2012.g. 10. -18. februārim

Novenna

Paļāvības Dievmātes Svētkiem

 

Sagatavosim mūsu sirdi Paļāvības Dievmātes Svētkiem, ko svinēsim svētdienā pirms Gavēņa laika. Novennas nodoms ir veltīts ģimenēm:

lai ģimenes kļūtu svēta,

lai no ģimenes nāktu svēti aicinājumi uz garīgo kārtu, uz laulību,

lai būvētu svēto sabiedrību.

Teksti ir no dibinātāja Guljelmo Džakvintas grāmatas “Ģimene, Mīlestības kopība”.

 

10. februārī

Ģimenes garīguma īpašie aspekti, Mājas

 

Šodien mājas arguments veido vienu no likumīgākajām prasībām, kuras uzstāda protestētāji. Varētu pat teikt, ka sāk atklāties mājas patiesās vērtībās. Bet tas notiek laikā, kad cilvēki sāk no tām izvairīties.

Īstenība ir tāda, ka šodien mēs vēlamies redzēt savas mājas kā labklājības vietu un savas eksistences pieturas punktu, līdz ar to tās sāk zaudēt savu nozīmi un izpratni kā vieta ģimenes intimitātei un dziļai mīlestībai.

Mēs vēlamies, lai mūsu māja būtu bagāta un lepna, bet ne labprāt dzīvojam tajā. Par pretējo liecina Kristus dzīve, kurš nekad nedzīvoja bagātā vai greznā mājā, bet tomēr vienmēr to mīlēja. Lai kādas nebūtu viņa mājas – Bētlemes kūtiņa vai nelielā mājiņa Nacaretē, Lācara villa vai plašā vakarēdiena zāle, tās viņam vienmēr nozīmēja ģimenes intimitāti un vienotību, vietu kur cilvēkiem mīlēt vienam otru un visiem kopā mīlēt Tēvu. Vai Jēzus jebkad būtu aizmirsis Betlēmi un nabadzīgo kūtiņu, kas pieredzēja viņa pasaulē nākšanu, Marijas un viņas dievišķā dēla pirmo acu skatu apmaiņu, ganu pielūgšanu un Austrumu gudro apmeklējumu?

Ko lai saka par mājiņu Nacaretē, kur svētā ģimene dzīvoja, pirms sākās tās lielās rūpes, kur Jēzus pavadīja savu bērnību, pusaudža un jaunības gadus?

Katrai kristīgai ģimenei ir vajadzīga māja, kas tai palīdzētu sasniegt garīguma pilnību un piedzīvot:

savu  fizisko iznīcību miesas nabadzībā

             savu patvērumu darba pieticībā

       viesmīlīgas labestības izrādīšanu pret tiem, kas to vēlas saņemt

savu izvēli vienmēr palikt Euharistijā starp cilvēku bērniem.

Pastāv četri galvenie ģimenes garīguma aspekti, kas būtu nepieciešami katrā mājā:

vienotība un lūgšanas centrs

siržu saplūšanas centrs pavarda intimitātē pēc nošķirtības darbā

vide, kura varētu būt apustuliskās darbības un brālības pieredzes vieta

svēta patvēruma vieta, kurai (cerēsim, ka ne tik tālā nākotnē) Baznīca uzticēs glabāt Euharistijas bagātības.

Tādas ir mājas, kurām ne tik daudz fiziskā, kā pārnestā nozīmē, jākļūst par ģimenes garīguma pamatu.

 

3 Esi sveicināta Marija un Ak Marijas bezvainīgas Sirds lūgšanas

 

 

 

 

 

11. februārī

Sabiedrība

 

Dieva personīgajai mīlestībai, kas izplūst pār ģimeni, ir arī vēl tālāki un plašāki mērķi - sabiedrība. Dieva plānā sabiedrībai, kas ir radusies no atsevišķām ģimenēm, kuras veido atsevišķi cilvēki, ir īpašs uzdevums atlaist grēkus. Tiešām, sabiedrība vai plašākā nozīmē, cilvēce, ir tas, ka spēj īstenot Dieva ieceres. Te var pieminēt ebreju tautu, kas gadsimtiem ilgi saglabā mesiānisma cerību; vai arī jauno Dieva tautu – Baznīcu, kas nes un izplata pestīšanas vēsti. Sabiedrības uzdevums ir gan saskaņot, gan pārvaldīt atsevišķu cilvēku un atsevišķu ģimeņu darbību. Dāvājoša mīlestība sasniedz savu maksimālo izplatību šeit virs zemes sabiedrībā, ko vajadzētu uztvert kā lielu ģimeni, kas, pastāvēdama radīšanas dāvājošajā mīlestībā, nodrošina iespēju attīstīt savas identiskās radīšanas dāvājošās mīlestības attiecības atsevišķām ģimenēm.

