Damaskas konvertīts

Kas ir sv. Pāvils?

 

Sv.Pāvila dzīve

 

Vārds Pāvils Paolos (latīņu valodā) nozīmē mazais.

Šis vārds tika izmantots arī kā uzvārds, piem. Apustuļu darbu grāmatā (13,7) – Sergijs Pāvils.

Vārds Sauls Saulos (grieķu valodā) ir ar divdomīgu nozīmi un tāpēc to nelietoja.

Pāvils bija klātesošs diakona Stefana mocekļa nāvē (skat. Apd (7, 55-58).

Apustulis Pāvils ir dzimis Kilikijas Tarsā, mūsdienu Turcijā (sal. Apd ,3).

Tarsas pilsēta, no kurienes nāk Pāvils, bija tirdzniecības, kultūras un filozofijas centrs. Prokonsuls Tarsas pilsētā bija Marks Tulijs Cicerons, bet 41. gadā Tarsa bija vieta, kur imperators Marks Antonijs satikās ar Kleopatru.

Romas pilsonību Pāvils pārmanto no savas ğimenes (skat. Apd 22, 25-28) , kas bija ļoti ticīga ebreju diasporas ğimene (skat. Flp 3,5-6).

Domājams, ka viņa ğimenē runāja gan grieķu valodā, gan arī Svēto Rakstu, t.i., aramiešu valodā. Pāvils ir dzīvojis trīs kultūru iespaidā: romiešu, grieķu un ebreju kultūra. Šī iemesla dēļ arī Pāvilam bija universāls skatiens.

Jau ğimenē Sauls saņem apgraizīšanu un kad ir 13 gadu vecs, kā to paredz Likums (Torah), viņš kļūst par bar mitzvà („priekšrakstu dēlu”) un brauc uz Jeruzalemi saņemt izglītību un mācīties Likumu (Torah) slavenajā Gamaliela skolā. Sauls kļūst farizejs un apgūst arī telšu taisītāja amatu (sal. Apd 18,3: skenopoiòs). Sauls ir mācījies arī retoriku, jeb runas mākslu un Bībeles tulkojumu grieķu valodā (Septiņdesmit).

Lasot sv. Pāvila vēstules un veicot eksegēzes pētījumus, var novērot viņa farizeja zināšanu pielietojumu.

No Vēstules filipiešiem mēs varam arī uzzināt kāpēc Sauls vajāja kristiešus: „Astoņu dienu vecumā apgraizīts, no Israēla tautas, Benjamīna cilts, ebrejs no ebrejiem, bauslības lietās farizejs, savā dedzībā draudzes vajātājs, taisnībā, ko bauslība paredz, nevainojams” (Flp 3,5-6). Viņš bija uzticīgs tēvu ticībai un kā farizejs ievēroja Dieva Likumu (Torah).

Kad lasām Apustuļu darbu grāmatā par sv. Stefana moceklību, Sauls vēl ir jauns, bet Vēstulē Filemonam 9. pantā, Pāvils ir jau sirmgalvis.

Daži pētnieki uzskata, kad Pāvils kā jauneklis ir attēlots viņa 30 gados, bet jau vecumā – 60 gados.

Šogad mēs atzīmējam Sv.Pāvila gadu, jo domājams, ka viņš ir dzimis 8.gadā.

 

Pāvests Benedikts XVI: „Svētā Pāvila aizbildniecībai novēlu jūsu draudzes, jūsu ğimenes un jūs pašus. Lai viņa dedzība Kristus sludināšanā mums kļūst par paraugu un stiprinājumu. Dodu visiem savu apustulisko svētību”.

 

Protopaulīnās vēstules - Vēstule romiešiem, Pirmā un Otrā vēstule korintiešiem, Vēstule galatiešiem, Vēstule galatiešiem, Pirmā vēstule tesalonīkiešiem, Vēstule filipiešiem, Vēstule Filemonam (no cietuma)

Deiteropaulīnās vēstules - Vēstule kolosiešiem, Vēstule efeziešiem (no cietuma), Otrā vēstule tesalonīkiešiem, Otrā vēstule Timotejam, Vēstule Titam (pastorālā vēstule)

 

Pāvila pieredze uz Damaskas ceļa – viņa atgriešanās. Tieši uz Damaskas ceļa I gadsimta 30 gados, laikā, kad viņš vajāja kristīgo Baznīcu, notika izšķirošs brīdis Pāvils dzīvē. No šī brīža viņš visu to, ko līdz šim bija atzinis par savu lielāko ideālu, savas būtības jēgu, sāka uzskatīt par „zaudējumu” un „atkritumiem” (skat. Flp 3,7-8). Kas tad bija noticis?

 

Mums ir divi avoti no kuriem mēs varam smelties ziņas par to, kas bija noticis ar Pāvilu:

Pirmā veida avots, kas arī ir plašāk pazīstams, nāk no sv. Lūkasa sarakstītajiem stāstījumiem. Tur šis notikums Apustuļu darbu grāmatā ir atspoguļots veselas trīs reizes (skat. Apd 9, 1-19; 22, 3-21; 26, 4-23).

Vienkāršam lasītājam varbūt vairāk radīsies kārdinājums pakavēties pie atsevišķām detaļām, kā piemēram, gaisma no debesīm, nokrišana pie zemes, balss, kas aicina, iegūtais aklums, izveseļošanās, kad it kā zvīņas būtu nokritušas no acīm un gavēnis. Taču visas šīs lietas ved uz notikuma centru: Augšāmcēlušais Kristus parādās kā spoža gaisma un uzrunā Pāvilu, pārveido viņa domas un viņa dzīvi. Augšāmcēlušā spožums viņu apžilbina un padara aklu: šādi parādās arī ārēji, tas, kas bija iekšā: viņa aklums gaismas, kas ir Kristus, priekšā. Pēc tam nāk viņa izšķirošais „jā” Kristum Kristībā, kas atveseļo viņa acis un ļauj viņam patiešām redzēt.

 

Senajā Baznīcā Kristības tika sauktas arī par „apgaismošanu”, jo šis sakraments dāvāja gaismu, deva iespēju patiešām redzēt. Šī teoloğiskā atziņa Pāvilā īstenojas arī fiziski: izārstēts no iekšējā akluma viņš tagad labi redz. Svētais Pāvils tika pārveidots nevis domas, bet gan notikuma iespaidā. Tā ir Augšāmcēlušā spēcīgā klātbūtnei, kurai viņš nespēja pretoties, kas bija tik spēcīga, ka par to nekad turpmāk nešaubīsies. Tā būtiski izmainīja Pāvila dzīvi. Šajā ziņā var runāt par atgriešanos. Šī satikšanās ir sv. Lūkasa stāstījuma centrā, kurš ļoti iespējami bija izmantojis Damaskas kopienas stāstījumu. Par to liecina bagātīgais apraksts ar Ananija klātbūtni, kā arī ielas nosaukuma un mājas īpašnieka vārda pieminēšanu, pie kura bija uzturējies Pāvils (skat. Apd 9, 11).

 

Otrā veida avots par Pāvila atgriešanos ir rodams pašās svētā Pāvila vēstulēs.

