SVĒTUMS ŠODIEN

(60)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

 

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Prāts noslēpuma priekšā

Kristīgās Atklāsmes patiesība, kuru atrodam Jēzū no Nācaretes, katram ļauj pieņemt paša dzīves „noslēpumu”. Kā visaugstākā patiesība, kura tomēr nepārkāpj radītās būtnes autonomiju un brīvību, tā uzliek pienākumu atvērties uz transcendeci. Šeit attiecības starp brīvību un patiesību sasniedz savu virsotni, un pateicoties tam mēs varam pilnībā izprast Kristus vārdus: „iepazīstiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus” (Jn 8,32).

Kristīgā Atklāsme ir patiess ceļa rādītājs cilvēkam, kurš ir pakļauts gan mentalitātes nosacījumiem, kura savu uzmanību koncentrē uz subjektīviem pārdzīvojumiem, gan arī tehnokrātiskās loģikas ierobežojumiem. Tā ir pēdējā Dieva dotā iespēja atgriezties pie pirmatnējā mīlestības nodoma pilnības, kurš sākās ar radīšanu. Cilvēks, kurš vēlas iepazīt patiesību un kurš spēj vērst skatienu tālāk par sevi pašu un tālāk par saviem nodomiem, vēl ir spējīgs atrast pareizu nostāju attiecībā pret paša dzīvi, ja tikai tiecas uz to pa patiesības ceļu. Šai situācijā trāpīgi ir Atkārtotā Likuma Grāmatas vārdi: „Jo šis bauslis, ko es tev šodien pavēlu izpildīt, nav pārāks par tavām iespējām un nav tev neaizsniedzams. Tas neatrodas debesīs, lai vajadzētu jautāt: „Kas mūsu labā uzkāps debesīs un mums to atnesīs, lai mēs varētu to klausīties un izpildīt”. Tas nav arī aiz jūrām, lai vajadzētu teikt: „Kas mūsu dēļ dosies aiz jūrām un to mums atnesīs, lai mēs varētu to klausīties un izpildīt”. Šis vārds taču ir ļoti tuvu tev: tavā mutē un tavā sirdī, lai tu to varētu izpildīt” (Atk 30, 11-14). Kā šo vārdu atbalss ir svētā filozofa un teologa Augustīna slavenā atziņa: „Noli foras ire, in te ipsum redi. In interiore homine habitat veritas”.    

                                                                                 Svētīgais Jānis Pāvils II

ĞIMENES GARĪGUMS

“Kas ir mīlestība?”

Dārgie jaunieši: tā kā Dievs ir Mīlestība (sal. 1Jņ 4,16), un ikviens no mums ir radīts pēc Dieva attēla, kas ir mīlestība (Rad), jūs labi saprotat, ka "mīlestība ir ikvienas cilvēciskās būtnes būtisks, iedzimts aicinājums" (Familiaris Consortio 11). Taču - uzmanību! Kas ir mīlestība? Ko nozīmē mīlēt? Diemžēl, hēdonistiskā kultūra, kādā dzīvojam, šo svēto realitāti - mīlestību, bieži deformē un pārveido tās pretmetā. Lai saprastu mīlestību, atkal paraudzīsimies uz Jēzu, kurš dara redzamu Dievu-Mīlestību. Vēloties mums izskaidrot savas dzīves jēgu, Jēzus teica: "Cilvēka Dēls nav atnācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu un atdotu savu dzīvību daudzu atpestīšanai" (Mt 20,28). Dārgie jaunieši, mīlestība atšķirībā no hēdonistiskās kultūras ir kalpošana, tā ir upuris, sevis dāvāšana. Mīlēt nozīmē dāvāt sevi, dzīvot Dievam un citiem.

Te rodas jautājums: kāda veida mīlestību aicināti izdzīvot laulātie? Jums atbild pāvests Jānis Pāvils II, kurš arī iedibināja šīs Jauniešu dienas. Viņš teica: laulātie ir aicināti "dzīvot ne tikai ‘viens otram līdzās' vai ‘kopā', bet gan dzīvot ‘viens priekš otra'" (Mulieris dignitatem, III,7). Tātad, laulātie ir aicināti izdzīvot mīlestību, kas rada komūniju un - kā Jēzus saka tikko dzirdētajā Evaņģēlijā - liek "diviem kļūt par vienu miesu" (Rad 2,24), satiekoties divām seksuāli atšķirīgām būtnēm.

Apustuliskā nuncijs E. Mons. Luidži Bonacci

Palīdzēt nozīmē kopā iet un piedāvāt pašam sevi kādam, kurš ir tev līdzīgs;

satikt otru, kuram ir sava vēsture un kuram ir savas mīlestības spējas un, jā,

divatā mēs kļūstam par kaut ko jaunu, par „mēs”.

Un ja mēs augam – tad trīs, četri...

Kas esam gatavi sadoties rokās. Un tad nāk revolūcija –

„mīlestības revolūcija”.

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

ļaut Garam pārveidot mūs Kristus attēlā.”