Sabiedrība:

piedzimst ģimenē,

Tās uzdevums ir:

saglabāt dāvājošās mīlestības attiecības katrā ģimenē

veidot harmonisku ģimeņu daudzveidīgumu

radīt līdzekļus ģimeņu līdzāspastāvēšanai un vispārējās labklājības attīstībai

Diemžēl ar rūgtumu jāatzīmē, ka maldīga progresa ilūziju vārdā bieži tiek upurētas gan ģimenes, gan atsevišķi cilvēki. (..) Ņemot vērā, ka radošajam impulsam parasti ir vīrišķīga daba, bet dāvājošai mīlestībai – sievišķīga, secinām, ka pilnīga Dieva plāna īstenošana ir iespējama tikai harmoniski apvienojot šos divus ģimenes un sabiedrības komponentus.

Tikai uz minētajiem garīguma principiembalstīta sociālā teorija spēs izveidot sabiedrību, kurā atsevišķi cilvēki un ģimenes varēs sasniegt sava iedzimtā dāvājošās mīlestības aicinājuma piepildījumu.

3 Esi sveicināta Marija un Ak Marijas bezvainīgas Sirds lūgšanas

 

12. februārī

Brālība

 

Varētu likties neparasti lietot jēdzienu “brālība” runājot par ģimeni. Ir skaidrs, ka tā nevar būt par pamatu radīšanas attiecībām starp vecākiem un bērniem: bērni nevar būt vecāku brāļi un otrādi.

Tomēr mēs dēvējam visus cilvēkus par brāļiem, apzinoties, ka starp viņiem pastāv radīšanas attiecības, kas viņus šķir.

Ja pārejam no bioloģiski radošā aspekta uz cilvēka būtības dziļāko, kļūst redzams, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi, ar identiskām iekšējām vajadzībām. Abstrahējoties no sākotnējām radīšanas attiecībām, kuras nevar palikt nemainīgas, secinām, ka mājas iekšienē visi cilvēki ir brāļi.

Tas galvenokārt ir tādēļ, ka visiem cilvēkiem piemīt kopīga pamatprasība pēc mīlestības. Šodien cilvēku sirdis bieži izjūt vilšanos, jo cilvēks, kas ir dzimis mīlestībai, nespēj atrast to ne ģimenē, ne sabiedrībā. Ja pirmā viņu massificē, tad pēdējā ir sairusi daudzās autentiskās mīlestības kopienās. (..)

Mūsdienu maksimalizētajam un depersonalizētajam cilvēkam ir svarīgi atrast kādu, kas spētu viņu mīlēt un kam piemistu patīkamā sajūta tikt mīlētam. No tā izriet, ka katram cilvēkam ir nepieciešams kāds cits, un ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi brāļi.

Te mēs saka tām ģimenes, kā brālības centra, vienreizējo funkciju. To veido savstarpēji mīloši brāļi, kuru mīlestība sasniedz katru, kas nonāk saskarsmē ar viņiem.

Tomēr jābūt uzmanīgiem, lai nesašķeltu šādas brālības vērtību un nozīmi. Mīlestība nozīmē ne tikai saņemt, bet arī dot, un tā neaprobežojas ar psiholoģisko (sirsnīgumu) vai fizisko (maizes gabalu) devumu, tai ir daudz sarežģītāks un delikātāks raksturs.

Tās ir humānās, morālās un garīgās vērtības, kuru kopšanai un attīstībai nepieciešama brālības vide.

Cilvēks vienmēr ilgojas pēc mīlestības cilvēciskā izpratnē, bet arī, kaut arī bieži neapzinātā formā, pēc tādas mīlestības, kas viņam piešķirtu dzīves jēgu, tātad pēc Dieva.

Ģimene un brālība nedrīkst aprobežoties ar pamatprasību apmierināšanu, tai jāvirzās pret augstākiem mērķiem, jātiecas pretī Dievam. Tāds ir īstenais ģimenes brālīguma pamats.

3 Esi sveicināta Marija un Ak Marijas bezvainīgas Sirds lūgšanas

 

 

13. februārī

Prieks

Viena no ģimeni raksturojošām izpausmēm ir prieks. Mātes prieks auklējot savu bērnu, brāļu prieks kopīgi rotaļājoties mājas pagalmā.