Viņš nekad sīkāk nerunāja par šo notikumu. Iespējams tāpēc, ka visi droši vien pazina Pāvila vēsturi, to ka viņš no vajātāja bija kļuvis par dedzīgu Kristus apustuli. Tas bija noticis nevis prātojuma iespaidā, bet gan no spēcīgas tikšanās ar Augšāmcēlušos. Pat nerunājot par sīkākām detaļām, Pāvils vairākas reizes uzsver šo ļoti svarīgo notikumu, ka arī viņš ir Kristus augšāmcelšanās liecinieks, no kura nekavējoties ir saņēmis atklāsmi un apustuļa sūtību. Daudz izsmeļošāk par šo jautājumu var atrast viņa stāstījumā par to, kas ir pestīšanas vēstures centrā: Jēzus nāve un augšāmcelšanās kā arī parādīšanās lieciniekiem (sal. 1 Kor 15). Ar ļoti senas tradīcijas vārdiem, kurus saņēmis no Jeruzalemes Baznīcas, stāsta, ka Jēzus ir miris piesists krustā, apglabāts, augšāmcēlies parādījies vispirms Kēfam, t.i., Pēterim, pēc tam tiem divpadsmit, un tad arī piecsimts brāļiem, no kuriem vairākums tajā laikā vēl dzīvoja, tad Jēkabam, pēc tam visiem apustuļiem. Un šim no tradīcijas mantotajam stāstījumam vēl pievieno: „Kā pašam pēdējam Viņš parādījās arī man kā kādam nelaikā dzimušam” (1 Kor 15, 8). Tā Pāvils ļauj nojaust, ka tas ir viņa apustulāta un jaunās dzīves pamats. Ir arī vēl citas Rakstu vietas, kur stāstīts līdzīgi: „caur Jēzu Kristu mēs esam saņēmuši žēlastību un apustuļa amatu” (sal. Rm 1,5), un vārdi ar kuriem runā par kādu, it kā visiem jau zināmu lietu: „Vai es neesmu Jēzu, mūsu Kungu, redzējis?” (1 Kor 9,1). Tad vēl, visplašāk pazīstamā vieta Vēstulē galatiešiem (1, 15-17): „Bet, kad Dievam, kas mani no mātes miesām izredzējis un savā žēlastībā aicinājis, labpatika savu Dēlu manī atklāt, lai es prieka vēsti par Viņu nestu pagāniem, tad es tūdaļ negriezos pēc padoma pie miesas un asinīm, nedz nogāju uz Jeruzalemi pie tiem, kas priekš manis bija apustuļi, bet aizgāju uz Arābiju un atkal atgriezos atpakaļ Damaskā”. Šajā „autoapoloğijā” viņš uzsver, ka arī ir patiess Augšāmcēlušā liecinieks un, ka viņam ir sava īpaša no Augšāmcēlušā saņemta sūtība.

 

Šādā veidā varam redzēt, ka divi avoti - Apustuļu darbu grāmata un svētā Pāvila vēstules –virzās un nonāk pie viena būtiskā punkta: Augšāmcēlušais ir runājis ar Pāvilu, viņu aicinājis uz apustulātu, viņu darījis par īstu apustuli, augšāmcelšanās liecinieku ar īpašu sūtību – sludināt Evaņğēliju pagāniem, grieķu-romiešu pasaulei. Tajā pat laikā Pāvils ir iemācījies, ka neraugoties uz savām tiešajām attiecībām ar Augšāmcēlušo, viņam ir nepieciešams iesaistīties Baznīcas kopībā, jākļūst kristītam, jādzīvo saskaņā ar pārējiem apustuļiem. Vienīgi šādā vienotībā ar visiem viņš varēs būt par īstu apustuli, kā to norāda Pirmā vēstulē korintiešiem: „Lai vai es, vai viņi, tā mēs sludinām, un tā jūs esat kļuvuši ticīgi” (15, 11). Ir tikai viena Augšāmcēlušā vēsts, jo Kristus ir viens vienīgs.

Kā var redzēt, visās šajās vietās Pāvils nekad neskaidro šo brīdi kā atgriešanās brīdi. Kādēļ? Ir daudzi pieņēmumi, taču šķiet, ka iemesls ir ļoti redzams. Šī pārmaiņa visā viņa dzīvē, visā viņa būtībā, nav kāds psiholoğisks process, intelektuāls un morāls briedums vai attīstība, bet nāk no ārienes: tas nav viņa domu auglis, bet gan tikšanās ar Jēzu Kristu. Šajā nozīmē tā nav vienkārša atgriešanās, viņa “es” nobriedums, bet – viņa paša nāve un augšāmcelšanās: mira viena viņa eksistence un piedzima cita jauna līdz ar Augšāmcēlušos Kristu. Citādi šo Pāvila atjaunošanos nevar izskaidrot. Neviena psiholoğiskā analīze nevar noskaidrot un atrisināt problēmu. Vienīgā skaidrojuma atslēga tam, kas noticis, ir spēcīgā tikšanās ar Kristu: nāve un augšāmcelšanās, atjaunošanās ar Tā palīdzību, kas viņam bija parādījies un ar viņu runājis. Par atgriešanos mēs varam un mums vajag runāt šādā visdziļākā nozīmē. Šī tikšanās ir patiesa atjaunotne, kas ir izmainījusi visas robežas. Tagad jau var sacīt, ka tas, kas Pāvilam sākumā bija būtisks un svarīgs, ir kļuvis par „atkritumiem” un nav vairs “ieguvums”, bet gan zaudējums, jo nu jau vienīgā vērtība ir dzīve Kristū.

Tomēr mums nevajadzētu domāt, ka Pāvils būtu bijis tik noslēgts vienā notikumā. Patiesībā ir gluži pretēji – Augšāmcēlušais Kristus ir patiesības gaisma, paša Dieva gaisma. Tā ir paplašinājusi viņa sirdi un to darījusi atvērtu visiem. Tajā brīdī viņš nezaudēja to labo un patieso, kas bija viņa dzīvē, viņa mantojumā, bet gan saprata jaunā veidā gudrību, patiesību, Likuma un praviešu dziļumu un to apguva jaunā veidā. Pāvila domāšanas veids kļuva atvērts pagāniem. Viņš būdams ar visu savu sirdi atvērts Kristum, kļuva spējīgs veidot plašu dialogu ar visiem un kļūt kā viss visiem. Šādā veidā patiešām varēja būt kā pagānu apustulis.

 

Tagad pievērsīsimies paši sev un jautāsim, ko tas viss mums nozīmē? Tas nozīmē, ka arī mums kristietība nav kā kāda jauna filozofija vai kāda jauna morāle. Mēs esam kristieši vienīgi tad, ja satiekam Kristu. Protams, ka Viņš mums neparādās šādā spēcīgā, spožā veidā, kā tas notika ar Pāvilu, lai viņu darītu par visu tautu apustuli. Taču arī mēs varam satikt Kristu svēto Rakstu lasīšanā, lūgšanā, Baznīcas liturğiskajā dzīvē. Varam pieskarties Kristus sirdij un sajust kā Viņš pieskaras mūsu sirdij. Vienīgi caur šādām personīgām attiecībām ar Kristu, caur šādu tikšanos ar Augšāmcēlušos, mēs patiešām kļūsim kristieši. Tādā veidā atveras mūsu prāts, atveras visa Kristus gudrības un patiesības bagātība. Tātad lūgsim, lai Kungs mūs apgaismo, lai dāvā mūsdienu pasaulē tikšanos ar Viņa klātbūtni: lai tādā veidā mums dāvā dzīvu ticību, atvērtu sirdi, tik lielu mīlestību uz visiem, kas spētu atjaunot pasauli.

 

Sv. Pāvils, svētuma paraugs

Liliane Bertrand, Apustuliskā Oblāte, Pro Sanctitate  

Pāvils neatstāj vienaldzīgus.

Kā var uzzināt par viņu? No Vēstulēm un no Apustuļu darbu grāmatas (Filemons: īsi)

3 punkti

1. Īsumā: kas ir sv. Pāvils?

