SVĒTUMS ŠODIEN

(65)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Fides et Ratio

Līdz ar to obligāts nosacījums, ka vērtībām, kuras cilvēks izvēlas un uz kurām tiecās ar visu savu dzīvi, ir jābūt patiesām vērtībām, cilvēks var kļūt labāks un var pilnībā attīstīt savu dabu. Nav iespējams atrast patiesas vērtības, noslēdzoties sevī, bet gan atvēroties un meklējot tās arī transcendentālās dimensijās, kuras ir tādas attiecībā pret pašu cilvēku. Tas ir obligāts noteikums, kuru ir jāizpilda katram, lai šis cilvēks varētu kļūt pat par sevi un lai varētu attīstīties kā pieaugusi un nobriedusi būtne.

Patiesība iesākas cilvēkā ar jautājumu: Vai dzīvei ir jēga? Kāds ir tās galamērķis? pavirši apskatot šos jautājumu, var likties, ka cilvēciska būtne ir bezjēdzīga. Nav pat vajadzības atsaukties ne uz absurda filozofiem, ne arī provocējošiem jautājumiem, kādus uzdod Ījaba Grāmata, lai apšaubītu dzīves jēgu. Ikdienā piedzīvotās paša un citu ciešanas, neskaitāmi, mūsu acu priekšā notiekošie notikumi, kuri prāta izpratnē liekas neizskaidrojami – ar to jau pietiek, lai piespiestu mums uzdot sev šo dramatisko jautājumu par jēgu.26 Vēl ir jāpiebilst, ka pirmā mūsu esamības patiesība, kura ir absolūti neapšaubāma, – protams, ka bez faktam, ka vispār eksistējam – ir nāve, kura iz neizbēgama. Šī nemieru nesošā realitāte, liek mums meklēt izsmeļošu atbildi. Katrs vēlās – un ir spiests – iepazīt patiesību par to, kas viņu sagaida. Cilvēks grib zināt, vai nāve būs viņa esamības galīgas beigas, vai arī ir kaut kas, kas ir aiz nāves; vai cilvēks drīkst cerēt uz dzīvi pēc nāves, vai arī nē. Ne bez nozīmes ir arī fakts, ka filozofiskā doma ar Sokrāta nāves brīdi saņēma īpašu iedvesmu, kura vairāk nekā divus tūkstošus gadu bija filozofijas virzītājspēks. Līdz ar to nāves sagadīšanās tas, ka filozofi, nāves fakta priekšā, arvien no jauna cēla gaismā šo problēmu, un līdz ar to arī jautājumu par dzīves jēgu un nemirstību.

Svētīgais Jānis Pāvils II

ĞIMENES GARĪGUMS

Laulības dinamiskas pamatā

Turpinājums no iepriekšējā numura

 

Citi teic, ka tāds saspringums pastāv starp racionālo piegājienu un ticību. Bet kristiešu morālā vīzija, kas apgaismota ar Dieva vārdu un Baznīcas tradīciju un kura palīdz cilvēkam sasniegt patiesību, nav pretēja racionalājam piegājienam. Roberts P. George, jurisprudences profesors, kas veidoja komandas daļu, kas publicēja Manhetana Deklarāciju (novembris, 2009), kas apgalvo „Kristiešu morālā mācība var būt vertēta kā racionālāka nekā ortodoksālās sekulāras morālas priekšstatījumi.”

 

Šie sekulārie priekšstatījumi nav balstīti uz tā, ka cilvēks izmanto racionālo piegājienu, lai darītu labus darbus, bet lai sasniegtu savus personālas vēlmes. Par to liecina David Hume, filozofs un mūsdienu sekulārisma tēvs, kas apgalvo „Jēga ir tikai tajā, lai būtu savu velmju vergs, kalpotu un būt pakļautam tām. Pēc sekulāristu vīzijas racionālā piegājiena funkcija ir tīri instrumentāla: racionālais piegājiens nediktē mums, kas ir jādara, bet savukārt mēs izmantojam to, lai sasniegtu, ko mēs vēlamies. Arī pēc sekulāristu domām laulība ir tikai legāls kontrakts, lai aizsargātu divu pušu (viendzimuma vai šķirtdzimuma) emocionālo stāvokli. Pastāvība, ekskluzivitāte un spēja būt atvērtam dzīvei neattiecās pie šā laulību tipa, kur par visu var vienoties. Viss ir atkarīgs no divu pušu vēlmes, kas ir iesaistīti šajā eksperimentā. Daži sekulāristi pat ir gatavi palielināt kontroli par seksuālo aktivitāti ārpus laulībai. Augsti morāles principi nav motīvs, bet tas ir tīrs racionāls piegājiens: seksuālo slimību izplatību mazināšanai.

