SVĒTUMS ŠODIEN

(6)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ğimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ğimenē un sabiedrībā.

 

 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

 

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

 "Esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs! (Lk 6,36)

Mūsu pienākums ir kļūt par Kristus Mīlestības balsi.

 

Esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs! (Lk 6,36)

Dieva mīlestības termometrs ir tuvākmīlestība... Darīt labu visiem, visos atstāt Dieva pēdas.

 

Esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs! (Lk 6,36)

Kristus nemīlēja brāļus pa jokam, Viņš nomira uz krusta viņu dēļ. Kristīgā brālība nav savienojama ne ar pašapmierinātību, ne vienaldzību. Jo vairāk brāļu nāk pie tevis, jo tuvāks tev ir Kristus.

 

Esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs! (Lk 6,36)

Neesam dzimuši, lai ienīstu un cīnītos savā starpā, bet gan lai mīlētu un palīdzētu viens otram. Lai tava izturēšanās ir autentiskas brālības aktīva liecība.

 

Esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs! (Lk 6,36)

Ja ir kāds grēks, ko Jēzus pastrādājis, - tam nav nekā kopīga ar nežēlību, bet gan ar labsirdību... Viņš ir vienkāršs cilvēks, cilvēks, kam piemīt viens vienīgs grēks - Viņš ir pārāk labs, jo Viņa labsirdība ir bezgalīga. Jēzus izturēšanās ieļaunoja jūdus, kuriem svarīga bija taisnība un likumu ievērošana.

 

Esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs! (Lk 6,36)

Nereti mēs varam kļūt rafinēti arī nemīlestībā. Bieži vien mums piemīt tāds kritizēšanas un izteiksmes veids, kas ievaino, kas ar visiem "ja", "varbūt", "tomēr" un "bet" patiesībā spēj iznīcināt otru cilvēku.

                                                                   Guljelmo Džakvinta

 

 

ĞIMENES GARĪGUMS

 

Mīlestība, kas sevi dod

 

"Gluži tāpat, kā būtu absurds runāt par sociālo garīgumu, neskarot sievietes vai jauniešus, absurds būtu arī iepazīstināt ar ģimenes garīgumu, vienlaicīgi neaplūkojot vecākus un bērnus. Kaut arī tīri praktiski mums jāatzīst, ka vecāku un bērnu ietekme uz ģimeni nebūt nav vienāda. Patiesību sakot, cilvēks, kurš visbiežāk dzīvo šo mīlestību, kura sevi dod, nerēķinot, ko tas maksā, ir sieviete kā sieva un māte.

Bez šaubām katrs ģimenes loceklis ir aicināts uz mīlestību, kas sevi dod, tomēr sievietes attiecības ar vīru, tāpat kā ar viņu bērniem ir unikālas. Viņas vīra aicinājums lielā mērā ietver dimensiju, kas vērsta uz sabiedrības celšanu ārpus mājām, un, lai gan arī sievietei paredzēta šī loma, sievas un mātes aicinājums paliek pirmajā vietā. Kaut arī sieviete nav ģimenē vienīgā, kas spēj vai kam vajadzētu mīlēt uzupurējoties, tomēr viņas funkcija ģimenē piešķir viņai priviliģētu stāvokli kalpošanai savam vīram un bērniem.

Mīlestība, kas sevi dod, pirmkārt tiek apgūta un izdzīvota ģimenes intimitātē, un tad tā pieaug - aizvien izplešoties un kļūstot visaptveroša, tā aizsniedz tos, kas ir ārpus mājas. Patiesi, tāda sevi dodošās "mīlestības" kopiena, kas aprobežojas ar sevi, ir egoisma paveids, nevis mīlestība, un riskē kļūt par noslēgtu, nesabiedrisku - iespējams, pat sabiedrībai naidīgu - vidi. Karastāvoklis starp klaniem nav nekas jauns, tāpat kā to nevar uzskatīt vienīgi par pagātnes fenomenu. Lai atklātu, kas tad patiesībā ir sevi dodoša mīlestība, mums vispirms jāaplūko tās patiesā izpausme saskaņā ar dabisko kārtību un tad jāpievēršas dievišķajai mīlestībai.

