SVĒTUMS ŠODIEN

(68)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Fides et Ratio

 

Pēc šādiem noteikumiem ir jāvadās arī patiesības meklējumiem, kuri attiecas uz pēdējām lietām. Ilgas pēc patiesības ir tik dziļi iesakņojušās cilvēka sirdī, ka atsacīšanās no tām viņam draud ar eksistenciālu krīzi. Pilnīgi pietiekoši ir pavērot ikdienas dzīvi, lai konstatētu, ka katrs no mums nemitīgi sev uzdod zināmus fundamentālus jautājumus un vismaz sirdī glabā atbildes uz tiem. Vēl bez tam mēs esam pārliecināti par šo atbilžu patiesīgumu, ko mums apstiprina arī novērojums, ka mūsu atbildes būtiski neatšķiras no citu atrastajām atbildēm. Protams, ka ne visām iepazītajām patiesībām ir vienāda vērtība. Tomēr iegūto rezultātu kopums apstiprina to, ka cilvēks pamatā ir spējīgs nonākt līdz patiesībai.

 

Tagad mēs īsumā varētu apskatīt tuvāk šīs dažādas patiesības formas. Skaitliski lielāks ir to patiesību daudzums, kuras balstās uz neapstiprināti iegūtiem pierādījumiem un kuras var eksperimentāli pamatot. Tās ir patiesības, ar kurām sastopamies ikdienas dzīvē un zinātnisko pētījumu jomā. Citā līmenī atrodas filozofiskās patiesības, pie kurām cilvēks nonāk pateicoties spekulatīvajām spējām. Visbeidzot pastāv arī reliģiskās patiesības, kura saknes zināmā mērā sniedzas arī filozofijā. Šīs patiesības ir iekļautas atbildēs, kuras dažādas reliģiskās tradīcijas sniedz fundamentāliem jautājumiem.

 

Attiecībā par filozofiskajām patiesībām būtu jāpaskaidro, ka tās ir atrodamas ne tikai profesionālu filozofu doktrīnās, kuras, starp citu, bieži izrādās īslaicīgas. Kā jau teicu, katrs cilvēks zināmā mērā ir filozofs, kuram ir savas filozofiskās koncepcijas, pēc kurām viņš dzīvē vadās. Tādā vai citādā veidā cilvēks attīsta savu pasaules uzskatu un sniedz sev atbildes uz jautājumu par paša dzīves jēgu: šai gaismā viņš izskaidro personīgi piedzīvoto un virza savu rīcību. Tieši šai vietā mums ir jāuzdod jautājums par saikni starp filozofiski-reliģiskām patiesībām un Jēzū Kristū atklāto patiesību. pirms mēs uz to atbildēsim, būtu ieteicams pārdomāt vēl kādu parādību, uz kuru norāda filozofija.

Svētīgais Jānis Pāvils II

 

ĞIMENES GARĪGUMS

LAULĪBAS DINAMIKAS PAMATĀ

(Turpinājums no iepriekšējā numura )

 

Pāvests Benedikts XVI deva domu par tādu dialogu žurnālistiem lidojuma laikā no Romas uz Portugāliju: „Šajos dialektikas laikmetos strap sekularismu un ticību vienmēr bija tādi individuālisti, kas varēja uzbūvēt tiltus un vadīt dialogu, bet diemžēl prevalējošā tendence bija opozīcija un abpusēja nepieņemšana. Mūsdienas mēs redzam, ka tā paša dialektika dod iespēju un mums ir jāattīsta sintēzi un dziļo dialogu. Multikulturālā situācijā, kurā mēs tagad esam, mēs redzam, ja eiropiešu kultūra būtu tikai racionālistiskā, tai būtu nepieciešams transcendējoša reliģiska dimensija un tā nevarētu būt iekļauta dialogā ar citām dižām humānistiskām kultūrām, kuras šī dimense pastāv - kura ir cilvēka dimensija kā tāda. Tādā veidā ir kļūda domāt, ka eksistē tīra antivēsturiska racionālā domāšana, kas pastāv pati par sevi; mēs uzskatam vairāk un vairāk, ka tas iespaido cilvēku tikai daļēji un izpauž tikai vienu vēsturisku situāciju, bet nav racionālā domāšana ka tāda. Racionālā domāšana ka tāda ir atklāta transcendencei un ir pirmā iepazīšanas starp transcendentu realitāti un ticību, bet racionālā domāšana cilvēkam ir jāatrod pašam. Tāpēc es domāju, ka tiešs Eiropas uzdevums un misija ir dialoga veidošana, lai integrētu ticību un mūsdienu racionālismu vienā antropoloģiskā vīzijā, kas attiecas cilvēka esamībai kā veselumam un tādā veidā dara cilvēku kultūras par komunikablām.”

 

Katra vīzija, izvēle vai rīcība attiecībā pret laulību un ģimeni ņem savu pirmsākumu domās vai ticībā. Tā kā doma ir inkarnēta ar daļējo kulturālo kontekstu, es uzskatu par svarīgu visiem tiem, kas grib pasargāt laulības un ģimenes nopietni vērsties „izglītības nepieciešamībai.”