 

Ņemot vēra augstāk minēto nav grūti mūsdienu laulību un ģimeņu noteikt problēmu un to situāciju. Šī sekulāru filozofija ar to utilitāro morāles kodu izveidoja vajadzību pēc tiesību uz abortiem, šķiršanos, laulību starp viena dzimuma cilvēkiem, cilvēka tiesību dzīvot savu dzīvi bez jebkādas interferences, un tā visumā!

 

Sekulāra kultūra ir kultūra, kura sludina morālo subjektīvismu un relatīvismu. Ja mēs esam nepietiekami akurāti sarunā par apņēmību, tas var novest pie tīra subjektīvismā. Svētais Tēvs Benedikts XVI nav vienīgais, kas ir pret morāla relatīvisma draudiem, ko var līdzināt ar diktatorisku. Citas sekularisma izpausmes var papildināt ar to, ka kategoriskais relativisms nav savienojams ar daudziem tā paša morālajiem principiem, tādiem ka tiesību uz abortu, seksuālo autonomiju un tiesību uz nāvi.

Bīskaps Mario Grek (Mario Grech)

 

turpinājums sekos

 

 

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

“Jauni priesteri jauniem cilvēkiem”

 

Asociācija „Priesteri – Draugi” (Sacerdoti Amici)

 

Organizācijā „Pro Sanctitate” priesteri, kuri to vēlas, var darboties ļoti dažādos veidos.

Visvienkāršākais veids ir iesaistīties darbā kā „Pro Sanctitate”  priesteriem-draugiem, kuri, ja to vēlas, pēc tam var veidot priesteru kopienas.

Tālāk dažos vārdos par šiem diviem iesaistīšanās veidiem.

Visi priesteri var kļūt par priesteriem-draugiem – gan tie, kuri jau salikuši solījumus dažādās kopienās, gan diecēžu priesteri. Šo priesteru pienākumi ir tikai dziļi garīgi, tāpēc tie ir apvienojami ar tiem pienākumiem, kurus šiem priesteriem jāveic draudzēs vai kopienās.

Patlaban pietiks ar īsu aprakstu, kādam jābūt īpašajam „Pro Sanctitate” Priesteru-draugu garam.

Priesteris nav un nevar būt „ārpuslaika” radība, kura dzīvotu ārpus tā vēsturiskā konteksta, kurā Kungs viņu ir ielicis. No tā izriet pienākums mācēt saskatīt, kādas ir mūsdienu Baznīcas steidzamākās vajadzības, lai to atrisināšanai priesteris varētu dot savu ieguldījumu.

Nav šaubu, ka lielākās šodien grūtības varam saskatīt tieši baznīcas jomā. Daudzi ļaunos vai labos nolūkos uzbrūk Pētera laivai un diemžēl nav daudz tādu, kuri kā Ignācija no Lojolas jūt pienākumu bez nosacījumiem piekrist hierarhijas un Svētā tēva direktīvām un norādījumiem.

„Pro Sanctitate” priesteri savā garīgumā uzsver nepieciešamību bez ierunām pakļauties Baznīcai, kura divus tūkstošus gadu Svētā Gara svētdarošās un atjaunojošās darbības dēļ ir kļuvusi arvien līdzīgāka tai līgavai, kuru Jānis aprakstīja Atklāsmes grāmatā (Atkl.21,2).

Šie priesteri mīl vienu, svētu, katolisku un apustulisku Baznīcu.

 

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

Lai draudžu gani nekad nemitējas atbalstīt,

audzināt un iedrošināt kristiešus lajus

pilnīgi izdzīvot savu aicinājumu uz svētumu pasaulē.

Pāvests Benedikts XVI

 

LAJU GARĪGUMS

(

“Lūgties vienmēr”.

Meditācija. Kustības “Pro Sanctitate” rekolekcijā

Turpinājums no iepriekšējā numura

Par šo lūgšanu, kas ir Gara lūgšana mūsos, es gribētu teikt trīs lietas.

