SVĒTUMS ŠODIEN

(59)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

 

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Fides et Ratio

Prāts noslēpuma priekšā

“Abu Vatikāna Koncilu mācība atklāj jaunu horizontu filozofisko zināšanu priekšā. Līdz ar Atklāsmi vēsturē ienāk zināms atskaites punkts, kuru cilvēks nevar ignorēt, ja viņš grib izprast savas esamības noslēpumu. Tomēr no otras puses šī pazīšana nemitīgi vērš uzmanību uz Dieva noslēpumu, kuru prāts nespēj izsmelt – spēj vienīgi ar ticību pieņemt. Šie divi momenti iezīmē prātam raksturīgu darbību sfēru, kurā tas var veikt savus pētījumus un meklēt izpratni bez jebkādiem ierobežojumiem, izņemot paša prāta robežas nebeidzamā Dieva noslēpuma priekšā.

Atklāsme mūsu vēsturē ienes universālu un mūžīgu patiesību, kura mudina cilvēka prātu nekad neapstāties, pat pieprasot, lai tas nemitīgi paplašina savu zināšanu sfēru, līdz būs pārliecināts, ka ir darījis visu, kas ir tā spēkos, neko neatstājot novārtā. Šais pārdomās mums var palīdzēt viens no visauglīgākajiem un visnozīmīgākajiem prātiem cilvēces vēsturē, uz kuru atsaucas gan filozofija, gan teoloģija – svētais Anzelms. Arhibīskaps Canterbury savā darbā Proslogionie raksta sekojoši: „Es bieži centos koncentrēt prātu uz šo problēmu un reizēm man likās, ka jau aptvēru to, ko meklēju, bet reizēm tas pilnīgi izslīdēja no manām domām. Kad beigās jau zaudēju cerību to atrast, nolēmu pārstāt meklēt to, ko nav iespējams atrast. Tomēr mēģināju aizdzīt no sevis šo domu, lai tā nenovērstu mana prāta uzmanību no citām pārdomām, no kurām varētu būt kāds labums, bet tā sāka man uzplīties ar arvien lielāku neatlaidību. (...) Ko es esmu uzņēmies, es nelaimīgais, Ievas nabaga dēls, kurš ir tālu no Dieva? Ko es esmu spējis paveikt? Uz kurieni es tiecos un kur nonācu? Ko es vēlējos, bet pēc kā tagad ilgojos? (...) Ak, Kungs, Tu ne tikai esi Tas, kuru nevar pārspēt nekas, par ko varam domāt (nonsolum es qou maius cogitari nequit), bet Tu augstāks par visu to, ko varam domāt (quiddam maius quam cogitari possit) (...). Ja Tu tāds nebūtu, tad būtu iespējams domāt par kaut ko lielāku nekā Tu, bet tas tomēr nav iespējams.”  

Svētīgais Jānis Pāvils II

ĞIMENES GARĪGUMS

Vēstījums 41. Pasaules Sabiedriskās saziņas dienai

"Bērni un plašsaziņas līdzekļi: audzināšanas izaicinājums"

(Turpinājums no iepriekšējā numura)

”Šo vecāku un skolotāju patieso vēlmi audzināt bērnus skaistajam, patiesajam un labajam var atbalstīt arī plašsaziņas līdzekļu nozare, taču vienīgi tik daudz, cik tā sekmē  cilvēka cieņu, laulības un ģimenes dzīves patieso vērtību un cilvēces pozitīvos sasniegumus un mērķus. Tādējādi gan vecāki, gan skolotāji un visi tie, kam ir pilsoniskās atbildības izjūta, ar īpašu ieinteresētību un kā neatliekamu apsver nepieciešamību pēc tā, lai plašsaziņas līdzekļi iesaistītos efektīvā audzināšanā un ētisko standartu veicināšanā, tiek apsvērta ar lielu ieinteresētību. Piekrītot tam, ka daudzi, kas strādā sabiedriskās saziņas jomā, vēlas rīkoties saskaņā ar to, kas ir labs, tomēr jāatzīst, ka viņi tiek pakļauti arī „īpašam psiholoģiskajam spiedienam un ētiskajām dilemmām" (Aetatis Novae, 19), kas komerciālās konkurences dēļ dažreiz liek izvēlēties zemākus standartus. Ikviena tendence radīt programmas un raidījumus, tostarp animācijas filmas un videospēles, lai izklaides vārdā cildinātu vardarbību un pretsabiedrisku uzvedību vai padarītu triviālu cilvēka seksualitāti nav nekas cits kā perversija, kas vēl jo vairāk nosodāma ir tad, ja šīs programmas tiek paredzētas bērniem un pusaudžiem. Kā šādu „izklaidi" izskaidrot neskaitāmiem nevainīgiem bērniem, kas patiešām cieš no vardarbības un ļaunprātīgas izmantošanas? Šajā saistībā būtu labi, ja visi pārdomāt par to, cik liela atšķirība ir starp Kristu, kas „apskāva bērnus un, uzlicis tiem rokas, tos svētīja" (Mk 10,16) un to, „kas ieļauno (..) vienu no šiem mazajiem" un kam „labāk būtu, ja viņam uzkārtu kaklā dzirnakmeni" (Lk 17,2). No jauna aicinu plašsaziņas līdzekļu nozares vadītājus mācīt un mudināt raidījumu veidotājus un rakstu autorus aizsargāt kopējo labumu, atspoguļot patiesību, aizstāvēt katra ikviena cilvēka cieņu un veicināt respektu pret ģimenes vajadzībām.