2. Kas ir svētums?

3. Kāpēc sv. Pāvils ir svētuma paraugs?

 

Sv. Pāvils ir dzimis ap 8.g. pēc Kristus dzimšanas.

Viņš ir ebrejs no diasporas. Tas nozīmē, ka viņš bija Torah cilvēks un, ka viņam nebija pārāk liels sakars ar Templi.

Sauls auga īpašā kulturā: Tarsa bija universitātes pilsēta, kur valda grieķu kultūras pasaule, bet viņa vārds nāk no latīņu valodas (Sauls) un viņš pats ir ebrejs! Sauls mācēja grieķu, ebreju un aramiešu valodas.

Sauls bija mācījies Gamaliela skolā. Gamaliels bija viens no vislabākiem rabīniem.

Kā to pieprasa rabīnu prakse, Sauls bija mācījies kādu roku darbu, t.i. viņš bija telšu auduma gatavotājs.

Dedzīgs ebrejs. Viņš vajāja kristiešus.

 

Ap 36.g. viņš ceļā uz Damasku satiekas ar Kristu. Tā bija personīga un reizē arī vēsturiska tikšanās (jo noved ikvienu pie Labās Vēsts). Caur personīgu atklāsmi Pāvils iemanto dziļu Jēzus no Nācaretes noslēpuma gudrību. Viņš ir atklājis šo Jēzu no Nācaretes kā Kristu un kā Kungu. (Cristos & Kyrios)

Pāvilā ir notikusi pilnīga pārmaiņa: viņš tagad mīl to, ko ienīda un noniecina to, ko mīlēja.

Jēzus ir identificējies ar kristiešiem, kurus Pāvils vajāja. Dzīvais Jēzus – krustāsistais mirušais un augšāmcēlušais – ir tur, runā un darbojas. Kristus ir kristietis un kristietis ir Kristus. Esam Kristū un Kristus ir mūsos („Kas ir Kristū, tas ir jauns radījums” 2Kor 5,17).

 

Kristus mums dāvā jauno dzīvi, Viņš strādā mūsos, caur mums („Es esmu vairāk par viņiem visiem strādājis, tomēr ne es, bet Dieva žēlastība, kas ir ar mani.” 1Kor 15,10).

Sauls, kas kļūst par Pāvilu (mainīt vārdu nozīmē pārveidot cilvēku un atkal radīt šo cilvēku no jauna), nokrīt no sava personīgā taisnīguma apziņas pjedestāla. Sauls bija „taisns” savu acu priekšā un viņa līdzcilvēku acu priekšā (viņš respektēja Likumu, dzīvoja savu tēvu reliğijā, sludināja ebreju ticību). Piemēram: Sauls piekrita Stefana moceklības nāvei. Pēc viņa ieskatiem viņš darīja ļaunu attaisnojošu iemeslu dēļ. Viņš bija kā akls.

Bet Sauls izdzīvoja atgriešanos, atklāsmi, un plīvura nokrišanu. Tā ir piedzimšana no jauna. Viņš uzņem pretēju virzienu, citu ceļu. Viņš atgriežas. ”Es dzenos, lai to satvertu, tāpat kā arī mani satvēris Kristus Jēzus.” (Flp 3,12). Tā nav kaut kāda atgriešanās, bet gan aicinājums. Nekas netiek atņemts, bet viņš ir mainījies. Viņam vienmēr bija un ir entuziasms, bet tagad viņš to izmanto cita veida kalpošanai. Tātad, tas ir aicinājums un misija. „Lai es prieka vēsti par Viņu nestu pagāniem.” (Gal 1,16).

Dievs mūs aicina uzlūkot Viņu un iet Viņam pretī. Un uzreiz pēc tam, Viņš mūs sūtīs pie citiem. Kas bija nepareizi Pāvila dzīvē? Tā nebija uzticība Likumam, pieķeršanās ticībai, bet gan – liekulība. Viņš gribēja būt paklausīgs visiem likumiem ar saviem paša spēkiem, rēķinādamies tikai pats ar sevi. Respektēt visu ebreju likumā ir neiespējams, jo pastāv daudz interpretāciju. Cilvēki sāka rakstīt citus likumus un baušļus. Tāpēc Jēzus veica Likuma kopsavilkumu divos baušļos, kā to varējām dzirdēt šīs svētdienas Evaņğēlijā: mīlestība pret Dievu un pret tuvākiem.

Ir arī cita bīstamība: Likuma skrupuloza ievērošana var pāriet fanātismā. Tas ir tieši tas ko izdzīvoja Pāvils.

Pāvils atklāja arī citu lietu: pestīšanu jāsaņem no Dieva, tā ir beznosacījuma dāvana, žēlastība. Ja ir otrādi, tad ved uz lepnību. Likums mums saka kā jādara, bet tas nedod mums spēku to darīt. Tas neesmu es, kas ir labs un svēts, bet Dievs, kas darbojas manī. Man tikai jāsaka ‘jā’, t.i. jātic. Pāvils ir sapratis, ka viņš ir atdevis visu Dievam: savu apustulātu, ticību, spēku. Viņš ir veicis šo pāreju no savu personīgo nopelnu apziņas uz ticību tam, kas nav viņa nopelns.

 

Viņš sludināja Arābijā, Damaskā (no kurienes viņam nākas bēgt). Viņš ir kopā ar Barnabu. Jeruzalemē viņš satiekas ar Pēteri un Jēkabu, tādēļ ka vēlas sludināt Kristu visiem, vienotībā ar Jeruzalemes baznīcu.

40 gadu vecumā, Pāvils ir misijā no Jeruzalemes uz Romu. Viņam jāizcieš daudz pārbaudījumu un piedzīvojumu. Viņš sāka rakstīt, un sekoja kopienām, kuras viņš bija nodibinājis. Pāvila raksti nav stāstījumi, līdzīgi kā tas ir ar Evaņğēlijiem: tie ir teoloğiski teksti un vispirms tie ir saistīti ar dogmu un morāli. Taču, tomēr ar saviem rakstiem, viņš mums māca pazīst un mīlēt Kristu. Viņš mūs aicina mīlēt Kristu ar dedzību un sludināt Labo Vēsti ar entuziamu. Ja mēs pazīstam Kristu šodien, tad tas tā ir tāpēc, ka Pāvils Vīņu sludināja pagāniem. Šeit tiek runāts par mums!!

 

(120 reizes „brāļi un māsas”- 1 Tes rakstīts 51.)

Kadā vidē dzīvoja Pāvils?

No ticīgajiem ebreji bija minoritāte (10 % no visiem iedzīvotājiem). Viņu ticība un dzīves veids tos būtiski atšķīra no parastās vides. Tam varētu būt divi iemesli: izsmiekls (līdz pat vienaldzībai) vai apbrīnošana.

Bija vairāk ebreju diasporā neka Palestīnā. Viņi dzīvoja grieķu kultūras vidē un romiešu impērijas politikas un pārvaldes struktūrā.

 

Kas ir svētums?

„Vēstulē kolosiešiem (1,15-23) un Vēstulē efeziešiem svētais Pāvils akcentē tā mūsu svētuma pienākumus, kas rodas Kristus svētumā. Pirmdzimtais ir Vārds, bet mēs esam otrie bērni; Vārds ir šķīsts un bez grēka traipa, tas ir nevainojams, un mums, tāpat kā Vārdam, kā Kristum, ir jākļūst bez grēka traipa, svētiem un šķīstiem (sal. Ef 1,3 utt.).