Dabiskajā kārtībā sevi dodošo mīlestību iemieso mātes mīlestība. Reizēm viņas mīlestība sasniedz varonību; ikdienā tā ir konkrēta, maksimāla, augstsirdīga, par brīvu dota, beznosacījumu mīlestība, kas tiek veltīta visiem, kam nepieciešams. (Piemēram skat. Sakāmvārdus 31, 10-31)."

Guljelmo Džakvinta

 

 

 

Lūgšana

Aicinājums uz svētumu ir kā gaisma, kas izgaismo mūsu ceļu un kā ideāls uz kuru vēlamies doties.

Dāvā spēku pārvarēt grūtības un kārdinājumus - it īpaši drosmes zaudēšanu, ar kuriem sastopamies ceļā

un kas bieži iezogas mūsu dzīvē.

Guljelmo Džakvinta

 

 

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

 

Mīlestība ir Dieva vislielākā dāvana

 

"Dievs Svētais Gars, kas no Dieva iziet, tiek dots cilvēkam, to aizdedzinot mīlestībā uz Dievu un tuvāko. Tas pats ir mīlestība. Cilvēks pats nespēj mīlēt Dievu, ja vien tas nenāk no Dieva. Tādēļ Raksti mums saka: mīlēsim Dievu, jo Dievs vispirms mūs mīlējis (1 Jņ 4,19). Un apustulis Pāvils raksta: Svētais Gars, kas mums ir dots, ir ielējis Dieva mīlestību mūsu sirdīs (Rom 5,5). Nav cildenākas Dieva dāvanas par šo; Tikai mīlestība atšķir mūžīgās valstības bērnus no mūžīgās pazušanas bērniem. Caur Svēto Garu tiek dotas arī pārējās dāvanas, bet bez mīlestības tās nekam neder. Tātad, ja Svētais Gars katram nedāvā spēju mīlēt Dievu un tuvāko, neviens nespēj pāriet no labās uz kreiso pusi. Un Svētais Gars netiek saukts par dāvanu citādi kā tikai mīlestības dēļ; mīlestības, ja kuram tās nebūtu un viņš runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm, bet man nebūtu mīlestības, tad es būtu kā dārdošs varš vai skanošs zvārgulis. Un ja man būtu pravieša dāvanas, un es zinātu visus noslēpumus un visas zinātnes, un ja man būtu pilnīga ticība tā, ka es kalnus pārceltu, bet man nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un ja es izdalītu visu savu mantu trūcīgo uzturam, un ja es nodotu savu ķermeni, lai mani sadedzina, bet mīlestības man nebūtu, tad tas man nekā nelīdzētu (1 Kor 13,1-3). Cik gan liels ir šis labums, bez kura citi, pat vislielākie labumi, nevienu nespēj aizvest līdz mūžīgai dzīvei?"

Sv.Augustīns, De trinitate, 5, 17.31-32

 

 

"Esam aicināt dziedāt Kungam jaunu dziesmu (sal. Ps 149,1). Kas pazīst šo jauno dziesmu ir jaunais cilvēks. Dziesma pauž prieku, un, ja mēs to aplūkojam tuvāk, tā ir arī mīlestība. Tas, kas spēj mīlēt jauno dzīvi pazīst arī šo jauno dziesmu. Nepieciešami, lai mēs pilnībā izprastu jaunās dzīves nozīmi neaizmirstot par jauno dziesmu. Šeit viss ir saistīts: jaunais cilvēks, jaunā dziesma, jaunā derība. Jaunais cilvēks dziedās jauno dziesmu un būs jaunās derības daļa.

