Svētā tēva

 

Benedikta XVI

Apustuliskā vēstule

motu proprio formā

Porta Fidei

ar kuru tiek izsludināts

Ticības gads

1. „Ticības durvis” (sal. Apd 14,27), kas ieved kopības dzīvē ar Dievu un ļauj ieiet Viņa Baznīcā, mums vienmēr ir atvērtas. Šo slieksni iespējams pārkāpt, kad tiek sludināts Dieva Vārds un sirds ļaujas piepildīties ar pārveidojošo žēlastību. Ienākšana pa šīm durvīm aizsāk ceļu, kas turpinās visas dzīves garumā. Tas iesākas ar Kristību (sal. Rom 6,4), pateicoties kurai Dievu varam saukt par Tēvu, un noslēdzas ar pāreju caur nāvi uz mūžīgo dzīvi, Kunga Jēzus augšāmcelšanās augli, kurš ar Svētā Gara dāvāšanu ir vēlējies iekļaut savā godībā visus, kas uz Viņu tic (sal. 17,22). Apliecināt ticību uz Trīsvienību – Tēvu, Dēlu un Svēto Garu – ir līdzvērtīgi ticībai uz vienu vienīgu Dievu, kas ir Mīlestība (sal. 1Jņ 4,8): Tēvu, kurš, laikiem piepildoties, ir sūtījis savu Dēlu mūsu glābšanai; Jēzu Kristu, kurš savas nāves un augšāmcelšanās noslēpumā ir atpestījis pasauli; Svēto Garu, kurš vada Baznīcu cauri gadsimtiem, gaidot Kunga godības pilno atgriešanos.

2. Kopš mana Pētera kalpojuma sākuma esmu atgādinājis nepieciešamību no jauna atklāt ticības ceļu, lai arvien skaidrāk izgaismotu prieku par tikšanos ar Kristu un atjaunotu entuziasmu. Pontifikāta iesākuma Svētās Mises homīlijā teicu: „Baznīcai kopumā un tās ganiem līdzīgi Kristum ir jādodas ceļā, lai vestu cilvēkus no tuksneša uz dzīvības vietu, pretī draudzībai ar Dieva Dēlu, pretī tam, kurš dāvā dzīvību tās pārpilnībā”[1]. Visai bieži kristieši ir vairāk norūpējušies par savas darbības sociālajām, kultūras un politiskajām sekām, turpinot uzskatīt ticību par pašsaprotamu pieņēmumu dzīvei sabiedrībā. Patiesībā šis pieņēmums vairs nebūt nav tik pašsaprotams un bieži vien tiek atklāti noliegts[2]. Pagātnē bija iespējams atpazīt kopēju kultūras satvaru, kas ar savu pievērstību ticības saturam un tā iedvesmotajām vērtībām tika vispāratzīts. Šodien, šķiet, ka lielā sabiedrības daļā tas vairs tā nav, jo dziļa ticības krīze ir skārusi daudzus cilvēkus.

3. Mēs nevaram samierināties, ka sāls zaudē garšu un gaisma tiek turēta apslēpta (sal. Mt 5,13-16). Arī šodien cilvēki līdzīgi samariešu sievietei joprojām izjūt vajadzību doties pie akas, lai dzirdētu Jēzu, kurš aicina ticēt uz Viņu un tiekties pie dzīvā ūdens avota, kas verd Viņā (sal. 4,14). Mums no jauna jāatklāj bauda baroties ar Dieva Vārdu, ko Baznīca uzticīgi nodod tālāk, un ar dzīvības maizi, kas dota par uzturu Viņa mācekļiem (sal. 6,51). Īstenībā Jēzus mācība šodien atskan tikpat spēcīgi: „Strādājiet nevis iznīkstošās barības dēļ, bet tās barības dēļ, kas paliek mūžīgajai dzīvībai” ( 6,27). Viņa klausītāju uzdotais jautājums ir arī mūsu jautājums šodien: „Ko lai mēs darām, lai strādātu Dieva darbus?” ( 6,28). Mums ir zināma Jēzus atbilde: „Dieva darbs ir tas, ka jūs ticat uz to, ko viņš ir sūtījis” ( 6,29). Tātad, ticēt uz Jēzu Kristu ir ceļš, kuru mērojot pilnīgā veidā sasniedzama pestīšana.

4. Tā visa gaismā esmu nolēmis izsludināt Ticības gadu. Tas iesāksies 2012.gada 11.oktobrī, Vatikāna II Koncila atklāšanas piecdesmitajā gadadienā un noslēgsies Mūsu Kunga Jēzus Kristus – Vispasaules Karaļa lielajos svētkos 2013.gada 24.novembrī. 2012. gada 11.oktobrī aprit divdesmit gadi kopš Katoliskās Baznīcas Katehisma publicēšanas; tas ir teksts, ko ir apstiprinājis mans priekšgājējs, svētīgais pāvests Jānis Pāvils II[3], lai visiem ticīgajiem parādītu ticības spēku un skaistumu. Šo dokumentu – patiesu Vatikāna II Koncila augli – kā katehēzes instrumentu[4] vēlējās 1985.gada ārkārtējā Bīskapu Sinode, un tas tika īstenots, sadarbojoties visam Katoliskās Baznīcas episkopātam. Turklāt Bīskapu Sinodes ģenerālā asambleja, ko esmu sasaucis 2012. gada oktobrī ir veltīta tēmai „Jaunā evaņģelizācija kristīgās ticības tālāknodošanai”. Tā būs laba iespēja ievadīt visu Baznīcu īpašā pārdomu un ticības jaunatklāšanas laikā. Šī nav pirmā reize, kad Baznīca tiek aicināta svinēt Ticības gadu. Mans godājamais priekšgājējs, Dieva kalps Pāvils VI to bija izsludinājis 1967. gadā, lai svinētu 19. gadsimtu atceri apustuļu Pētera un Pāvila moceklības augstākajai liecībai. Viņš to bija iecerējis kā svinīgu brīdi, lai visā Baznīcā notiktu „autentiska un sirsnīga tās pašas ticības apliecināšana”; turklāt pāvests Pāvils VI vēlējās, lai tā tiktu apstiprināta „individuālā un kolektīvā, brīvā un apzinīgā, iekšējā un ārējā, pazemīgā un vaļsirdīgā” veidā[5]. Viņš domāja, ka šādā veidā visa Baznīca varētu atgriezties pie „precīzas savas ticības apziņas, lai to atdzīvinātu, šķīstītu, stiprinātu, apliecinātu”[6]. Lielās nekārtības, kas risinājās tajā gadā, skaidrāk parādīja nepieciešamību pēc šādām svinībām. Tās noslēdzās ar Dieva Tautas ticības apliecinājumu[7], liecinot, ka būtiskais saturs, kas gadsimtiem veido visu ticīgo mantojumu, ir jāstiprina, jāizprot un jāpadziļina arvien jaunā veidā ar mērķi sniegt konsekventu liecību no pagātnes atšķirīgajos vēsturiskajos apstākļos.

5. Dažos aspektos mans godājamais priekšgājējs uzlūkoja šo Gadu kā „pēckoncila konsekvenci un nepieciešamību”[8], skaidri apzinādamies tālaika grūtības, jo īpaši attiecībā uz patiesās ticības apliecināšanu un pareizu interpretāciju. Uzskatu, ka Ticības gada izsludināšana Vatikāna II Koncila atklāšanas piecdesmitajā gadskārtā var būt piemērots brīdis, lai izprastu, ka Koncila tēvu mantojumā atstātie teksti, svētīgā Jāņa Pāvila II vārdiem runājot, „nezaudē savu vērtību, nedz spožumu. Nepieciešams, lai tie tiktu lasīti piemērotā veidā, lai tiktu iepazīti un uzņemti kā kvalificēti un normatīvi Maģistērija teksti Baznīcas Tradīcijas iekšienē... Vairāk nekā jebkad jūtu nepieciešamību norādīt uz Koncilu kā lielu žēlastību, ko Baznīca ir saņēmusi XX gadsimtā: tajā mums ir sniegts drošs kompass, lai orientētos, uzsākot gaitas jaunajā gadsimtā”[9]. Arī es vēlos stingri uzsvērt to, ko teicu par Koncilu dažus mēnešus pēc savas izvēlēšanas par Pētera pēcteci: „ja mēs to skaidrojam un pildām pareizas hermeneitikas vadīti, tad tas var būt un kļūt aizvien lielāks spēks vienmēr nepieciešamajā Baznīcas atjaunotnē” [10].

6. Baznīcas atjaunotne notiek arī, pateicoties ticīgo dzīves sniegtajai liecībai: ar savu eksistenci pasaulē kristieši ir aicināti likt atmirdzēt patiesības Vārdam, ko Kungs Jēzus ir atstājis. Tieši Koncils dogmatiskajā konstitūcijā Lumen gentium konstatēja: „Kamēr Kristus, ‘svēts, nevainīgs, bez traipa’ (Ebr 7, 26), grēka nepazinis (sal. 2 Kor 5, 21), ir nācis vienīgi, lai izpirktu tautas grēkus (sal. Ebr 2, 17), Baznīca turpretim sevī ietver grēciniekus un, būdama svēta, tā vienlaikus ir aicināta šķīstīties un nemitīgi cenšas gandarīt un atjaunoties. Baznīca ‘turpina savu svētceļojumu pasaules vajāšanu vidū, Dieva žēlastību atbalstīta’, sludinot Kunga krustu un nāvi līdz Viņa atnākšanai (sal. 1 Kor 11, 26). Baznīcu stiprina augšāmceltā Kristus spēks, lai tā pacietīgi un ar mīlestību varētu pārvarēt gan iekšējos, gan ārējos spaidus un grūtības un uzticīgi paust pasaulei pagaidām vēl aizēnoto Kunga noslēpumu līdz dienai, kad beidzot tas atklāsies pilnīgā gaismā”[11].

Šādā perspektīvā Ticības gads ir uzaicinājums uz autentisku un atjaunotu atgriešanos pie Kunga, vienīgā pasaules Glābēja. Viņa nāves un augšāmcelšanās noslēpumā Dievs pilnībā ir atklājis Mīlestību, kas glābj un aicina cilvēkus uz dzīves pārveidošanu caur grēku piedošanu (sal. Apd 5,31). Saskaņā ar apustuli Pāvilu, šī Mīlestība ievada cilvēku jaunā dzīvē: „Kristībā mēs līdz ar viņu esam aprakti nāvē, lai tāpat kā Kristus, kas caur Tēva godību uzmodināts no mirušajiem, arī mēs staigātu jaunā dzīvē” (Rom 6,4). Caur ticību šī jaunā dzīve veido visu cilvēcisko eksistenci atbilstoši augšāmcelšanās jaunajai realitātei. Tik lielā mērā, cik cilvēks ir atvērts un spēj brīvi sadarboties, viņa domas un jūtas, mentalitāte un uzvedība lēnām tiek šķīstīta šajā ceļā, kas pilnībā nenoslēdzas šīs dzīves laikā. „Ticība, kas kļūst darbīga, pateicoties mīlestībai” (Gal 5,6) kļūst par jaunu inteliģences un darbības kritēriju, kas izmaina visu cilvēka dzīvi (sal. Rom 12,2; Kol 3,9-10; Ef 4,20-29; 2 Kor 5,17).

7. „Caritas Christi urget nos” (2 Kor 5,14): Kristus mīlestība ir tā, kas piepilda mūsu sirdis un liek evaņģelizēt. Šodien tāpat kā toreiz Viņš mūs sūta pasaules ceļos sludināt Evaņģēliju visām zemes tautām (sal. Mt 28,19). Ar savu mīlestību Jēzus Kristus pievelk pie sevis katras paaudzes cilvēkus: katrā laikā Viņš sasauc Baznīcu, uzticot tai Evaņģēlija sludināšanu ar bausli, kas katrreiz ir jauns. Tādēļ arī šodien ir nepieciešama daudz pārliecinošāka Baznīcas iesaistīšanās jaunās evaņģelizācijas labā, lai jaunatklātu prieku ticībā un no jauna atrastu entuziasmu ticības tālāknodošanai. Dienu no dienas no jauna atklājot Dieva mīlestību, ticīgo misionārais pienākums iegūst nezūdošu jaudu un spēku. Patiešām, ticība pieaug, kad tā tiek izdzīvota kā saņemtās mīlestības pieredze un kad tiek tālāknodota kā žēlastības un prieka pieredze.

Tā mūs dara auglīgus, jo paplašina sirdis cerībā un dara spējīgus sniegt auglīgu liecību: tā atver sirdis un prātus tiem, kas klausās, lai viņi uzņemtu Kunga aicinājumu piekrist viņa Vārdam, lai kļūtu par viņa mācekļiem. Ticīgie, saka svētais Augustīns, „nostiprinās ticot”[12]. Svētajam Hiponas bīskapam bija labs pamatojums, lai tā teiktu. Kā zinām, viņa dzīve bija nepārtraukts ticības skaistuma meklējums, līdz brīdim, kurā viņa sirds nerada atdusu Dievā[13]. Viņa daudzie darbi, kuros tiek skaidrotas ticības patiesības un cik svarīgi ir ticēt, līdz pat mūsu dienām paliek kā nesalīdzināmas bagātības mantojums. Tie joprojām palīdz daudziem cilvēkiem Dieva meklējumos atrast īsto ceļu, lai nonāktu līdz „ticības durvīm”. Tātad, vienīgi ticot, ticība aug un nostiprinās; nav citas iespējas, lai iegūtu pārliecību par savu dzīvi, kā vien aizmirst sevi, aizvien vairāk ieliekot sevi mīlestības rokās, kas nemitīgi pieaug, jo tās sākums ir Dievā.

8. Šīs īpašās gadadienas sakarā vēlos aicināt brāļus bīskapa kalpojumā visā pasaulē, lai tie vienotos ar Pētera pēcteci garīgās žēlastības laikā, ko Kungs dāvā, lai atcerētos augstvērtīgo ticības dāvanu. Vēlamies svinēt šo Gadu cienīgi un auglīgi. Pārdomām par ticību ir jāpieaug spēkā, lai palīdzētu visiem Kristumticīgajiem iegūt apzinātāku un dedzīgāku uzticību Evaņģēlijam, jo īpaši dziļo pārmaiņu laikā, kādu šobrīd izdzīvo cilvēce. Tā ir mūsu izdevība apliecināt ticību uz Augšāmcelto Kungu mūsu katedrālēs un visas pasaules baznīcās; mūsu mājās un mūsu ģimenēs, lai ikviens sajūt stipru vajadzību labāk pazīt un nākamajām paaudzēm tālāknodot ticību, kas pastāv vienmēr. Reliģiozās un draudžu kopienas, kā arī visas ekleziālās struktūras – gan vecās, gan jaunās – šajā Gadā atradīs veidu, lai publiski apliecinātu Credo.

9. Vēlamies, lai šis Gads katrā ticīgajā uzmodina ilgas apliecināt ticību pilnīgi un ar atjaunotu pārliecību, ar paļāvību un cerību. Tā būs laba iespēja pastiprināt ticības svinēšanu liturģijā, jo īpaši, Euharistijā, kas ir „virsotne, uz kuru tiecas Baznīcas darbība, un, vienlaicīgi, avots, no kura izplūst viss viņas spēks”[14]. Vienlaikus ceram, ka ticīgo dzīves liecība pieaugs tās ticamībā. No jauna atklāt apliecinātās, svinētās, dzīvotās un lūgtās ticības saturu[15] un pārdomāt pašu ticības aktu – lūk, uzdevums, kas katram ticīgajam jāpadara par savu, sevišķi šajā Gadā.

