SVĒTUMS ŠODIEN

(63)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Fides et Ratio

 

Evaņģēlists Lūkass Apustuļu darbos apraksta to, kā Pāvils kāda sava misiju izbraukuma laikā ieradās Atēnās. Filozofu pilsēta bija pārpildīta ar dažādu dievību skulptūrām. Viens no altāriem īpaši piesaistīja Pāvila uzmanību, un viņš nevilcinoties pielietoja šo iedvesmu, lai atrastu kopīgu pamatu sarunas uzsākšanai un lai ar to iesāktu kerigmas sludināšanu. „Atēnas vīri – sacīja (...) – es redzu, ka jūs visādā ziņā esat ļoti reliģiozi. Apstaigājot un aplūkojot jūsu dievekļus, es atradu arī altāra uzrakstu „Nezināmajam Dievam”. Es jums sludinu to, ko godināt nepazīstot” (17, 22-23). Pēc šī ievada svētais Pāvils sāk runāt par Dievu kā par Radītāju – kā par to, kurš ir pārāks par katru realitāti un kurš ir visas dzīvības avots. Savas runas turpinājumā viņš konstatē: „Dievs no viena [cilvēka] izveidoja visu cilvēci, lai tā padzīvotu visu zemi. Viņš noteica attiecīgu laiku un robežas cilvēku dzīvei, lai viņi meklētu Dievu. Vai taustīdamies meklējot viņi neatradīs? Dievs taču ir pavisam tuvu katram no mums” (17, 26-27).

 

Apustulis šeit parāda patiesību, kuru Baznīca vienmēr ir apveltījusi ar lielu nozīmi: cilvēka sirds dziļumos tika iedēstīta vēlēšanas un ilgas pēc Dieva. To mums atgādina arī Lielās Piektdienas liturģija, aicinot lūgties par neticīgajiem: „Visvarenais, mūžīgais Dievs, Tu radīji visus cilvēku, lai viņi Tevi vienmēr meklētu, un, atrodot Tevi, iegūtu mieru”.22 Tādēļ pastāv ceļš, kuru cilvēks var noiet – ja vēlas; šī ceļa sākums ir prāta spēja pacelties augstāk par to, kas ir pārejošs, un lidot bezgalības virzienā.

 

Dažādos veidos un laikos cilvēks pierādīja, ka spēj izpaust šo iekšējo vēlēšanos. Literatūra, mūzika, glezniecība, tēlniecība, arhitektūra un visi pārējie cilvēka radošās inteliģences augļi kļuva par izpausmes līdzekļiem nemieram, kurš mudina cilvēku uz nemitīgiem meklējumiem. Šie centieni īpašu vietu atrada filozofijā, kura, ar sev raksturīgu zinātnisku metožu un līdzekļu palīdzību, izpauda šo universālo cilvēka vēlēšanos.

Svētīgais Jānis Pāvils II

ĞIMENES GARĪGUMS

LAULĪBAS DINAMIKAS PAMATĀ

 

Kad pacientam nosaka diagnozi, jāņem vērā ne tikai slimības simptomi, bet arī tās cēlonis. Būtu bezjēdzīgi tikai apkopt diabēta slimnieka brūces, nepievēršoties pašai slimībai, kuras dēļ tās radušās. Līdzīgi, ja runa ir par mūsu centieniem stiprināt laulību un ģimeni. Būtiski ir saprast, kādas briesmas saistās ar ģimenes formām, kas nesen parādījušās, cik bīstama ir ģimenes izjukšana, laulības šķiršanas, kopdzīve bez laulāšanās, seksuālā visatļautība utt. Mūsu uzmanības centrā jābūt nevis šiem simptomiem, bet gan slimības iemeslam. Šo laulības un ģimenes problēmu izcelsme meklējama daudz plašāk un dziļāk. Sabiedrībai nekavējoties jārīkojas, lai identificētu stumbru, kas pastāvīgi dzen maldinošas atvases.

