SVĒTUMS ŠODIEN

(66)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Fides et Ratio

 

Neviens nevar izbēgt no šiem jautājumiem – ne filozofs, ne arī parast cilvēks. No atbildes uz šiem jautājumiem ir atkarīgs nozīmīgs meklējumu posms: vai ir iespējam sasniegt universālu un absolūtu patiesību. Pēc savas dabas katra patiesība, pat daļēja, ja tā patiešām ir patiesība, ir universāla. Tas, kas ir patiess, tam ir jābūt patiesam vienmēr un visiem. Neskatoties uz to, ka šis patiesības veids ir plaši izplatīts, cilvēks tomēr tik un tā meklē absolūtu, kurš spētu sniegt atbildes uz visiem viņa meklējumiem un piešķirt tiem jēgu: cilvēks meklē to, kas ir visdziļākais un kas varētu būt par pamatu visām lietām. Citiem vārdiem runājot, cilvēks meklē galīgo atbildi, visaugstāko vērtību, aiz kurām vairs nav un nevar būt ne tālāko jautājumu, ne arī citu atskaites punktu. Hipotēzes var fascinēt, bet tās nedod apmierinājumu. Katra cilvēka dzīvē pienāk brīdis – neatkarīgi no tā, vai viņš to atzīst, vai nē, – kad cilvēks izjūt vajadzību iesakņot savu eksistenci patiesībā, kura ir atzīta par absolūtu un kura dod neapšaubāmu drošību.

Gadsimtu gaitā filozofi mēģināja atrast un izpaust šāda veida patiesību, radot dažādas sistēmas un skolas. Bez filozofiskajām skolām pastāv vēl arī citas formas, kurās cilvēks cenšas izpaust kādu savu „filozofiju”: viņa personīgās pārliecības un pieredze, ģimenes un kultūras tradīcijas, vai arī zināmi „eksistenciāli ceļi”, kur savu likteni cilvēks uztic skolotāja autoritātei. Tomēr katrā no šīm formām vienmēr saglabājas vēlēšanās sasniegt neapšaubāmu patiesību, kurai ir absolūtā vērtība.

Svētīgais Jānis Pāvils II

ĞIMENES GARĪGUMS

 

Laulības dinamiskas pamatā

 

(Turpinājums no iepriekšējā numura )

 

Savā grāmatā After Virtue, MacIntyre, pasvītro, ka apgaismotības un liberālisma projekta neiespējamība uzstādīt morālo sistēmu, balstītu uz „sekulāro racionālo piegājienu”. Tālāk viņš salīdzina mūsdienas eiropiešu un amerikāņu civilizāciju ar Romāņu impērijas „tumšajiem laikiem”. Viņš raksta, ka šī laikmeta gaitā, bija personības, kuras „atvirzās no tālākas impērijas saglabāšanos un gribēja identificēt civilizētas un morālas sabiedrības turpinājumu ar šo impērijas saglabāšanu. Ko viņi sasniedza tā vietā.. tas bija sabiedrības jauno formu izveidošanās, kurās tiek nodrošināta morālā dzīvē tādā veidā, lai moralitāte un civilizētība varētu pārdzīvot pagānu un tumsas laikus.”

MacIntyre apgalvo, ka „Jau kādu laiku mēs arī sasniedzam šo pagrieziena punktu. Kas ir svarīgi šajā etapā, tas ir sabiedrības lokālo formu veidošanos, kurās civilizetība, morāla un intelektuālā dzīve būtu saglabātas jaunajos tumsības laikos, kas jau sasniedza mums. Un ja tradīcijas labestība varēja pārdzīvot pēdējus tumšajos laikus, tad mums arī ir cerība.”

 

Bīskaps Mario Grek (Mario Grech)

 

turpinājums sekos

 

 

 

Uzticiet sevi Jaunavai Marijai un veltiet sevi viņai.

Viņa jums mācīs, kā mīlēt Jēzu,

jo Viņa To ir mīlējusi vairāk nekā visi cilvēki un visi gari. (..)

Viņa pratīs jums iemācīt mīlēt Jēzu.

Bīskaps Boļeslavs Sloskāns

 

 

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

“Jauni priesteri jauniem cilvēkiem”

Pro Sanctitate” priesteri savā garīgumā uzsver nepieciešamību bez ierunām pakļauties Baznīcai, kura divus tūkstošus gadu Svētā Gara svētdarošās un atjaunojošās darbības dēļ ir kļuvusi arvien līdzīgāka tai līgavai, kuru Jānis aprakstīja Atklāsmes grāmatā (Atkl.21,2).

Šie priesteri mīl vienu, svētu, katolisku un apustulisku Baznīcu.

Viena. – Nešķirojot to, kāda tā ir bijusi pagātnē, ir tagadnē un būs nākotnē, jo Svētais Gars to ir saglabājis nebojātu daudzu gadsimtu garumā, tāpat viņš šo darbu turpinās arī nākotnē. Tas nozīmē, ka Baznīca ir Dieva un Kristus sakraments ne tikai tagad, bet arī pagātnē ir tāda bijusi, jo arī tie laiki ir bijuši piepildīti un svētuma pilni. Taču tas neatbrīvo no pienākuma skatīties uz priekšu, lai mācētu mūsdienu vārdos pastāstīt par dievišķo mums atklāto mācību, bet tajā pašā laikā tas mums nedod tiesības apvainot vai noliegt mantojumu, kura dēļ ir upurējušies mūsu tēvi, izlejot savas asinis un liecinot ar savas dzīves vērtībām.