Ne velti pirmo gadsimtu kristiešiem bija jāmācās no galvas Credo. Tā bija viņu ikdienas lūgšana, lai neaizmirstu pienākumus, ko tie ir uzņēmušies Kristībā. Svētais Augustīns par to runā nozīmē bagātos vārdos Homīlijā par redditio symboli, ticības apliecinājuma uzticēšanu: „Svētā noslēpuma simbols, ko kopīgi esat saņēmuši un ko šodien katrs no jums atdeva, ir droši būvēta mātes Baznīcas ticība virs stabila pamata, kas ir Kristus Kungs ... Tātad, jūs to esat saņēmuši un atdevuši, tomēr sirdī un prātā tas vienmēr jāpatur klātesošs, jums tas jāatkārto jūsu guļvietās, jāpārdomā laukumos un nav jāaizmirst maltīšu laikā: un arī tad, kad miesā guļat, jums ar sirdi tajā jābūt nomodā”[16].

10. Šajā brīdī vēlos iezīmēt virzienu, kas palīdzēs daudz dziļākā veidā ne vien izprast ticības saturu, bet arī aktu, kurā mēs brīvi izšķiramies sevi pilnībā uzticēt Dievam. Tiešām, pastāv dziļa vienība starp aktu, ar kuru tic, un saturu, kuram piekrītam. Apustulis Pāvils ļauj ienākt šīs realitātes iekšienē, rakstot: „Ar sirdi tic... un ar muti apliecina” (Rom 10,10). Sirds norāda, ka pirmais akts, ar kuru nonāk pie ticības, ir Dieva dāvana un žēlastības darbība, kas norisinās un pārveido personu līdz pat dzīlēm.

Šajā ziņā sevišķi izteiksmīgs ir Lidijas piemērs. Svētais Lūka vēstī, ka Pāvils, atrodoties Filipos, gāja sabatā, lai sludinātu Evaņģēliju dažām sievietēm; starp tām bija Lidija, un „Kungs atvēra viņas sirdi, lai piekristu Pāvila vārdiem” (Apd 16,14). Šajā izteikumā ir ietverta svarīga nozīme. Svētais Lūka māca, ka ticības satura zināšana nav pietiekama, ja sirdi – personas patieso svētvietu – nav atvērusi žēlastība, kas dāvā acis, lai ielūkotos dziļumos un izprastu, ka pasludinātājs ir Dieva Vārds.

Savukārt, apliecināt ar muti, nozīmē, ka ticība paredz publisku liecību un iesaistīšanos. Kristietim nekad nevajadzētu uzskatīt ticību par privātu lietu. Ticība nozīmē izlemt būt ar Kungu, lai dzīvotu ar Viņu. Un šis „būt ar Viņu” ved pie ticības iemeslu izpratnes. Tieši tāpēc, ka ticība ir brīva darbība, tā pieprasa sociālu atbildību par ticības saturu. Vasarsvētku dienā Baznīca acīmredzami parāda šo ticības un bezbailīgas savas ticības sludināšanas ikvienam cilvēkam publisko dimensiju. Tā ir Svētā Gara dāvana, kas dara spējīgus misijai un stiprina mūsu liecību, padarot to vaļsirdīgu un drosmīgu.

Pati ticības apliecināšana ir vienlaikus personisks un komunitārs akts. Tieši Baznīca ir pirmais ticības subjekts. Kristiešu kopienas ticībā katrs cilvēks saņem Kristību – iedarbīgu zīmi iekļaušanai ticīgo tautā, lai iegūtu pestīšanu. Kā apliecina Katoliskās Baznīcas Katehisms: „’Es ticu’: ar šiem vārdiem katrs ticīgais, īpaši Kristības brīdī, personiski apliecina Baznīcas ticību. ‘Mēs ticam’: ar šiem vārdiem bīskapi, sapulcējušies koncilā, vai, vēl plašāk - ticīgo liturģiskā svētsapulce apliecina Baznīcas ticību. ‘Es ticu’: tādā veidā arī Baznīca, mūsu Māte, atbild Dievam ar savu ticību un mums māca teikt: ‘Es ticu’, ’mēs ticam’”[17].

Skaidrs, ka ticības satura zināšana ir būtiska, lai personiski piekristu, proti, lai ar prātu un gribu stingri pieturētos pie tā, ko piedāvā Baznīca. Ticības pazīšana ievada Dieva atklātā noslēpuma pilnībā. Līdz ar to piekrišana sevī paredz, ka ticot, brīvi tiek pieņemts viss ticības noslēpums, jo tā patiesīguma garants ir pats Dievs, kas sevi atklāj un ļauj pazīt savu mīlestības noslēpumu[18].

No otras puses mēs nedrīkstam aizmirst, ka mūsu kultūras kontekstā daudzi cilvēki, lai gan neatpazīst sevī ticības dāvanu, tomēr patiesi meklē galīgo jēgu un patiesību par savu eksistenci pasaulē. Šie meklējumi ir autentiska „preambula” ticībai, jo vada cilvēkus pa ceļu, kas ved pie Dieva noslēpuma. Patiesībā arī cilvēka prātā ir iekšēja prasība „pēc tā, kas ir derīgs un paliek vienmēr”[19]. Šāda prasība veido paliekošu, cilvēka sirdī neizdzēšami ierakstītu mudinājumu doties ceļā, lai atrastu To, kuru mēs nemeklētu, ja vien Viņš jau nebūtu izgājis mums pretī[20]. Tieši uz šo satikšanos aicina un pilnībā atver ticība.

11. Katoliskās Baznīcas Katehismā ikviens var rast vērtīgu un neaizstājamu palīglīdzekli, lai piekļūtu ticības satura sistemātiskām zināšanām. Tas ir viens no svarīgākajiem Vatikāna II Koncila augļiem. Apustuliskajā konstitūcijā Fidei depositum, kas apzināti tika parakstīta Vatikāna II Koncila atklāšanas trīsdesmitajā gadskārtā, svētīgais Jānis Pāvils II rakstīja: „Šis Katehisms dos ļoti nozīmīgu ieguldījumu visas Baznīcas dzīves atjaunotnes darbā... Es to atzīstu kā derīgu un atļautu instrumentu, lai kalpotu Baznīcas kopībai un kā drošu normu ticības mācīšanā”[21].

Tieši šajā nozīmē Ticības gadam būs jāpauž kopīga apņemšanās, lai jaunatklātu un apgūtu ticības fundamentālo saturu, kas rod savu organisko un sistemātisko sintēzi Katoliskās Baznīcas katehismā. Šādi, patiesībā, parādās mācības bagātība, kādu Baznīca ir uzņēmusi, saglabājusi un dāvājusi savā divtūkstoš gadu vēsturē. No Svētajiem Rakstiem līdz Baznīcas tēviem, no teoloģijas skolotājiem līdz svētajiem cauri gadsimtiem, Katehisms piedāvā paliekošu dokumentu par daudzajiem veidiem, kādos Baznīca ir pārdomājusi ticību un sekmējusi attīstību doktrīnā, lai ticīgajiem dāvātu drošību viņu ticības dzīvē.

Katoliskās Baznīcas Katehisma struktūra izseko ticības attīstībai, pievēršoties ikdienas dzīves lielajām tēmām. Lappuse pēc lappuses atklāj, ka tas, kas tiek piedāvāts, nav kāda teorija, bet sastapšanās ar Personu, kas mājo Baznīcā. Ticības apliecinājumam seko sakramentālās dzīves izklāsts, kurā Kristus ir klātesošs, darbīgs un turpina veidot savu Baznīcu. Bez liturģijas un Sakramentiem ticības apliecinājumam nebūtu iedarbīguma, jo iztrūktu žēlastība, kas uztur kristiešu liecību. Tāpat arī Katehisma mācība par morālisko dzīvi gūst nozīmes pilnību, ja tiek skatīta saistībā ar ticību, liturģiju un lūgšanu.

12. Tāpēc Katoliskās Baznīcas Katehisms šajā Gadā varēs būt par instrumentu patiesam ticības atbalstam, jo īpaši, tiem, kuriem rūp kristiešu formācija, kas ir tik izšķiroša mūsu kultūras kontekstā. Tādēļ esmu aicinājis Ticības doktrīnas kongregāciju, sadarbībā ar atbildīgajiem Svētā Krēsla dikastērijiem, sastādīt Notu, kurā Baznīcai un ticīgajiem tiks piedāvāti daži norādījumi kā visiedarbīgākajā un visatbilstošākajā veidā dzīvot šo Tīcības gadu, kalpojot ticībai un evaņģelizācijai.

Zinām, ka ticība vairāk nekā iepriekš ir pakļauta jautājumu virknei, kas izriet no pārveidotās mentalitātes, kas, jo īpaši, šodien, reducē racionālo pārliecību jomu līdz zinātniskiem un tehniskiem atklājumiem. Tomēr Baznīca nekad nav baidījusies rādīt, ka starp ticību un autentisku zinātni nevar būt nekāds konflikts, jo abas, arī ja mēro atšķirīgus ceļus, tiecas pēc patiesības[22].

13. Šī Gada gaitā būs izšķiroši no jauna caurlūkot mūsu ticības vēsturi, kurā iezīmējas neizmērojamais svētuma un grēka saauduma noslēpums. Pirmais izceļ lielo ieguldījumu, ko vīrieši un sievietes ar savas dzīves liecību ir snieguši kopienas izaugsmei un attīstībai, bet otrajam ikvienā ir jāizraisa godīgu un pastāvīgu atgriešanās darbu, lai piedzīvotu visiem pretimnākošā Tēva žēlsirdību.

Šajā laikā nenovērsīsim skatienu no Jēzus Kristus, „mūsu ticības aizsācēja un piepildītāja” (Ebr 12,2): Viņā rod piepildījumu visas cilvēciskās sirds pūles un ilgas. Mīlestības prieks, atbilde ciešanu un sāpju drāmai, piedošanas spēks saņemtā uzbrukuma priekšā un dzīvības uzvara pār nāves tukšumu – viss rod piepildījumu Cilvēktapšanas noslēpumā, Viņa kļūšanā par cilvēku, Viņa līdzdalībā mūsu cilvēciskajā vājumā, lai to pārveidotu Augšāmcelšanās spēkā. Viņā, kurš ir miris un augšāmcēlies mūsu pestīšanas labā, pilnībā tiek izgaismoti ticības piemēri, kas ir iezīmējuši šos mūsu pestīšanas vēstures divus tūkstošus gadu.

Ticībā Marija uzņēma eņģeļa vārdu un ieticēja pasludinājumam, ka kļūs Dieva Māte savas veltīšanās paklausībā (sal. Lk 1,38). Apmeklējot Elizabeti viņa teica savu slavas dziesmu Visaugstajam par brīnumveikumiem, ko viņš darīja tajos, kas uz Viņu paļaujas (sal. Lk 1,46-55). Ar prieku un trīsām viņa deva gaismu savam vienīgajam Dēlam, saglabājot neskartu jaunavību (sal. Lk 2,6-7). Paļāvībā uz Jāzepu, savu līgavaini, viņa nesa Jēzu uz Ēģipti, lai to glābtu no Hēroda vajāšanām (sal. Mt 2,13-15). Ar tādu pašu ticību viņa sekoja Kungam viņa sludināšanā un palika ar Viņu pat uz Golgātas (sal. 19,25-27). Ticībā Marija nobaudīja Jēzus augšāmcelšanās augļus un, saglabājot visu savā sirdī (sal. Lk 2,19.51), to tālāknodeva tiem Divpadsmit, kas bija ar viņu vienkopus Augšistabā, lai saņemtu Svēto Garu (sal. Apd 1,14; 2,1-4).

Ticībā apustuļi atstāja visu, lai sekotu Skolotājam (sal. Mk 10,28). Viņi ieticēja vārdiem, ar kuriem Viņš sludināja sevī īstenoto un klātesošo Dieva Valstību (sal. Lk 11,20). Tie veidoja dzīves kopību ar Jēzu, kas viņus mācīja, atstājot tiem jaunu dzīves kārtību, kas pēc Viņa nāves, apustuļus darītu atpazīstamus kā Jēzus mācekļus (sal. 13,34-35). Ticībā viņi devās visā pasaulē, sekojot pavēlei nest Evaņģēliju katrai radībai (sal. Mk 16,15) un bez jebkādām bailēm sludināja visiem augšāmcelšanās prieku, kuras uzticīgi liecinieki tie bija kļuvuši.

Ticībā mācekļi veidoja pirmās kopienas, pulcinātas ap apustuļu mācību, lūgšanā, Euharistijas svinēšanā, un kopīgi izlietoja brāļu vajadzībām to, kas tiem bija (sal. Apd 2,42-47).

Ticībā mācekļi atdeva savu dzīvību, liecinot par Evaņģēlija patiesību, kas tos bija pārveidojusi un darījusi spējīgus sasniegt vislielāko mīlestības dāvanu, piedodot saviem vajātājiem.

Ticībā vīrieši un sievietes ir veltījuši savas dzīves Kristum, atstājot visu, lai evaņģēliskā vienkāršībā izdzīvotu paklausību, nabadzību un šķīstību, kas ir īpašas zīmes Kunga gaidīšanai, kurš nekavējas nākt. Ticībā daudzi kristieši ir darbojušies taisnīguma labā, lai darbībā īstenotu Kunga vārdus, kurš ir nācis, lai pasludinātu gūstekņiem brīvību un žēlastības gadu visiem (sal. Lk 4,18-19).

Ticībā dzīvojam arī mēs: dzīvi atzīstot Kungu Jēzu, klātesošu mūsu eksistencē un vēsturē.

14. Ticības gads būs arī izdevīgs brīdis, lai spēcīgāk sniegtu tuvākmīlestības liecību. Svētais Pāvils atgādina: „Tagad paliek šīs trīs: ticība, cerība un mīlestība. Bet lielākā no tām ir mīlestība!” (1Kor 13,13). Ar vēl spēcīgākiem vārdiem – kas vienmēr pamudina kristiešus – apustulis Jēkabs uzsvēra: „Mani brāļi, ko tas līdz, ka kāds saka, ka viņam esot ticība, bet nav darbu? Vai tāda ticība var viņu izglābt? Ja brālis vai māsa ir kaili un bez dienišķās maizes un kāds no jums saka viņiem: ejiet mierā, lai jums ir silti un esat paēduši, - bet nedodat viņiem neko no tā, kas miesai vajadzīgs, ko tas līdz?” Tāpat arī ticība: ja to nepavada darbi, tā sevī ir mirusi. Bet kāds sacīs: tev ir ticība, bet man darbi; parādi man savu ticību bez darbiem, un es ar saviem darbiem parādīšu savu ticību” (Jk 2,14-18).