 

Šādas konstruktīvas pārdomas ir nepieciešamas, lai stiprinātu motivāciju, kas nosaka izvēli, kura cilvēkiem jāizdara, it īpaši, kad šīs izvēles ģimenes dzīves jomā ir pretrunā mūsdienu sabiedrības vairākuma viedoklim. Bieži vien nepietiek ar to, ka ārsts izraksta zāles vai iesaka mainīt dzīvesveidu, jo, kamēr pacients nav pārliecināts, ka tas ir vitāli svarīgi viņa veselībai, viņš dzīvos tāpat kā līdz šim. Samuēls Hantingtons paziņojis, ka cēlonis konfliktam mūsdienu pasaulē ir civilizāciju sadursme, turpretī Džeimss Harts precizējis, ka patiesībā saspīlējums pastāv nevis starp lielajām pasaules civilizācijām (Rietumiem, Islama pasauli un konfuciānismu Austrumos), bet to izraisa domstarpības un konflikti, kas izplatīti Rietumu pasaulē starp tiem, kas pieņēmuši jūdaisma-kristīgo dzīves uzskatu, un tiem, kas no šī dzīves uzskata novirzījušies un seko dažādiem idejiskajiem strāvojumiem, tādiem kā feminisms, multikulturālisms, liberālisms ,– visu šo daudzveidību var apzīmēt ar vienu jēdzienu “sekulārā ortodoksija” vai “sekulārisms”.

(turpinājums sekos)

 

Bīskaps Mario Grek (Mario Grech)

 

“Turpiniet būt ticības prieka liecinieki un atklājiet,

cik skaisti būt par Jēzus mācekļiem!

Nepadodieties remdenuma un ieraduma kārdinājumam!

Kungs katru no jums aicina būt pieaugušiem ticībā.”

Benedikts XVI

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

“Jauni priesteri jauniem cilvēkiem”

Uz iepriekšējās nodaļas sākumā uzdoto jautājumu par to, kā jāsagatavo jaunos priesterus, tika atbildēts, izmantojot Baznīcas mācību. Tomēr neatbildēts paliek jautājums par to, kādi praktiski un efektīvi līdzekļi ir izmantojami šajā mācībā. Varam īsi nosaukt to, ko Baznīcas tradīcija līdz šim laikam ir nodevusi no paaudzes paaudzē un sagatavot gandrīz nebeidzamu sarakstu ar līdzekļiem, sākot no sakramentiem līdz liturģijai, žēlsirdības darbiem, askētiskai dzīvei.

 

            Būtu absurdi domāt, kā to mums kāds ļauns gars varētu iestāstīt, ka te tiek runāts par novecojušām lietām un tāpēc šīs lietas nevajadzētu nodot šķīstījošām ugunīm. Tieši pretēji – šī palīdzība, kuru Baznīca vēl joprojām piedāvā, ir kaut kādā veidā būtiska, pat ja arī ne līdzvērtīgās devās, lai gūtu un saglabātu patiesu mācību priesterībā.

            Tajā paša laikā jāatzīst, ka pašlaik jūtama nepieciešamība pēc kaut kā jauna, kas, nenoliedzot pagātnes mantojumu, to papildinātu un padarītu daudz piemērotāku un aktuālāku mūsdienu sabiedrībai.

            Baznīcā vēl joprojām daudzi alkst pēc ļoti augstu novērtējamām un nepieciešamām lietām, un daudzi tās vaļsirdīgi pieņem un izmanto dzīvē. Tāda veida meklējumi ir būtiski arī organizācijai „Pro Sanctitate”.

            Pēc mūsu domām, neviens nevar apgalvot, ka atradis kādu nevainojamu līdzekli, ar kura palīdzību var sagatavot priesterus, kuri veiks garīgu apvērsumu pasaulē, vedot to pie Kristus. Protams, ka „Pro Sanctitate” nedomā, ka tai ir tādas maģiskas zāles, bet sadarbībā ar Baznīcas kopienām vēlas veikt savu apustulisko darbu, tajā pašā laikā skaidri paužot savus galvenos nodomus.

Šīs kopienas pamats nav filozofija, kultūra, socioloģija vai filantropija.

„Pro Sanctitate” garīgums ir galvenokārt teoloģisks, kristoloģisks un tikai pēc tam seko antropoloģiskais skatījums, kuru var apkopot šādos pamatpunktos:

- Dievs ir mīlestība;

- viņš mūs tik ļoti bezgalīgi ir mīlējis, ka mums ir sūtījis savu vienpiedzimušo Dēlu;

- Dievs ir gandrīz atklāti norādījis uz to, cik ļoti viņam ir nepieciešama mūsu mīlestība;

- Jēzus mums mācīja mīlēt Tēvu, lai mēs censtos mīlēt tāpat kā viņš, kā arī censtos līdzināties viņam;

- Jēzus nāve uz krusta ir šīs Tēva un Vārda mīlestības maksimālā izpausme, kas arī mums liek censties atbildēt uz šo mīlestību un tas nozīmē arī tiekties pēc svētuma;

pienākums mīlēt attiecas uz visiem cilvēkiem un katram no mums jājūt nepieciešamība ar šo mīlestību iepazīstināt visus brāļus.

