SVĒTUMS ŠODIEN

(74)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Pilnīgs un solidārs humānisms

 

Cilvēks, atklādams, ka ir Dieva mīlēts, apzinās savu transcendento cieņu, mācās neapmierināties tikai ar sevi, bet satikt arī citus ar aizvien patiesāku cilvēcisko attiecību saikni. Dieva mīlestībā atjaunoti cilvēki, ir spējīgi mainīt likumus un attiecību kvalitāti kā arī sociālās struktūras. Tie ir cilvēki, kas spējīgi nest mieru tur kur ir konflikti, veidot un saglabāt brālīgās attiecības tur kur ir naids, meklēt taisnīgumu tur kur valda cilvēku izmantošana. Vienīgi mīlestība ir spējīga radikāli mainīt attiecības cilvēku starpā. Ikviens labas gribas cilvēks, kas iekļauts šādā perspektīvā, var nojaust taisnīguma un cilvēciskās izaugsmes patiesajā un labajā plašos apvāršņus.

No Baznīcas sociālās mācības kompendija

  

Remdenie kristieši ir tie,

kuri Baznīcu vēlas veidot pēc sava mēra,

taču tā vairs nav Kristus Baznīca. (..)

Šādi kristieši, nenostiprina sevi Baznīcā,

viņi nestaigā Dieva klātbūtnē,

nerod Svētā Gara mierinājumu,

un nerūpējas par Baznīcas izaugsmi.

Pāvests Francisks

ĞIMENES GARĪGUMS

 

Turpinājums no iepriekšējā numura

Laulību attiecības ģimenē starp vīrieti un sievieti

pāvesta Jāņa Pāvila II rakstos

 

Tas nozime saprast, vai šī mīlestība, ko Dievs ir ierakstījis cilvēka sirdī, ir tīri cilvēciska izpausme, vai arī kaut kas pārdabisks, kam cilvēks ir kļuvis par līdzdalībnieku. Galu galā vēlamies noskaidrot, vai cilvēks ir savas mīlestības “saimnieks”, vai arī tā ir “dāvana”, kas jāsargā, jāpilnveido un jāizpauž.

Jānis Pāvils II apstiprina, ka, izteikta tās pilnībā un ekskluzivitātē, laulāto mīlestība tās redzamākajā un tūlītējā aspektā ir zīme attiecību autentiskumam starp vīrieti un sievieti, kas pilnīgi un galīgi sevi dāvā viens otram, tā ir mīlestība, kas dara dzīvu un veido visu ģimeni.

 

m. Angela Anna TOZZI, scic

 

(turpinājums sekos)

  

Redzam, ka Baznīca iesākās Tēva sirdī. Viņam pieder šī ideja – mīlestības ideja. Tēvs iesāka mīlestības vēsturi, kas turpinās cauri gadsimtiem un vēl nav beigusies.

Mēs, Baznīcas locekļi, esam šīs mīlestības vēstures vidū.

Ikviens no mums ir mazs riņķītis lielās mīlestības ķēdē.

Ja mēs to nesaprotam, tad mēs neko nesaprotam,

kas patiesībā ir Baznīca.

 

Pāvests Francisks

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

 

Jauni priesteri jauniem cilvēkiem”

Vēl viens reāls sarežģījums, kas nav tikai iedoma, varētu rasties brīdī, kad kāds Sodales biedrs nav sapratis savu patieso misiju. Ja viņš sevi ir ziedojis iekšējās dzīves apustulātam, proti, mīlestībai uz Kristu, pilnveidojot to sevī un savos brāļos, tad kā lai viņš aizmirst, ka to var sasniegt tikai un vienīgi sevī vairojot mīlestību, vienotību, paklausību un pazemību?

Pastāv divas iespējas: vai nu Sodales, kurš apzinās savu brīvprātīgi uzņemto aicinājumu, lai līdz galam sevi ziedotu apustuliskajā darbā, vai arī Sodales, kurš nav sapratis, kādai jābūt viņa īpašajai misijai. Pirmajā gadījumā viņš nevarēs darīt neko citu kā vien vienot ap Kristu un viņa redzamo pārstāvi virs zemes, bīskapu, savus brāļus priesterībā. Otrā gadījumā viņa radītais ļaunums nebūtu atkarīgs no piederības institūtam, bet gan no viņu raksturojošās ļaunās uzvedības, jo viņš nav labs Sodales.

