SVĒTUMS ŠODIEN

(69)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Fides et Ratio

 

Cilvēks nav radīts vientulībai, Viņš dzimst un pieaug ģimenē, lai vēlāk caur savu darbu iekļautos sabiedrības dzīvē. Jau kopš dzimšanas cilvēks līdz ar to ir saistīts ar dažādām tradīcijām, pārņemot no tām ne tikai valodu un kultūras devumu, bet arī neskaitāmās patiesības, kurām it kā instinktīvi tic. Personības pieaugšanas un nobriešanas procesā šīs patiesības var tikt apšaubītas un pakļautas kritiskam vērtējumam, kas ir domāšanas aktivitātes īpašā forma. Kad šis process beidzas, var notikt arī tā, ka cilvēks vēlreiz pieņem šīs pašas patiesības, tikai nu jau balstoties uz paša pieredzi vai uz izvērtēšanu, kuru ir veicis. Tomēr neskatoties uz to, vēl joprojām cilvēka dzīvē vairāk ir patiesību, kurām vienkārši tic, nekā t, kuras ir pieņemtas pašam personīgi tās verificējot. Kurš gan būtu spējīgs kritiski izvērtēt neskaitāmos zinātnisko pētījumu rezultātus, uz kuriem balstīta ir mūsdienu dzīve? Kurš gan pats uz savu roku varētu kontrolēt informāciju plūsmu, kura ik dienas pienāk no visām pasaules daļām un kura pārsvarā tiek pieņemta kā patiesa? Kurš gan visbeidzot vēlreiz varētu noiet pieredzes un pārdomu ceļus, kuros cilvēce ir sakrājusi gudrības un reliģiozitātes dārgumus? Cilvēks, patiesību meklējošā būtne, it līdz ar to arī būtne, kuras dzīve balstās uz ticību.

 

Ticot, cilvēks uzticas citu iegūtajām zināšanām. Šī uzticēšanās ir saistīta ar spriedzi, kura norāda uz divām lietām: no vienas puses liekas, ka zināšanas, kuras balstās uz ticību, ir nepilnīgs zināšanas veids, kuru pakāpeniski ir jāuzlabo, personīgi iegūstot pierādījumus zināšanu apstiprināšanai; no otras puses, ticība, salīdzinot ar parastu pazīšanu, balstītu uz acīmredzamiem pierādījumiem, bieži liekas cilvēciski bagātāka, jo ir saistīta ar starppersonu attiecībām un iesaista ne tikai personīgās iepazīšanas spējas, bet arī dziļāk iesakņojušos spēju uzticēties citiem cilvēkiem un veidot ar viņiem ilgstošas un tuvas attiecības.

 

Svētīgais Jānis Pāvils II

 

ĞIMENES GARĪGUMS

Ğimene, mīlestības kopība”

“Mūsdienu vienveidotajam un depersonalizētajam cilvēkam ir svarīgi atrast kādu, kas spētu viņu mīlēt un kam piemistu patīkamā sajūta tikt mīlētam. No tā izriet, ka katram cilvēkam ir nepieciešams kāds cits un ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi brāļi.

Te mēs saskatām ģimenes kā brālības centra vienīgo funkciju. To veido savstarpēji mīloši brāļi, kuru mīlestība sasniedz katru, kas nonāk saskarsmē ar viņiem.” (..)

“Tomēr jābūt uzmanīgiem, lai nemainītu šādas brālības vērtību un nozīmi. Mīlestība nozīmē ne tikai saņemt, bet arī dot, un tā neaprobežojas ar psiholoģisko (sirsnīgumu) vai fizisko (maizes gabalu) devumu, tā ir daudz sarežģītāka un delikātāka.

Tās ir humānās, morālās un garīgās vērtības, kuru kopšanai un attīstībai nepieciešama brālības vide.”

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

Marija, rīta zvaigzne, Debesu vārti!

Bezvainīgi ieņemta pasludina mūžīgas dienas ausmu un

vada  mūs ceļā, kas no šīs dienas vēl šķir.

Tādēļ liturģiskajā himnā

Sveika, Rīta zvaigzne ir maigi lūgšanas vārdi:

“Dari, lai, kopa ar tevi ticot Jēzum,

mēs ar tevi kopā reiz baudām Viņa klātbūtni”.

Svētīgais pāvesta Jānis XXIII

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

“Jauni priesteri jauniem cilvēkiem”

 

„Pro Sanctitate”  labprāt piedāvā savu palīdzību gan draudžu, gan dažādu ordeņu priesteriem, kuri savā starpā vēlas veidot kopienu. Organizācija tāpat nevar viņiem nepiedāvāt pierakstīties Priesteru Draugu asociācijā, kas ir „Pro Sanctitate” paspārnē. Šī organizācija rīkojas, jo apzinās kādu palīdzību var saņemt tie, kuri kopienā ir pierakstīti, kā arī tāpēc, lai aktualizētu Vatikāna II Koncila teikto:

 

„Ir jāatceras un arī jāiedrošina dažādas asociācijas, kuru statūtus atzīst Baznīca un kuras, pateicoties Baznīcas atzītajam dzīvesveidam un sniegtajai palīdzībai, aicina priesterus uz svētumu viņu darbā, un tādā veidā strādā visu priesteru kalpošanas labā” (Presbyterorum Ordinis).