 

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

LAJU GARĪGUMS

“Lūgšana ir universāla pieredze.”

Meditācija. Kustības “Pro Sanctitate” rekolekcijā

 

“Kungs, Tu zini, ka es nemāku lūgties. Es vēlos lūgties, tomēr man ne vienmēr izdodas lūgties. Tāpēc, Kungs, palīdzi man teikt šiem draugiem par lūgšanu. Es arī vēršos pie Jēzus sakot: “Jēzu, vienīgi Tu māki lūgt. Tu esi lūdzies kalna virsotnē naktī, Tu esi lūdzies Palestīnas līdzenumos, Tu esi lūdzies savas agonijas dārzā, Tu esi lūdzies krustā. Vienīgi Tu, Kungs, esi lūgšanas skolotājs. Un Tu, kā mūsu personīgo skolotāju mums katram esi devis Svēto Garu. Kungs, dari, lai Svētais Gars mūs pavada šajā dienā. Un palīdzi mums arvien vairāk spēt runāt ar Tevi, un ar Tavu Tēvu Svētajā Garā. Un lūgsim, lai no Marijas, kas ir lūgšanu sieviete, saņemam žēlastību lūgties, kā viņa lūdzās.”

 

Varam teikt, ka lūgšana ir tāda pieredze, kas pavada ikvienu cilvēku. Un tā ir pieredze, ko mēs atrodam visās reliģijās. Reliģijas var būt ļoti dažādas. Vai mēs domājam par budismu, vai hinduismu vai islāmu. Un visās šajās pieredzēs ir arī dziļa lūgšanas pieredze. Mēs varētu teikt,  “pasaki kā Tu lūdzies”, un es pateikšu, kas esi Tu. Pirmais, kam es gribētu vērst jūsu uzmanību ir tas, ka lūgšana ir kāda universāla pieredze. Tas ir kaut kas pavisam vienkāršs. Tas, kas, piemēram, dzimst no bērna sirds, vai mutes. Tā ir universiāla pieredze, jo katru reizi, kad mēs lūdzamies, mēs atveram arī acis un ieraugam šo lietu un notikumu noslēpumu. Es atsaukšos uz astoto psalmu: “Kungs, mūsu Dievs, cik liels ir Tavs Vārds visā zemē. Pāri debesīm paceļas Tava godība. Bērni ar savu muti slavē Tavu varenību.” Es domāju, ka katram mums ir bijusi šī pieredze, kad mēs paliekam apbrīnā radības skaistuma priekšā. Vai arī kādā brīdī mūsu iekšienē sajust Dieva esamību. Iespējams, pastaigājoties mežā, vai klausoties mūziku, vai ieraugot skaistu saullēktu, vai arī sastopoties ar kādu labu rīcību, ko izdarījis cilvēks, vai cilvēku labestības priekšā. Un tad mūsos tas dzimst kā spontāns izsauciens: “Mans Dievs, es pateicos Tev! Ak, Kungs, cik liels, cik dižens Tu esi!” Arī man dienas laikā vairākkārt uz lūpām ir šie vārdi: “Paldies, Tev, Dievs!” Par tām daudzajām lietām, ko es izdzīvoju. Vienkārši: “Paldies, Kungs!” Tas ir tas, ko es vēlos pateikt, es to saucu par lūgšanu, bet tā ir mūsu esamības, mūsu būtības lūgšana. Tas, ko es redzu, to ko es piedzīvoju, to kas ir mana pieredze, tas manī izraisa iekšēju reakciju, kas mani atver Dieva lielumam, Dieva labestībai. Un es jūtu vajadzību pateikt: “Paldies, Tev, Kungs!” Un tas ir tas, kas kaut kur dzīlēs ir katrā cilvēkā. Dažreiz tas ir tik dziļi, ka tas pat neizpaužas uz ārpusi.

turpinājums sekos

 

Apustuliskā nuncijs Mons. Luidži Bonacci

Web master