Mēs, kas cerējām uz Kristu, esam radīti, lai būtu Dieva slavinājums. Dieva plāns ir nepārprotams. Kristus klātbūtne un Dieva mīlestība pret mums – tā mīlestība, kas vada pretī svētumam, tā ir Tēva mīlestība, kas noliecas pār mums un mūs uzlūko, mūs, kas esam īstā vīnkoka zari. Šī mīlestība ir lielā Dieva svētuma plāna pamatā.

To apstiprina svētais Pāvils Vēstulē romiešiem (sal. arī Kol un Ef), apgalvojot, ka Dieva gādība par mums un par mūsu svētumu nav kaut kas, kas rodas pēkšņi. Tas ir Dieva plāns, kas paredzēts mums jau kopš mūžības, proti, vienmēr. Tiem, kas mīl Dievu, viss nāk par labu, tas ir tiem, kas saskaņā ar Viņa lēmumu ir aicināti (Rom 8,28). No tā izriet nepieciešamība pilnīgi atdoties apredzībai ar pārliecību, ka viss nāk par labu, jo tos, kurus Viņš iepriekš pazina – un tie esam mēs, ko Viņš no mūžiem ir pazinis, – tos arī nozīmēja kļūt līdzīgiem sava Dēla attēlam. Viņš jau bija noteicis iepriekš, ka mums būs jābūt līdzīgiem Viņa Dēlam, t.i., Jēzus attēlam.”

„Kas tad ir svētums?

Daži Evaņģēlija un svētā Pāvila vēstuļu fragmenti, kas attiecas uz Vecās Derības domāšanas veidu, ir ļoti būtiski: Esiet svēti, jo Es esmu svēts (Lev 11,44); Tāda ir Dieva griba, lai jūs kļūtu svēti (1 Tes 4,3); Viņš mūs izredzējis pirms pasaules radīšanas, lai mēs mīlestībā būtu svēti un nevainīgi Viņa priekšā. (Ef 1,4).

Šie un citi fragmenti iezīmē biblisko izejas punktu, par kuru nevar būt nekādu domstarpību. No tā izriet cits būtisks elements – pienākums jautāt pašam sev, ko darīt, lai īstenotu svētumu. Tas ir arī pienākums pašam veidoties svētumā un pievienoties Dieva gribai, kas skaidri atklājas Rakstos”.

„Pirmais svētuma aspekts ir līdzināties Dievam, būt bez grēka. Svētā Pāvila termini bezvainīgs un bez grēka traipa tieši to arī nozīmē. Kad Svētais Pāvils raksta svēti un bezvainīgi, viņš vēlas izcelt svētuma bezvainības aspektu, kas iekļauj centienus tuvināties Dievam, ja tā varētu teikt, nāvīgā un ikdienišķā grēka novēršanu, kā arī nepilnību pārvarēšanu.”

Otrais svētuma aspekts: „Attiecībā pret Dievu un Kristu mums ir jāpieņem viņu griba, tā sakot, jāpilda Dieva griba, mums ir iekšēji jāvēlas vienmēr pildīt Viņa gribu.”

„Ir vēl viens svētuma aspekts, kas attiecas uz Dieva pilnību un tiecas pretī pozitīvajam jeb meklē tikumus, kurus Dievs vēlas saskatīt ikvienā cilvēkā. (..) Ir jāredz, kuri ir tie tikumi, ko Dievs no mums ir ielicis gan dabas, gan atklāsmes plānā. To mēs saskatām Vecās Derības Dievā, kas priekšplānā izvirza pacietību, iecietību, piedošanu, žēlsirdību, tēvišķīgumu utt., bet ar Kristu – lēnprātību, maigumu (Mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi: Mt 11,29), tēvišķuma un mātišķuma jūtas, draudzību, līdzjūtību un spēju ciest kopā ar citiem (Jēzu aizkustina Naima atraitne). Bez jau nosauktajā īpašībām Kristus priekšplānā izvirza arī mīlestību pret mazajiem un slimajiem, nabadzību (stallī – grotā un uz krusta), sevis beznosacījuma ziedošanos (Jēzum nav ne telpas, ne laika, jo Viņš ir sevi pilnīgi atdevis), un upurgatavību.

Cits svētuma aspekts ir mīlestība: Deus caritas est. (..) Ir viegli domāt par lielo, visvareno, gudro Dievu, par Esmi, no kuras viss rodas, un šai idejai seko problēma par transcendentālo Dievu un par pilnīgi Citādo, kurš mūs velk pie sevis, taču viss ir tā tāpēc, ka Dievs ir mīlestība un mīl savas radības. Dievs mīl savas radības, jo pats ir mīlestība un tāpēc vēlas mīlestību arī no mums. Tā ir mīlestības maksimālisma ideja.

Dievs mūs tik ļoti ir mīlējis (Jāņa un Pāvila mācības sakrīt), ka kā Tēvs ir ļāvis savam Vienpiedzimušajam Dēlam mirt par mums pie krusta. Ja jau Tēvs mūs ir tik ļoti mīlējis, kā lai mēs Viņam neatbildam ar to pašu? (..) Tā domāja Pāvils, kad viņš Vēstulē romiešiem rakstīja: Varbūt ir iespējam domāt, ka kāds cilvēks varētu mirt par taisnīgo, taču neviens nav gatavs nomirt grēcinieka dēļ. Kristus nomira mūsu dēļ, kad mēs vēl bijām grēcinieki (sal. Rom 5,7).

Šāds ir mīlestības maksimālisma aspekts. Tātad, kas tad ir svētums? Tas ir mīlestības maksimālisms kā vispilnīgākā atbilde uz Dieva nebeidzamo mīlestību. Dievs mūs ir jau kopš mūžības mīlējis, tāpēc mums ir jācenšas atbildēt uz šo mīlestību ar maksimālu pretmīlestību, ar mīlestību, kura nozīmē ļaunuma izskaušanu, visu tikumu iemantošanu, Kristus piemēra atdarināšanu, pūloties pievienoties Dieva gribai.

 

Ko Pāvils mums, mūsdienu kristiešiem, saka šodien?

Uzlūkosimies uz Pāvila atbildi uz aicinājumu, kas bija ciešanu, ziedošanās, sevis veltīšanas, upurēšanās, lūgšanu, iekšēja nemiera, nedrošības un baiļu pilns. Tā bija beznosacījumu atdošanās Kristum, Baznīcai un ienaidniekiem dienu pēc dienas.

Pāvils ir savaldzinājis mūs ar to, ka pilnīgi un bez nosacījumiem ir atdevis sevi. Viņš darbojas bez apstājas un bez nosacījumiem, jo ir Kristus un brāļu kalps. Viņš tērē vienu dienu pēc otras, viņš ir cilvēks, kurš par sevi var teikt cotidie morior, kuram nav nekā pašam priekš sevis, bet viņš viss atdodas citiem un Kungam. Viņš ir cilvēks, kurš dara visu un visiem, un par sevi var teikt: "Es topu upurēts, esmu kļuvis viss visiem.” Viņš ir tas, kurš cieš ar cilvēkiem, kuri cieš, priecājas ar tiem, kuri priecājas, jo viņam ir jāved visi pie Kristus, un tāpēc, tāpat kā Kristus, viņš ir cilvēks bez sava laika un telpas.

Vēstules korintiešiem 13. nodaļā svētais Pāvils raksta pats par sevi, par to, kā Kungs viņu ir novārdzinājis ar iekšējām ciešanām, ar stimulus carnis un tai pat laikā ar mistisku svētumu: Pazīstu kādu cilvēku, kurš pāris gadus atpakaļ – nezinu miesā vai ārpus tās – tika aizrauts paradīzē (sal. 1 Kor 12,2-4). Viņš ir cilvēks, kurš no vislielākā misticisma pāriet uz konkrēto dzīvi, sevi dodot un domājot par citiem ar lielo mīlestību.