Vai varam apgalvot, ka tāda viduvēja uzvedība rodas tādēļ, ka priesteris darbojas šai institūtā un ka viņš būtu labāks, ja nebūtu tajā ienācis?

Esmu pārliecināts, ka nevienam nebūs drosmes kaut ko tādu pateikt.

Līdz ar to neatliek nekas cits, kā sacīt, ka priesteru Institūts „Apostolici Sodales” varēs tikai palīdzēt saviem biedriem, dodot drošības sajūtu, nevis uztraukumu tiem bīskapiem, kuru pakļautība esošie priesteri ir nolēmuši sevi ziedot šai kustībai.

Īsi apkopojot iepriekš teikto par priesteriem, kuri kaut kādā veidā iesaistās organizācijā .

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

 

 

Ja atrodamies Dieva klātbūtnē,

mēs nedarām sliktu un

nepieņemam sliktus lēmums.

Pāvests Francisks

LAJU GARĪGUMS

 

Meditācija. Kustības “Pro Sanctitate” rekolekcijā

Turpinājums no iepriekšējā numura

 Dievs skaidri pasaka Dāvidam, ka Viņš būs Tas, kurš uzcels šo templi, mājokli. Šī mājokļa tēls ir ļoti svarīgs. Mēs nevaram dzīvot ārpus mājas. Un bēgļu vislielākā nelaime, tiem kuriem ir jāatstāj savu valsti, ir tas, ka tiem ir jāatstāj savu mājokli. Tātad, ja man nav mājas, tad es esmu nekas, man nav nekādas vērtības. Līdz ar to kļūst skaidra ikvienas ģimenes vēlme veidot savu mājokli. Un protams, ir skaidrs, ka mājas ir ne tikai vieta, bet arī notikums, ko visi ģimenes locekļi veido mīlestībā. Mājas vispirms ir mīlestība, kas pastāv cilvēku starpā. Bet šai mīlestībai ir kāda konkrēta vieta. Lūk šeit atklājas mājas nozīme. Mans tētis savā laikā uzcēla trīs mājas. Dažādu iemeslu dēļ. Un ik reizi viņš ar lielu dedzību pievērsās celtniecībai. Un es varu uzdot jautājumu – kādas ir manas mājas? Un kur ir manas mājas? Un to es uzdodu arī pats sev – kur ir manas mājas? Un es jums arī pateikšu savu atbildi un katram tad būs jāatbild arī pašam sev. Protams, manas mājas ir arī mana ģimene, ko es esmu atstājis Itālijā. Un mēs nekad līdz galam nespējam novērtēt šo dārgumu, kas ir ģimene. Bet vienlaicīgi manas mājas ir arī vieta Baznīcā, kur Dievs mani ir aicinājis strādāt.  Un šajā brīdī es jūtu, ka Lietuva, Latvija un Baltijas valstis ir manas mājas. Un kā priesteris, bīskaps, manas mājas ir šī kopība ar priesteriem un bīskapiem. Un es jūtos kā mājas, kad es satieku kādu bīskapu un mēs izdzīvojam šo kopības brīdi. Un es arī vēlētos, lai arī satiekot priesterus, es justos kā mājās, nevis darbā. Jo priesteriskā brālība ir šīs mājas, kurās mājo priesteri. Es atceros kādu brazīliešu priesteri, kurš bija iemīlējies kādā meitenē. Un viņš sāka veidot ap šo meiteni “savu māju”. Un viņš bija aizgājis pie bīskapa pateikt šo savu lēmumu. Un bīskaps viņu ir uzņēmis un viņu uzklausījis. Un ļāvis viņam izjust arī savu brālīgumu un savu tēvišķību. Un tad, kad viņš bija izgājis no šīs satikšanās ar bīskapu, viņš jautājis sev: “Kas tad mani vairāk mīl – tā meitene, vai mans bīskaps?” Un viņš bija sapratis, ka viņa bīskaps bija viņu mīlējis vairāk. Un tāpēc viņš bija izlēmis atstāt to meiteni, un palikt priesteris. Jo viņš bija sapratis, ka viņa bīskaps bija viņa patiesais mājoklis.

 

Apustuliskā nuncijs Mons. Luidži Bonacci

(turpinājums sekos)


Web master