 

Bīskaps Mario Grek (Mario Grech)

 

(turpinājums sekos)

 

Mēs Tevi baudām, ak, dzīvā Maize un ceram atkal Tevi uzturā lietot . Mēs Tevi dzeram, ak, Pirmavots un padzērušies, ilgojamies paēst no Tevis.

Sv. Bernards

 

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

“Jauni priesteri jauniem cilvēkiem”

 

Priesteru brālības (Fraternita’ Sacerdotali)

Šīs brālības varētu raksturot šajos dažos vārdos: „Tās ir brālīgas priesteru apvienības, kuras brīvprātīgi un bez kādiem noteiktiem pienākumiem cenšas ar draudzīgu kontaktu un mierpilnu sarunu starpniecību pārrunāt garīgus un apustuliskus ar priesterību saistītus jautājumus, ja nepieciešams, arī materiāli palīdzot viens otram, šiem mērķiem izmantojot „Pro Sanctitate” piedāvāto palīdzību”.

 

Tādējādi priesteru brālības

vēlas atbildēt uz Vatikāna II Koncila vēlmi:

„Panākt, lai priesteri varētu savstarpēji palīdzēt vienmēr būt aktīviem garīgajā un intelektuālajā dzīvē, varētu daudz efektīvāk sadarboties kalpošanā un pēc iespējas neiestigtu vientulībā, iedrošinot viņus savā starpā veidot kopienas dzīvi  vai arī iesaistīties kopienā, kurā katrā ir cita attieksme pret personiskajām un pastorālajām vajadzībām. Tas nozīmē, ka tā var būt dzīve kopienā vai arī tikai kopīgas maltītes, vai arī vismaz periodiskas tikšanās” (Presbyterorum Ordinis, n.8).

 

vēlas aktualizēt to, kas tika piedāvāts enciklikā „Sacerdotalis Coelibatus”:

„Nekad nebūs pietiekami priesteriem stāstīt par to, cik labi ir bieži tikties, lai dalītos ar idejām, padomiem un ar pieredzi” (n.80)

 

vēlas starp priesteriem veicināt savstarpēju palīdzību:

intelektuālā jomā, kas veidojas, daloties pārdomās un brālīgās diskusijās, vēlams, par garīgām un kalpošanas tēmām;

psiholoģiskā jomā, kas veidojas draudzīgu savstarpējo attiecību rezultātā un saspringuma mazināšanās rezultātā, kas ir raksturīgs draudzīgai gaisotnei;

apustuliskā jomā, ar cēlsirdīgu un nemitīgu gatavību savu iespēju robežas vienmēr būt līdzās un palīdzēt;

materiālā jomā, esot klāt slimību un grūtību brīžos, vai arī norādot „Pro Sanctitate” vadībai situācijas, kurās ir nepieciešama īpaša palīdzība.

 

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

 

LAJU GARĪGUMS

 

 

Meditācija. Kustības “Pro Sanctitate” rekolekcijā

 

Turpinājums no iepriekšējā numura

 

Bet vienlaicīgi lūgšana mums arī iemāca, līdzīgi Jēzum, dot sevi citiem cilvēkiem. Lūgšana nekad nav šāda iekšēja grozīšanās ap sevi, domājot vienīgi par mūsu privātajām lietām, bet tā liek mums arī ielikt to cilvēku rokās, kuriem ir kāda vajadzība. Tātad, mūsu brāļiem un māsām, ko sastopam. It īpaši tie, kuri cieš vairāk, vai kuriem ir īpašas grūtības dzīvē. Un tas ir ierasts un drošs lūgšanas auglis. Pateikties Dievam par dzīvības dāvanu, kāda man tā ir dota. Un tad dzīvot šo dzīvi kā dāvanu. Dāvanu, ko mēs pasniedzam citiem. Un tas ir arī lūgšanas gars, ko mums ir jāmēģina atjaunot ik dienas. Iemācīties katru dienu.  Jo lūgšanas mākslu nekad nav iespējams pabeigt. Lūgšana ir kā okeāns. Es esmu jums sniedzis divus, trīs pilienus, kas, iespējams, palīdzēs mūsu katra lūgšanām, mūsu pārdomām.

 

Es varu jautāt sev, vai es esmu spējīgs iziet pats no sevis, lai apbrīnotu esamības skaistumu? Vai es esmu spējīgs atbrīvot Garu sevī, lai Tas lūdzas? Vai lūgšana ir paļāvības pilns, personisks dialogs ar Dievu kā Tēvu? Vai lūgties nozīmē vienmēr ļaut Jēzum dzīvot manī? Tāpat ir svarīgi saprast šo saikni starp lūgšanu un dzīvi. Tāpat, dzīvot nozīmē arī izdzīvot Dieva vārdu un pildīt Dieva gribu. Un tad arī saprast lūgšanas galamērķi, kas ir sevis ielikšana Dieva un līdzcilvēku rokās. Āmen.

Apustuliskā nuncijs Mons. Luidži Bonacci

 

(turpinājums sekos)

 

Lai sit mani krusta, lai mani vaja, bet es nekad neatteiksos no savas parliecibas, no savas religijas,

no savas ticibas.

Vladislavs Litaunieks


Web master