SVĒTUMS ŠODIEN

(73)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Pilnīgs un solidārs humānisms

 

Šajā trešās tūkstošgades rītausmā Baznīca nepagurst sludināt Evaņģēliju, kas dāvā glābšanu un patiesu brīvību arī laicīgajās lietās, atgādinot slaveno padomu, ar kuru svētais Pāvils vērsās pie mācekļa Timoteja: „Pasludini Dieva vārdu, uzstājies laikā, nelaikā, norāj, brīdini, paskubini ar visu pacietību un mācību. Jo nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez, un novērsīs ausis no patiesības, bet piegriezīsies pasakām. Bet tu paliec skaidrā prātā visās lietās, paciet ļaunumu, dari evaņģēlista darbu, izpildi savu kalpošanu līdz galam”. (2Tim 4, 2-5)

 

Baznīca saviem ceļabiedriem, mūsdienu vīriešiem un sievietēm, dāvā arī savu sociālo mācību. Kad Baznīca „izpildot savu Evaņģēlija sludināšanas misiju, Kristus vārdā liecina cilvēkam par viņa personas cieņu un viņa aicinājumu dzīvot personu kopībā, tā tam māca taisnības un miera prasības saskaņā ar dievišķo gudrību”. Šī mācība pastāv dziļā vienotībā, kas izriet no ticības uz pilnīgu pestīšanu, no cerības uz pilnu taisnīgumu, no mīlestības, kas patiesi dara visus cilvēkus par brāļiem un māsām Kristū. Tā ir Dieva mīlestības izpausme uz pasauli, kuru Viņš ir tik ļoti mīlējis, ka „devis savu vienpiedzimušo Dēlu” ( 3, 16). Jaunais mīlestības likums nepazīst ierobežojumus un apskauj visu cilvēci, lai Kristus pestīšanas vēsts izplatītos „līdz pašam pasaules galam” (Apd 1, 8).

 

No Baznīcas sociālās mācības kompendija

 

ĞIMENES GARĪGUMS

 

Turpinājums no iepriekšējā numura

 

Laulību attiecības ģimenē starp vīrieti un sievieti

pāvesta Jāņa Pāvila II rakstos

 

 

Laulāto mīlestība

 

Jānis Pāvils II apstiprina, ka vīrietis un sieviete no pašiem pirmsākumiem ir aicināti uz „communio personarum”. Šīs laulības saites nav sasniedzamas jebkura veida attiecībās starp vīrieti un sievieti. Nepieciešams, lai tie brīvprātīgi savienotos laulībā, kas aizved tos atpakaļ pie sākotnējās ieceres, saskaņā ar kuru – mīlestībā, apbrīnā un priekā par kādu, kas tev līdzīgs (Gen. 2:23), – viņi savstarpēji dāvā un pieņem viens otru uz mūžīgiem laikiem.

 

Šis sākotnējais vīrieša un sievietes raksturojums būt par „dāvanu” vienam priekš otra, ir visaugstākā Dieva mīlestības izpausme. Šāda veida attiecības īstenojas laulības sakramentā, kas ietver „laulības mīlestības saistības saskaņā ar apzinātu un brīvu izvēli, ar kuru vīrietis un sieviete pieņem intīmu dzīves un mīlestības savienību, kādu pats Dievs gribējis.”

Tādējādi tas, kas raksturo laulības savienību, ir laulāto mīlestība, kas ir „uzticīgas un ekskluzīvas mīlestības veids, kas vieno laulātos, saskaņā ar viņu “Dieva attēla patiesa būtību”.

 

m. Angela Anna TOZZI, scic

(turpinājums sekos)

 

 

“Svēta Jāzepa klusums liecina par viņa sirdī valdošo ticības pilnību,

kas vada katru viņa domu un darbu.

Tas ir klusums, kuram pateicoties Jāzeps vienotībā ar Mariju

paliek uzticīgs Svētajos Rakstos iepazītajam Dieva Vārdam,

nemitīgi konfrontējot to ar Jēzus dzīves notikumiem.”

 

Emeritētais pāvests Benedikts XVI

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

“Jauni priesteri jauniem cilvēkiem”

 

Šai gadījumā šķiet, ka ir jāatrisina divi galvenie iebildumi, kurus parasti izsaka jo īpaši atsevišķi bīskapi attiecībā uz sekulārajiem institūtiem.

Dažreiz pašu sāpīgās pieredzes dēļ viņiem ir bail, ka diecēzes klēra dalība neatkarīgās institūcijās, kuras pieder kādai autoritātei, kas neietilpst diecēzē, var radīt ne tikai duālismu un, iespējams, interešu konfliktu, bet var sašķelt klēru pretējās frontēs.

