SVĒTUMS ŠODIEN

(67)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Fides et Ratio

 

 

Cilvēciskās patiesības dažādas sejas

Tomēr ir jāatzīst, ka ne vienmēr patiesības meklējumi konsekventi ir vērsti skaidri noteiktajā virzienā. Iedzimti prāta ierobežojumi un sirds nepastāvība bieži aptumšo cilvēka meklējumu un ievirza tos nepareizā gultnē. Dažādi citi centieni var kļūt spēcīgāki nekā patiesība. Gadās arī tā, ka cilvēks pat bēg no patiesības jau no tāluma nojaušot, jo baidās no tās sekām. Neatkarīgi no tā, patiesība tomēr iespaido cilvēka dzīvi. Kā nekā cilvēks taču nevar balstīt savu dzīvi uz kaut ko nenoteiktu, uz nedrošību vai uz meliem, jo tāda dzīve būtu nemitīgi baiļu un nemiera pilna. Secinot mēs varam raksturot cilvēku kā to, kurš meklē patiesību.

Ir grūti noticēt, ka, tik dziļi cilvēciskajā dabā iesakņojusies, vēlme meklēt varētu būt pilnīgi bezmērķīga un bezjēdzīga. Pati spēja meklēt patiesību un uzdod jautājumus jau sniedz mums pirmo atbildi. Cilvēks neuzņemtos meklēt kaut ko tādu, par ko nekas nav zināms un ko viņš uzskata par pilnīgi nesasniedzamu. Tikai iespēja iegūt atbildi spēj pamudināt cilvēku spert pirmo soli. Būtiski, ka tieši tā arī parasti notiek zinātnisku pētījumu procesā. Ja zinātnieks, intuīcijas vadīts, sāk meklēt loģisku un pārbaudāmu izskaidrojumu kādai parādībai, tad jau no paša sākuma ir pārliecināts, ka atradīs atbildi; un tādēļ pat neveiksmes nemazina viņa cerību. Šāds cilvēks neuzskatīs savu pirmatnējo iedvesmu par nenoderīgu tikai tādēļ, ka nav sasniedzis savu mērķi; viņš drīzāk atzīs, ka līdz šim tikai viņam nav izdevies atrast attiecīgu risinājumu.

Svētīgais Jānis Pāvils II

 

ĞIMENES GARĪGUMS

 

LAULĪBAS DINAMIKAS PAMATĀ

 

(Turpinājums no iepriekšējā numura )

 

Ja agrāk mēs saucam par barbariem, tos, kas dedzināja mūsu pilsētas un laukus, savukārt tagad barbarisms ir arvien spēcīgs domu gājiens, kas bojā institūcijas un milzīgas politiskas struktūras. Tas spēcīgi bojā cilvēku dzīves un ģimenes. MacIntyre uzskata, ka „mūsdienu laikā barbari negaida aiz barikādēm; tie jau kādu laiku pārvalda mūs. Un tas ir mūsu racionālas domāšanas trūkums, kas veido daļu no mūsu grūtumiem.”

Tādā veidā ja mēs gribam nopietni cīnīties ar laulību un ģimeņu izsīkšanas, mums ir jāsludina „Domu ministriju”, lai palīdzētu cilvēkiem izmantot savas smadzenes. Patīkami novērot, ka mūsu vidū ir daži intelektuāļi, kas tic, ka kristiešu filozofija ir vajadzīga atslēga, lai pareizi interpretētu realitāti. Kā baznīcai, mums ir vajadzīgi dot viņiem vairāk vietas, lai viņu idejas varētu dziļi iekļauties mūsdienu domās.

Otrkārt, ir svarīgi iekļauties sarunā ar tiem, kuri veido viedokļus un pieņem lēmumus; ar intelektuāliem, ar cilvēkiem iesaistītiem izglītības jomā, politikā un medija. Tīrā meklēšanas garā mēs sastopamies ar dažu ticību viltību. Kopā mēs varam uzgudrot rīcības plānu, lai aizsargātu naturālo laulības institūcijas, kas ir balstītas uz stipriem ētiskiem principiem un vērtībām.

 

Bīskaps Mario Grek (Mario Grech)

 

(turpinājums sekos)

 

 

 

 

„Sursum corda” – „uz augšu sirdis”.

Pacelsim mūsu sirdis ārpus mūsu rūpēm,

mūsu vēlmēm, mūsu raizēm, mūsu izklaidībai.

Pāvests Benedikts XVI

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

“Jauni priesteri jauniem cilvēkiem”

 

Vēsturiski laika gaitā šīs klints fasāde ir mainījusies, bet šī klints nekad nesadrups – tas ir dzīvais Pēteris, kurš dzīvo sava darba turpinātājos. Mums pilnībā jāpakļaujas viņam, kurš no Kristus saņēma harizmu,  stiprināt savus brāļus kalpošanā. „Sentire cum Petro” mums ir kļuvis par seno teoloģisko principu „sentire cum Ecclesia”. Iepriekš minētās patiesības ir identiskas, bet otra ir skaidrāka un apliecina ticību, kas, atklāta caur Kristu, nonāk līdz mums ar nekļūdīgo pāvesta mācību. Vai tad jau svētais Irenejs nebija noteicis tādu pašu ticības normu? „Ad hanc enim ecclesiam, propter potiorem principalitatem, necesse est omnem convenire ecclesiam” (Adversus haereses, E.P.n.210).