Pirmais ir kristīgās lūgšanas gaisotne. Es vēlētos paskaidrot Jēzus vārdus, ko nozīmē “lūgties vienmēr”. Un beigās es vēlētos pievērsties tam, pie kā ved kristīga lūgšana, kāds ir tās mērķis. Tātad, kāda ir gaisotne, kādā kristīga lūgšana spēj “elpot”? Jēzus mums ir mācījis, ka tad, kad mēs lūdzamies, lai mēs vēršamies pie Tēva. “Kad Jūs lūdzaties, tad lūdzaties tā,” viņš saka, “Tēvs mūsu...” Un visas Jēzus lūgšanas, ko mēs pazīstam no Evaņģēlija sākas ar vārdu “Tēvs”. Jēzus, kas saka: “Tēvs, es slavēju Tevi!” Vai, piemēram, Olīvdārzā Viņš saka: “Tēvs, Tev viss ir iespējams, ja ir iespējams, tad lai šis biķeris man iet garām.” Arī krustā Jēzus saka: “Tēvs, piedod viņiem.” Vai - “Tēvs, Tavās rokās es atdodu savu garu.” Vai, piemēram, Jāņa Evaņģēlijā ir daudzas vietas, kur Jēzus sāk savu lūgšanu sakot: “Tēvs, es pateicos Tev, jo Tu mani vienmēr uzklausi.” Jā, visas Jēzus lūgšanas sākas ar šo vēršanos pie Tēva! Tātad, arī mūsu lūgšanai ir šāda gaisotne. Mūsu lūgšana ir mūsu vēršanās pie Dieva kā pie Tēva. Jēzus mums māca lūgties zinot, ka tas, ar kuru runājam ir Tēvs. Arī pirms lūdzamies “Tēvs mūsu”, mums sākumā būtu “jāgaršo” vārds Tēvs. “Tēvs, Tavs vārds ir slavēts, Tava griba, lai notiek, Tēvs, lai nāk Tava valstība, Tēvs, dod mums maizi, Tēvs, piedod mums mūsu parādus.”

Tātad kristīgā lūgšana var norisināties lielas paļāvības kontekstā. Arī tādas lielas paļāvības un uzticēšanās gaisotnē. Bet tajā pašā tai ir jābūt arī skaidrai pārliecībai, ka mēs runājam ar Kādu, kas ir Tēvs, Kādu, Kurš mūs pazīst, ka mēs runājam ar Kādu, Kurš jau zina pēc kā mēs Viņu lūgsim. Tātad tā ir liela paļāvības gaisotne, kur bailēm nav vietas, bet kur ir kaut kas pretējs bailēm, tā ir drošība, ka mēs tiekam uzklausīti. Un šāda ir gaisotne, kurā dzimst un aug kristīgā lūgšana. Tā ir lūgšana, kurā mēs zinām, ka varam saņemt visu no Tēva. Un vienlaicīgi tas ir brīdis, kurā mēs ar paļāvību esam atvērti Dieva gribai. Jo mēs ne tikai kaut ko jautājam Dievam Tēvam, bet mēs dodam Viņam paši sevi. “Tavās rokās es atdodu savu Garu,” to Jēzus saka uz krusta.

Arī lūgšanā mēs sevi ieliekam Dieva rokās. Tas nozīmē, ka lūgšana nav tikai mūsu lūgumi, mūsu vajadzības, bet tas ir brīdis, kad mēs Dievam dāvājam paši sevi. Kungs es lūdzu no Tevis šo, bet pāri pār visu es ielieku sevi Tavās rokās. Vissvarīgākais man ir būt Tavās rokās. Un esot Dieva rokās mēs arī jūtam vajadzību vienmēr lūgt pēc piedošanas. Kad mēs esam Dieva priekšā, tad mēs jūtamies kā bērni, kā bērni, kas pirmām kārtām lūdz Dieva piedošanu. Līdz ar to ir svarīgi mūsos atmodināt šo apziņu, ka lūgšana ir brīdis, kad es visu sevi ar paļāvību vēršu uz un veltu sevi Dievam. Varbūt ne tik svarīgi ir, lai Tēvs izpilda visu, ko es no Viņa lūdzu, svarīgākais ir, ka es ielieku sevi Viņa rokās. Svarīgākais ir apziņa, ka es ielieku sevi Viņa rokās. Ka man ir šī apziņa, ka es atrodos Dieva rokās. Šī ir lūgšanas gaisotne.                 Apustuliskā nuncijs Mons. Luidži Bonacci

turpinājums sekos

 


Web master