Ticība bez mīlestības nenes augļus, un mīlestība bez ticības būtu nemitīgām šaubām pakļautas jūtas. Ticība un mīlestība ir savstarpēji nepieciešamas, tā kā viena ļauj otrai veikt tai atbilstošo ceļu. Jāatzīst, ka ne mazums kristiešu ar mīlestību velta savu dzīvi tiem, kas ir vientuļi, atstumti vai nošķirti, kā tādiem, kuri ir pirmie, pie kuriem nākt un kurus ir vissvarīgāk atbalstīt, jo tieši viņos atspīd paša Kristus vaigs. Ticībā mēs spējam pazīt augšāmceltā Kunga vaigu tajos, kas lūdz mūsu mīlestību. „Visu, ko esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to esat man darījuši” (Mt 25,40): šie Viņa vārdi ir brīdinājums neaizmirst un mūžīgs aicinājums dāvāt to mīlestību, kas liek mums palīdzēt Viņam ikreiz, kad dzīves ceļā Viņš kļūst mūsu tuvākais. Ticības atbalstīti, raudzīsimies ar cerību uz mūsu uzdevumu pasaulē, gaidot „jaunas debesis un jaunu zemi, kur mājo taisnīgums” (2Pēt 3,13; sal. Apd 21,1).

15. Apustulis Pāvils savas dzīves noslēgumā lūdz savam māceklim Timotejam „meklēt ticību” (sal. 2Tim 2,22) tikpat pastāvīgi kā jaunībā (sal. 2Tim 3,15). Šis aicinājums ir domāts katram no mums, lai neviens nekļūtu slinks ticībā. Ticība ir mūsu pavadone visā dzīves garumā, kas ļauj katrreiz no jauna ieraudzīt brīnumus, ko Dievs veic mūsos. Tiecoties apkopot laiku zīmes vēstures šodienā, ticība mums katram liek kļūt par dzīvu zīmi Augšāmceltā Kunga klātbūtnei pasaulē. Šodienas pasaulei ir īpaši vajadzīga to cilvēku ticamā liecība, kuri sirdī un prātā Kunga Vārda apgaismoti, ir spējīgi atvērt daudzo sirdis un prātus alkām pēc Dieva un patiesās dzīves, kas nekad nebeigsies,.

 „Lai Kunga Vārds strauji izplatās un tiek godāts” (2Tes 3,1): lai šis Ticības gads dara arvien stiprākas attiecības ar Kungu Kristu, tikai viņā mēs rodam pārliecību skatam uz nākotni un apstiprinājumu autentiskai un nepārejošai mīlestībai. Apustuļa Pētera vārdi izlej pēdējo gaismas staru pār ticību: „Esiet līksmi, pat ja šobrīd vēl nedaudz jācieš, ja tā vajag, dažādos pārbaudījumos, lai jūsu ticības pārbaude, kas ir daudz cildenāka par iznīcīgā zelta pārbaudi ugunī, parādītu, ka jūs esat teicami, slavējami un godājami dienā, kad atklāsies Jēzus Kristus. Jūs viņu mīlat, lai gan neesat redzējuši, par viņu – tagad vēl neredzēdami, bet ticēdami – jūs līksmojaties ar neizsakāmu un apskaidrotu prieku, sasniedzot ticības piepildījumu – dvēseles pestīšanu” (1Pēt 1,6-9). Kristiešu dzīve pazīst prieka un ciešanu pieredzi. Cik daudzi svētie ir dzīvojuši vientulībā! Cik daudzi ticīgie, arī mūsdienās, tiek Dieva klusēšanas pārbaudīti tad, kad vēlētos dzirdēt Viņa mierinošo balsi! Dzīves pārbaudījumi ļauj saprast Krusta noslēpumu un būt līdzdalīgiem Kristus ciešanās (sal. Kol 1,24). Tie ir prelūdija priekam un cerībai, pie kuras ved ticība: „Kad esmu vājš, tad esmu stiprs” (2Kor 12,10). Stingrā pārliecībā mēs ticam, ka Kungs Jēzus ir uzvarējis ļaunumu un nāvi. Šajā drošajā paļāvībā mēs uzticam sevi Viņam: Viņš, klātesošs mūsu vidū, uzvar ļaunuma spēku (sal. Lk 11,20) un Baznīca, Viņa žēlsirdības redzamā kopiena, paliek Viņā kā zīme galīgam izlīgumam ar Tēvu.

Uzticēsim Dieva Mātei, kas teikta par „svētlaimīgu”, jo „ir ieticējusi” (sal. Lk 1,45) šo žēlastības laiku!

 

Dots Romā, pie svētā Pētera, 2011.gada 11.oktobrī, mūsu Pontifikāta 7.gadā.

 

BENEDIKTS XVI

pr.Mihails Volohovs – tulkojums latviešu valodā

Žanete Narkeviča, Dr.phil. – literārā redakcija

 



[1] Homīlija, uzsākot Romas bīskapa petrīnisko kalpojumu (24.04.2005) // AAS 97(2005), 710.

[2] Sal. Benedikts XVI, Homīlija Svētajā Misē Terreiro do Paço, Lisabonā (11.05.2010) // Insegnamenti VI,1(2010), 673.

[3] Sal. Jānis Pāvils II, Apust.Konst. Fidei depositum (11.10.1992) // AAS 86(1994), 113-118.

[4] Sal. Otrās ārkārtējās Bīskapu Sinodes gala ziņojums (7.12.1985), II, B, a, 4 // Enchiridion Vaticanum, vol. 9, n. 1797.

[5] Pāvils VI, Apust.pamudinājums Petrum et Paulum Apostolos, svēto apustuļu Pētera un Pāvila moceklības XIX simtgadē (22.02.1967) // AAS 59(1967), 196.

[6] Ibid., 198.

[7] Pāvils VI, Svinīgs ticības apliecinājums, Homīlija Svētajā Misē, noslēdzot „Ticības gada”svinības, svēto apustuļu Pētera un Pāvila moceklības XIX simtgades atcerē (30.06.1968) // AAS 60(1968), 433-445.

[8] ID., Vispārējā audience (14.06.1967) // Insegnamenti V(1967), 801.

[9] Jānis Pāvils II, Apust. vēstule Novo millennio ineunte (6.01.2001), 57 // AAS 93(2001), 308.

[10] Uzruna Romas Kūrijai (22.12.2005) // AAS 98(2006), 52.

[11] Vatikāna II vispārējais Koncils, Dogm. Konstitūcija par Baznīcu Lumen gentium, 8.

[12] De utilitate credendi, 1,2.

[13] Sal. Hiponas Augustīns, Atzīšanās, I,1.

[14] Vatikāna II vispārējais Koncils, Konstitūcija par svēto liturģiju Sacrosanctum Concilium, 10.

[15]  Sal. Jānis Pāvils II, Apust.Konst. Fidei depositum (11.11.1992): AAS 86(1994), 116.

[16] Sermo 215,1.

[17] Katoliskās Baznīcas Katehisms, 167.

[18] Sal.  Vatikāna I vispārējais Koncils, Dogmatiskā Konstitūcija par katolisko ticību Dei Filius, cap. III: DS 3008-3009; Vatikāna II vispārējais Koncils, Dogmatiskā Konst. Par dievišķo atklāsmi Dei Verbum, 5.

[19] Benedikts XVI, Uzruna Collège des Bernardins, Parigi (12.09.2008) // AAS 100(2008), 722.

[20]  Sal. Hiponas Augustīns, Atzīšanās, XIII, 1.

[21] Jānis Pāvils II, Apust.Konst. Fidei depositum  (11.11.1992) // AAS 86(1994), 115 e 117.

[22] Sal. ID., Enciklika Fides et ratio (14.09.1998), nn. 34 e106 // AAS 91(1999), 31-32, 86-87.

 

Kāpēc ticēt?

Dievs ir Tēvs, kas mūs bezgalīgi mīl

 

Es ticu uz Tevi, Tēvs,

Mīlestības Dievs, kas mūs bezgalīgi mīli

un vēlies, lai ikviens no mums

Tev atbildētu ar vispilnīgāko mīlestību.

Mīlēsim Dievu,
tādēļ, ka Viņš mūs
ir mīlējis pirmais
1 Jņ 4, 19

Dievs – Mīlestība ir Tēvs,

kas bezgalīgi mīl

cilvēkus, savus dēlus,

katru no mums.

Viņš vēlas, lai arī mēs Viņam atbildam

ar maksimālu mīlestību.

 

 

1. Kāpēc šis temats?

 

* Seši punkti, kurus mēs uzlūkosim gada laikā ir ļoti būtiski: Tēvs, Kristus, Svētā Baznīca, mēs, Marija.

„Tādējādi izveidojas it kā dubulta trejādība: dievišķā Trīsvienība (Tēvs, Kristus, Gars) un cilvēciskā trīsvienība (Baznīca, mēs, Marija).

 

Apliecināt ticību uz Trīsvienību – Tēvu, Dēlu un Svēto Garu – ir līdzvērtīgi ticībai uz vienu vienīgu Dievu, kas ir Mīlestība (sal. 1Jņ 4,8): Tēvu, kurš, laikiem piepildoties, ir sūtījis savu Dēlu mūsu glābšanai; Jēzu Kristu, kurš savas nāves un augšāmcelšanās noslēpumā ir atpestījis pasauli; Svēto Garu, kurš vada Baznīcu cauri gadsimtiem, gaidot Kunga godības pilno atgriešanos. (Porta Fidei, nr. 1)

 

Šo sešu Pro Sanctitate punktu pamatā ir atziņas, kas rodamas kā Svētajos Rakstos, tā arī Baznīcas Tradīcijā. Svētie Raksti un Baznīca ir divas nešķiramas lietas, bet tās abas ir nepieciešamas, lai izprastu minētos punktus. Savukārt teoloģiskiem principiem iemiesojoties dzīvē konkrētā izturēšanās modelī, veidojas garīgums. Šim garīgumam vajadzētu būt par apustulāta un pastorālās darbības avotu. Tātad tam vajadzētu cauraust gan individuālo, gan draudzes un diecēzes organizēto darbību*. (10.-11. lpp)

 

* Divi citi iemesli

- 11. oktobrī – vakar – iesākās Ticības gads. Pāvests Benedikts XVI to ir pasludinājis, lai svinētu divas dzimšanas dienas: 50 gadus kopš Otrā Vatikāna Koncila un 20 gadus Katoliskās Baznīcas katehismam.

 

Esmu nolēmis izsludināt Ticības gadu. Tas iesāksies 2012.gada 11.oktobrī, Vatikāna II Koncila atklāšanas piecdesmitajā gadadienā un noslēgsies Mūsu Kunga Jēzus Kristus – Vispasaules Karaļa lielajos svētkos 2013.gada 24.novembrī. 2012. gada 11.oktobrī aprit divdesmit gadi kopš Katoliskās Baznīcas Katehisma publicēšanas; tas ir teksts, ko ir apstiprinājis mans priekšgājējs, svētīgais pāvests Jānis Pāvils II, lai visiem ticīgajiem parādītu ticības spēku un skaistumu. (Porta Fidei, nr. 4)

 

 

Jā gadījumā mēs šaubāmies un nezinām kāpēc Otrais Vatikāns Koncils bija un ir tik izcils notikums, klausīsimies ko B. Sloskāns kopā ar Liepājas bīskapu Urbšu un Rīgas palīgbīskapu Rancānu Koncila laikā raksta:

„Svētā Tēva aicināti jau trešo reizi koncilā piedalās visas pasaules bīskapi un Svētā Gara vadībā izlemj svarīgus jautājumus, lai Baznīcu padarītu tādu, kādu to vēlas redzēt Kristus tieši mūsu modernajos laikos – kā svēto un bezvainīgo Līgavu, kas Svētā Gara vadībā pilda to uzdevumu, kādu tai uzticējis tās svētais Dibinātājs”.

Un ko viņi 1966.gadā raksta par šo svarīgo notikumu:

„Pirms gada noslēdzās Vatikāna II koncils, kura īstais uzdevums bija pasaules garīgās dzīves atjaunošana. Minētie Vatikāna II koncila lēmumi nav grozījuši ticības patiesības, nedz arī tās atcēluši. Koncila tēvu uzdevums bija atrast ceļu tam, kā mūžam jaunās un nemainīgās patiesības varētu piemērot mūsdienu cilvēces izpratnei un dzīvesveidam.” Gadu vēlāk tāpat viņi uzsver: „Vatikāna II koncila lēmumos izskanēja aicinājums visiem ticīgajiem atjaunoties garā un ar dvēseles ilgām meklēt veldzi pie žēlastību straumēm, kādas sniedz Kristus un Viņa dibinātā Baznīca. Viens no bagātākajiem žēlastību avotiem ir svētā Liturģija, kurā aktīvi līdzdarboties ir aicināti katrs savā valodā.”

 

- Kopš 7. Oktobra jau notiek Sinode Romā. Bīskapi no visas pasaules ir sanākuši kopā, lai pārdomātu tematu, kuru ir izvēlējis Pāvests, proti „Jaunā evaņģelizācija kristīgās ticības tālāknodošanai”. Kad es pirmo reizi dzirdēju par tādu „Jauno evaņģelizāciju”, es vēl biju Beļģijā un Pāvests Jānis Pāvils II par to runāja (vizitācijā Beļģijā). Rietumos –bet ne tikai – dzīvojam ieturētā sabiedrībā. Mums nav vieta Dievam savā sirdī un tad arī savā dzīvē. Visu oktobra mēnesi bīskapi lemj, lai atklātu kā padot kristīgo ticību tālāk, citiem cilvēkiem. Evaņģēlijs ir „Labā vēsts”, ko Jēzus atnesa, sludināja. Tā ir par to, ka Dievs mūs bezgalīgi mīl un vēlās, lai ikviens no mums Viņam atbildētu ar vispilnīgāko mīlestību.

Bet kāpēc tiešām ‘jaunā’ vēstījums par 2000 gadus veco? Šeit parādās draudi: ir jāmeklē jauni evaņģelizācijas veidi, jo cilvēki ir savādāki nekā 2000 gadus atpakaļ, vai 1000 gadus atpakaļ. Tātad, jārīkojas kā labā firmā, izdomāsim jaunu stratēģiju, visefektīvāko stratēģiju, un vēl vairāk liksim akcentu uz vienu cilvēku kategoriju, piemēram, jauniešiem –jo viņi ir spējīgi, radoši, un ir vieglāk ietekmēt viņus – … Kad atklāja Sinodi, ļoti skaisti un skaidri Pāvests Benedikts ir teicis:

Vatikāna II koncils deva jaunu impulsu evaņģelizācijai, un viena no šī jaunā impulsa pamatidejām ir vispārējais aicinājums uz svētumu, kas attiecas uz visiem kristiešiem (sal. Dogmatiskā konst. Lumen gentium, 39–42). Svētie ir patiesie evaņģelizācijas īstenotāji visās tās izpausmēs. Viņi arī īpašā veidā ir jaunās evaņģelizācijas celmlauži un dzinējspēks. Ar viņu aizbildniecību un piemēru, ko sniedz viņu dzīve,– viņi centās atbildēt uz Svētā Gara iedvesmām – svētie atklāj Evaņģēlija un vienotības Kristū skaistumu tiem cilvēkiem, kuri ir vienaldzīgi vai pat naidīgi noskaņoti, un viņi aicina tos, kuri savā ticības dzīvē ir remdeni, dzīvot ar ticības prieku, cerību un tuvākmīlestību, no jauna atklāt īpašo « garšu », kas piemīt Dieva Vārdam un sakramentiem, it īpaši Euharistijai, dzīvības Maizei. Svētie un svētās uzplaukst nesavtīgu misionāru vidū, kuri nes Labo Vēsti tiem ļaudīm, kas nav kristieši un dzīvo zemēs, kuras tradicionāli tiek sauktas par misiju zemēm, un mūsdienās – ikvienā vietā, kur sastopami šādi ļaudis. Svētums nepazīst kultūras, sociālos, politiskos un reliģiskos šķēršļus. Svētuma valoda ir mīlestības un patiesības valoda, tāpēc tā ir saprotama visiem labas gribas cilvēkiem, un tā viņus tuvina Jēzum Kristum, neizsmeļamajam jaunās dzīves avotam.

