SVĒTUMS ŠODIEN

(70)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Fides et Ratio

Ir jāpiebilst, ka attiecībās starp personām galvenais meklējumu objekts nav ne uz faktiem balstītas, ne arī filozofiskas patiesības. Drīzāk tiek meklēta patiesība par pašu personu: tātad tas, kas ir šī persona un ko tā par sevi atklāj. Cilvēks taču pilnīgojas ne tikai iegūstot abstraktas zināšanas par patiesību, bet arī dzīvās attiecībās ar otru cilvēku, kura izpaužas caur sevis dāvināšanu un caur uzticību. Uzticībā, kura cilvēku padara spējīgu dot sevi kā dāvanu, cilvēks rod stabilitātes un drošības pilnību. Uz ticību balstīta pazīšana, kuras pamatā ir uzticēšanās starp personām, vienlaicīgi ir attiecībās arī ar patiesību: ticot, cilvēks uzticas patiesībai, kuru viņam parāda otra persona.

Cik daudz piemēru šeit būtu iespējams minēt, lai to atainotu! Tomēr vispirms man prātā nāk mocekļa liecība. Moceklis, proti, ir visautentiskākais patiesības par dzīvi liecinieks. Viņš zina, ka pateicoties tam, ka ir saticis savā dzīvē Jēzu Kristu, viņš ir atklājis patiesību par savu dzīvi un ir ieguvis drošību, kuru neviens un nekas nespēj atņemt. Ne ciešanas, ne vardarbīga nāve nepiespiedīs mocekli atteikties no patiesības, kuru ir atklājis sastopot Kristu. Lūk, kādēļ līdz pat mūsu dienām mocekļu liecība nepārstāj fascinēt, rod cilvēku atzinību, piesaista uzmanību un mudina sekot tās piemēram. Iemesls, kura dēļ mēs uzticamies viņu teiktajam, ir acīmredzama liecība mīlestībai, kurai nav vajadzīga pamatīga pierādīšana, lai mūs pārliecinātu, jo tā katrā cilvēkā uzrunā to, ko viņš sirds dziļumos jau atzīst par patiesību un ko viņš ilgi ir meklējis. Moceklis atmodina mūsu iekšienē dziļu uzticēšanos, jo izsaka vārdos to, ko mēs vēl tikai nojaušam, un atklāti runā par to, ko arī mēs gribētu mācēt izteikt vārdos.

Svētīgais Jānis Pāvils II

ĞIMENES GARĪGUMS

Septiņi paradumi laimīgai laulībai

1. Dot prieku savam līgavainim / līgavai

2. Uzturēt priecīgus Mīlestības un draudzības rituālus un tradīcijas

3. Runāt vienam ar otru godīgi

4. Būt izveicīgiem grūtos jautājumos un gudriem komunikācijā

5. Vienmēr piedot un paļauties vienam uz otru

6. Ļaujiet, lai savstarpējā dzīvē iedvesmojoties, būtu kopējs redzējums

7. Sekot līdzi savstarpējai lūgšanai

No Svētās Žannas Berettas Mollas rakstiem

Mīlēt, tas nozīmē vēlēties pilnīgot sevi, pilnīgot cilvēku, kuru mīlu, pārvarēt savu egoismu, sevi ziedot... Mīlestībai ir jābūt pilnīgai, pilnai, Dieva likumu regulētai un jāiesniedzas Debesīs. (..) Visi pasaulē zināmā veidā strādājam kalpojot cilvēkiem. Mēs (mediķi) strādājam tieši ar cilvēku. Mūsu zinātnes un darba objekts ir cilvēks, kas mūsu priekšā pats stāsta par sevi un mums prasa: «Palīdzi man!». Viņš no mums vēlas savas eksistences pilnību.

“Neizbēgami rodas jautājums,

kas būtu noticis, ja Marija un Jāzeps

būtu klauvējuši pie manām durvīm.

Vai viņiem būtu vieta?”

Pāvests Benedikts XVI

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

“Jauni priesteri jauniem cilvēkiem”

Biedri (Sodales)

Nevaram izslēgt iespējamību, ka kāds sekulārais priesteris vēlas sevi ziedot šādā svētuma un iekšējās dzīves kalpošanā. Priesteru institūts „Apustuliskie biedri (Apostolici Sodales)”ir izveidots, lai izpildītu šādu vēlmi, un tā mērķis ir atbalstīt un attīstīt „Pro Sanctitate” apustulātu un garu.

Šajā institūtā var piedalīties gan diecēžu, gan ārpus diecēzēm esoši priesteri. Atšķirība šajā gadījumā nav pienākumos, jo tie ir identiski, bet gan iespējās darboties. Ja diecēžu priesteri ir pilnībā atkarīgi no bīskapiem un tāpēc diecēzes darbā varēs īstenot viņiem doto kopienas garu, kā arī, ja tas iespējams, „Pro Sancitate” iniciatīvas, palīdzot cilvēku iekšējā dzīvē, tad ārpus diecēzēm esošie priesteri pilnībā nododas kalpošanai saviem brāļiem priesterībā, īpaši Sodales un organizācijai „Pro Sanctitate”, lai svētuma ideāls visiem kļūtu par sasniedzamu mērķi.

