SVĒTUMS ŠODIEN

(61)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Fides et Ratio

„Gudrība zin un saprot visu” (Gudr 9,11)

Jau Svētajos Rakstos mēs varam atrast pārsteidzoši trāpīgas priekšnojausmas tam, ka starp ticības un prāta pazīšanu ir dziļa saistība. To apstiprina galvenokārt gudrības Grāmatas. No aizspriedumiem brīva šo Rakstu vietu lasīšana, liek mums skaidri apzināties, ka šais tekstos izteikta ir ne tikai Izraēla ticība, bet arī jau izmirušu kultūru civilizācijas sasniegumi. Liekas, ka, kāda īpaša nodoma dēļ, dzirdam šeit Ēģiptes un Mezopotāmijas balsi; liekas, ka šais lappusēs atdzīvojas zināmi kopīgi Seno Austrumu kultūru elementi, bagātinot šīs lappuses ar neparasti dziļu intuīciju.

Kad svētais autors vēlas raksturot gudro, – apraksta to kā cilvēku, kurš mīl patiesību un to meklē, kas noteikti nav sagaidīšanās:

Laimīgs ir vīrs, kurš vingrinās gudrībā un kurš uzklausa sava prāta padomu, kurš pārdomā savā sirdī gudrības ceļus un apdomā tās apslēptās lietas. Seko tai kā pēddzinis un izliec tai uz ceļiem lamatas! Kurš skatās caur tās logiem, kurš klausās pie tās durvīm; kurš apmetīsies uz dzīvi tuvu tās namam un savu telti nostiprinās pie tās nama sienas, blakus gudrībai – tas iemājos laimīgā vietā, savus bērnus audzinās zem tās jumta un uzturēsies gudrības paēnā. Tā pasargās gudro no tveices, un tās slavā viņš atpūtīsies” (Sīr. gudr 14, 20-27).

Mēs varam redzēt, ka pēc iedvesmotā autora domām, vēlēšanās pazīt ir visiem cilvēkiem raksturīga īpašība. Pateicoties prātam, visiem cilvēkiem – gan ticīgiem, gan arī neticīgiem – ir dota iespēja „smelties no dziļajiem pazīšanas ūdeņiem” (sal. Sal. pam. 20,5). Skaidrs, ka senajā Izraēlā pasaules un tās parādību iepazīšana nenotika caur abstrakciju, kurā vieni no labākajiem bija joniešu filozofi un Ēģiptes gudrie. Vēl jo vairāk – uzticīgs izraēlietis pazīšanu neapskatīja kategorijās, kādas ir raksturīgas modernajam laikam, kurš izlēmīgi tiecās sadalīt zināšanas nozarēs. Neatkarīgi no tā bībliskā pasaule deva savu oriģinālo ieguldījumu pazīšanas teorijas dārgumu krātuvē.”

Svētīgais Jānis Pāvils II

ĞIMENES GARĪGUMS

Laulība - aicinājums uz dzīvību

Laulāto mīlestība tieši tādēļ, ka dara par "vienu miesu", ir mūžīga mīlestība. Tāpēc Jēzus apstiprina: "lai cilvēks nešķir to, ko Dievs ir savienojis". Šajā sakarā nereti atskan skeptisks jautājums: vai ir iespējams "teikt ‘jā'" uz visu dzīvi? Vai ir iespējama "mūžīga mīlestība"? Atbildēsim: un kāpēc lai tā nebūtu iespējama? Jā, tā ir iespējama! Patiešām, īsta mīlestība laika gaitā ne tikai nemazinās, bet gan nostiprinās. Mīlestība nav kā zieds, kas, noplūkts, pēc divām dienām novīst. Tā drīzāk ir kā augs, kas attīstās, laiž aizvien dziļāk savas saknes un plašāk izpleš zarus.

Laulība - aicinājums būt uzticīgam mīlestībā gan laimē, gan nelaimē, vienlaikus ir arī aicinājums uz dzīvību, uz dzīvības turpināšanu. Laulāto mīlestības dabisks auglis ir bērni, kuros vīrs redz sievu un sieva vīru. Bērni ir ne tikai laulības loģisks piepildījums, bet arī uzdevums un atbildība. Bērni nav "kucēni", kurus var atstāt, bet gan cilvēka bērni, kurus jāaudzina. Tāpēc vecāki "ir aicināti būt saviem bērniem par paša Dieva, ‘no kura nāk katra tēvišķība/mātišķība debesīs un virs zemes' (sal. Ef 3,15), mīlestības redzamo zīmi" (Familiaris Consortio 14).

Esam nonākuši pie trešā apgalvojuma: "laulība ir aicinājums, kuram jāgatavojas un kurš ir atbildīgi jāizdzīvo". Runājot ar jums, dārgie jaunieši, vēlos īpaši uzsvērt, cik liela ir jūsu atbildība par sagatavošanos laulībai, tas ir, par labi izdzīvotu draudzību, kurai seko saderināšanās un, ja Dievs to dod, arī laulība. Šajā sakarā vēlos jums dot dažus vienkāršus un skaidrus norādījumus, kā Jēzus un Baznīca raugās uz saderināšanos.

