SVĒTUMS ŠODIEN

(72)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Fides et Ratio

Pilnīgs un solidārs humānisms

 

1. Baznīca, svētceļojošā tauta, Kristus – „Lielā gana” (Ebr 13, 20) vadīta, virzās uz kristīgās ēras trešo tūkstošgadi: Viņš ir Svētās Durvis (sal. 10, 9), caur kurām izgājām 2000. gada Lielajā Jubilejā. Jēzus Kristus ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība (sal. 14, 6). Kontemplējot Kunga Vaigu, apstiprinām mūsu ticību un cerību uz Viņu, vienīgo vēstures Glābēju un galamērķi.

 

Baznīca turpina interpelēt visas tautas un nācijas, jo vienīgi Kristus vārdā cilvēkam ir dota pestīšana. Šī pestīšana, kuru Kungs Jēzus mums ir ieguvis par „dārgu maksu” (1Kor 6, 20; sal. 1Pēt 1, 18-19), īstenojas jaunajā dzīvē, kas sagaida taisnīgos pēc nāves, taču tā sniedz ieguldījumu arī šajā pasaulē ekonomikas un darba, tehnikas un komunikāciju, sabiedrības un politikas, starptautiskās kopienas un attiecību starp kultūrām un tautām jomā: „Jēzus ir nācis lai nestu pilnīgu pestīšanu, kas aptver it visu cilvēku un visus cilvēkus, tiem atverot dievišķās filiācijas (Dēla attiecību ar Tēvu) brīnišķīgos apvāršņus”.

No Baznīcas sociālās mācības kompendija

 

Kristietis ir tas, kuram ir jābūt drosmei nostāties pret valdošo uzskatu strāvojumu, kas sēj nāvi. Kristiešu līdzdalība pasaulē ir reāla. Viņi piedalās cīņā par taisnīgāku un brālīgāku sabiedrību, tas ir, par tādu sabiedrību, kas arvien lielākā mērā dzīvo saskaņā ar Evaņģēliju. Mums ir jānostiprina mūsu jauniešu imunitāte pret maldīgo ideju un duļķaino jaunā pagānisma straumi, kas ieplūst atsevišķās organizācijās, kas visu sabojā un saindē ar savu nepareizo dzīves ideālu, kas nomāc gara dzīvību un līdz ar to arī īsto cilvēku visā viņa būtībā. Vai uzvaru gūs patiesība vai meli, skaļas frāzes vai pazemīga rīcība? Ja neuzvarēsim, mēs, pieņemot rezultātu, tomēr paliksim nelokāmi garā. Mēs turpināsim lūgt. Kungs, Tavs prāts lai notiek!”

Karls Leisners

ĞIMENES GARĪGUMS

 

 

Turpinājums no iepriekšējā numura

 

Laulību attiecības ģimenē starp vīrieti un sievieti

pāvesta Jāņa Pāvila II rakstos.

 

 

Cilvēks radīts pēc Dieva attēla

 

„Šis princips, kas pasaulē ir ikvienas cilvēciskas būtnes, vīrieša un sievietes, pirmatnējais mantojums, kas saskaņā ar Jēzus Kristus atklāto vārdu ir cilvēciskās identitātes pirmais apliecinājums un par savu aicinājumu pārliecinātas personas, kas radīta pēc paša Dieva līdzības,  pirmavots.”

Dievs ir radījis vīrieti un sievieti, lai tie, esot veltīti viens otram, izdzīvotu šo dimensiju kā dāvanu, kas pārstāv vīrieša un sievietes subjektīvo dualitāti. Tā ir kopība, kas kā līdzdalība Dieva radīšanas darbā, izpaužas bērnu dzemdēšanā.

Attēls, kuru cilvēks nes iespiestu savā miesā, tas, ka viņš ir radīts kopībai, ir saistīts ar to, ka viņš pats ir radīts un turpinājas radīšanā. Tas, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības, pilnībā iesaista visu viņa personu, viņa aktīvo līdzdalību dievišķajā dzīvē, to, ka viņš ir nepārtraukti vērsts uz Viņu patiesībā un brīvībā.

Tas, ka viņi ir veltīti viens otram, rada pirmo personu kopību. No tā izriet, ka „cilvēks ir kļuvis Dieva „attēls un līdzība” ne tikai caur savu cilvēcību, bet arī caur personu kopību, kuru veido vīrietis un sieviete jau no paša sākuma.”

 

m. Angela Anna TOZZI, scic

 

(turpinājums sekos)

 

“Vislielākais mīlestības darbs ir tieši evaņģelizācija jeb "Vārda kalpošana". Nav nevienas svētīgākas un, tātad, izcilākas žēlsirdības darbības sava tuvākā labā kā Dieva Vārda maizes laušana, Evaņģēlija Labās Vēsts atklāšana, ievadīšana attiecībās ar Dievu: evaņģelizācija veicina cilvēka personas izaugsmi viscēlākā un vispilnīgākā veidā.”