Prieks. Viena no vitālākajām dzīvas izpausmēm, ko mūsdienu pasaulei ir atņēmušas karu un vardarbības šausmas, nedrošība par rītdienu, klaja netaisnība, smags darbs, kas nesniedz gandarījumu, bet sagādā fizisku un garīgu spēku izsīkumu, kas rada atstumtības sajūtu un vēlēšanos bēgt no realitātes.

Zaudējot prieku, pasaule ir zaudējusi ko ļoti būtisku. Kur lai to meklē? Prieku neatradīsiet mākslīgai garastāvokļa uzlabošanai paredzētajās izrādēs vai atrakcijās. Īsts un patiess prieks sastopams tikai ģimenē. Ģimenes un brālīgā garīguma uzdevums ir gādāt, lai mājās valdītu mierīga, atbrīvojoša un priecīga noskaņa.

Varētu piebilst, ka tā ir arī garīgās dzīves īstenošanas psiholoģiska prasība. Kā var pieņemt kristīgo mācību un dzīvot saskaņā ar to, ja dvēsele ir apbēdināta? Būtu nepareizi uzskatīt, ka kristietība ir skumjš personīgās un sabiedriskās dzīves skatījums. No tā varētu secināt, ka lai pārvarētu šo vilinājumu uz kristietisko grūtsirdību, garīguma un svētuma vēsts būtu jāsludina vidē, kas izvairās no prieka. (..)

Jēzus nenes pasaulei ciešanas, bet spēku pārvarēt tās. Varenā kristietības vēsts dara galu ciešanām un ļauj ģimenēm izdzīvot patiesu prieku, dodot cilvēkiem spēku stāties pretī dzīves neizbēgamajām grūtībām. Tā ir kļuvusi par mūžīgu aicinājumu, bet ne par kategorisku pavēli. Vai to nevarētu nosaukt par patiesu kristīgu prieku, kristīgas ģimenes privilēģiju, kuras garīguma avoti ir Trīsvienības prieks un Kristus mīlestība pret savu Baznīcu?

3 Esi sveicināta Marija un Ak Marijas bezvainīgas Sirds lūgšanas

 

14. februārī

Sabiedriski misionārā darbība

 

Bija reiz laiki, kad māju durvīm nebija vajadzīgas atslēgas. Cilvēki dzīvoja Dieva labestībā, nebaidoties no zagļiem , kuru vai nu nebija vispār, vai kuri negāja mājās. Šodien turpretim katrs cenšas maksimāli nodrošināt savas mājas ieeju, lai būtu pārliecināts par tās drošību. Tas liecina par kādu procesu, kas ir saistīts ar jau minētajiem ar kopīgu apzīmējumu: bēgšana.

Cilvēki bēg no savām mājām, lai apdullinātos pasaulē, viņi bēg no pasaules lai privatizētos savās mājās. Ar to nebūtu jānosoda dabīga un likumīga  vēlēšanās izjust savas mājas veselīgo intimitāti, mīlestības un dziļas personiskas saskarsmes prieku, kas ir katras ģimenes sastāvdaļa.

Tomēr ir skaidri redzams, ka tas viss ir pārsniedzis kādu robežu, un māja ir zaudējusi kādu no saviem būtiskajiem uzdevumiem, un proti, komunikatīvi sociālo aspektu.

Es domāju, ka mēs esam tālu no 19. gadsimta salonu domāšanas veida, kas cilvēkus pulcināja kafejnīcās vai pilsoņu mājās, bet nav viegli pierādīt šo izmaiņu pozitīvo nozīmi.

Ja ņemam vērā, ka katra ģimene dzimst no kādas citas, iepriekšējās, un ir radīšanas klēpis daudzām nākošajām, tad kļūst skaidrs, ka mājas hermētiska noslēgšana kādas vienas ģimenes sargāšanai ir nedaudz pretdabiska. Tai ir jābūt atvērtai pret vecākiem.

Bet kāpēc gan ne pret visiem, ja jau mēs visi savā būtībā esam brāļi?

Vai līdz ar to mēs nenonākam pie jaunas ģimenes dimensijas iespējas, pie tās sociālās atvērtības pret brāļiem?

Var daudz runāt par brālību un solidaritāti, taču, neveidojot konkrētu pieredzi, grūti būs pateikt vairāk par šabloniskiem izteicieniem un pārkļūt pāri vienkāršai svētulībai. Ir nepieciešams atvērt savu namu, īpaši savu ģimeni, brāļiem un māsām, padarot to par dzīva kristiānisma un patiesa garīguma dzīvu pieredzi.