Atskats uz kristīgās dzīves ideālu, kas izteikts aicinājumā uz svētumu, mūs mudina ar pazemību uzlūkot trauslumu, kas piemīt tik daudziem kristiešiem, un jo īpaši viņu grēku – gan individuālo, gan kopienai piemītošo –, kas ir liels šķērslis evaņģelizācijas ceļā, un apzināties Dieva spēku, kas ticībā sastop cilvēka vājumu. Tādējādi mēs nevaram runāt par jauno evaņģelizāciju, ja patiesi neesam nostājušies uz atgriešanās ceļa. Labākais ceļš uz evaņģelizāciju ir izlīgt ar Dievu un citam ar citu (sal. 2 Kor 5, 20). Kristieši tikai tad, kad ir attīrījušies, var atgūt savu lepnumu (un šis lepnums ir pamatots) par cieņu, kas tiem piemīt, jo viņi ir Dieva bērni, kas radīti pēc Dieva attēla un atpestīti ar Jēzus Kristus visdārgajām asinīm.  Un tad tie var izjust Viņa prieku, lai dalītos tajā ar ikvienu – ar ikvienu, kas ir tuvu, un ikvienu, kas ir tālu. (Bīskapu sinodes 13. Ģenerālās asamblejas atklāšanas uzruna)

 

Tad pārliecināti par to, ka Dievs vēlas satikties un atklāt sevi mums, apskatīsim arī tālāk mūsu šīsdienas tematu un centīsimies iepazīt Dievu vairāk, tā kā Viņš ir, Tēvs, kas bezgalīgi mīl savus bērnus, tas ir, mūs, katru no mums! Viņa priekšā mēs esam unikāli, nav tā, ka Viņš mīl globālā veidā visus, nē, jo Viņš atdeva savu Vienīgo Dēlu manis dēļ, tevis dēļ.

„Dievs tik ļoti (t. i., tik lielā mērā) ir mīlējis pasauli, ka Viņš tai ir devis (t. i., upurējis) savu Vienīgo Dēlu” (3,16).

To, ko Svētais Pāvils rakstīja vēstulē Galatiešiem (2,20): Viņš mani ir mīlējis un ir atdevis par mani uz Krusta savu dzīvību”.

 

2. Dievs ir Tēvs

 

Uzlūkosim tagad, ko nozīmē tas, ka Dievs ir Tēvs. Jā, Dievs ir Tēvs, tas nozīmē, ka Viņam ir bērns, bērni. Bērns ir, protams, Jēzus bet ne tikai, arī mēs; katrs no mums ir Dieva vismīļākais bērns.

Jo Evaņğēlija sākumā, Dievs atklāja Jēzu, kā savu Dēlu, kas mums atklāja Dievu, kā mūsu Tēvu.

 

Ik reizi, kad Jēzus vēršas pie Tēva, Viņš uzrunā to – Abba. (..) Abba ir vārds, kas liecina par tuvām attiecībām; to parasti lieto bērns, kurš vēršas pie tēva, saucot viņu par tēti. Neviens Vecās Derības izraēlietis nebūtu uzdrošinājies to ņemt mutē, uzrunājot Dievu. Dievu gan sauca par Tēvu, bet ne par tēti. Tā pie Tēva var vērsties vienīgi Kristus*. (20. lpp)

 

Tātad Dievs ir mūsu Tēvs. Tas ir tik patiesi, ka, mācot savus mācekļus lūgties, Jēzus teica: sakiet Tēvs mūsu… Vairākas reizes, šajā nedēļā, sastopamies ar to Mises lasījumos.

Piemēram, sestdienā Lūkasa evaņģēlijā bija par:

 

Jēzus uzgavilēja Svētajā Garā un sacīja: “Es slavēju Tevi, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka Tu apslēpi šīs lietas gudrajiem un prātīgajiem, bet atklāji tās mazajiem. Jā, Tēvs, jo tā Tev tas patika. Visu man ir atdevis mans Tēvs. Un neviens nezina, kas ir Dēls, kā tikai Tēvs, un kas ir Tēvs, kā tikai Dēls un tas, kuram Dēls to gribēs atklāt.” (10,20)

 

Svētīgais Jānis Pāvils II ir rakstījis par to:

 

Jēzus uzgavilēja Svētajā Garā par dievišķo tēvišķību; Viņš gavilēja jo Viņš ir sūtīts, lai atklātu šo tēvišķību; un visbeidzot Viņš uzgavilēja jo ir kā īpašs dievišķa tēvišķības ietekmē uz mazajiem.

Trešdien, Svētā Lūkasa evaņģēlijā lasījām:

Jēzus apustuļiem sacīja: “Kad jūs lūdzat Dievu, sakiet: Tēvs, svētīts lai top Tavs vārds; lai atnāk Tava valstība!.. (11,2)

 

Un vakardien, Evaņģēlija vārdi skanēja šādi:

Ja nu jūs, kaut esat ļauni, protat dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk Tēvs no Debesīm dos Svēto Garu tiem, kas to lūdz. (Luk 11,13)

 

Tātad, pēc Kristus parauga, Viņa un, balstoties uz mūsu līdzību ar Dieva Dēlu, arī mēs varam vērsties pie Tēva un teikt Viņam: Abba. Mēs atrodam tam apstiprinājumu Sv. Pāvila Vēstulē romiešiem (8, 15) un Vēstulē galatiešiem (4, 6), kur ir teikts, ka Svētais Gars, kas mājo mūsos sauc uz Tēvu: Abba! (..) Šajos vārdos ir nepārprotams un neapšaubāms apgalvojums, ka Dievā mums ir dots Tēvs. * (20. lpp)

 

3. Tēvs ir mīlestība

 

Sv. Jānis ir teicis: Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir dāvājis, lai mēs sauktos un būtu Dieva bērni! (1Jņ 3,1).

Svētais Bernards savā „Sprediķis par Dziesmu Dziesmu” ir rakstījis:

„Mīlestība ir pašpietiekama, tā patīk viņas pašas dēļ un patīk sevī pašā. Tā pati sevī ir nopelns un atalgojums. Mīlestība nemeklē ārpus sevis ne pastāvēšanas iemeslus, ne labumus. Tās labums ir tās pastāvēšanā. Mīlu, jo mīlu, un mīlu, lai mīlētu. Cik liela lieta ir mīlestība, ja vien tā sniedzas līdz pat savam aizsākumam, ja tā atgriežas pie tās izcelsmes, ja tā smeļas pašā tās avotā, lai nemitīgi plūstu! Mīlestība ir vienīgā no visām dvēseles ierosmēm, jūtām un pieķeršanās izpausmēm, kurā radība atbilst savam Radītājam, ja ne kā līdzīgs līdzīgam, tad vismaz uz savstarpējās saistības pamata. Tā ir vienīgā, ko var patiesi sniegt pretī tuvākajam; un šajā gadījumā, protams, uz pilnīgas vienlīdzības pamata.

Kad Dievs mīl, Viņš nevēlas neko citu, kā vien tikt mīlēts. Viņš mīl tikai tādēļ, lai arī Viņu mīlētu, zinot, ka tie, kas Viņu mīlēs, atradīs šajā mīlestībā prieka pilnību. Mīlestība, kas ir Līgavaiņa mīlestība, vai drīzāk Mīlestība, kas ir pats Līgavainis, tiecas vienīgi pēc mīlestības apmaiņas un pēc uzticības. Tad, lai mīlētā dvēsele atbild ar mīlestību! Kā gan līgava, pie kam Mīlestības līgava, varētu nemīlēt? Kāpēc gan, lai Mīlestība netiktu mīlēta? Tāpēc viņa dara pareizi, atsakoties no citām pieķeršanās izpausmēm, lai veltītu sevi visu vienīgi mīlestībai. Jo viņai taču ir iespēja piedalīties šajā mīlestības apmaiņā ar pašu Mīlestību! Lai cik pilnīgi viņa sevi nedotu mīlot, un, līdz ar to, lai kā viņa netiktu pārveidota šajā Mīlestībā, kurai dod sevi, tā tomēr nespēs sasniegt to pašu mīlošo spēku, kāds ir Mīlestības Avotam. Protams, nekad nevarēs sasniegt vienlīdzību mīlošā dvēsele un pati Mīlestība, dvēsele un dievišķais Vārds, līgava un Līgavainis, radība un Radītājs. Patiesi, Avots kopš mūžīgiem laikiem sniedz daudz vairāk, nekā izslāpušajai dvēselei nepieciešams, lai veldzētu savas slāpes.

Bet, kāda gan tam visam nozīme? Vai tad tamdēļ varētu mazināties līgavas vēlme, lai pienāktu kāzu brīdis? Vai gan mitēsies viņas nopūtas, zudīs viņas mīlestības spēks, viņas uzticības pilnās ilgas tādēļ vien, ka viņas spējās nav sacensties ar milzi, ka tā nevar līdzināties medus saldumam, jēra maigumam, lilijas baltumam, saules starojumam, ka nevar mīlestībā līdzināties ar To, kurš ir pati Mīlestība? Protams, nē! Lai gan radība mīl mazāk, jo tai ir savi ierobežojumi, tās mīlestībai nekā netrūkst, ja vien tā mīl ar visu savu būtni. Nekā netrūkst tur, kur ir viss! Tāpēc mīlēt tādā veidā dvēselei ir kā svinēt kāzas, jo, nevar tik pilnīgi mīlēt, būdama maz mīlēta. Laulības pilnība un pilnīgums pastāv abu pušu savstarpējā piekrišanā, ja vien netiek apšaubīts, ka dvēsele tiek dievišķā Vārda mīlēta, ka šī Mīlestība ir pirmā un ka tā ir lielāka par dvēseles mīlestību”. (Breviario Romano; Romas Breviārs, IV daļa, 1223.–1224. lpp.) * (21.-23. lpp)

 

4. Kā tas viss ir īstenots mūsos?

 

Tēvs mūs mīl bezgalīgi, un mēs esam Viņa bērni. Katram jāatklāj sevī šī vienreizējā realitāte: mēs visi esam Dieva bērni (sal. 3, 1–2; 1 Pt 2, 9–10). Šī realitāte mūsos dzimst, pateicoties sakramentiem. Kristībā mēs kļūstam par dievišķās dabas līdzdalībniekiem. Manī, kristītajā, nav tikai viena dievišķā dzirksts, bet gan dievišķās žēlastības pārpilnība, kas mani dara par Dieva bērnu, lai es varētu vērsties pie Tēva, saucot Viņu Abba, un teikt: „Es esmu Tavs dēls, Tavs mantinieks”, un savukārt Kristum sacīt: „Tu esi mans brālis”.

Vecajā Derībā parādās jēdziens tauta, kas lietots vārdu savienojumā izredzētā tauta un tiek lietots ar nozīmi – cilvēku kopums, kas veidots no personām, kuras tur iekļuvušas, pateicoties „ģenerācijai”, „dzemdināšanai”, proti, par Dieva tautas locekļiem piedzimst. Bet Jaunajā Derībā šī iekļaušanās Dieva tautā notiek, pateicoties žēlastībai, caur kuru starp Dievu un cilvēku veidojas personīgas attiecības. (..)

Katrs no mums var teikt: Dievs mani mīl, pazīst un vada, lai es varētu īstenot brīnišķīgo mīlestības nodomu, kuru Tēvs Vārdā un Gara spēkā ir man lēmis. Šī realitāte lika Sv. Pāvilam, domājot par Pestīšanas noslēpumu, apbrīnā iesaukties: ”Viņš mani ir mīlējis un ir atdevis par mani uz Krusta savu dzīvību” (Gal 2, 20). * (23.-24. lpp)

 

5. Kas mums jādara?

 

Dievs ir Tēvs – mīlestība, kas sagaida pretmīlu.

Sv. Bernards citētajā fragmentā skaidri atklāj Dieva vēlmi tikt mīlētam. Viņš mūs aicina atbildēt uz šo mīlestību. Mīlestību var atlīdzināt tikai ar mīlestību. Dievs, kurš mūs bezgalīgi mīl, vēlas arī mūsu mīlestības pilnību, un piedāvā mums to nevis kā izvēli, bet kā bausli. Tas nepārprotami izriet no Jāņa Evaņģēlijā atrodamā Pēdējā Vakarēdiena apraksta, kā arī no Jāņa 1. vēstules: „Es jums dodu jaunu bausli: lai jūs viens otru mīlētu” (15, 17; 1Jņ 4, 7). Šāds bauslis, kurš aicina mīlēt citus, tuvāko, ietver sevī arī nosacījumu mīlēt Dievu. Tas ir bauslis, taču tas izslēdz piespiešanu, jo Dievs neatņem brīvību. Šajā nozīmē var teikt, ka ikviens Viņa aicinājums ir piedāvājums, kas mūs atstāj brīvus, tiktāl, ciktāl tas attiecas uz mums. Taču tas nemaina faktu, ka Viņš gaida atbildi: Viņš grib mūsu mīlestību. Dievs nevar negribēt mūsu mīlestību. Viņš vēlas, lai mūsu pretmīlestības mērs būtu līdzvērtīgs viņējam, t. i., lai šis mērs būtu maksimāls, tātad visaugstākais.

Ko nozīmē „maksimāls”?

Maksimāls – tas ir „viss”. Tas nozīmē visu, kas mums ir. Tātad tas būtībā ir jēdziens, kas sevī ietver relativitāti. Nabaga sieviete, kas Templī upurēja visu savu sīknaudu (tās nebija daudz), ir mums īsts maksimālisma piemērs, jo viņa atdeva visu, kas tai piederēja. Turpretim Zahejs, kas varēja atļauties atmaksāt četrkārtīgi, pat piedāvājot Jēzum bagātīgas vakariņas, nevar kalpot par maksimālisma paraugu, jo viņš tomēr nebija ziedojis visu. Vecajā un vēlāk Jaunajā Derībā lasām: „Tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visiem spēkiem” (Atk 6, 5). Tāda bija lūgšana „Šema”, kuru ebreju tauta skaitīja divreiz dienā. Tādējādi „viss” ir personīgais „viss”: tas ir viss, ko dod cilvēks, kam aiz muguras ir lielu gadu nasta, cilvēks, kura spēki sāk izsīkt vecuma un slimību dēļ, bet tas ir arī „viss”, ko var sniegt mazs bērns vai pieaudzis cilvēks spēku pilnbriedā, vai atkal slimnieka „viss” ... Nav svarīgi, cik liels ir šis „viss”, bet gan tas, ka tas aptver visu, ka tas tiešām ir viss. * (24.-25. lpp)

 

 

Noslēgums

 

Tāda ir šī pirmā punkta būtība: Dievs - Mīlestība, kas ir Tēvs un mūs kā savus bērnus mīl bezgalīgi, negaidot no mums kādu ubaga dāvanu. Viņš vienkārši un neviltoti uzrunā mūs un saka: dēls, meita, dod man savu sirdi! * (25. lpp)

 

Adorācijas laikā pārdomāsim par visu iepriekš minēto, bet īpašā veidā ieklausīsimies Dieva vārdos: ‘Jānis, Līga,...Es tevi mīlu; dod man savu sirdi!”