Saderināšanās ir laiks, kas jāveltī "otra personiskai iepazīšanai". Paskaidrošu sīkāk: saderināšanās ir laiks, kas paredzēts, lai iemācītos sarunāties, kopīgi lūgties, kopīgi risināt problēmas, kopīgi veidot plānus (attiecībā uz gaidāmo kopdzīvi, uz bērniem), kopīgi īstenot cēlus mērķus. Citiem vārdiem sakot, tas ir laiks, kad mācās pāriet "no ‘es' uz ‘mēs'", kad mācās iziet ārpus savas personīgās pasaules, lai iepazītu otru un ieietu viņa pasaulē, pakāpeniski pieredzot, ka pēc katras sadursmes un centieniem salikt kopā divus atšķirīgus domāšanas veidus savstarpējā vienotība kļūst stiprāka nekā iepriekš.

Apustuliskā nuncijs E. Mons. Luidži Bonacci

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

“Jauni priesteri jauniem cilvēkiem”

Paklausība

Tomēr nedrīkst domāt, ka tādu apustulisku upurēšanos var īstenot haotiski, ļoti personiski, pilnībā paklausot iekšējai nekontrolējamai Gara iedvesmai vai iedomātai individuālai harizmai.

Kristus vēlējās, lai viņa mistiskā līgava Baznīca veidotos ap fundamentālajām hierarhijas kolonnām. Ir labi atcerēties, ka katrs priesteris veidojas nevis spontāni, ja arī Svētā Gara darbības rezultātā, bet tomēr dzimst no kāda tēva, ka šai gadījumā ir bīskaps. Ar bīskapu priesterim ir „ģenētiskas” un arī mērķtiecīgas attiecības, jo priesteri ir ordinējis bīskaps, lai priesteris būtu viņa palīgs un uzticams līdzstrādnieks.

Protams, ka priesteris nevar būt vienkārši pavēļu izpildītājs, jo viņam ir pienākums sadarboties ar bīskapu līdzatbildības dēļ, kura viņu saista ar Baznīcas un visas pasaules vajadzībām. Taču tas neattaisno tādu attieksmi kā nepaklausība, sacelšanās, disciplīnas pārkāpumi. Koncila teksti skaidri norāda, kādām jābūt bīskapa un viņa priestera attiecībām, un pie šīm norādēm jāpieturas.

„Ņemot vērā, ka priestera kalpošana ir tā pati Baznīcas kalpošana, tad šī kalpošana nevar tikt īstenota citādi, kā vien vienotībā ar visas pārējās Miesas hierarhiju.

Turklāt pastorālā žēlsirdība pieprasa to, lai priesteri, strādājot šajā vienotībā ar hierarhiju, paklausībā ziedotu savu gribu kalpošanai Dievam un brāļiem, tādā veidā ticības garā saņemot un praksē pielietojot Pāvesta, bīskapa vai priora rekomendācijas vai norādījumus, kā arī labprātīgi atdodoties (2.Kor.12,15) katrā pienākumā, kurš viņiem tiek uzticēts pat tad, ja tas ir nabadzīgs un pazemīgs. Ar šo attieksmi viņi sargā un stiprina tik nepieciešamo vienotību ar citiem brāļiem kalpošanā, jo īpaši ar tiem, kurus Kungs ir veidojis pa redzamajiem Baznīcas vadītājiem, kā arī ar savu darbu veido Kristus miesu, kura pilnveidojas ar katru kalpošanas veidu Baznīcā (Ef.4.11).

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

„Dievs, lai Tavs Gars nonāk pār mums tāpat,

kā Viņš apklāja ar savu ēnu Mariju.

Tad (..) mēs būsim prieka pilni jau šodien un uz mūžu mūžiem.”

Kardināls Godfrīds Danēlss

LAJU GARĪGUMS

Psiholoģiskās, tikumiskās un reliģiskās pārmaiņas

Pārmaiņas domāšanas veidā un sabiedriskajās struktūrās nereti ir par iemeslu tam, ka tiek apšaubītas mantotās vērtības, sevišķi no jauniešu puses, kas ne tik vien bieži kļūst nepacietīgi, bet satraukuma dēļ pat dumpīgi un, apzinādamies savu nozīmi sabiedriskajā dzīvē, grib pēc iespējas ātrāk tajā iesaistīties. Tādēļ vecāki un audzinātāji, pildot savus pienākumus, nereti sastopas ar pieaugošām grūtībām.

No iepriekšējām paaudzēm mantotās institūcijas, likumi, domāšanas uztveres veidi, šķiet, ne vienmēr labi piemēroti pašreizējai situācijai, kādēļ veidojas liels sajukums izturēšanās veidā un pat uzvedības normās.

Visbeidzot, jaunie apstākļi ietekmē pašu reliģisko dzīvi. No vienas puses, asāka spriešanas spēja to attīra no maģiskas pasaules izpratnes un vēl pastāvošām māņticības paliekām un prasa arvien personiskāku un aktīvāku pieķeršanos ticībai, kā rezultātā daudzi gūst dzīvāku Dieva izjūtu. No otras puses, ievērojamos apmēros arvien pieaug to cilvēku skaits, kas attālinās no reliģiskās dzīves praktizēšanas. Pretstatā agrākajiem laikiem, Dieva un reliģijas noliegšana vai abstrahēšanās no tiem nav vairs izņēmums vai atsevišķi gadījumi: šodien tāda nostāja nereti tiek uzdota par zinātniskā progresa vai kāda jauna humānisma prasību. Daudzos reģionos tas viss tiek pausts ne tikai filozofiskajās teorijas, bet ļoti lielā mērā iespaido literatūru, mākslu, humāno zinātņu un vēstures interpretāciju un pat likumdošanu. Sekas tam ir daudzu cilvēku apjukums.

Vatikāna II koncila Dogmatiskā konstitūcija par Baznīcu

Mūsdienu pasaulē

Gaudium et spes No. 7


Web master