15. februārī

Dāvājošā mīlestība

 

Būtu absurdi runāt par ģimenes garīgumu, vienlaicīgi neiesaistot tajā bērnus un vecākus, tāpat kā nevar runāt par sociālo garīgumu, atstājot bez ievērības jauniešus un sievietes. Tomēr ģimenes realitātē mēs redzam kādu īpašu faktoru, ko sauksim par dāvājošo mīlestību un kas savu maksimālo izpausmi gūst sievietē, īpaši mātē.

Protams, ka visiem ģimenes locekļiem būtu jādzīvo šādā mīlestībā, tomēr nevar apstrīdēt, ka vīrieša īpašais aicinājums ir ņemt dalību sabiedrības veidošanā, kamēr sievietes loma saistās galvenokārt ar attiecībām ar savu vīru un bērniem. Dāvājošā mīlestība vispirms izpaužas ģimenē, taču pēc tam tā iziet ārpus mājas sienām, kļūstot plašāka un visaptverošāka. Ja šāda dāvājošās mīlestības kopiena paliktu tikai ģimenes ietvaros, tā būtu šauras grupas izsmalcināta egoisma forma, kas ar laiku kļūtu par noslēgtu, pat antisociālu vidi. Ja gribam noskaidrot dāvājošās mīlestības būtību, aplūkosim dabīgo, un pēc tam dievišķo kārtību.

Dabīgajā kārtībā dāvājošo mīlestību redzam mātes pašaizliedzīgajā mīlestībā, mīlestībā ar konkrētu, maksimālu, augstsirdīgu, dāsnu un visaptverošu devumu. Mīlestībā, kuras patiesais pirmavots tomēr ir Dieva Tēva paraugs, kas ir dāvājošās mīlestības absolūtais pirmsākums. Tēvs mūs ir mīlējis no laika gala (1 Jņ 4, 10) un neatstāja mūs nelaimē, kad mēs bijām krituši grēkā. Lai mūs izglābtu, Viņš sūtīja mums savu Dēlu, kurš ar savu piemēru un savu vārdu:

stāstīja mums par Dieva dāvājošo mīlestību;

rādīja, kādām jābūt mūsu attiecībām ar Dievu;

dzīvoja mūsu vidū ģimenes dzīvi, kas ārēji bija centrēta ap Marijas mīlestību, tomēr dziļākā skatījumā, maigumā pret Tēvu – Abba;

atgādināja, ka mums jāatbild uz Tēva bezgalīgo mīlestību;

mācīja mums, ka mēs visi esam brāļi, un kā brāļiem mums jādzīvo maksimālā mīlestībā.

Tas ir svarīgākais, jo katrai ģimenei jākļūst par dāvājošās mīlestības kopību, veidojot tālāk visu cilvēci par vienotu un plašu mīlestības kopību.

Šādās pārdomās mēs saskatām divkāršu realitāti:

ģimene, mīlestības kopība Dieva mīlestības līdzībā

sieviete, kas savas maksimālās mīlestības spēku īsteno sevī pēc Tēva dāvājošās mīlestības parauga.

3 Esi sveicināta Marija un Ak Marijas bezvainīgas Sirds lūgšanas

 

16. februārī

Cilvēks

 

Cilvēks ir: Dieva radošās, aicinošās, atbrīvojošās un tādējādi dāvinošās mīlestības objekts.

Dieva attēls

dalība pie Dieva esamībā, gribā, mīlestībā, brīvībā

sarunas biedrs Dieva mīlestības dialogā

partneris aliansē ar Dievu.

Tas ir arī: cilvēces pamatvienība

tiesību un pienākumu primārais subjekts.

Dieva kā mīlestības un cilvēka attiecības ir unikālas, jo viss pārējais ir tikai atsevišķa cilvēka individuāli apgūto zināšanu un gribasspēka rezultāts.

Patiesas Dieva un cilvēka mīlestības attiecības vienmēr kļūst par dialogu starp Dievu un cilvēku. Dievs mīl cilvēci, sabiedrību, Baznīcu nevis abstraktā veidā, bet katru to veidojošo personu atsevišķi.

Dievam ir plaši un grandiozi plāni attiecībā uz cilvēku sabiedrībā, bet sagaidot atbildi, Viņa mīlestība ir pie katra atsevišķa cilvēka, kas vēlas atgriezties. No tā izriet atsevišķa cilvēka nozīmīgums un neaizstājamība.