Mums ir jābūt gataviem uzupurēties, kas nozīmē pārvarēt un noliegt pašiem sevi, arī drosmi doties nāvē. Tas ir laikā, kad diemžēl tiecamies dzīvot tieši pretēji tam, par ko runā svētais Pāvils, jo nevēlamies noģērbt savu veco cilvēku un ietērpties jaunā cilvēkā (sal. Ef 4,22).

Ir jābūt drosmīgiem, lai spētu nomirt sev pašiem, jo, kamēr mūsos centīsies sadzīvot kopā vecais un jaunais cilvēks, vecais cilvēks praktiski būs tas, kurš dominē.„

 

Pāvilam nav cita mērķa dzīvē kā vien Kristus. Viņam ir tikai viens uzdevums: sludināt Kristu. „ Kristu jau ir kļuvis par viņa dzīves jēgu: nevis godības pilnais, bet Krustāsistais Kristus. Kristus ir savaldzinājis Pāvilu, kurš ir iemīlējies Kristū – krustāsistajā Kristū. Jau noguris un izlietots lielā mērā, no cilvēciskā viedokļa, dvēseles vilšanās dēļ. Vienu lietu Pāvils vēlas: kāroju nomirt un būt kopā ar Kristu (cfr Flp 1,23).”

Kopsavilkumā varam teikt, ka svētums ir: „esiet dedzīgi garā, gatavi kalpot Kungam, priecīgi cerībā, pacietīgi bēdās, neatlaidīgi savās lūgšanās. Palīdziet svētajiem viņu vajadzībās, centieties parādīt viesmīlību!” (Rom 12,12)

 

             Noslēgums.

          Ļaujieties būt Kristus satverti, lai kļūtu cilvēkiem par dedzīgiem Pestītāja lieciniekiem.

      Sv. Pāvils, svētuma paraugs

  

„Kas ir Kristū, tas ir jauns radījums” (2Kor 5,17)

”Es dzenos, lai to satvertu, tāpat kā arī mani satvēris Kristus Jēzus.” (Flp 3,12)

„Lai es prieka vēsti par Viņu nestu pagāniem.” (Gal 1,16)

„Esiet dedzīgi garā, gatavi kalpot Kungam, priecīgi cerībā, pacietīgi bēdās, neatlaidīgi savās lūgšanās. Palīdziet svētajiem viņu vajadzībās, centieties parādīt viesmīlību!” (Rom 12,12)

  

Pārbaude

 

-     Vai man ir viss tas, ko es šodien dzirdēju? Vai es zinu savu dzīves ceļu, vai ir nepieciešams lasīt atkal manu dzīvi Kristus gaismā un ar Pāvila piemēra palīdzību?

-     Vai es esmu piedzīvojis pilnīgu pārmaiņu, kas ir kā pāreja no sevis pašapziņas uz pieķeršanos Kristum?

-         Ko man nozīmē svētums: vai tā ir dažu privilēģija vai visu pienākums?

-         Vai esmu pārliecināts, ka svētums veidojas mazās lietās, kas tiek darītas mīlestības dēļ un ar mīlestību?

-         Vai savā dzīvē pieņemu dažādās Dieva gribas izpausmes?

-         Vai ticu, ka svētumu nevar iemantot bez lielas mīlestības pret Dievu un tuvāko?

-         Vai svētuma ideāls ir pārņēmis visu manu dzīvi?

Svētais Pāvils un viņa patiesā identitāte

 

Sv. Pāvils – 1. Augšāmcēlušā Kristus liecinieks

2. patiess apustulis

3. apustulis Baznīcas kopībā

a)      Jeruzalemes “koncils” un Antiohijas notikums

b)      Jēzus jau pirmbaznīcā tiek dēvēts par Kyrios (Kungs).

4. mūsdienu apustulis un misionārs, kurš atgādina par Kunga klātbūtni

 

 

1. Sv. Pāvils – Augšāmcēlušā Kristus liecinieks

Jau no iepriekšējiem priekšlasījumiem mēs varējām uzzināt par apustuļa Pāvila dzīves galvenajām raksturiezīmēm: viņš būdams dedzīgs ebrejs, vajā kristiešus un ap 36. gadu ceļā uz Damasku piedzīvo personīgu atklāsmi un vēsturisku tikšanos ar Kristu, kas pilnībā pārmaina viņa dzīvi.

Pēc satikšanās ar Kristu, tas, kas Pāvilam sākumā bija būtisks un svarīgs, ir kļuvis par „atkritumiem” un nav vairs “ieguvums”, bet gan zaudējums, jo nu jau vienīgā vērtība ir dzīve Kristū. No šī brīža Pāvils liecina: “Kas ir Kristū, tas ir jauns radījums” (2 Kor 5,17).

Dieva kalps Guljelmo Džakvinta par sv. Pāvila pieredzi raksta, ka viņš: “Kristus satverts, gaida izdevību, lai satvertu Kristu. Tagad var saprast kāpēc viņa sprediķošana bija tik aizraujoša, ap sevi sēja tik daudz mīlestības un bija aplipinājusi brāļus ar «Kristus labo smaržu»” (Guljelmo Džakvinta “L’Esperienza”)

Vēl vairāk, Pāvils par sevi saka: “Līdz ar Kristu es esmu piesists krustā. Es dzīvoju, bet jau ne es, bet manī dzīvo Kristus. Un cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani mīlējis un atdevis sevi par mani” (Gal 2, 19-20)

Apustulis Pāvils šodien aicina arī mūs ņemt dalību tajā, ko pats ir piedzīvojis: “Tāda ir Dieva griba, lai jūs kļūtu svēti” (1 Tes 4, 3) un “esiet dedzīgi garā, gatavi kalpot Kungam, priecīgi cerībā, pacietīgi bēdās, neatlaidīgi savās lūgšanās” (Rom 12, 12). Tas ir kā atgādinājums, ka mūsu ticība nedzimst no kāda mīta vai ideoloğijas, bet gan no tikšanās ar Augšāmcēlušos Kristu Baznīcas dzīvē.

 

2. Sv. Pāvils – patiess apustulis

Jēzus ir dzīvojis un sprediķojis Izraēla tautā ar tās tradīcijām, Mozus likumiem. Arī sv. Pāvils tāpat kā apustuļi sludina Kristu šajā zemē ar tās tradīcijām, paražām, mīlestību uz Likumu – Torah, taču viņš iet tālāk par shēmām, tradīcijām, paražām. No šejienes arī izriet sv. Pāvila identitāte.

Pāvils, atrodoties arestētā, par sevi ir teicis: “Es esmu jūds, dzimis Tarsā, Kilikijā”, bet uzaudzināts Jeruzalemē”, izglītojies rabīnu skolā pie tajā laikā ievērojamā skolotāja Gamaliela (Apd 22, 3) “saskaņā ar tēvu bauslības patiesībām, bauslības cīnītājs”.

Vēl vairāk, Vēstulē filipiešiem (sal. Fil 3, 5-7) viņš apliecina savu izcelsmi “Astotajā dienā esmu apgraizīts, esmu no Izraēļa tautas, no Benjamīna cilts, ebrejs no ebrejiem, pēc likuma farizejs, savā tieksmē Dieva Baznīcas vajātājs un tās taisnības, kas balstās uz bauslību, nevainojams pildītājs”.