 

 

Atcerēsimies arī lūgties par bīskapiem, kuri piedalās Sinodē un darīsim arī to, ko Pāvests novēlēja visiem klātesošiem:

Uzticēsim šīs Sinodes asamblejas darbu Dievam, būdami svēto sadraudzības stiprināti un īpaši lūdzot izcilo Evaņģēlija sludinātāju aizbildniecību. Viņu vidū ar dziļu mīlestību vēlamies pieminēt svētīgo Jāni Pāvilu, kura ilgais pontifikāta laiks bija jaunās evaņģelizācijas piemērs. Uzticēsim sevi Svētās Jaunavas Marijas, jaunās evaņģelizācijas Zvaigznes, gādībai. Kopā ar viņu lūgsim jaunu Svētā Gara izliešanos – lai Viņš no augšienes apgaismo Sinodes asambleju un dara, ka tā nes daudz augļu Baznīcai mūsdienu pasaulē. » (Bīskapu sinodes 13. Ģenerālās asamblejas atklāšanas uzruna)

 

 

* Teksti no Dieva kalpu bīskapu Guljelmo Džakvintas Grāmatas “Kustības Pro Sanctitate garīgums”.

 

 

 

Ak, Marijas Bezvainīgā Sirds, jebkura svētuma dzīvais paraugs,

dod visiem saviem bērniem paļāvību kļūt svētiem.

Kāpēc ticēt?

Pestītājs Jēzus ir mūsu brālis

Es Tev pateicos par Tavu Dēlu Jēzu Kristu,

mūžīgo iemiesoto Vārdu,-

mūsu Brāli,

kurš ar savu dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos

mūs ir ne vien izglābis,

         bet darījis par jauniem cilvēkiem

Nav nevienam

lielākas mīlestības par to,

ja kāds atdod savu dzīvību

par saviem draugiem

15, 13

Jēzus ir cilvēks

Mēs zinām, no Evaņģēlija, kur Viņš piedzima, dzīvoja, strādāja, sludināja, nomira un kādā veidā nomira. Viņš ir cilvēks, par kuru mums ir vēsturiska informācija. Jāzepa dēls, no Dāvida cilts.

 

Mēs ticam un apliecinām, ka Jēzus no Nazaretes, ir dzimis jūds no Izraēla meitas, ķēniņa Hēroda Lielā un imperatora Cēzara Augusta I laikā, pēc amata - namdaris, miris krusta nāvē Jeruzalemē pārvaldnieka Poncija Pilāta un imperatora Tibērija valdīšanas laikā. (sal. KBK nr. 423)

 

Jēzus vārds un Viņa misija

Vārds Jēzus izsaka realitāti, kas sakņojas tā etimoloģijā. (..) Evaņģēlijā lasām: “Tu nosauksi Viņu vārdā Jēzus, jo Viņš atpestīs savu tautu no tās grēkiem” (Mt 1, 21). Etimoloģiski vārds Jēzus saistīts ar vārdiem Pestītājs, Glābējs, tātad izsaka Jēzus sūtību: Viņam jāglābj pasauli no grēka. Tāda ir Vecās Derības koncepcija, bet Jaunajā Derībā tā ir daudz dziļāka (28.lpp)*.

 

Jēzus ebreju valodā nozīmē "Dievs pestī". Pasludināšanas brīdī eņģelis Gabriēls Viņam šo vārdu "Jēzus" dod kā īpašvārdu, kas vienlaikus izsaka gan Viņa identitāti, gan Viņa sūtību. Tā kā neviens nevar "piedot grēkus, kā tikai Dievs" ( Mk 2, 7), tad Viņš ir Tas, kurš Jēzū Kristū, savā mūžīgajā Dēlā, kas tapa Cilvēks, "atpestīs savu tautu no tās grēkiem" ( Mt 1, 21). Tādējādi Jēzū Dievs apkopo visu savu pestīšanas vēsturi cilvēku labā. (KBK nr. 430)

 

Kristus ir ebreju vārda Mesija tulkojums grieķu valodā, kas nozīmē "svaidītais". Tas kļūst par Jēzus īpašvārdu tikai tādēļ, ka Jēzus pilnīgi un līdz galam piepilda dievišķo sūtību, ko izsaka vārds "Mesija". (KBK nr. 436)

 

Neizsakāmais vārds JHVH, ar kuru Dievs sevi atklāja Mozum, Vecās Derības grāmatu grieķu tulkojumā ir Kyrios ("Kungs"). Turpmāk Kungs kļūst par visierastāko vārdu, lai norādītu uz Izraēla Dieva dievišķību. (KBK nr. 446)

 

Viena tautas daļa Kristu uzskatīja par laicīgu atbrīvotāju. Atbrīvotājs no  romiešu gūstekņiem. Bet vēl vairāk mēs zinām kā Jēzus ir Atbrīvotājs, kas atbrīvo no pirmatnējā grēka, no iedzimtā grēka, kura sekas ir arī sociālais grēks, kā mums to māca Vēstule romiešiem: “Kā viena cilvēka (Ādama) dēļ pasaulē ienācis grēks un līdz ar grēku nāve, tāpat caur citu cilvēku (Jēzu) pasaulē ienāca dzīvība” (sal. Rom 5, 12 un 17-18) (29.lpp)*.

Nedrīkstam aizmirst, ka vārds atbrīvošana ietver sevī plašu nozīmju gammu, jo tas apzīmē visus tos nodomus, kurus Kristus ir nācis piepildīt. Un šie nodomi ietver sevī daudz vairāk nekā atbrīvošana šaurākā nozīmē. Šo nodomu mērķis ir vest cilvēku uz Apsolīto zemi.

Runājot par Kristu kā Atbrīvotāju, reti kad tiek izcelts svarīgais notikums, kas aizsākās Ēģiptē un beidzās aiz Jordanas: tur, kur atrodas Apsolītā zeme. Bet tieši tāda ir Kristus nestā atbrīvošana. Absolūta atbrīvošana, kas atbilst nodomam, ko Viņš nācis īstenot. Tas ir Pestīšanas nodoms, kuru var papildināt ar jēdzienu pestīšana-svētums, lai izvairītos no tā, ka uzmanība tiek pievērsta tikai atbrīvošanas aspektam, aizmirstot par Apsolītās zemes pilnību. (30.lpp)*.

 

It visa Kristus dzīve ir pestīšanas noslēpums. Pestīšanu mēs saņemam, vispirmām kārtām pateicoties krustā sistā Jēzus izlietajām asinīm, taču šī noslēpuma ietekme atklājas visā Kristus dzīvē: jau iemiesošanās notikumā, kad Jēzus kļūst nabags, lai Viņa nabadzībā mēs kļūtu bagāti, apslēptās dzīves laikā, kad ar savu paklausību. Viņš izlaboja mūsu nepaklausību; savos vārdos, kas šķīstī visus klausītājus; visos gadījumos, kad Jēzus dziedina un izdzen ļaunos garus, kad "Viņš ņēma uz sevis mūsu vājumus un nesa mūsu kaites" ( Mt 8, 17); savā augšāmcelšanā, caur kuru Viņš mūs attaisno. (KBK nr. 517)

 

Jēzus ir Dieva Dēls

Mēs ticam un apliecinām, ka Jēzus no Nazaretes ir Dieva mūžīgais Dēls, kas tapis cilvēks; ka Viņš "no Dieva ir izgājis" ( 13, 3), "no debesīm nokāp[is]" ( 3, 13; 6, 33), atnācis miesā, jo "Vārds ir tapis miesa un dzīvojis starp mums; un mēs redzējām Viņa godību, Viendzimušā - pilna žēlastības un patiesības - godību, kas ir no Tēva. [..] No Viņa pilnības mēs visi esam saņēmuši žēlastību pēc žēlastības" ( 1, 14. 16). (sal. KBK nr. 423)

 

Evaņģēliji atstāsta, ka divos svinīgos gadījumos - Kristus kristīšanas un pārveidošanās brīdī - Tēva balss Viņu nosauc par "savu mīļoto Dēlu" Jēzus pats sevi sauc par Dieva "viendzimušo Dēlu" ( 3, 16) un ar šo titulu apliecina savu mūžīgo pastāvēšanu pirms visa. Viņš prasa ticēt "Dieva viendzimušā Dēla vārdā" ( 3, 18). Šāds kristīgās ticības apliecinājums izskan jau centuriona saucienā, kad viņš raugās krustā sistajā Jēzū: "Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls!" ( Mk 15, 39) Vienīgi Lieldienu noslēpumā ticīgais var atrast titula "Dieva Dēls" visdziļāko jēgu. (KBK nr. 444)

 

Jēzus ir mūsu brālis

Iepriekšējā mēnesī, kad runājam par Dievu, teicam kā Viņš ir Tēvs, mūsu Tēvs, kurš daudz mīl savus bērnus.

Par Jēzu, Svētais Pāvils saka: „Viņš ir miesas – Baznīcas galva. Viņš ir sākums, pirmdzimtais no tiem, kas augšāmcelsies no mirušajiem, lai starp visiem būtu pirmais” (Kol 1, 18). Tātad, Jēzu pirmkārt jāskata kā mūsu brāli. Ja Kristus ir pirmdzimtais, tad mēs esam “otrdzimtie”, dzimušie pēc tam, tātad brāļi. (30.lpp)*.

To mēs skaidri lasām arī Vēstulē Ebrejiem, kur ir rakstīts: „Visi ir no Viena: tas, kas svētdara un tie, kas tiek svētdarīti. Tāpēc arī Viņš nekaunējās tos saukt par brāļiem, sacīdams: Es Tavu vārdu pasludināšu saviem brāļiem, draudzes priekšā es Tevi cildināšu.” (Ebr 2,11-12)

 

Jēzus, jauna radība

Kristus ir jauns radījums arī tādēļ, ka Viņā Svētā Gara spēkā piepildījās jaunais brīnums: Dievs kļuva par cilvēku un cilvēks ir Dievs. Šī brīnuma sekas ir tas, ka mēs varam būt par dalībniekiem šajā noslēpumainajā realitātē: Dievs savā veidā iemiesojas mūsos, bet mēs zināmā mērā kļūstam līdzīgi Dievam, jo patiesi esam Dieva bērni; pat ja tikai analoģiski, tomēr visnotaļ reālā veidā. Mēs saucam sevi un patiesībā arī esam Dieva bērni, jo esam piederīgi Viņa dievišķajai dabai: mēs esam jaunas radības. (30.lpp)*.

Kristus mūs ir padarījis par jaunām radībām caur Savu nāvi un augšāmcelšanos.(..) Kristus mūs ir atbrīvojis ar savām asinīm (sal. Kol 1, 20). To apstiprina apustulis Pēteris: “Ja jūs zināt, ka esat atpirkti ne ar iznīcīgu zeltu un sudrabu (..), bet ar Kristus dārgajām asinīm” (1 Pt 1, 18). Būtībā Kristum mūs nebija jāatpērk ar savu nāvi pie krusta, bet tāds ir fakts: Kristus ir gribējis atklāt savu bezgalīgo mīlestību, mirstot krusta nāvē, ciešanās izlejot asinis.

Tātad Kristus nāve pie krusta (sal. Fil 2, 5-11) nav bijusi nejaušība, tas ir, kaut kas tāds, ko Dievs savā bezgalīgajā varenībā un gudrībā, varēja novērst. (..) Fundamentāls ir Sv. Pāvila apgalvojums, kas atrodams Vēstulē filipiešiem: “Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. Tāpēc arī Dievs Viņu paaugstinājis” (2, 8-9). Tātad nav iedomājama kristoloğija, kura abstrahētos no krusta, jo krusts ir Kristus mīlestības kulminācija: Kristus ir nevis pacietis, bet pats gribējis, izvēlējies krusta nāvi. (32.lpp)*.

 

Kādēļ Dievs ir iemiesojies cilvēkā un mirst pie krusta?

Kādēļ Kristus, kurš varēja mūs glābt, maksājot visniecīgāko cenu, izvēlas ceļu, kuru ejot, jāziedo bezgalīgi daudz? Viņš to darīja ne tikai tādēļ, lai mums būtu iespēja apjaust grēka smagumu, bet gan tāpēc, lai atklātu mums savas mīlestības bezgalību. Tas tiek atklāts Jāņa Evaņģēlijā, kur atstāstīts Jēzus paša teiktais: “Nav nevienam lielākas mīlestības par to, ja kāds atdot savu dzīvību par saviem draugiem” (15, 13).

Kristus mirst pie krusta, lai parādītu mums savas mīlestības bezgalību.

Tātad mēs ne tikai kā Baznīca, bet arī kā atsevišķas personas dzimstam no asinīm un ūdens no Kristus sāniem, no Vasarsvētku uguns: no Kristības sakramenta, no Iestiprināšanas sakramenta. Tā mūs māca Baznīcas Tēvi. Protams, mūs dedzina Gara liesma, bet vispirms mēs piedzimstam no Kristus pie krusta Kristības sakramentā un turpinām dzimt katru dienu no Kristus, kurš atjauno savas mīlestības noslēpumu Euharistijas upurī. (33.lpp)*.

Dieva Dēls ir nācis no debesīm ne tādēļ, lai izpildītu savu gribu, bet Tā gribu, kas Viņu sūtījis, "ienākdams pasaulē, [Viņš] saka: [..] Lūk, es nāku, lai izpildītu, Dievs, Tavu gribu [..]". Pamatojoties uz šo gribu, mēs esam svētdarīti ar Jēzus Kristus miesas upurēšanu reizi par visām reizēm" ( Ebr 10, 5-10). No iemiesošanās brīža Dēls pilnībā pieņem dievišķo pestīšanas plānu, pildot savu atpestīšanas misiju: "Mana barība ir pildīt Tā gribu, kas mani sūtīja, un pabeigt Viņa darbu." ( 4, 34) Jēzus upuris par "visas pasaules grēkiem" ( 1 2, 2) izsaka Viņa vienotību ar Tēvu mīlestībā: "Tāpēc Tēvs mani mīl, jo es atdodu savu dzīvību." ( 10, 17) "Tomēr lai pasaule saprot, ka es mīlu Tēvu un daru tā, kā Tēvs man ir pavēlējis." ( 14, 31) (KBK nr. 606)

 

Kas mums –ticīgiem- jādara?

Skatīties uz Jēzu. Iepazīt Viņu arvien vairāk. Darīt un dzīvot tāpat kā Viņš dzīvoja.

Sekot svēto pēdām – dzīvot un sludināt.