Lai vieglāk varētu izprast piederību šim sekulārajam institūtam, kas ir arī „Pro Sanctitate” organizācijas dvēsele, īsi ir jāiepazīst šī institūta būtība.

Tradicionālo jeb reliģiozo institūtu tiešais, ja ne vienmēr vienīgais mērķis, ir sevis paša svētdarīšana. Šajos institūtos salikto solījumu dziļākā nozīme ir palīdzēt institūta locekļiem vieglāk nokļūt līdz izvirzītajam mērķim.

Sekulārajā institūtā, vismaz tajā, par kuru patlaban tiek runāts, situācija ir pavisam citāda.

Priesteris zina, ka viņa svētuma galvenā nozīme ir meklējama priesterības būtībā, kas viņam liek līdzināties Kristum, Dieva Svētajam. Viņš ir ticis ordinēts dvēseļu labā, kuru labā viņam jāatdod viss. Svētais Pāvils teica: „Jūsu dvēseļu labā es visu atdošu, pat pats sevi” (2.Kor.12,15).

Priestera galvenais uzdevums ir censties dzīvot bez dažādiem nevajadzīgiem un postošiem ierobežojumiem sevis atdošanai dvēseļu labā. Tajā pašā laikā viņš ir tāda pati cilvēciska būtne kā jebkurš cilvēks, tāpēc savā ceļā sastaps šķēršļus, kas viņu centīsies novērst no šā ceļa vai vismaz kavēt viņa darbu šai ceļā. Vientulības sajūta, nereti arī apkārtējās vides neizprašana, uztraukums par rītdienu, nepieciešamās palīdzības trūkums, kura varētu stimulēt viņa apustulisko kvēli, monotona un šķietami nemainīga dzīve, ja to neatdzīvina augstāki ideāli, ne vienmēr pozitīvs citu priesterības brāļu piemērs, dabiska tieksme pēc daudz ērtākiem un vieglākiem apstākļiem, kārdinājums bēgt mazāk atbildīgās, kā arī mazāk svētās lietās, iespējamā dažādu jūtu spriedze, kuras ir vēl kaitīgākas, ja nāk no labiem cilvēkiem, kuri varētu šķist nekaitīga sarežģīto situāciju kompensācija – šīs un citas grūtības sarežģī priestera, kurš nepieder kādai kongregācijai, morālo situāciju

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

LAJU GARĪGUMS

Meditācija. Kustības “Pro Sanctitate” rekolekcijā

Turpinājums no iepriekšējā numura

Kāda ir šī problēma, ar kuru sastopas kopiena?

Tās nav vajāšanas. Apustuļiem netiek draudēts ar fizisku ļaunumu, ar fizisku izrēķināšanos. Bet viņiem tiek aizliegts izplatīt Evaņģēliju, sludināt vārdu. Viņi nedrīkst liecināt. Šai pirmajai kopienai, kurai ir uzticēta Labā Vēsts, rodas draudi sludināšanā. Ko tad kristiešu kopiena dara šīs problēmas priekšā? Tā lūdzas. Viņi visi cēla savu balsi uz Kungu sakot. Pirmā reakcija kristiešu kopienā sastopoties ar grūtībām ir lūgšana. Pieredze apvienoties kopā un kopā vērsties pie Kunga. Ir svarīgi grūtību priekšā nevis skatīties lejā, bet skatīties uz augšu. Ir svarīgi saprast, ka runa nav vienīgi par cilvēcisku vēsturi, bet par vēsturi, par notikumu, kurā Dievs ir klātesošs. Un lai saprastu kādēļ ir šīs grūtības, ko ir radījuši cilvēki, cilvēciski stāvokļi, man vispirms ir jāvēršas pie Dieva. Un saprast, ko Dievs ar šīm grūtībām man vēlas pateikt. Tātad, sastopoties ar grūtībām, ar ierobežojumiem, pirmie kristieši sanāk kopā un lūdzas.

Tas ir pilnīgi pretējs tam, ko ir darījuši divi Emausas mācekļi. Jo viņi bija noskumuši tādēļ, ka Kristus tika piesists Krustā, un tāpēc viņi gāja prom no Jeruzalemes pasakot: “Viss ir beidzies.” Savukārt pirmā kristiešu kopiena, kas jau bija saņēmusi Svēto Garu, grūtību priekšā nesaka, “viss ir galā,” bet gan saka, “viss tikai sākas.”

Tomēr man ir arī jāsaprot, ko Dievs ar šīm grūtībām man vēlas pateikt. Tātad, šajā kopīgā lūgšanā, ko tad šī kristiešu kopiena lūdz? Ļoti interesanti, jo pirmais lūgums ar kuru šī kopiena vēršas pie Dieva nav lai grūtības izbēgtos. Tas nav arī lūgums pēc aizstāvības. Bet pirmais lūgums ir, ka kopiena mēģina saprast. Varētu teikt, ka tā ir inteliģences, sapratnes lūgšana. Kopiena mēģina saprast to, kas notiek tieši ticības gaismā. Un tāpēc arī šī lūgšana: “Kungs, kas esi radījis debesis un zemi un jūru un visu, kas tanī, un kas esi darbojies vēsturē un caur Svēto Garu patiesi runāji šajā pilsētā.”

Apustuliskā nuncijs Mons. Luidži Bonacci

(turpinājums sekos)


Web master