildes uz cilvēka mūžīgajiem jautājumiem par tagadējas un nākamās dzīves jēgu un to abu savstarpējām attiecībām. Tāpēc ir svarīgi pazīt un saprast pasauli, kurā dzīvojam, ar tās gaidām, ilgām un tās bieži dramatisko raksturu. Šodienas pasaules dažas pamatiezīmes var ieskicēt šādā veidā.

Šodien cilvēce pārdzīvo jaunu savas vēstures laikmetu, kuru raksturo dziļas un straujas pārmaiņas, kas pakāpeniski izplatās visā pasaulē. Cilvēka prāta un radošo centienu izraisītas, tās savukārt iedarbojas atpakaļ uz pašu cilvēku, uz viņa individuālajiem un kolektīvajiem spriedumiem un ilgām, uz viņa domāšanas un rīcības veidu kā attiecībā pret lietām, tā cilvēkiem. Tik lielā mērā, ka varam runāt par īstām sociālām un kulturālām pārvērtībām, kas skar arī reliģisko dzīvi.

Kā tas notiek katrā augšanas krīzē, šīs pārvērtības neiztiek bez nopietnām grūtībām. Tā, piemēram, lai arī cilvēks visai tālu ir izplatījis savu varu, viņš tomēr ne vienmēr spēj to vadīt tā, lai tā viņam kalpotu. Pūlēdamies aizvien dziļāk iesniegties paša dvēseles dziļumos, viņš tomēr bieži izrādās vēl nedrošāks par sevi. Arvien skaidrāk atklādams sabiedriskās dzīves likumus, viņš tomēr paliek šaubās par tai piešķiramo virzienu.

Nekad cilvēcei nav bijusi tāda bagātība, tādas iespējas un ekonomiskā varenība, un tomēr vēl joprojām ļoti liela pasaules iedzīvotāju daļa cieš no bada un trūkuma, un neskaitāmi cilvēki ir analfabēti. Nekad cilvēkiem nav bijusi tik asa brīvības izjūta kā šodien, bet tajā pat laikā parādās jaunas sociālas un psihiskas paverdzināšanas formas. Kamēr pasaule dzīvi izjūt savu vienību, kā arī nepieciešamu solidaritāti visu savstarpējās atkarības dēļ, to vienlaikus sašķeļ naidīgi spēki, kas viens otru apkaro; joprojām saglabājas asas politiskas, sociālas, ekonomiskas, rasu un ideoloģiskas nesaskaņas, un pasauli turpina apdraudēt karš, kas varētu iznīcināt līdz pamatiem. Pieaug domu apmaiņa, un tomēr tie paši vārdi, ar kuru palīdzību tiek izteikti svarīgākie jēdzieni, dažādās ideoloģijās saņem visai atšķirīgas nozīmes. Visbeidzot, nenogurstoši tiek meklēta arvien pilnīgāka laicīgā kārtība, bet tai līdztekus nenotiek atbilstoša garīgā attīstība.

Vatikāna II koncila Dogmatiskā konstitūcija par Baznīcu

Mūsdienu pasaulē

Gaudium et spes No. 4


Web master