Taču pēc tikšanās ar Augšāmcēlušo uz Damaskas ceļa, Pāvilam vairs nav cita mērķa dzīvē kā vien Kristus. Viņam ir tikai viens uzdevums: sludināt Kristu. Dieva kalps Guljelmo Džakvinta savā grāmatā “La Pietra” (Klints) uzdod jautājumu: “Ko izvēlējās Pāvils? Vienu vienīgo lietu: Krustāsisto Kristu. Viņš par savu pamatu izvēlējās To, kurš ir Stūrakmens. Tagad arī mums tiek uzdots šis jautājums: ko vēlamies likt par savas dzīves konkrēto pamatu? Kādas ir tās vērtības, kuras liekam savas personīgās un apustuliskās celtnes pamatā? Vai tās ir stūrakmens vērtības vai arī pasaules vērtības?”

Svētais Pāvils ir īsts apustulis. Parasti, vadoties pēc Evaņğēlijiem, mēs ar apustuļu titulu dēvējam tos Divpadsmit, kuri sekoja Jēzum Viņa publiskās kalpošanas laikā un dzīvoja pēc Viņa mācības. Tomēr arī sv.Pāvils lieto jēdzienu “apustulis”, neaprobežojoties ar to apzīmēt tikai Divpadsmit apustuļus. “Apustulis” ir galvenais tituls, ar kuru Sv.Pāvils sevi dēvē savās vēstulēs, piemēram: Rom 1, 1, 1 Kor 1, 1, Ef 1,1 un Kol 1, 1, un to apstiprina arī vēlākā kristīgā tradīcija. Apustuļu darbu grāmatā šis vārds, kas nāk no grieķu vārda απόστολος (apòstolos) un nozīmē – “sūtītais”, nav attiecināts uz sv. Pāvilu.

Protams sv. Pāvils labi atšķir, ka viņam šis tituls nav tādā veidā kā tiem, kas jau pirms viņa bija apustuļi (sal. Gal 1, 17) un viņš pats to arī norāda, ka ir aicināts apustulis, jeb apustulis pēc aicinājuma: (Rom 1, 1) “Pāvils, Jēzus Kristus kalps, aicināts apustulis, izredzēts Dieva evaņģēlijam”, kurš personīgi saticis Kristu, jo „kā pašam pēdējam Viņš parādījās arī man kā kādam nelaikā dzimušam” (1 Kor 15, 8). Tā Pāvils ļauj nojaust, ka tas ir viņa apustulāta un jaunās dzīves pamats. Ir arī vēl citas Rakstu vietas, kur stāstīts līdzīgi: „caur Jēzu Kristu mēs esam saņēmuši žēlastību un apustuļa amatu” (sal. Rom 1,5)

Pārējie, kuri arī tiek saukti par apustuļiem, tādi nebija vārda tiešā nozīmē (Barnaba – Apd 14, 14; Androniks un Jūnijs – Rom 16, 7; Sīla un Timotejs – 1 Tes 1,1; 2, 7; Apolls – 1 Kor 4, 9). Dažās vietās Pāvils sevi sauc par “tautu apustuli” jeb pagānu apustuli (Rom 11, 13).

Kas tad ir tas, kas pēc sv.Pāvila priekšstata viņu un pārējos dara par apustuļiem? Pāvests Benedikts XVI vienā no savām katehēzēm par sv.Pāvilu ir devis trīs galvenās apustuli raksturojošās iezīmes kādas atrodamas sv.Pāvila vēstulēs:

Pirmā raksturiezīme ir tā, ka viņš ir “Kungu redzējis” (sal. 1 Kor 9, 1) un ir “Kunga aicināts” (Rom 1, 1).

Otrā raksturiezīme – viņš ir Kristus “sūtīts”, jeb ir vēstnesis, kuram jārīkojas atbilstoši savai sūtībai. Tāpēc sv. Pāvils sevi sauc par “Jēzus Kristus apustuli” (1 Kor 1,1; 2 Kor 1, 1), kas atrodas pilnīgā Viņa kalpošanā, sevi dēvējot arī par “Jēzus Kristus kalpu” (Rom 1, 1) un noliekot otrajā vietā jebkādas personiskās intereses.

Trešā raksturiezīme ir “Evaņğēlija sludināšana” ar tai sekojošu Baznīcu dibināšanu.

Apustuļa tituls nebūt nav kāds goda tituls, jo tas konkrēti un reizē arī dramatiski iesaista visu personu. Vēstulē korintiešiem sv. Pāvils ar nelielu ironisku pieskaņu raksta: “Jo man šķiet, ka Dievs mums, apustuļiem, it kā nāvei lemtiem ierādījis pēdējo vietu, jo mēs esam kļuvuši par izbrīnu pasaulei un eņģeļiem, un cilvēkiem mēs neprātīgi Kristus dēļ, bet jūs gudri Kristū; mēs nespēcīgi, bet jūs stipri; jūs cienīti, bet mēs nicināti. Līdz pat šai stundai ciešam arī izsalkumu un slāpes, esam arī kaili un tiekam dūrēm sisti, kā arī esam bez pajumtes; un mēs pūlamies, strādādami savām rokām. Mūs lād, bet mēs svētām; mūs vajā, bet mēs paciešam; mūs zaimo, bet mēs aizlūdzam; mēs esam kļuvuši it kā šīs pasaules atkritumi, kā no visiem atmetami līdz pat šim laikam.”(1 Kor 4, 9-13). Taču raksturīgs sv. Pāvila apustuliskajā dzīvē ir tas, ka pāri visām ciešanām izstaro prieks būt par Dieva svētības un Evaņğēlija žēlastības nesēju.

Sv. Pāvils paliek uzticīgs neraugoties uz visām neveiksmēm. Dieva kalps Guljelmo Džakvinta raksta (“La fedeltà” [Uzticība]): “Ievērojamais apustulis, ievērojamais sprediķotājs kur vien devās, radīja uztraukumu, bet no Damaskas, kur bija atgriezies pie ticības Kristum, pat dabūja bēgt grozā caur logu, jo citādi tiktu nogalināts. [..] No Antihijas viņu padzina, Ikonijā viņu mēğināja arestēt un tāpēc nācās no turienes bēgt, Listrā viņu satvēra, nomētāja ar akmeņiem un pameta, domādami, ka viņš ir miris. Brāļi kristieši atnākuši pēc viņa ķermeņa, noņemot akmeņus atklāja, ka viņš vēl nav miris un to uzlikuši uz ratiem aizveda uz citu pilsētu. Filipos Pāvils nonāk cietumā. No Tesalonikas un tāpat arī no Berejas viņam jābēg nakts laikā. Šie vēsturiskie sv. Pāvila neveiksmju apraksti lai mums ir kā uzaicinājums nezaudēt drosmi. Nav šaubu, ka uzticības apustulāts ir īpaši grūts, taču tas ir ļoti būtisks apustulāts.”

Dieva kalps Guljemo Džakvinta atgādina, ka (La Pietra” [Akmens]): “Tas ir brīdis, kad iespējams Pāvils saprot ko nozīmē ciest kopā ar Kristu un apzinājas arī to, ka [..] Kristus mūs ir atpestījis ar savu krustu.”

Sv. Pāvils veica savu kalpošanu ar uzticību un prieku, “lai katrā gadījumā kādus izglābtu” (1 Kor 9, 22). Tāda arī paliek visu Kristus apustuļu misija visās vietās un visos laikos – būt par patiesa prieka līdzstrādniekiem.