3 Esi sveicināta Marija un Ak Marijas bezvainīgas Sirds lūgšanas

 

17. februārī

Vecāku atbildība

 

Mums jau ir zināms, ka ģimene ir Dieva radīšanas un dāvināšanas mīlestības iemiesojums:

Trīsvienība: mūžīgā radīšana

Radītājs: esamības dāvinājums

Pestītājs: Tēvs, kas dod savu dēlu par mums.

Saites ar dievišķo ir tikt dziļas, ka, ja divi jaunieši nolemtu apvienoties bez dāvājoši radījušās mīlestības motīva, ļoti iespējams, ka viņu laulība būtu neveiksmīga.

Bija laiks, kad šo argumentu attiecināja galvenokārt uz pēcnācējiem, laulāto savstarpējo dāvājošo mīlestību atstājot otrajā plānā. Tagad par ģimeni runā kā par vīra un sievas savstarpējās mīlestības centru, mazāku lomu piešķirot dāvājošai mīlestībai pret bērniem. Abi šie viedokļi ir nepilnīgi un tātad neprecīzi, jo ģimenes mērķis nav tikai savstarpējā mīlestība un nav tikai pēcnācēju radīšana, bet tāda dāvājoši radījušā mīlestība, kas apvieno abus šos faktorus.

Aplūkojot mīlestības attiecības, ne mazāk svarīgi ir atgriezties pie pēcnācēju nozīmes dāvājošā mīlestībā.

Un tam ir liela nozīme ne tikai dabiskajās attiecībās, bet arī garīgajās.

Dievs ir saistījis dzimumu vairošanos ar dāvājoši radījušo mīlestību (Rad 1,28), bet arī apsolījis Ābramam pēcnācējus kā zvaigznes debesīs un kā smilšu graudus tuksnesī, pravietiski norādot arī uz jauno Dieva tautu, nākošo Kristus baznīcu.

Vairošanās ir ne tikai kvalitatīvs, bet arī kvantitatīvs raksturs, ko Baznīca nevar atstāt bez ievērības.

Ja laulību, kā dabiska līguma, nozīme ir cilvēku dzimuma vairošana, tad sakramentālās laulības

mērķis ir Baznīcas bērnu vairošana.

Tādēļ mēs varam runāt un mums ir jārunā par “atbildīgu” radīšanu, precizējot tās aktuālo nozīmi.

Vispārīgā nozīmē jēdziens “vecāku atbildība” norāda uz faktu, kas jāņem vērā pirms bērna radīšanas: uzņemties atbildību par daudziem faktoriem; tomēr priekšplānā paturot galveno: atbildību

Baznīcas priekšā, kurai jākļūst universālai

Svētuma priekšā, kam jākļūst universālam.

 

3 Esi sveicināta Marija un Ak Marijas bezvainīgas Sirds lūgšanas

 

 

18. februārī

Civilizācija

 

Civilizācijas monstram nemitīgi ir vajadzīgas mašīnas un rokas, kas tās darbina, lai radītu ilūziju par arvien pieaugošu, , kaut arī īslaicīgu un pārejošu laimi.

Bet tieši tāpēc, ka piedāvājums ir ilūzija, tam ir vajag bezgala daudz citu līdzekļu, lai virzītu uz priekšu no nelaimes radītās laimes neprātīgās sekas.

Paļāvusies šim apmānam, sieviete nav izglābusies, bet kļuvusi par viegli iegūstamu un šķietami brīvu, pat labprātīgu, laupījuma upuri.

Šodien sieviete jūt vilinājumu kļūt par vīrieti, un, pieņemdama šādu priekšlikumu, īsti neapzinoties savas iespējas, viņa kļūst vienīgi par vīrieša šķietamību, nesot ar viņu saistītās atbildības smagumu, bet nekad nesasniedzot īstu vīrišķīgu paritāti.

Ja sieviete grib kļūt par vīrieti, viņai ir divas iespējas, kā to izdarīt: atteikties būt sieviete vai mēģināt kļūt par vīrieti paliekot sievietei.

Bet tas ir iluzorisks un traģisks mērķis: viņa noteikti pārstās būt sieviete un nekad nekļūs par vīrieti.

Un mums būs pasaule bez sievietes, pasaule, no kuras būs izzuduši cilvēcības un mīlestības pirmsākumi.

3 Esi sveicināta Marija un Ak Marijas bezvainīgas Sirds lūgšanas

 

 

 

 

Ak, Marijas Bezvainīgā Sirds,

jebkura svētuma dzīvais paraugs,

dod visiem saviem bērniem

paļāvību kļūt svētiem.


Web master