Būtu neapdomīgi vēlēties apiet grūtības, norādot, ka tie ir tikai šķietami iebildumi, nevis no reālās dzīves izrietoši. Iebildumi var patiesi rasties un briesmas nav tikai utopiskas. Taču, ja katras grūtības apturētu labā ceļu, tad mums būtu jāsamierinās ar neuzveicamu ļaunā ceļu. Pieņemt to, ka ir lietas, kuras mums var traucēt sastrādāties vai vismaz mierīgi dzīvot līdzās, nenozīmē atteikties no iespējas tās risināt.

Kādā veidā institūts „ Apostolici Sodales” cenšas novērst šīs briesmas?

Ir svarīgi apliecināt, ka kompetenču konflikta risks mūsu institūtā nepastāv. Patiesībā diecēzes Sodales dod paklausības solījumu, kas, pirmkārt, ir vērsts bīskapa labā un, otrkārt, arī institūta priekšnieku  labā.

Var notikt arī tā, ka praktisku iemeslu dēļ šai kopienā esošs priesteris neuzskata par vajadzīgu atklāt savam vadītājam specifiskos pienākumus, kurus viņš ir uzņēmies. Tomēr pakļautība katrai citai bīskapa gribas izpausmei ir pamatprincips, kas kopienas pārstāvim ir jāciena savā būtībā.

Ņemot vērā institūta mērķus, tāpat nav iespējams, ka institūtā pastāvētu pretējas pavēles, jo vienmēr bīskapa autoritātei ir priekšroka.

Viss iepriekš sacītais attiecas tikai uz diecēzes priesteriem Sodales, jo par šo problēmu nevar runāt attiecībā uz tiem priesteriem Sodales, kuri nav diecēzes priesteri, jo viņi ir tikai un vienīgi institūta locekļi. Viņi, ja arī juridiski paliek priesteri, tad tomēr nav vairs atkarīgi no saviem bīskapiem, bet gan pieder apvienībai „Apostolici Sodales”, lai īstenotu „Pro Sanctitate” apustulātu.

 

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

LAJU GARĪGUMS

 

Meditācija. Kustības “Pro Sanctitate” rekolekcijā

 

Turpinājums no iepriekšējā numura

 

Tikko dzirdētajam Dieva vārdam varam dot virsrakstu - “Dieva ceļ un ir Dieva nams.” Dievs ir tas, kurš nāk mājot mūsu mājās. Dievs top cilvēks un ienāk mūsu vēsturē un mūsu mājoklī. Bet Viņš ienāk šajā vēsturē un šajā namā, lai pats kļūtu par mūsu namu. Ziemassvētkos Dievs caur Jēzu piepilda to apsolījumu, ko Viņš ir devis Dāvidam. Pirmajā lasījumā dzirdējām šo Dieva apsolījumu, šo nodomu, kad Dāvids gribēja uzcelt namu Kungam. Un Kungs viņam saka: “Es būšu tas, kurš uzcelšu namu Tev”. Un šis mājoklis nebūs materiāls, bet gan nodrošina Dāvidam pēctecību, kas ilgs mūžīgi. Tā kā karalis tika uzskatīts kā redzama Dieva klātbūtne tautas vidū, Kungs apsola, ka caur pēctečiem pats cels namu karalim, un viņa tautai. Un šī pēctecība realizējās pārspējot visus mūsu nodomus. Tā realizējās Jēzū. Un vēstulē Romiešiem Pāvils runā par Jēzu kā par To, kurā piepildās visi Dieva nodomi. Un Evaņģēlijā Marija, caur savu “jā” vārdu, dara iespējamu, lai Dieva plāns realizējas. Mums ir grūti iedomāties, ka Marija varēja teikt “nē”, bet kā ikviena brīva radība arī Marija varēja teikt “nē”. Viņa varēja teikt, ka “tas ir par daudz – kļūt par Dieva māti, es esmu par mazu un nespējīgu”. Jau ir bijusi kāda sieviete, kas ir teikusi “nē” Dievam. Savukārt Marija saka “jā”, un šādi Dieva plāns kļūst iespējams. Skaidrs, ka vēsture ir Dieva rokās, bet tikpat ir arī skaidrs, ka Dievs ieliek šo vēsturi  mūsu rokās, un mēs varam teikt “jā” vai “nē”.

Apustuliskā nuncijs Mons. Luidži Bonacci

(turpinājums sekos)


Web master