“Viena no Vatikāna II koncila jaunā impulsā pamatideja ir vispārējais aicinājums uz svētumu, kas attiecas uz visiem kristiešiem (sal. Dogmatiskā konst. Lumen gentium, 39–42).

Ar svēto aizbildniecību un piemēru, ko sniedz viņu dzīve,– viņi centās atbildēt uz Svētā Gara iedvesmām – svētie atklāj Evaņģēlija un vienotības Kristū skaistumu tiem cilvēkiem, kuri ir vienaldzīgi vai pat naidīgi noskaņoti, un viņi aicina tos, kuri savā ticības dzīvē ir remdeni, dzīvot ar ticības prieku, cerību un tuvākmīlestību, no jauna atklāt īpašo « garšu », kas piemīt Dieva Vārdam un sakramentiem, it īpaši Euharistijai, dzīvības Maizei.

Ticīgiem jānostājas uz atgriešanās ceļa. Labākais ceļš uz svētumu ir izlīgt ar Dievu un citam ar citu (sal. 2 Kor 5, 20). Kristieši tikai tad, kad ir attīrījušies, var atgūt savu lepnumu (un šis lepnums ir pamatots) par cieņu, kas tiem piemīt, jo viņi ir Dieva bērni, kas radīti pēc Dieva attēla un atpestīti ar Jēzus Kristus visdārgajām asinīm.  Un tad tie var izjust Viņa prieku, lai dalītos tajā ar ikvienu – ar ikvienu, kas ir tuvu, un ikvienu, kas ir tālu.” (sal. Benedikts XVI, Bīskapu sinodes 13. Ģenerālās asamblejas atklāšanas uzruna)

 

(*no Dieva Kalpa G. Džakvintas grāmatas Pro Sanctitate kustības garīgums)

Adorācijā laikā pārdomāsim kas ir Jēzus manā dzīvē?

„Kas tad mūs spēj šķirt no Kristus mīlestības? Vai bēdas, vai apspiešanas, vai bads, vai kailums, vai briesmas, vai vajāšanas, vai zobens? Ir tā, kā rakstīts: Tevis dēļ mēs ciešam nāvi augu dienu; mūs uzskata līdzīgus kaujamām avīm (Ps 43, 24). Bet visumā mēs uzvaram Viņa dēļ, kas mūs mīlējis. Es esmu drošs, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne valdības, ne varas, ne tagadējais, ne nākamais, ne spēki, ne augstums, ne dziļums un neviena cita radība nespēs mūs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir mūsu Kungā Jēzū Kristū”. (Rm 8, 26-39)

Jēzus nav tikai Pestītājs,

jo ir atbrīvojis mūs no grēka;

Viņš pāri visam ir mūsu brālis,

jo Viņš ir darījis mūs par jauniem cilvēkiem,

Viņš mūs ir darījis par savas dievišķās dabas līdzdalībniekiem

caur savu nāvi un augšāmcelšanos,

kas ir Viņa mīlestības augstākā izpausme.

Tādējādi Viņš mums ir devis iespēju kļūt par Tēva bērniem.

 

Ak, Marijas Bezvainīgā Sirds,

jebkura svētuma dzīvais paraugs,

dod visiem saviem bērniem

paļāvību kļūt svētiem.

Kāpēc ticēt?

Svētais Gars ir mīlestības Gars

Svētais Gars ir mīlestības Gars,

kurš vada mūs, lai mēs saprastu,

pieņemtu un atbildētu

Tēva un Kristus mīlestībai;

Viņš veido mūs

Kungam Jēzum līdzīgus.

Viņš jums visu iemācīs

un atgādinās jums

visu, ko es jums sacīju

14,26

Ø  Kas ir Svētais Gars?

 

"Neviens nevar pateikt bez Svētā Gara palīdzības: 'Jēzus ir Kungs'" ( 1 Kor 12, 3) "Dievs mūsu sirdīs sūtīja sava Dēla Garu, kas saka: 'Abba, Tēvs!'" ( Gal 4, 6) Vienīgi Svētajā Garā ir iespējams pazīt šo ticības patiesību. Lai nodibinātu attiecības ar Kristu, sākumā ir nepieciešams Svētā Gara pieskāriens. Viņš nāk mums pretī un modina mūsos ticību. Mūsu Kristībā, pirmajā ticības sakramentā, Svētais Gars Baznīcā ļoti dziļi un personiski mums sniedz Dzīvību, kuras avots ir Tēvā un kuru mums ir dāvājis Dēls:

 

Kristības "mums dod žēlastību atdzimšanai Dievā Tēvā caur Dēlu Svētajā Garā. Jo ikviens, kurā ir Dieva Gars, tiek aizvests pie Vārda, tas ir, Dēla; bet Dēls viņu stāda priekšā Tēvam, un Tēvs dāvā viņam neiznīcību. Tātad bez Gara nav iespējams skatīt Dieva Dēlu, un bez Dēla neviens nevar tuvoties Tēvam, jo Tēva pazīšana ir Dēls, un pazīt Dieva Dēlu var caur Svēto Garu". (KBK nr. 683)

 

 

Svētais Gars ar savu žēlastību ir pirmais, kas uzmodina mūsu ticību un ieved mūs jaunajā dzīvē, kas nozīmē pazīt Tēvu un Jēzu Kristu, ko Tēvs ir sūtījis. Tomēr Viņš ir pēdējais Vissvētās Trīsvienības Personu atklāsmē. Sv. Gregors no Nazianzas, "Teologs", šo attīstību izskaidro ar dievišķās "pretimnākšanas" pedagoģiju:

 

"Vecā Derība atklāti sludināja Tēvu, Dēlu - neskaidrāk. Jaunā Derība, atklājot Dēlu, lika nojaust Gara dievišķību. Tagad Gars uzturas mūsu vidū un ļauj mums skaidrāk ieraudzīt Viņu pašu. Patiesi, nebūtu bijis prātīgi atklāti sludināt Dēlu, kad vēl nebija apliecināta Tēva dievišķība, un tad, kad Dēla dievišķība vēl nebija pieņemta, pievienot Svēto Garu kā papildus nastu, ja lieto tik drosmīgu salīdzinājumu. Tieši pateicoties attīstībai un virzībai no 'godības godībā', Trīsvienības gaisma atmirdzēs arvien spožāk."   (KBK nr. 684)

 

 

Tātad ticēt Svētajam Garam nozīmē atzīt to, ka Svētais Gars ir viena no Vissvētās Trīsvienības Personām, kurai ir tā pati daba, kas Tēvam un Dēlam (konsubstanciāla Tēvam un Dēlam), un kura "ar Tēvu un Dēlu tiek vienādi pielūgt[a] un slavēt[a]" [4]. Tāpēc šis Svētā Gara dievišķais noslēpums tika aplūkots Trīsvienības teoloģijā. Te būs runa vienīgi par Svētā Gara vietu pestīšanas norisē (lat.œconomia ). (KBK nr. 685)

 

 

Svētais Gars darbojas kopā ar Tēvu un Dēlu no iesākuma līdz pat mūsu pestīšanas plāna galīgajai īstenošanai. Bet tikai "pēdējos laikos", kuri sākas ar Dēla atpestījošo iemiesošanos, Viņš tiek atklāts un dots, atzīts un pieņemts kā Persona. Tad arī šis dievišķais plāns, piepildīts Kristū, kurš ir jaunās radības "Pirmdzimtais " un Galva, var īstenoties cilvēcē caur Gara izliešanu: Baznīcā, svēto sadraudzībā, grēku piedošanā, miesas augšāmcelšanā un mūžīgajā dzīvē. (KBK nr. 686)


Ø  Svētais Gars Svētos Rakstos

 

Jaunajā Derībā mums atklātas daudzas liecības par Svēto Garu. Minēsim tās notikumu hronoloģiskā secībā:

- Svētais Gars nolaižas pār Mariju (Lk 1,35).

- Svētais Gars nolaižas pār Jēzu pie Jordānas upes (Mt 3, 13–17).

- Jēzus Pēdējo Vakariņu laikā apsola, ka uz Zemi tiks nosūtīts Svētais Gars. Viņš par to runā četras reizes ( 14, 15–17; 14, 25–26; 15, 26–27; 16, 5–15).

- Vasarsvētkos Svētais Gars nolaižas pār apustuļiem un Jaunavu Mariju (sal. Apd 2, 1–4).

- Gars ir mūsos un Viņš sauc: Abba (Rm 8, 15; Gal 4, 6).

 

Ir ārkārtīgi grūti dot aprakstu par Svēto Garu. Varam kaut aptuveni iedomāties Tēva seju, pat, ja šīs līdzības ir antropomorfas. Kas attiecas uz Kristu, tad mēs Viņu pazīstam: Viņš tāpat kā mēs ir cilvēks. Bet Svētais Gars ir un paliek mums netverams pat iztēles līmenī. Mēs nevaram uzzīmēt Viņa apveidus.

Lai labāk iepazītu Svēto Garu un tādējādi nonāktu līdz tā būtības izpratnei, būtu jāpārskata dažādos Svētā Gara attēlojumus, kas atrodami Svētajos Rakstos. Pirmais tēlojums ir no Lūkas Evaņģēlija, kur Svētais Gars parādās mākoņa veidā: Svētais Gars nāks pār tevi (Marija) un tevi apēnos (Lk 1, 35). Šis tēls ļoti raksturīgs Vecajai Derībai: Tas ir mākonis, kas nolaižas pār Derības Telti. Toties, kad Jēzus tiek kristīts Jordānā, Svētais Gars parādās kā balodis, bet Vasarsvētkos – kā vējš un uguns. Tātad, ir dažādi simboliski tēli, kas palīdz mums vismaz aptuveni apjaust, kas ir Svētais Gars, un mēģināt to atpazīt. Kaut arī Jēzus par Svēto Garu Pēdējo vakariņu laikā min pat četras reizes, tomēr tas nav detalizēts Svētā Gara apraksts, bet tikai tā būtības ieskicējums. Lai to labāk izprastu jāanalizē katrs no teksta fragmentiem atsevišķi.

 

Un es lūgšu Tēvu, un Viņš dos jums citu Iepriecinātāju, lai Tas paliktu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, ko pasaule nevar saņemt, tāpēc, ka tā neredz Viņu un nepazīst Viņu; bet jūs Viņu pazīstiet, jo Viņš paliks pie jums un jūsos mājos. ( 14 , 16–17). Šajā tekstā tiek atklātas trīs Svētā Gara šķautnes. Svarīgi apzināties to, ka Viņš ir pasaules neatpazīts. Mēs Svēto Garu atpazīstam tikai pēc tā, ko Viņš veicis mūsos, bet pasaule tāpēc to nepazīst, ka tai nav Svētā Gara pieredzes. Šajā kontekstā parādās tas, ka cilvēks var būt pietuvināts vairāk vai mazāk. Tas var būt tikai vārds, var būt arī paaugstināšana vai pat pieredze. Mums vajadzētu nonākt līdz augstākajai attiecību pakāpei attiecībās ar Svēto Garu, proti, pieredzei, jo tieši tāda ir bijusi Kristus vēlme, kad Viņš Pēdējo vakariņu laikā un Vasarsvētkos deklarē: Bet Iepriecinātājs Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs manā vārdā, jums visu iemācīs un atgādinās jums visu, ko es jums sacīju ( 14, 26). Arī šajā fragmentā Kungs Svēto Garu sauc par Iepriecinātāju. Sengrieķu valodā, nosaucot Svēto Garu, lietots vārds Paraklēts, ko varam tulkot kā – mierinātājs, iepriecinātājs, palīgs, aizstāvis. Izvēloties tulkojumam tikai vārdu mierinātājs pilnībā netiek atklāta Svētā Gara misija, jo Viņš ir Tēva sūtīts, lai vienmēr būtu mums līdzās, mierinātu mūs vientulībā, lai kļūtu par mūsu aizstāvi pie Tēva. Kad atnāks Iepriecinātājs, ko es sūtīšu no Tēva, patiesības Gars, kas no Tēva iziet, Viņš dos jums liecību par mani. Un jūs dosiet liecību, tāpēc, ka no sākuma esat pie manis ( 15, 26–27).

 

Arī šinī – trešajā – Evaņģēlija fragmentā tiek runāts par Svēto Garu kā Iepriecinātāju, ko Es jums sūtīšu, lai gan iepriekšējā fragmentā varam lasīt: Ko Tēvs sūtīs manā vārdā. Šajā pretrunā, ko te var saskatīt, ir jāuztver ļoti svarīga teoloģiska nianse: Gars iziet no Tēva un Dēla un tātad ir Tēva un Dēla sūtīts. Patiesības Gars, kas no Tēva iziet, Viņš dos jums liecību par mani. Tas ir otrais Svētā Gara nosaukšanas veids, kurš atklāj kristiešu un Baznīcas dzīvē ārkārtīgi aktuālu lietu, jo tieši Svētā Gara darbības rezultātā tiem būtu jākļūst par Kristus lieciniekiem: Jūs dosiet liecību par mani. Tas jums par labu, ka es aizeju, jo, ja es neaizietu, Iepriecinātājs nenāktu pie jums; bet, ja aiziešu, es sūtīšu Viņu pie jums. Un Viņš atnācis pārliecinās pasauli par grēku, taisnību un sodu. Par grēku, jo tie neticēja man. Par taisnību, jo es eju pie Tēva, un jūs mani vairs neredzēsiet. Bet par tiesu, jo šīs pasaules valdnieks jau notiesāts. Man vēl daudz kas jums sakāms, bet to jūs tagad nespējat aptvert. Bet, kad atnāks Viņš, Patiesības Gars, tad jums mācīs visu patiesību, jo Viņš nerunās no sevis, bet runās to, ko dzirdēs, vēstījot jums nākotni. Viņš mani pagodinās, jo no manis ņems un jums pasludinās. Viss, kas Tēvam pieder, ir mans. Tāpēc es sacīju, ka no manis ņems un jums pasludinās ( 16, 7–15).

No minētajiem Svēto Rakstu fragmentiem gandrīz varētu secināt, ka Kristus un Svētais Gars nedarbojas vienlaicīgi. Taču varam arī secināt, ka pēc tam, kad beidzas Kristus kā vēsturiskas personas klātbūtne mūsu vidū, ir vēl kāda patiesība, kas Svētā Gara darbības rezultātā mums ir jāiepazīst – tā ir apustuliskā atklāsme. Kad atnāks Viņš, Patiesības Gars, tad jums mācīs visu patiesību, jo Viņš nerunās no sevis, bet runās to, ko dzirdēs, vēstījot jums nākotni (Jņ 16, 13). Šajā izteikumā varam saskatīt Svētajā Garā kopumu, kurā apvienoti divi Svētā Gara satura izpausmes veidi. Viens ir tas, kur priekšplānā parādās Svētās Trīsvienības klēpī esošais uzklausīšanas Gars, otrs – pravietiskais Gars, kas pasaulei vēsta šīs Svētās Trīsvienības klēpī esošās patiesības –patiesības, kam jākļūst par mūsu dzīves normu. Līdz ar to ir iespējams katram personīgi pieskarties šim trīsvienīgajam noslēpumam. Kristus uzklausa, jo visu, ko dzirdēju no sava Tēva, es jums pasludināju (Jņ 15, 15b), Svētais Gars uzklausa, jo runās to, ko dzirdēs (Jņ 16, 13b). Tātad Kristus un Svētais Gars atklāj trīsvienīgo dzīvi, noslēpumaino Tēva dialogu ar Dēlu un Svēto Garu. Dēls un Gars uzklausa Tēvu, un dzirdēto Tēva vārdu sludina Dieva bērniem. Tā ir visnoslēpumainākā un visdebešķīgākā pasaule, kādu vien var iedomāties. Tās priekšā mūsu trūcīgie vārdi ir tikai primitīvi šļupsti.