 

Iepriekš minētie principi nav tikai dievbijīgas meditācijas augļi, kas vēlāk neatrod izmantojumu dzīvē, bet gan konkrēti darba norādījumi. „Pro Sanctitate” priesteri, ņemot vērā iepriekš sacīto, stiprina savu apustulātu visu brāļu iekšējās dzīves labā, lai garīgi palīdzētu konsekrētajiem brāļiem, lai Dieva tauta viņos saskatītu īstu svētuma piemēru. Viņi rūpējas, konkrētā veidā palīdzot un esot līdzās brāļiem priesterībā, kuri jo īpaši šodien no Sātana piedzīvo vislielākos uzbrukumus.

 

Viņu darbība organizācijā „Pro Sanctitate” nav tikai garīga palīdzība, lai tiem personiski atgādinātu par svētu priesterību, bet tā arī dod viņiem iespēju saņemt nepieciešamo palīdzību šajā apustulātā, kurā viņi tiecas uz savu tuvāko un jo īpaši priesteru svētdarīšanu. No šī pēdējā minētā darbības piemēra radās priesteru brālības „Pro Sanctitate”, par kurām vēlamies īsumā pastāstīt.

 

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

„Mani dedzina ilgas pēc Dieva.”

Luiss Brissons

LAJU GARĪGUMS

 

Meditācija. Kustības “Pro Sanctitate” rekolekcijā

Turpinājums no iepriekšējā numura

Trešā lieta, ar kuru mēs beigsim, ir – pie kā mums ved kristīgā lūgšana, kāds ir tās mērķis. Kāds ir galapunkts kristīgai lūgšanai? Un tas ir svarīgi. Kristīgā lūgšana ved tur, kur ved Jēzus. Ko Jēzus saka agonijas brīdī? “Tēvs, ne mana griba, bet Tava griba lai notiek.” Arī krustā Jēzus saka: “Tēvs, Tavās rokās es atdodu savu garu.” Lūgšanā mēs spējam izdarīt daudzas lietas. Mēs vēršamies pie Dieva ar daudziem lūgumiem. Tomēr šis galamērķis pie kura būtu jāved lūgšanai ir šis - tātad, ar paļāvību un mīlestību ielikt sevi Viņa rokās. Tātad, patiesa lūgšana sasniedz savu briedumu, kad, vēršoties Dievā, es saku: “Tavās rokās es atdodu savu garu.” Līdz ar to, ja kāda persona daudz lūdzas, tad tas vēl nenozīmē, ka tā ir nobriedusi. Ir cilvēki, kuri baznīcā var iet vairākas reizes dienā, var daudz lūgties un tomēr nesasniegt kristīgo briedumu. Ja viņi savā lūgšanā nespēj pateikt: “Kungs, Tavās rokās es atdodu savu garu.”  Dažreiz ir tā, ka mēs lūdzamies tādēļ, lai Dievs izdara to ko mēs to gribam. Bet tā nav patiesa lūgšana. Patiesa lūgšana nevis liek darīt Dievam to, ko vēlamies mēs, bet liek mums atvērties uz Dievu. Patiesas lūgšanas galamērķis ir līdz ar Jēzu pateikt: “Tavās rokās, Kungs, es atdodu savu dzīvi un visu sevi.” Un tāpēc pastāv ļoti cieša saikne starp lūgšanu un Euharistiju. Euharistija, ko arī mēs svinēsim šīs dienas noslēgumā, Jēzus sevi dod Dievam. Viņš dod sevi Tēvam un dāvā arī dzīvību mums. Un, piedaloties Euharistijā, arī mēs kļūstam spējīgi veltīt sevi Tēvam un mūsu brāļiem. Un Jēzus sevis veltīšana ir ļoti nopietna. Viņš vēlas sevi atdot sevi Tēvam, bet atdot arī sevi mums, jo dāvā mums dzīvību. Arī mums veltīt sevi Dievam nav nekas abstrakts. Tas ir pavisam konkrēti, mums ir jāpateicas Dievam par dzīvi tādu, kādu Viņš mums ir devis. Un šo sevis veltīšanu Dievam mēs izdzīvojam pavisam konkrēti – kalpojot mūsu līdzcilvēkiem. Tātad, lūgšana ved mūs pie šīs veltīšanās. Kungs, Tavās rokās es sevi ieliku. Tas liek mums pateikties Dievam par to, kas mēs esam. Un nevis tā vispārīgi pateikties, vai vispārīgā veidā, bet gan pateikties Dievam par to, ka Viņš mūs ir radījis par to, kādi mēs esam. Pateikties Dievam par to, kā Viņš mūs ir iecerējis. Es tiku iecerēts kādā vienā veidā, un cits – kādā citā veidā. Tātad, lūgšana ved mūs pie pateicības par to, kādi mēs esam. Tātad, mēs pateicamies nevis Dievam par to, kā mums nav, bet par to, kas mums ir dots. Jo bieži vien mēs raugāmies uz to kā mums nav, un aizmirstam to, kas mums ir. Tomēr lūgšana mums māca pateikties Dievam par to, kas mums jau ir. Un tas dos mums drosmi un paļāvību, ka no dzīves, kādu Dievs mums ir devis, mēs varam izveidot šedevru.

Apustuliskā nuncijs Mons. Luidži Bonacci

turpinājums sekos

Web master