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

“Jauni priesteri jauniem cilvēkiem”

Apustuliskā sevis ziedošana

Šis ir priesterības misijas centrālais punkts. Kas priesterim jādara un kas saviem ticīgajiem jādod? Atbilde ir vienkārša, bet tomēr tā nevar būt kā nodeldēta kopija, tai ir jāatbilst mūsdienu pasaules prasībām. Šodienas cilvēki sagaida daudz dzīvāku atbildi, nekā tās paaudzes, kuras dzīvoja pirms kāda laika. Šodien daudzas lietas ir kļuvušas lielas un ir zudis prieks par mazām lietām, kuras, iespējams, var mazliet piesaistīt acis, taču nevis pilnībā apmierināt cilvēka dvēseli. Šodien vairs nepietiek ar nelielām procesijām, nelielām lūgšanām, īsiem un labi sagatavotiem sprediķiem un moralizēšanu vai tamlīdzīgām lietām. Pasaulei ir jāliek trūkties ar eksplozijas pilnu spēku. Šodien drīzāk būtu nepieciešams nevis viens Francisks, kuram ir stigmāti un kurš staigā no kvartāla uz kvartālu, sludinādams krustā sisto Kristu, bet gan liels pūlis līdzīgu cilvēku. Ne jau mums ir jādiktē noteikumi Svētajam Garam, kurš vada Baznīcu un kurš vienīgais spēj radīt jaunus mistiķus un brīnumdarus. Taču mūsu uzdevums ir sludināt par to, ko šādi cilvēki varētu darīt pasaulē. Tā ir dziļa un pilnīga kristietība.

Atkārtosim mūsu tautai un visai pasaulei, ka mīlestības Dievs mūs bezgalīgi mīl un ka Kristus ir šīs mīlestības iemiesojums, kā arī to, ka mūsu galvenais pienākums ir iemīlēt mīlestību un līdz ar to kļūt svētiem. To sludinot, redzēsim, ka cilvēkus tas aizskars un viņi atgriezīsies. To piedzīvoja Arsas prāvests, taču, ja vēlamies, to varam piedzīvot arī mēs. Tomēr nevaram aizmirst, ka atsevišķas misijas nav vieglas un tās jāizdzīvo pašam. Francisks sludināja ar savu nabadzību un rētainajām rokām, Jānis Vianejs sludināja ar savu gavēni un nebeidzamām grēksūdzes pieņemšanas stundām. Viņi nedzīvoja ilūzijās un liecināja ar savu dzīvi. Tādai jābūt arī mūsu sludināšanai – sapurinošiem vārdiem, kas nāk no mūsu dzīvē piedzīvotās patiesības.Tikai tad, kad pasaule redzēs patiesus svētos, kuri garīgā veidā sevī nes Kristus rētas, pilnībā līdzinoties savam krustā sistajam Mācītājam, karsti neilgojoties pēc zelta vai sudraba, bet gan pēc cilvēku nemirstīgajām dvēselēm, tad brīnumi piepildīsies un visi cilvēki atgriezīsies Baznīcā. Šodien nav vajadzīgi ne precēti priesteri, ne auksti birokrāti, kuri strādā tikai noteiktā laikā, ne arī profesionāļi, kuri kad vien vēlas var izvēlēties mazāk smagus un ietilpīgus viņu priesterības pienākumus. Baznīcai un pasaulei ir nepieciešama tikai viena lieta – svēti priesteri. Ja jaunie priesteri vēlēsies veidot jaunu cilvēci, tad viņiem būs jāpieder svēto ciltij.

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

LAJU GARĪGUMS

Apstākļu dziļās pārmaiņas

Izmaiņas sociālajā iekārtā

Līdz ar to no dienas dienā lielākas pārmaiņas piedzīvo vietējās tradicionālās kopienas: patriarhālās ģimenes, klani, ciltis, ciemi, kā arī dažādās grupas un sociālās attiecības.

Pamazām izplatās industriālās sabiedrības tips, kas dažas valstis noved pie saimnieciskas pārticības un pilnīgi izmaina gadsimtu gaitā radušos domāšanas veidus un sociālās dzīves apstākļus. Tam attiecīgi arvien vairāk virsroku ņem pilsētas dzīves veids un tā pievilcība, gan pieaugot pilsētu un to iedzīvotāju skaitam, gan pilsētas dzīves veidam izplatoties laukos.

Jauni un aizvien pilnīgāki sociālās komunikācijas līdzekļi veicina informācijas izplatīšanos par notikumiem pasaulē, kā arī ārkārtīgi ātru un neierobežotu uzskatu un nostāju izplatīšanos, izraisot ar to saistītās daudzās ķēdes reakcijas.

Nav mazsvarīgs arī fakts, ka daudzi cilvēki, kas dažādu iemeslu dēļ ir spiesti mainīt dzīvesvietu, reizē maina arī savu dzīvesveidu.

Tādējādi cilvēku attiecības ar sev līdzīgiem nemitīgi vairojas un pati „socializācija” rada arvien jaunas saiknes, taču ne vienmēr tās sekmē pienācīgu personības briedumu un patiesi personiskas attiecības („personalizāciju”).

Šāda veida attīstība skaidrāk vērojama valstīs, kas jau bauda ekonomiskā un tehniskā progresa ērtības, taču tā skar arī jaunattīstības tautas, kas vēlas iegūt industrializācijas un urbanizācijas priekšrocības savās zemēs. Vienlaikus šajās tautās, īpaši tajās, kurām ir senas tradīcijas, iezīmējas virzība uz brīvības nobriedušāku un personiskāku izmantošanu.

Vatikāna II koncila Dogmatiskā konstitūcija par Baznīcu

Mūsdienu pasaulē

Gaudium et spes No. 6


Web master