 

Četri minētie Svētā Jāņa Evaņģēlija fragmenti ir relatīvi attiecībā uz Svētā Gara apsolījumu, kuram seko Viņa atnākšana Vasarsvētku dienā. Šie notikumi nav tikai tā brīža realitāte vai pieredzes fenomens, kas laiku pa laikam atspoguļojas vai parādās I gadsimta Baznīcas vēsturē. Tā kļūst par jaunu patiesību, kas nu jau ir ienākusi katra kristieša dzīvē. Te atklājas arī to tekstu nozīme, kas atrodami Vēstulē romiešiem (Rm 8, 15 utt.) un vēlāk rod atbalsi Vēstulē galatiešiem (Gal 4, 6): mēs varam vērsties pie Dieva, to saucot par Tēvu, Abbá. Vēl vairāk – tie neesam mēs, kas saucam Dievu par Tēvu, jo mēs neprotam lūgties, bet tas ir Svētais Gars, kas mīt mūsos, kas mūsu vārdā vēršas pie Dieva un to sauc Tēvs, Abbá. Jo visi, ko vada Dieva gars, ir Dieva bērni. Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai jūs atkal bītos, bet jūs saņēmāt pieņemtā bērna garu, kurā mēs saucam: Abbá (Tēvs). Un pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni. Bet, ja esam bērni, tad arī mantinieki, pat Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki; tik tiešām, ja mēs līdzi ciešam, tad līdzi tiksim arī pagodināti (Rm 8, 14–17). Tātad arī Gars nāk palīgā mūsu vājībai, jo, ko no Dieva jālūdz, kā nākas, to mēs nezinām; bet Gars pats aizlūdz par mums neizsakāmās nopūtās. Bet Viņš, kas pēta sirdis, zina, ko Gars vēlas, jo Viņš saskaņā ar Dievu aizlūdz par svētajiem (Rm 8, 26–27). *

 

 

Ø  Svētais Gars ir mīlestības Gars

 

Svētais Gars pēc savas būtības ir mīlestība. Tāpēc arī teologi uzskata, ka viss, kas ir Trīsvienības klēpī kā mīlestība, tiek attiecināts uz Svēto Garu kā tā proprium. tulk. [lat. proprium] – tam piemītošaisizsakoties Vēstulē korintiešiem (1 Kor 3, 16) Svētais Pāvils atgādina, ka mēs esam Dieva templis: Svētais Gars mājo mūsos un veido noslēpumainu īstenību mūsos, kas sākas tajā brīdī, kad mēs saņemam Kristības sakramentu un mums dāvā svētdarošo žēlastību. Tertuliāns kādā savā brīnišķīgā darbā norāda, ka Svētais Gars nolaižas ūdenī un to piepilda ar sevi tā, ka tie, kas tajā iegremdēti, tiek pārveidoti. Tātad, caur Kristības sakramentu mēs saņemam Svēto Garu, kļūstam par Dieva bērniem un saņemam svētdarošo žēlastību. Pārdabiskais organisms, par kuru mums vēsta teologi, nes sevī četrus galvenos (kardinālos) tikumus (apdomību, taisnīgumu, drosmi un mērenību), trīs dievišķos (teologālos) tikumus (ticību, cerību, mīlestību) un Svētā Gara dāvanas. Tātad, tieši svētdarošā žēlastība mūs dziedina dabiskā veidā ar galveno tikumu palīdzību, lai vēlāk mūs pārdabiskā veidā piepildītu ar dievišķo tikumu palīdzību. Svētā Gara dāvanas nav kā apģērbs, spēks, patiesība, ko var likt lietā, kad vien vēlamies. Tās, ar mūsu tēviem dārgu simbolu, ir liras stīgas, kuras Svētais Gars ir ielicis mūsos. Tomēr Svētais Gars vēlas, lai mēs iniciatīvu – aizskart šīs stīgas, lai no brīnišķīgā mūzikas instrumenta izvilinātu apburošas skaņas – atstātu Dieva ziņā. Tādēļ, jo lielāka būs mūsu paļāvība un sevis uzticēšana Svētajam Garam, jo noslēpumainākas melodijas Viņš varēs izvilināt no mūsu dvēselēm. Svētā Gara klātbūtne un pilnība izvilina no mums ne vien vienkāršu melodiju, kas skan tikai mūsos pašos, bet arī to harmonisko skaņu gammu, kurai arī ārējas, proti, gan personīgas, gan sociālas izpausmes, kas ir kā Svētā Gara augļi. Svētais Pāvils (Gal 5, 22) mums atklāj, ka Svētā Gara augļi ir mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labvēlība, uzticība, lēnprātība un savaldība. Mūsos ir vēl kāds cits patiesais stāvoklis, kurā iekļautas pašreizējās (aktuālās) žēlastības, kas ir pamudinājumi, nojausmas, sajūtas, kas dažreiz tiek uzskatītas par emocionālu lietu, jo tās ir emociju un psiholoģisku pārdzīvojumu pavadītas, bet patiesībā tā ir Svētā Gara darbība mūsos.

 

Varbūt ļoti pārliecinošs ir šāds piemērs: kad klausos kādu ļoti skaistu melodiju vai kādas baznīcas puskrēslā dzirdu brīnišķīgas ērģeļu skaņas un mana dvēsele ir aizkustināta, man ir dota brīva izvēle, jo, ja vēlos, varu šīs izjūtas noniecināt un izlikties, ka to nav. Taču tā būtu kļūda, jo, ja šīs skaņas man palīdz būt vienotam ar Kungu, tad tā šajā brīdī ir pašreizējā (aktuālā) žēlastība (tā, protams, nav svētdarošā vai sakramentālā žēlastība), tas ir tikai viens pamudinājums, viena ierosme sirdij un jūtām, gaisma – prātam. Tātad Svētais Gars dāvā izpratni, apgaismo, palīdz pieņemt, stiprina gribu, dāvā spējas, kas palīdz atbildēt ar savu dzīvi caur pašreizējām (aktuālajām) žēlastībām. Svētais Gars veido mūsos arī Tēva un Kristus mīlestību. Patiešām, ja Viņš jau pēc savas būtības ir mīlestība, kas nešķirami vieno Tēvu ar Dēlu, tad Viņš mīlestībā starp cilvēkiem un ar cilvēkiem neizbēgami veido šādu noslēpumaino mīlestību. Tātad Viņš, nākot mūsos, dēsta Tēva un Dēla mīlestību, un šī ir tā trīsvienības mājošanas realitāte mūsos: mēs nāksim pie tā un ņemsim mājvietu viņā (Gal 14, 23). Nevar būt, ka tur, kur ir Svētais Gars, nav Tēva vai nav Dēla; Tur, kur ir Tēvs, noteikti ir arī Dēls un Svētais Gars, bet tur, kur ir Dēls, ir arī Tēvs un Svētais Gars. *

(*no Dieva Kalpa G. Džakvintas grāmatas Pro Sanctitate kustības garīgums)

 

Lūgsimies kopā

 

Ak, Iepriecinātāja Gara uguns, katras radības dzīvības dzīvība!

Tu esi Svēts, Tu, kas dzīvini katru realitāti. Tu esi Svēts, Tu, kas liec balzāmu uz bīstamiem ievainojumiem.

Tu esi Svēts, Tu, kas dziedini nāvīgas brūces.

Ak, svētuma Dvesma, ak, mīlestības liesma! Ak, saldā siržu smarža! Tu mājo dvēselēs ar tikumu smaržu. Ak, visskaidrā strūklaka, kur Dievs atveldzē svešiniekus un sniedz patvērumu tiem, kas nāk no tālienes!

Ak, dzīvības šūpuli, visu cilvēku vienotības cerība! Tu labestības eliksīrs, kas visiem esi gards, uzlūko tos, kas krituši ienaidnieka slazdos! Atbrīvo tos, kas ir ieslēgti ķēdēs, visus, ko dievišķā vara grib glābt!

Ak, drošais ceļš, kas vijies cauri visiem ļaudīm, virsotnēs, ielejās un bezdibeņos, lai satuvinātu un apvienotu visas būtnes! Tavā spēkā mākoņi traucas uz priekšu un gaiss paliek nekustīgs, akmeņi pārsedzas ar mitrumu, ūdeņi satek strautos un zeme izdod tās zaļumu.

Tas esi Tu, kas vadi tos, ko Tu pestī un piepildi viņus ar prieku Tavas Gudrības iedvesmā. Esi slavēts, Tu, kas liec atskanēt dziesmām un dodi prieku dzīvei! Tev pieder cerība, gods, spēks, Tev, kas nes gaismu

Sv. Hidegardes vārdus

 

Mīlestības Dievs, 
Tu neapslēp sevi klusumā, palikdams no mums tālu. Tu mūs uzrunāji uz kalna.

Tu dāvāji Mozus Likumu.  Ne jau tāpēc, lai mums uzspiestu smagu jūgu,

 bet gan lai mūs apgaismotu, lai dāvātu drosmi un spēku;

lai, ejot Tavus ceļus, mēs atrastu laimi. 
Mēs slavējam Tevi, Kungs, mūsu Dievs, par visiem tiem,

kas šajā Pirmajā Derībā pieņēma Tavu gribu un to izdzīvoja,

sākot ar Ābrahamu, mūsu tēvu ticībā, līdz pat pēdējam no Taviem praviešiem. 
Mēs slavējam Tevi par Mariju, paklausības paraugu,

kurai pildīt Tavu Likumu nozīmēja prieku. 
Slava Tev par Jāzepu, taisnīgo, sirds nabadzīgo, ieklausīšanās un uzticības vīru,

par viņu, kurā mājoja liels iekšējs prieks. 
Mēs slavējam Tevi pāri visam par Tavu Dēlu, Tavu mūžīgo Vārdu,

kurā Tu mums esi dāvājis visu. 
Paldies par neskaitāmajiem Tavu svēto pulkiem.

Viņi Tavai Baznīcai ir brāļi un māsas, vēl vairāk: tēvi un mātes. 
Liec mūsu sirdī prieku par jauno Likumu, kas ir Tavs Svētais Gars. Amen. 
Kardināls Godfrīds Danēlss

Ak, Marijas Bezvainīgā Sirds,

jebkura svētuma dzīvais paraugs,

dod visiem saviem bērniem

paļāvību kļūt svētiem.

Kāpēc ticēt?

Ikviens ir aicināts

uz mīlestības pilnību

“… Jūs esat izredzēta cilts,

ķēnišķīgi priesteri,

svēta tauta….”

1 Pēt 2, 9

 

Kā kristieši dzīvo ikdienā?

 

„Kad Cilvēka Dēls nāks savā majestātē un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs savā godības tronī. Un Viņš novietos avis savā labajā, bet āžus kreisajā pusē. Tad ķēniņš sacīs tiem, kas būs Viņa labajā pusē: Es biju izsalcis, un jūs mani paēdinājāt; es biju izslāpis, un jūs man devāt dzert; es biju svešinieks un jūs mani pieņēmāt. Es biju kails un jūs mani apģērbāt; es biju slims un jūs mani apmeklējāt; es biju cietumā un jūs atnācāt pie manis.” (Mt 25,31-36)

 

Karls Leisners:

Kristietis ir tas, kuram ir jābūt drosmei nostāties pret valdošo uzskatu strāvojumu, kas sēj nāvi. Kristiešu līdzdalība pasaulē ir reāla. Viņi piedalās cīņā par taisnīgāku un brālīgāku sabiedrību, tas ir, par tādu sabiedrību, kas arvien lielākā mērā dzīvo saskaņā ar Evaņģēliju. Mums ir jānostiprina mūsu jauniešu imunitāte pret maldīgo ideju un duļķaino jaunā pagānisma straumi, kas ieplūst atsevišķās organizācijās, kas visu sabojā un saindē ar savu nepareizo dzīves ideālu, kas nomāc gara dzīvību un līdz ar to arī īsto cilvēku visā viņa būtībā. Vai uzvaru gūs patiesība vai meli, skaļas frāzes vai pazemīga rīcība? Ja neuzvarēsim, mēs, pieņemot rezultātu, tomēr paliksim nelokāmi garā. Mēs turpināsim lūgt. Kungs, Tavs prāts lai notiek!” (Dienasgrāmata)

 

Ikviens no mums, un arī visa cilvēce, ir aicināti dzīvot Baznīcā Dieva un brāļu mīlestības pilnībā. Tas ir, ne tikai aicināti glābties no grēkiem un mūžīgās pazušanas, bet gan personīgajā, ģimenes, kopienas un sociālajā dimensijā – kļūt svētiem.

 

Kristīgas dzīves pamats ir personīga satikšanās ar Jēzu.

 

Savā Vēstījumā Lielajam gavēnim Pāvests Benedikts mums atgādina kā:

"Kristieša esības iesākumā nav lēmuma par ētisku vai kādu citu izcilu ideju, bet gan tikšanās ar notikumu, ar Personu, kura dod dzīvei jaunu perspektīvu un ar to pašu nosaka izšķirošu virzību... Tā kā Dievs pirmais mūs ir iemīlējis (sal. 1 Jņ 4, 10), tad mīlestība vairs nav "bauslis", bet atbilde uz mīlestības dāvanu, ar kādu Dievs pie mums nāk" (Deus Caritas est, n. 1).

Varam arī pieminēt Nikodēms un Zahejs, kuri satiekas ar Jēzu un izmanījās savu dzīvi.

Mūsu aicinājums ir svētums.

 

„Ir skaidrs tas, ka mācība par universālo aicinājumu uz svētumu pieder Baznīcai: to akceptējis Vatikāna II koncils (LG, V nodaļa)[1].

Tātad, Baznīcā visiem vajadzētu justies iesaistītiem Vatikāna II koncila V nodaļā izteiktā aicinājuma īstenošanā. Taču šī aicinājuma uz svētumu universālums tiek traktēts kā personīgs akts. Tomēr universālums sastāv nevis no abstraktām, bet gan no konkrētām lietām. Tādēļ universālais aicinājums uz svētumu vienlaicīgi var būt arī personīgs, atsevišķu cilvēku aicinājums. Tātad rodas nepieciešamība pēc liecināšanas. Liecināšana šajā gadījumā nav juridiska lieta, bet tās personīgās pieredzes izklāsts, kas aktuāla arī citiem.

Ja aplūkojam Baznīcu, vērtējot tās apustuliskās spējas un vērtību, tad secinājumi tiks balstīti, ņemot par pamatu pārliecību, kāda ir tās locekļiem attiecībā uz sludināto vēstījumu, kā arī to, vai viņi paši dzīvo saistībā ar šo vēsti. Ja kristieši paši neticēs un necentīsies dzīvot tā, kā sludina, tad agrāk vai vēlāk personas, kas viņus vērtēs, nojautīs šo cilvēku garīgo nabadzību.