 

3. Sv. Pāvils – apustulis Baznīcas kopībā

Mēs varam novērot, ka divi galvenie avoti – Apustuļu darbu grāmata un svētā Pāvila Vēstules apliecina vienu: Augšāmcēlušais ir runājis ar Pāvilu, viņu ir aicinājis uz apustulātu un viņu ir darījis par īstu apustuli-augšāmcelšanās liecinieku, ar īpašu uzdevumu – sludināt Evaņğēliju pagāniem, grieķu-romiešu pasaulei. Tajā pat laikā Pāvils ir iemācījies, ka neraugoties uz savām tiešajām attiecībām ar Augšāmcēlušo, viņam ir jāienāk Baznīcas kopībā, ir jākļūst kristītam, ir jādzīvo saskaņā ar apustuļiem. Vienīgi šādā vienotībā ar visiem viņš var būt par īstu apustuli. Patiešām, ir taču viens vienīgs augšāmcelšanās vēstījums, jo Kristus ir viens vienīgs.

Attiecības starp sv.Pāvilu un apustuļiem – viņa priekšgājējiem sekošanā Kristum – bija vienmēr dziļas cieņas pilnas. Lai gan sv. Pāvils bija Jēzus no Nācaretes laikabiedrs, tomēr viņam nebija izdevies sastapt Kungu Viņa publiskās dzīves laikā. Tāpēc arī pēc atgriešanās uz Damaskas ceļa Pāvils juta nepieciešamību satikt pirmos Skolotāja mācekļus, kuri bija izvēlēti, lai nestu Evaņğēliju līdz pat pasaules galam. Pāvils nevilcinās viņus atzīt par Baznīcas “balstiem” (sal. Gal 2, 9) un jo īpaši svarīga ir tikšanās ar Kēfu (Pēteri), pie kura viņš palika Jeruzalemē piecpadsmit dienas. Kādu gan pieredzi sv.Pāvils saņēma nākamajos gados pēc sastapšanās ar Augšāmcēlušos uz Damaskas ceļa?

Tā ir Euharistijas un Augšāmcelšanās pieredze, kuru sv. Pāvils uzticīgi nodod tālāk jauniem kristiešiem. Jēzus vārdi Pēdējo Vakariņu laikā kļūst Pāvilam par Baznīcas dzīves centru (sal. 1 Kor 11, 23-25) un pati Baznīca veidojas sākot ar šo centru.

Pāvests Benedikts XVI katehēzē par sv. Pāvilu mums atgādina, ka “no Euharistijas un Euharistijā veidojas Baznīca un tā tiek atzīta par “Kristus Miesu” (1 Kor 12, 27), kas ikdienas ir uzturēta ar Augšāmcēlušā Gara spēku”.

a) Jeruzalemes “koncils” un Antiohijas notikums

Pāvests Benedikts XVI katehēzē par sv. Pāvilu rosina aplūkot “divas epizodes kas atspoguļo godbijību un tajā pat laikā arī brīvību ar kādu apustulis Pāvils vēršas pie Kēfas un pārējiem apustuļiem. Šie divi notikumi ir tā dēvētais Jeruzalemes “koncils” un atgadījums Sīrijas Antiohijā par kuriem vēsta Vēstule galatiešiem (sal. Gal 2, 1-10; 2, 11-14)”.

Pamazām Sīrijas Antiohijā sāka veidoties Jēzus mācekļu kopiena. Jeruzalemes Baznīca uz turieni sūtīja Barnabu, kurš apmetās Tarsā, lai sameklētu un ņemtu sev līdzi misijā Pāvilu. Tā sākās Pāvila piedalīšanās Antiohijas kopienas dzīvē. Tieši šajā pilsētā “veselu gadu viņi pulcināja draudzi un daudzus mācīja un Antiohijā vispirms mācekļus sauca par kristiešiem” (Apd 11, 26).

Laika posmā no 45. līdz 49. gadam, tieši no Antiohijas, kur atradās arī praviešu un Rakstu mācītāju grupa, Pāvils kopā ar Barnabu, Svētā Gara mudināti, tika tālāk sūtīti pirmajā apustuliskajā misijā “sludināt Dieva Vārdu”. Viņi devās sludināt Evaņğēliju uz Kipru, kur Pāvils vairs netiek dēvēts par Saulu, bet gan par Pāvilu (sal. Apd 13, 9), uz Panfīliju, uz Pisidiju un Likoniju (Apd 13, 4-14, 26).

Tajā laikā pirmbaznīcā sāka veidoties saspringta situācija. Bija radusies nepieciešamība risināt jautājumu, par pagāniem, kas pievienojās Kungam Jēzum Kristum, vai tiem ir nepieciešama apgraizīšana, vai arī viņus atstāt brīvus attiecībā uz Mozus likumu un normu ievērošanu attiecībā uz kulta šķīstīšanos, šķīstu un nešķīstu pārtiku un sabata svinēšanu. Toreiz Antiohijas draudzē “daži, atnākuši no Jūdejas, mācīja brāļus: «Ja jūs neapgraiza pēc Mozus ieraduma, jūs nevarat tikt pestīti». Pāvilam un Barnabam izcēlās ar viņiem ne mazums strīdu; un viņi nolēma, lai Pāvils un Barnaba, un daži no pārējiem aizietu šinī jautājumā uz Jeruzalemi pie apustuļiem un prezbiteriem” (Apd 15, 1-2).

Par šo Jeruzalemes pirmās sanāksmes jeb “koncila” norisi sv. Pāvils stāsta ar aizrautību un atceras, ka šo brīvību no Likuma apstiprināja tie, kas bija draudzes “balsti” – Jēkabs, Kēfa un Jānis un sniedza viņam un Barnabam roku kopējam Baznīcas darbam Kristū (sal. Gal 2, 9).

Pāvests mums atgādina, ka “katrs Baznīcas koncils un sinode ir «Svētā Gara notikums» kas savā norisē ietver visas Dieva tautas vajadzības. To īpašā veidā ir izjutuši tie, kuriem bija brīnišķīgā iespēja piedalīties Vatikāna II koncilā. Tāpēc arī svētais Lūkass, stāstot par pirmo Baznīcas koncilu, kas notika Jeruzalemē šādi iesāk vēstuli, kuru apustuļi sūta kristiešu kopienām diasporā: “Jo Svētajam Garam un mums paticis…” (Apd 15, 28).

Tas ir Svētais Gars, kurš īstenojot savus plānus, darbojas visā Baznīcā un vada aiz rokas apustuļus pa jauniem ceļiem. Viņš ir galvenais meistars Baznīcas celtniecībā.

“Kungs ir Gars; bet kur Kunga Gars, tur brīvība”, saka apustulis Pāvils Otrā vēstulē korintiešiem (sal. Kor 3, 17). Tomēr viņš arī ļoti skaidri norāda, ka kristīgā brīvība nekad nav pielīdzināta visatļautībai vai vēlmei darīt to, kas ienāk prātā. Šī brīvība īstenojas esot saskaņā ar Kristu un patiesā kalpošanā brāļiem, it īpaši vajadzībās esošajiem brāļiem. Tāpēc arī Pāvils runājot par Jeruzalemes “koncilu” noslēgumā uzsver apustuļu piekodinājumu, ka “mums jārūpējas par trūkumcietējiem, ko arī es esmu centies darīt” (Gal 2, 10). Trūkumcietēji nav vienīgi tie, kuriem ir materiālas vajadzības. Arī šodien ir daudzi trūkumcietēji, kuri nepazīst Dievu, kuri nepazīst Jēzus maksimālo mīlestību uz ikvienu no mums.