Svēta. – Priesterības gala mērķis ir nest mīlestību un arī svētumu visā Baznīcā. Mums savā darbībā bez atelpas ir jāsniedz mīlestības stunda un pamudinājums uz svētumu, kā arī šim mērķim jālieto visi iespējamie līdzekļi, jo šādam mērķim ir jābūt „Pro Sanctitate” priesteru godkāres pamatā.

Tas var būt arī tāds priesteris, kurš kalpo draudzē vai par diecēzē, kura kalpojumam, neskatoties uz lielo sarežģītību, jābūt īpaši vai vismaz netieši orientētam uz tiem mērķiem, ko piedāvā organizācija „Pro Sanctitate”.

Katoliska. – Nedrīkstam aizmirst arī par misionāra garu, kuram jābūt ikviena katoļa rakstura iezīmei. Mums ir jāiet pie visiem un jāsludina svētuma un mīlestības Evaņģēlijs. Un „visi” tie nav tikai tie, kuri atrodas tālu un kurus tikai ar fantāzijas palīdzību iedomājamies gaidām mūsu palīdzību, bet tie jo īpaši ir mūsu tuvinieki un kaimiņi, kuri mums ir tuvi laikā vai radniecības ziņā, bet ir garīgi mums tāli. Mums jāiet pie visiem, lai viņus visus vestu pie Tēva un Kristus mīlestības, tas ir, uz svētumu.

Apustuliska. – Mūsu apustuliskajā darbībā jābūt kādam stabilam punktam, kas palīdzētu skaidri noorientēties. Šodien daudzi kļūst par mācītājiem pat tad, ja nav iecelti šai amatā, tādējādi pārkāpjot savas doktrinārās kompetences robežas. Ir tikai viena klints, uz kuras varam veidoties bez kļūdām, jo tikai tai un visai Baznīcai, kura uz šīs klints ir dibināta, tika apsolīta skaidrība un nekļūdība.

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

 

LAJU GARĪGUMS

“Lūgties vienmēr”.

Meditācija. Kustības “Pro Sanctitate” rekolekcijā

Turpinājums no iepriekšējā numura

Jēzus saka, ka mums ir jālūdzas vienmēr, nemitīgi. Kā tas ir iespējams – lūgties vienmēr? Protams,  mums vienmēr nenotiek rekolekcijas kā tas ir tagad. Mūsu dienas daļu, dažreiz lielāko, aizņem darbības, kas nav tāds lūgšanas brīdis. Uz šo jautājumu - “kā var lūgties vienmēr?” es atradu pavisam vienkāršu atbildi. Mēs spējam lūgties vienmēr, ja ļaujam Jēzum vienmēr dzīvot mūsos. Jo Jēzus lūdzas vienmēr. Jēzus vienmēr ir vērsts uz Tēvu. Mēs nevaram iedomāties kādu brīdi, kurā Jēzus ir tālu no Tēva, vai ir atdalīts no Tēva. Jēzus atrodas dialogā ar Tēvu. Tātad, ja es ļaušu Jēzum dzīvot manī, tad es lūgšos vienmēr. Bet tad ir jautājums: “Bet kā es varu būt Jēzus?” Un tas liek apjaust, ka lūgšanai vienmēr ir jābūt saistītai ar dzīvi. Lūgšana nav kaut kāda blakus darbība, blakus produkts. Lūgšanai ir jāpavada visa mana dzīve. “Kā es varu būt Jēzus?” Atbilde arī ir ļoti vienkārša. Es esmu Jēzus, ja dzīvoju Viņa vārdu, ja es pildu Dieva gribu, kā Viņš to ir pildījis un ja es mīlu tā, kā Viņš ir mīlējis. Es esmu Jēzus, ja mani baro Euharistija. Tātad, redzam, ka būt Jēzum skar visu mūsu dzīvi. Tāpēc, arī lūgšanai ir jābūt saistītai ar dzīvi. Dažreiz varam jautāt kā tas ir iespējams, ka dažas manas lūgšanas netiek uzklausītas. Es lūdzu kaut ko, bet es nesaņemu atbildi. Bet tad man ir jājautā, vai mana lūgšana, tas ko es lūdzu, vai tā ir saskaņā ar visu manu dzīvi, vai tas ir kaut kas atrauts no manas dzīves? Jo, piemēram, ja es nepildu Dieva gribu, tad es nevaru darīt to, kas man ienāk prātā, un tad kādā brīdī pievērsties lūgšanai un lūgt no Dieva konkrētas lietas. Manai lūgšanai, manai vēršanai pie Dieva ir jābūt manai mīlestības izpausmei, un šī Dieva mīlestība ir patiesa, ja es pildu Dieva gribu. Jo pastāv taču pretruna, starp to, ka es lūdzu Dievu, un tad es daru, ko es gribu. Un Jēzus saka, ka ne jau tas, kas saka: “Kungs, Kungs”, bet gan tas, kas pilda Tēva gribu. Līdz ar to mums ir jācenšas, lai visa mūsu dzīve būtu saskaņā ar Dievu. Lai pastāv šī saskaņa ar Dieva vārdu. Lai mana dzīve būtu Jēzus dzīve manī. Šādi es varu lūgties vienmēr un lūgties labi.

Apustuliskā nuncijs Mons. Luidži Bonacci

turpinājums sekos

 


Web master