 

Uz to atsaucas arī „Sacerdotalis Coelibatus” 80. punkts, proti: „Lai ir nevainojama garīgā vienotība starp priesteriem un intensīva lūgšana vienam par otru, lai ir draudzība un dažāda veida palīdzība. Nekad nebūs gana priesteriem runāt par savu dzīvi, kas virzīta uz garīgu kalpošanu, par nepieciešamību bieži tikties, lai ar brāļiem apmainītos ar idejām sakarā ar pamudinājumu iesaistīties asociācijās, kas tiem palīdz pilnveidoties priesterības svētumā”.

 

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

 

 

Ak Jēzu, pildīt Tēva gribu,

darīt visu Viņa dēļ – tā bija Tava barība,

tas, no kā Tu dzīvoji.

Lai tā ir arī mūsu barība un mūsu dzīve –

visu un vienmēr darīt Tevis dēļ, smelt tajā dzīvību.

Lai domājam par Tavu gribu un Tavu slavām

par to, ka Tavu gribu meklēt un ka piepildīt.

Vienmēr acu priekšā paturēt Tavu gribu un Tavu slavu.

Tā lai ir mana dzīve, mana dienišķā maize, mana barība!

Ik brīdi lai sekoju Tavam piemēram,

mans Kungs un  mans Dievs!

 

Svētīgais Šarls de Fuko

 

LAJU GARĪGUMS

Meditācija. Kustības “Pro Sanctitate” rekolekcijā

Turpinājums no iepriekšējā numura

Šo otro meditāciju, šīs kopīgās pārdomas es esmu iecerējis veltīt tieši kopīgai lūgšanai. Kristiešu kopienas lūgšanai.  Arī Jūs veidojat vienu kopienu. Un arī Jūs varat atrasties kādā situācijā, kur tieši kā kopiena varat atbildēt kopīgi kādam izaicinājumam. Un es kopā ar Jums gribu pārlasīt kādu fragmentu no Apustuļu darbiem, kurā varam redzam pirmo kristiešu kopienu, kas ir visu kopienu paraugs. Un varam arī pamanīt kā šī kopiena reaģē uz grūtībām ar kurām tā sastopas. Kā tā reaģē pielietojot tieši lūgšanu kā darbarīku. Un redzēsim kā tā lūdzas.  Un šis fragments runā par to kā Pēteris tiek arestēts kopā ar Jāni pēc tam, kad bija dziedinājis kādu paralizētu cilvēku. Tas ir Apustuļu darbu ceturtajā nodaļā. Pēteris un Jānis runā, sludina templī, un tiek apcietināti. Tad viņi tiek pratināti. Un Pēteris un Jānis sniedz savu liecību, un saka, ka šo paralizēto dziedināja Jēzus Kristus, kuru viņi bija piesituši krustā un nogalinājuši. Un Sinedrijs, augstā padome, viņus uzklausa un arī jautā: “Kas mums ar viņiem būtu jādara?” Tātad, nebija pietiekoši iemesla, lai apustuļus apcietinātu. Viņi tika atbrīvoti, bet viņiem tika piedraudēts vairs nesprediķot Jēzus vārdā. Un tad atbrīvoti Pēteris un Jānis atgriežas savā kopienā. Tagad ieklausīsimies šajā fragmentā:

“Atbrīvoti tie nāca pie savējiem un stāstīja, ko augstie priesteri un vecaji tiem bija sacījuši. To dzirdējuši, viņi vienprātīgi lūdza Dievu, sacīdami: "Kungs, Tu, kas esi radījis debesis un zemi un jūru un visu, kas tanī, kas ar Sava kalpa, mūsu tēva Dāvida, muti caur Svēto Garu esi sacījis: kāpēc tautas trako un ļaudis izdomā nelietības? Zemes ķēniņi sacēlušies un valdnieki apvienojušies pret To Kungu un Viņa Svaidīto. Jo patiesi Hērods un Poncijs Pilāts līdz ar pagāniem un Israēla ļaudīm šinī pilsētā apvienojušies pret Tavu svēto kalpu Jēzu, ko Tu esi svaidījis, lai darītu to, ko Tava roka un Tavs padoms iepriekš bija nolēmis, ka tam bija jānotiek. Tad nu, Kungs, skaties uz viņu draudiem un dod Saviem kalpiem drosmi runāt Tavu vārdu, Savu roku izstiepdams, ka notiek dziedināšanas un zīmes un brīnumi Tava svētā kalpa Jēzus Vārdā." Kad viņi beidza Dievu lūgt, vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie visi kļuva Svētā Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus. (Apustuļu darbi 4:23-31)

(turpinājums sekos)


Web master