Otrā epizode ir notikums Sīrijas Antiohijā, kas apliecina sv. Pāvila iekšējo brīvību. Jautājums bija par to, kā izturēties attiecībā uz mielasta kopību jūdu un pagānu izcelsmes kristiešu vidū. Sākumā Kēfa, Pēteris piedalījās mielastā gan ar vieniem, gan ar otriem, taču, kad ieradās daži kristieši no “Kunga brāļa” Jēkaba ļaudīm (sal. Gal 2, 12), Pēteris sāka izvairīties no mielasta kopā ar pagānu izcelsmes kristiešiem lai neieļaunotu tos, kuri turpināja ievērot pārtikas šķīstības likumus un šajā attieksmē līdzdalību ņēma arī Barnaba. Tomēr tas radīja sašķeltību jūdu un pagānu izcelsmes kristiešu starpā.

Šāda attieksme, kas patiesi apdraudēja Baznīcas vienotību un brīvību izsauca apustulī Pāvilā asu reakciju un viņš nosodīja Pēteri un pārējos liekulībā: “Es, redzēdams, ka viņi dara nepareizi un nesaskanīgi ar evaņģēliju, sacīju Kēfam visu klātbūtnē: Ja tu, būdams jūds, dzīvo pēc pagānu un ne pēc jūdu paražām, kā tad tu spied pagānus dzīvot pēc jūdu dzīves veida?” (Gal 2, 14).

Tomēr dažus gadus vēlāk, rakstot Romas kristiešiem, arī Pāvils atradīsies līdzīgā situācijā un lūgs stiprākajiem ticībā neēst nešķīsto pārtiku, lai neieļaunoti tos, kas vēl ir ticībā vāji: “Labi ir neēst gaļu un nedzert vīnu, un nedarīt neko citu, kas dod piedauzību tavam brālim, to apgrēcina vai padara viņu vāju” (Rom 14, 21).

“Šis Antiohijas notikums sniedz mācību gan Pēterim gan Pāvilam”, saka pāvests Benedikts XVI katehēzē par sv. Pāvilu: “Vienīgi godīgs, Evaņğēlija patiesībai atvērts dialogs var virzīt Baznīcas ceļu: «Jo ne ēšana un dzeršana ir Dieva valstība, bet taisnība un miers, un prieks Svētajā Garā.» (Rom 14, 17). [..] Būtiskākais ir tas, lai mēs dzīvotu atbilstoši Kristum. Tādā veidā kļūstam patiesi brīvi”.

 

b) Jēzus jau pirmbaznīcā tiek dēvēts par Kyrios (Kungs).

Pāvils labi saprot, ka nebūs viegli piedāvāt jauno ticību. Vēl jo vairāk, ja tā ir ticība uz Kādu, kurš ir notiesāts un miris apkaunojošajā krusta nāvē, kāda bija paredzēta tikai vergiem, valsts nodevējiem un ārpus likuma esošajiem.

Tomēr Pāvils, kurš savā dzīvē ir pieredzējis Augšāmcēlušā klātbūtni, nezaudē drosmi, bet vēl vairāk – viņš jo īpaši uzsver un pasludina, ka šī jaunā ticība jeb Evaņğēlijs nenāk no viņa paša, “ne no cilvēka, bet no Jēzus Kristus caur atklāsmi” (sal. Gal 1, 11-12).

Sv. Pāvils norādot uz Jēzu vislabprātāk izmanto titulu Kýrios, “Kungs” (sal. Fil 2, 9-11), tādējādi uzsvērdams Jēzus dievišķību.

Katoliskās Baznīcas katehisms atzīmē (KBK, 446. nr.), ka “neizsakāmais vārds JHVH, ar kuru Dievs sevi atklāja Mozum, Vecās Derības grāmatu grieķu tulkojumā ir Kýrios ("Kungs")”. Tāpat arī (KBK, 449. nr.) “pirmie Baznīcas ticības apliecinājumi, attiecinot uz Jēzu dievišķo titulu "Kungs", jau no pašiem pirmsākumiem apstiprina, (sal. Apd 2, 34-36) ka vara, gods un slava, kas pienākas Dievam Tēvam, pienākas arī Jēzum, (sal. Rom 9, 5; Tit 2, 13; Apd 5, 13) tāpēc ka Viņš ir "Dieva veidā" (Flp 2, 6) un Tēvs ir atklājis Jēzum piemītošo augstāko varu, Viņu augšāmceļot no mirušajiem un Viņu paaugstinot savā godībā (sal. Rom 10, 9; 1 Kor 12,3; Flp 2, 9-11)”.

 

4. Sv. Pāvils – mūsdienu apustulis un misionārs, kurš atgādina par Kunga klātbūtni.

Noslēdzot šīs pārdomas par sv. Pāvila patieso identitāti ir vērtīgi vēlreiz pārdomāt pāvesta Benedikta XVI katehēzē teikto, ka sv. Pāvils nerunā par Jēzu kā par kādu pagātnē dzīvojošu personu, bet gan par Kungu, kurš dzīvo šodien, kurš mūs uzrunā šodien un dzīvo mūsu dēļ. “Arī mums ir jāiemācās pazīt Jēzu ne pēc miesas, kā kādu pagātnes personu, bet gan kā mūsu Kungu un Brāli, kurš šodien ir kopā ar mums un mums parāda kā dzīvot un kā mirt”.

Pirmās vēstules korintiešiem noslēgumā sv. Pāvils raksta lūgšanu, kas radusies palestīnas kristīgajās kopienās: “Maranà, thà!, kas tulkojumā nozīmē “Nāc, mūsu Kungs!” Pāvests Benedikts XVI skaidro, ka “tā bija pirmās kristīgās kopienas lūgšana un Jaunās Derības pēdējā grāmata – Atklāsmes grāmata, arī noslēdzas ar šo lūgšanu: «Nāc, Kungs!». Vai mēs arī varam šādi lūgties? Šķiet, ka mums šodien, mūsu dzīvē, mūsu pasaulē būtu grūti patiesi lūgties, lai pazūd šī pasaule un nāk jaunā Jeruzaleme, lai nāk pēdējā tiesa un tiesnesis Kristus.” Pāvests turpina sacīdams: “Domāju, ja mēs arī daudzu iemeslu dēļ patiesi neiedrošinamies šādi lūgties, tad tomēr kopā ar pirmajiem kristiešiem varam teikt: «Nāc, Kungs Jēzu!». Protams negribam lai tagad nāktu pasaules gals, bet no otras puses, vēlamies, lai beigtos šī netaisnā pasaule. Vēlamies arī mēs lai pasaule savā būtībā izmainītos, lai sāktos mīlestības civilizācija, lai nāktu taisnīguma, miera pasaule, bez vardarbības un bez bada. To visu mēs vēlamies, bet kā tas var notikt bez Kristus? Bez Kristus klātbūtnes nekad nevarēs atnākt patiesi taisnīga un atjaunota pasaule. Kaut arī atšķirīgā veidā, pilnībā un dziļumā, arī mums vajag un ir nepieciešams mūsu laikmetā ļoti steidzami saukt: «Nāc, Kungs! Nāc savā veidā, veidos, kādus Tu pazīsti. Nāc tur, kur ir netaisnība un vardarbība [..] daudzās pasaules malās.  Nāc tur, kur ir narkotikas. Nāc arī pie bagātajiem, kuri Tevi ir aizmirsuši un dzīvo tikai sev. Nāc tur, kur Tevi nepazīst. Nāc savā veidā un atjauno mūsdienu pasauli. Nāc arī mūsu sirdīs, lai mēs paši kļūtu par Dieva gaismu, par Tavu klātbūtni. » Tādā nozīmē lūgsimies kopā ar svēto Pāvilu: «Maranà, thà!, Nāc, Kungs Jēzu!», lai Kristus patiesi šodien būtu klātesošs mūsu pasaulē un to atjaunotu”.


Web master