Neviens nepastāv bez mīlestības. Tomēr ir jāuzdod jautājums - vai pastāv kas mīlams? Mēs neesam aicināti atturēties no mīlestības, lai gan izvēlēties, ko mīlēt. Bet ko gan mēs spējam izvēlēties, ja vispirms neesam izvēlēti, līdzīgi kā esam spējīgi mīlēt, ja tikām iemīlēti vispirms? Uzklausiet apustuli Jāni: ... mēs mīlam, saka, jo Dievs ir mīlējis vispirms (1 Jņ 4,10). Meklē veidu, kā cilvēks spēj mīlēt Dievu un tu neatklāsi neko citu kā vien to, ka Dievs ir cilvēku mīlējis vispirms. Tas, kuru mīlam, ir dāvājis sevi pašu, tādējādi atklājot mīlestības avotu. Svētais Pāvils skaidri pasaka, ko Dievs ir devis, lai mēs mīlētu: Dieva mīlestība ir izlieta pārpilnībā mūsu sirdīs. Kas to ir paveicis? Vai mēs? Nē! Un tātad, kas? Svētais Gars, kas mums ir dots (Rom 5,5). Kopš brīža, kad tas kļūst skaidrs, mēs meklējam veidu kā mīlēt Dievu ar Viņa palīdzību...

Ieklausīsimies tagad šajos vēl skaidrākos Jāņa vārdos: Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā(1 Jņ 4,16). Ir par maz teikt: "mīlestība nāk no Dieva". Bet kas gan spētu pateikt, to, kas tikko teikts: "Dievs ir mīlestība"? Tas, kas to ir teicis, pazina to, ko nesa sevī... Tu neredzi Dievu... mīli un Viņš būs tevī... Dievs dod sevi mums. Viņš kliedz: "Mīliet mani un es būšu jūsos, jo nespēsiet mīlēt, ja nebūšu jūsos"."                                                                                              Sv.Augustīns

 

LAJU GARĪGUMS

 

JĒZUS IET KOPĀ AR TEVI

 

"Pats Jēzus tuvojās un gāja kopā ar viņiem." Lk 24, 15

 

 

No Dieva Kalpa Guljelmo Džakvintas, bīskapa un kustības  dibinātāja, rakstiem

"Mums vajadzētu censties patiesi un dziļi mīlēt Kungu Jēzu. Mums vajadzētu visā ceļa garumā Viņu izjust kā ikviena dzīves mirkļa ceļabiedru un runāt ar Viņu par mūsu lietām, par mūsu problēmām, ciešanām, gaidām, vilšanos, bailēm, uztraukumiem. Kādēļ gan neuzticēties mūsu vecākajam Brālim, kurš vēl bez tā, ka ir mūsu dzīvības avots, ir arī mūsu uzticīgais ceļabiedrs?"

No "Racemi II" (Ķekari II)

 

 

"Kungs mūs neatstāj nevienā mūsu dzīves brīdī,

Viņš ir visuzticīgākais no draugiem."

Benedikta Bjanki Porro (Benedetta Bianchi Porro)

 

 

No Svētīga Šarls De Fuko rakstiem

"Ir viena lieta par kuru būtu noteikti jāpateicas mūsu Kungam, un tā ir - ka mums nebūtu jābaidās. Badīties, tas būtu it kā izdarīt divkāršu netaisnību: pirmkārt - tas būtu aizmirst, ka Viņš ir kopā ar mums, ka mūs mīl un ir visspēcīgs; otrkārt - tas būtu, ka mēs nepielāgojamies Viņa gribai: ja pielāgojam mūsu gribu Viņa gribai, tad viss tas, kas ar mums atgadās, esot Viņa gribēts un pieļauts, mūs atstās priecīgus un mēs nebūsim nemierīgi, ne arī baiļu pilni. Tātad mums ir šī ticība, kas aizdzen visas bailes; mums līdzās, mūsu priekšā un mūsos ir Kungs Jēzus, mūsu Dievs, kas mūs bezgalīgi mīl, kas pazīst labo mūsos, kas mums iesaka meklēt Dieva valstību, tad visas citas lietas tiks dotas pārpilnībā."

 

 

Krītot un pieceļoties notiek virzīšanās pa svētuma ceļu.

Nekad nezaudē drosmi:

Viņš tevi gaida, tevi atbalsta, tevi virza,

tev uzsmaida un ... tevi darīs svētu!

 

Esmu kopā ar jums ikdienas.

Dieva Vārdā, Euharistijā, brāļos, radībā...

vai tu to atpazīsti?

 

 

Apustuliskas Oblātes

no Kustības Pro Sanctitate

Republikas Laukums 3/226

LV-1010 Rīga Latvia

tālr.: 67323281

mob.: 26319789

www.prosanctitate.lv

 


Web master