 

Pāvests Benedikts XVI

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

“Jauni priesteri jauniem cilvēkiem”

 

Pārdrošā veidā gandrīz varētu teikt, ka, ja tradicionālie solījumi tiek doti Kungam, tad šie, kas tiek doti institūtā, tiek doti apustulātam, saglabājot solījumu būtiskākās attiecības, tas ir, reliģiskās vērtības, attiecībā uz Kungu.

Tā ir būtiskākā atšķirība starp reliģiskajiem un sekulārajiem institūtiem.

Taču šai situācijā spontāni rodas jautājums – bet vai nav nepieciešams īpašs aicinājums, lai tādā institūtā iesaistītos un uzņemtos juridiskas saistības?

Jāatbild divējādi: diecēzes priesteriem tas nav atsevišķa aicinājuma, bet ārpus diecēzes priesteriem ir.

Diecēzes Sodales netiek noteikti īpaši uzdevumi, kas viņiem liktu darīt daudz vairāk nekā parastam priesterim pienākas, ja viņš vēlas arvien pilnveidoties. Tas nozīmē, ka arī reliģisku motīvu dēļ šajā gadījumā tiek uzsvērts tas, kas ir raksturīgs priesterībai. Tas nozīmē, ka ikviens priesteris, ja to vēlas un tiek pieņemts, var iesaistīties tādā sekulārā institūtā kā diecēzes biedrs (Sodalis).

Saruna ir pavisam cita, ja pievēršamies tiem Sodales, kuri nav diecēzes priesteri. Ja viņi juridiski paliek (sekulārie) priesteri, tomēr praktiski viņi tomēr ir it kā ārpus savas diecēzes, pieņemot tās sekas, kas izriet no gatavības vienmēr būt pieejamam un pieņemot to, ka, iespējams, būs jādzīvo kopienā, kā arī ka daudz nopietnākā veidā būs jāpieņem personiskā nabadzība.

Noslēgumā jāsaka, ka, lai kļūtu par diecēzes biedru (sodalis), pietiek ar patiesu vēlmi uz svētumu priesterībā un ar cēlsirdīgu rīcību, bet, lai iesaistītos institūtā, kas ir domāts ārpus diecēžu priesteriem, jābūt patiesam aicinājumam, kas dotu spēku nepieciešamības gadījumā būt pilnīgā institūta rīcībā un gatavam darīt to, kas nepieciešams.

 

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

 

 

 

“Labo mēs nevaram mainīt pret ļauno.”

Svētais Polikarps

LAJU GARĪGUMS

 

Meditācija. Kustības “Pro Sanctitate” rekolekcijā

 

Turpinājums no iepriekšējā numura

 

Arī tad, kad mēs saskaramies ar netaisnības, nabadzības, ar apspiešanu, ko sastopam mūsu pasaulē, kā šos notikumus mēs varam saprast? Mēs tos izprotam tad, ja mēs lūkojamies uz Kristu. Daudzreiz atrodoties kādās grūtības es apstājos, ja ir iespējams, es lūkojos uz Krustā sisto, vai domāju par viņu, un viņa priekšā jautāju: “Kas notiek?” Un bieži vien atbilde ir tāda, ka “tas, kas notika ar mani, notiek ar Tevi.” Es saprotu savas grūtības un savas dzīves notikumus lūkojoties Kristus dzīves notikumos. Mani notikumi, mana vēsture ir sadevusies roku rokā ar Jēzus vēsturi. Un Krusts, Krustā Sistais ir sava veida kopsavilkums visai Jēzus vēsturei. Un šī draudzes lūgšana ir tāda lūgšana, kurā mēs atceramies, ka visa vēsture ir Dieva rokās. Un arī tas, ka kristietis ir aicināts savā dzīvē atkārtot Jēzus dzīvi. Un kristietis saprot savu vēsturi tik lielā mērā, cik lielā mērā raugās Kristus dzīves vēsturē. Pēc tam, kad ir veikta šī lūgšana, izpratnes lūgšana, lai saprastu, kas notiek, tad nāk šis lūgums un viņi saka: “Un tagad, Kungs, pievērs skatienu viņu draudiem, un palīdzi saviem kalpiem sludināt vārdu ar visu spēku.” Tas ir interesanti, ja mēs raugāmies, kas ir tas, ko pirmie kristieši lūdz. Tie nelūdz būt atbrīvotiem no vajāšanas. Viņi nelūdz, lai grūtības un ļaunprātības uzreiz pazūd. Viņi lūdz ar mieru, ar dedzību sludināt tālāk Vārdu.

Apustuliskā nuncijs Mons. Luidži Bonacci

 

(turpinājums sekos)


Web master