Arī Baznīca saskaņā ar tai uzticēto pestīšanas vēsti ir cilvēces skolotāja, tāpēc tā izmanto izdevību, lai palīdzētu vecākiem, skolotājiem, tiem, kas strādā plašsaziņas līdzekļos, un jauniešiem. Baznīcas draudžu un skolu programmām ir jārāda piemērs tam, kā veicama attieksmes pret plašsaziņas līdzekļiem audzināšana. Vairāk par visu Baznīca vēlas darīt zināmu savu skatījumu uz cilvēka cieņu, kas ir tādas cilvēku saziņas centrā, kurai nav kaitīga ietekme. „Raugoties ar Kristus acīm, es citiem varu dot daudz vairāk, nekā tikai apmierināt viņu ārējās vajadzības; es varu dot viņiem mīlestības skatienu, pēc kura alkst viņu sirds." (Deus Caritas Est, 18)

“Lūgšana ir: raudzīties uz Tēvu, klausīties Dēlā, Tēva Vārdā,

ļaut Garam pārveidot mūs Kristus attēlā.”

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

“Jauni priesteri jauniem cilvēkiem”

 

Pāvils VI savā enciklikā „Sacerdotalis Coelibatus” vēlreiz pievērsies šai problēmai, pamācot un pasakot galavārdu, kas nevarēja būt pretrunā celibātam.

Šķiet dīvaini, ka šodien daudzi (taču patiesībā vismazāk ieinteresētie un mazāk spējīgie, jo viņi nav priesteri) iejaucas lietās, kas neattiecas uz viņiem.

Skaidrs, ka ne jau visiem ir šķīstības harizma, jo, kā Kristus to mācīja, tā ir sagatavota dažiem (Mt.19,11). Taču, ja aicinājums ir brīva Baznīcas izvēle, nevis tiesības, kas rodas no šķietama personiska aicinājuma, tad no tā izriet, ka neviens nekad nevarēs pārmest hierarhijai to, ka tā vēlas pieņemt tikai tādus priesterus, kuri ir spējīgi saglabāt šķīstību.

Tiem „vieglas mācības” praviešiem, kuri Baznīcu jau redz bez aicinājumiem, jo nav vairs cēlu dvēseļu, kuras spētu mīlēt un pieņemt celibātu, ir viegli atbildēt, ka viņu kļūda ir visa vērtēšana no cilvēciskā aspekta. Baznīcu nevada statistika,  bet gan Svētais Gars. Mums ir jāizmanto cilvēciski līdzekļi, tostarp arī statistikas dati, taču nedrīkst aizmirst, ka daudzas problēmas drīzāk jārisina pārdabiskā veidā. Pats Jēzus ir konstatējis evaņģēlisko strādnieku trūkumu, taču viņš nemācīja meklēt aicinājumus ar tukšām reklāmām. Viņš aicināja lūgt Tēvu šo problēmu atrisināt.

Tik ilgi, kamēr Baznīcā būs apdāvinātas dvēseles, kuras lūgšanā pret debesīm paceļ rokas, kā arī cēlas sirdis, kuras pasaulei rāda „augšāmcelšanās prieku” (Presbyterorum Ordinis,11) par savu bezvainīgo priesterību, nepastāvēs risks, ka paliksim bez celibāta harizmas, kas gatava veikt priestera upuri.

Taču arī šajā jomā ir nepieciešama ticība, jo vai visa kristietība bez ticības nekļūs vienkārši par lielāko sistemātisko absurdu?

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

“Iemācīties dzīvot Dieva laikā,

lūk, kur slēpjas gudrības noslēpums!”

Svētais Francisks no Asīzes

LAJU GARĪGUMS

Apstākļu dziļās pārmaiņas

 Šodien vērojamais dvēseļu satraukums un dzīves apstākļu pārmaiņas saistās ar plašākām pamatvērtībām kopumā, kuras nosaka, ka izglītībā arvien lielāku nozīmi iegūst matemātiskās, antropoloģiskās un dabaszinātnes, bet praksē – tehnoloģijas, kas attīstās uz to bāzes. Šī zinātniskā pieeja veido no agrākās situācijas atšķirīgu kultūru un domāšanas veidu. Tehnika progresējusi tiktāl, ka tiek pārveidots zemes vaigs un tā sniedzas jau pie kosmiskās telpas pakļaušanas.

 Zināmā mērā cilvēka prāts paplašina savu varu arī pār laiku: pār pagātni – ar vēsturiskiem pētījumiem, pār nākotni – ar prognozēm un plānošanu. Progresējošās bioloģiskās, psiholoģiskās un sociālās zinātnes ne tikai palīdz cilvēkam labāk pazīt sevi, bet sniedz viņam arī atbalstu, lai, izmantojot piemērotas tehniskās metodes, tieši iespaidotu sabiedrības dzīvi. Vienlaikus cilvēce arvien vairāk domā par sava demogrāfiskā pieauguma kontroli un paredzēšanu.

 Pati vēstures gaita ir tā paātrinājusies, ka ne katrs var tai izsekot. Cilvēku kopības liktenis kļūst par vienu veselu, kas vairs nav sadalīts savrupās vēsturēs. Tādējādi cilvēce pāriet no vairāk statiskas izpratnes par lietu kārtību uz dinamiskāku un evolucionējošu situācijas koncepciju. Tā sekas ir jauns milzīgs problēmu komplekss, kas prasa jaunu analīzi un sintēzi.

Vatikāna II koncila Dogmatiskā konstitūcija par Baznīcu

Mūsdienu pasaulē

Gaudium et spes No. 5

 

“Es piederu Tev, Kungs, un tikai Tavam man ir jābūt.

Mana dvēsele pieder Tev, Kungs, un tikai Tevis dēļ tai ir jādzīvo.

Mana mīlestība pieder Tev, Kungs, un tikai Tevī tai ir jāpastāv.”

 

Svētais Francisks de Sals

Web master