Kristiešiem pirmām kārtām pašiem jābūt iesaistītiem personīgā aicinājumā uz svētumu.”*

 

Uz svētumu tiek aicināts ne tikai ikviens no mums, bet visa cilvēce kopumā.

 

„Katrs, atkarībā no savām personīgajām iespējām, tiek aicināts uz svētumu, uz Dieva mīlestības pilnību ir jātiecas visiem.

Vispirms jāatgādina tas, ka aicinājums uz mīlestību un uz mīlestības pilnību dzimst „radībās”, kuras savā bezgalīgajā mīlestībā ir iedibinājis Dievs.

Dievs tik neizmērojami ir mīlējis cilvēku un cilvēci, ka cilvēkam un cilvēcei, cik vien tas iespējams, ir jāatbild uz šo bezgalīgo Dieva mīlestību. Tas arī ir pamats pozitīvismam, kas izpaužas cilvēku skatījumā uz pasauli. (..)

Kristietība nav vis visiem demonstrējama grāmata, bet dzīve.

Jēzus vēstījums ir dzīves vēstījums; Viņa dzīve bija Vārds.

Viņš bija Vārds. Vajadzēja mācīties dzīvot, skatoties uz Viņu. Mācīties to morālo stāju, kas arī mums jāveido pēc Viņa parauga.

Tātad, atklājot aicinājumu uz svētumu, nav jāveido kāda doktrīna, bet jānodod tālāk vēstījums, kuru Kristus mums ir nācis dot un kurš ir jārealizē Baznīcā.”*

 

Pāvests Benedikts skaidrā veidā ir teicis:

„Kristīgā dzīve ir nemitīga kāpšana satikšanās ar Dievu kalnā, lai pēc tam nokāptu lejā, izplatot mīlestību un spēku, ko sniedz šī tikšanās, un tādā veidā kalpotu saviem brāļiem un māsām ar paša Dieva mīlestību. Svētajos Rakstos redzam, ka apustuļu dedzīgā Evaņģēlija sludināšana, kas izraisa ticību, ir cieši saistīta ar mīlošu uzmanību, kalpojot nabagiem (sal. Apd 6, 1-14) (Vēstījums Lielajam gavēnim).

 

Tātad kopā ar apustuļiem mums nāc prasīt Dievam: ‘Kas mums jādara?’ un uzreiz saprotam ka mums jākļūt svētiem. Bet tad kā tas var notikt? līdzināties Kristum un dzīvot pilnīga paļāvība un pakļaušanās Svētajam Garam.

„Mēs esam aicināti pilnīgi atbildēt uz Dieva bezgalīgo mīlestību. No Dieva puses ir šī bezgalība, no cilvēka puses – pilnība, pat, ja domājam tikai par relatīvu, personīgām spējām atbilstošu pilnību.

Šī pilnība dod iespēju ne tikai izglābties, bet gan – kļūt svētiem.

Pie šīs atziņas būtu lietderīgi pakavēties un mēģināt noskaidrot, kas tad ir svētums.

Svētums ir mīlestības pilnība, tas ir atbilstība Dieva bezgalīgajai mīlestībai. Šis princips ir derīgs gan katoļiem un citiem kristiešiem, gan arī tiem, kas ir ārpus kristietības (pēc dažu domām tas varētu būt derīgs pat ateistiem). Tātad svētums ir atbilstība Dieva bezgalīgajai mīlestībai.

Svētums ir arī atbilstība Dieva plāniem, vai drīzāk – pievienošanās šiem plāniem visdažādākos līmeņos. Domu līmenī, ar prāta un apziņas pievienošanos Viņa vēstij. Gribas līmenī pildot Dieva gribu: “ne mans, bet Tavs prāts lai notiek” (Lk 22, 42b), “es vienmēr daru to, kas Viņam labpatīk” ( 8, 29b), “mana barība ir pildīt Tā gribu, kas mani ir sūtījis” ( 4, 34). Sirds līmenī - Dieva gribai nav jākļūst par slogu, kas nospiež, bet jābūt tādai, kas ir gan dievišķa, gan mīlēta, iespējams ar gandrīz nemanāmu mīlestību, kas dibināta uz dziļu mūsu būtības pievienošanos dievišķai gribai. Dzīves līmenī – ar savas personīgās eksistences pielāgošanu.

Cilvēku, kas domas, gribu, sirdi un visu savu dzīvi vada atbilstoši Dieva gribai, mēs saucam par svēto.

Svētums ir arī process, kad cilvēks grib līdzināties Kristum. Mēs iepazīstam Kristus domas un tikumus un Kristus mūs aicina: “Mācieties no manis!” (Mt 11, 29). Svētais Pāvils vēl piebilst: “Esiet tādā pārliecībā kā Jēzus Kristus” (Flp 2, 5).

Mēģināsim veidot sevī Kristu attēlu; šāda cenšanās līdzināties Kristum ir darbība, kas ved mūs pie Tēva. Tā norisinās ar Svētā Gara starpniecību. Te tiek runāts par pakāpenisku procesu, par ceļu pretī svētumam.

Otrs svētuma aspekts ir pilnīga paļāvība un pakļaušanās Svētajam Garam, kas darbojas mūsos un dod iekšējās ierosmes, pašreizējās (aktuālās) žēlastības, lai palīdzētu īstenot četrus galvenos (kardinālos) tikumus un trīs dievišķos (teologālos) tikumus.

Varētu teikt, ka svētais ir tas, kurš īsteno savu Trīsvienības aicinājumu: tiekšanos uz Tēvu, dzīvot žēlastībā, tiekšanos uz Kristu, dzīvot Baznīcā, tiekšanos uz Svēto Garu, īstenot plānu, kāds Dievam ir attiecībā uz viņu un kuru Svētais Gars vēlas realizēt.

Īstenot šādu trīsvienīgo aicinājumu, nozīmē ticēt, ka tiekam aicināti ne tikai tapt pestīti no grēka un mūžīgā soda, bet arī – kļūt svētiem. Mūsdienās svētuma apraksts ir diezgan plašs un tajā ir iekļauta personīgā, ģimenes, kopienas un sociālā jomu.

Dieva mīlestības skatiens nav skatiens, kas aizslīd kā gaismas stars, kas visam gan pieskaras, bet ne pie viena priekšmeta neapstājas: Dieva skatiens apstājas pie ikviena no mums.

Tātad, tas ir uz indivīdu vērsts skatiens. Sv. Pāvils teiktu: “dilexit me – ir mīlējis mani” (Gal 2, 20b) Evaņģēlijā viņš atgādina Jēzus attieksmi pret bagāto jaunekli “uzlūkodams viņu, iemīlēja to” (Mk 10, 21).

 

4 svētuma norādītajās jomās (individuāla, ģimenes, kopienas, sociālajā)

 

Tas ir personiskais svētums, kuram jākļūst par izstarojošu svētumu, kam raksturīga dubulta izstarošana – apustuliskā un misionāru, jo runājam par realitāti, kuru nav iespējams egoistiski paslēpt sevī.

Tad vēl ir arī ģimenes svētums. Ģimene ir realitāte, kas mūsdienās strauji zaudē savu nozīmi un degradējas. Tāpēc kustība Pro Sanctitate akcentē to, cik liela loma ir svētai ģimenei, jo ir viegli sagraut tāda pāra vai ģimenes vienotību, kuras centrā un pamatos nav Dieva, taču daudz grūtāk to izdarīt, ja pāris vai ģimene ir veidota Dieva mīlestībā un tātad ģimenes garīgumā.

Lietojot teicienu “ģimenes svētums”, nav paredzēts to vienkārši attiecināt uz pāra vai ģimenes morālajām un reliģiskajām attiecībām, kas ir to pamatā, bet iet vēl tālāk un runāt par lieliem garīgiem, apustuliskiem un misionāru ideāliem, kam būtu jāatdzīvina pārus vai ģimenes. (..)

Taču neaizmirsīsim kopienas svētumu, pirmkārt ar to saprotot Baznīcu, kura ir paraugs visām pārējām kopienām.

Pirmais Baznīcas vēstures posms (Apustuļu darbu 2. un 4. nod.) ir sociāli centrēts, tā laika prasībām atbilstošs, tāds, kas šodien varbūt arī neatrod vēsturisku turpinājumu. Tomēr paliek spēkā principi, kas rāda, ka Baznīca ir veidota uz tādiem svarīgiem pamatiem kā uzticība Dieva Vārdam, lūgšanām, hierarhijai, mīlestībai, kas prot nonākt līdz pilnīgai sevis “iztērpšanai” no tā, kas pieder. (..)

Lai saprastu sociālā svētuma jēdzienu, nepieciešams ņemt vērā sociālo vidi, kurā dzīvojam. Mēs esam Dieva svētie, kas aicināti uz mīlestības pilnību; tomēr faktiski dzīvojam Sātana pilsētā, kurai cenšamies veidot taisnīgāku „vaigu”. Tā, protams, nevar būt svēto pilsēta, tādēļ būtu jājautā, vai mums, aicinātiem uz svētumu, nevajadzētu censties „būvēt” pilsētu, kurā varētu dzīvot kā brāļi, kā aicinātie uz svētumu.”*

 

Kas attiecas uz jau minēto par vispārējo un personīgo aicinājumu uz svētumu norādītajās jomās (individuālā, ģimenes, kopienas, sociālajā) tad tā būtības izklāsts atrodams dokumentā Lumen Gentium: “Tātad ikvienam ir skaidrs, ka visi ticīgie jebkurā stāvoklī un pakāpē ir aicināti uz kristīgās dzīves un uz mīlestības pilnību – no šī svētuma arī pasaules sabiedrībā tiek rosināts kāds daudz cilvēciskāks tonis. Lai sasniegtu šo pilnību, ticīgie izmanto tādus spēkus, kādus tiem attiecīgi Kristus vēlas dāvāt, līdz sekodami Viņa piemēram un kļūdami pārveidoti pēc Viņa attēla, visā paklausīgi Tēva gribai, ar pilnīgu dāsnumu sevi veltī Dieva godam un kalpojot tuvākajiem. Šādā veidā Dieva tautas svētums augs un dos papilnam augļus, kā tas jau ir spīdoši parādīts Baznīcas vēsturē un daudzu svēto dzīvē.”(LG, 40).

 

Noslēgums

 

Noslēgumā dosim atkal vārdu mūsu dārgam Pāvestam:

Kristietis ir Kristus mīlestības savaldzināts un, līdz ar to, šīs mīlestības vadīts cilvēks. Caritas Cristi urget nos (2 Kor 5, 14). Viņš ir patiesi atvērts tuvākmīlestībai un šī atvērtība īstenojas konkrētos darbos (sal. ibid., n. 33). Šāda attieksme pāri visam izriet no apziņas, ka Kungs, kurš noliecas, lai mazgātu apustuļu kājas, un atdod pats sevi pie krusta, lai apņemtu cilvēci ar Dieva mīlestību, mīl mūs, piedod un pat kalpo mums” (Vēstījums Lielajam gavēnim).

 

 

* No Guglielmo Džakvinta grāmatas Pro Sanctitate Kustības garīgums



[1] Baznīca ir publicējusi arī citus svarīgus dokumentus par universālo aicinājumu uz svētumu. No visiem tiem varam minēt nozīmīgo Apustulisko vēstuli “Novo Millennio ineunte”, kurā tiek norādīts, ka visas pastorālās misijas objekts, «kristieša ikdienišķās dzīves augstais mērs», ir svētums.

 

Kāpēc ticēt?

Baznīca ir Tēva ģimene

 

“… kamēr mēs sasniegsim vienību ticībā

un Dieva Dēla atzīšanā,

vīra briedumu, Kristus mūža pilnības mēru.”

Ef 4, 13

 

Baznīca ir Tēva bērnu ģimene,

kurā Kristus un Svētais Gars

caur apustuļiem un sakramentiem

mums dāvā iespēju pilnībā dzīvot trīsvienīgā

un brālīgā mīlestībā un dod iespēju mums būt par gaismu,

par piemēru, par ceļa rādītāju visai pasaulei,

lai arī tā varētu atrast šo mīlestības.

 

'    Baznīca ir noslēpums

Baznīca ir Kristus mistiskā Miesa, arī Kristus ir noslēpums, jo cilvēka prātam ir dots tikai fakts, ka Dieva mūžīgais Vārds ir iemiesojies cilvēkā un, ka Cilvēks-Dievs turpina iemiesoties visas Baznīcas vēstures laikā.

Tādēļ ir skaidrs, kāpēc trīs pēdējos Koncilos (Tridentas, Vatikāna I un Vatikāna II) tik liela uzmanība tika pievērsta Baznīcas noslēpumam un, kādēļ daudzi slaveni teologi ir sarakstījuši neskaitāmus sējumus un vēl joprojām turpina meklēt atbildes uz daudziem jautājumiem. Nav jābrīnās arī par to, ka pēc divi tūkstoši gadu ilgas vēstures Baznīcas būtība vēl līdz galam nav atklāta. Tomēr šķiet, ka pēdējo vārdu par Baznīcas būtību nekam neviens nevarēs pateikt, jo Baznīca ir noslēpums, kas saistīts ar Kristus Cilvēka-Dieva ienākšanas vēsturē un vēstures gaitā – cilvēcē. Īpaši nozīmīga ir pāvesta Pāvila VI uzruna, atklājot Vatikāna II koncila otro posmu 1963. gada 29. septembrī:

“Bez šaubām, ka Baznīcas vēlme, nepieciešamība, pienākums ir beidzot sniegt par sevi daudz izsmeļošāku definīciju. Mēs varam atcerēties brīnišķīgos attēlojumus ar kuru palīdzību Svētie Raksti mums ļauj domāt par to kāda ir Baznīcas daba. Baznīca, kas tiek saukta par Kristus celto ēku, par Dieva namu, Dieva templi un Tabernakulu, par Viņa tautu, Viņa ganāmpulku, Viņa vīnogulāju, Viņa lauku, Viņa pilsētu, patiesības balstu, un visbeidzot – par Kristus Līgavu, Viņa mistisko Miesu. Pati šo spožo attēlojumu bagātība ir vadījusi Baznīcas meditāciju atzīt sevi kā vēsturisku, redzamu un hierarhiski sakārtotu sabiedrību, bet noslēpumaini animētu. Pāvesta Pija XII slavenā enciklika “Mystici Corporis” daļēji ir atbildējusi uz ilgām kādas bija Baznīcai sniegt par sevi pilnīgu doktrīnu, kā arī apmierināt vēlēšanos dot sev vienu izsmeļošāku definīciju. Vatikāna I ekumēniskais koncils jau izcēla šo tēmu un daudzi ārējie apstākļi centās piedāvāt reliģiskas studijas gan katoļu Baznīcā, gan arī ārpus tās: kā, piemēram, mūsdienu civilizācijas pieaugošais sabiedriskums, komunikāciju attīstība starp cilvēkiem, nepieciešamība izvērtēt daudzās kristīgās denominācijas pēc patiesa, saskanīga dievišķās atklāsmes priekšstata, utt.

Nav jābrīnās, ja pēc divdesmit kristietības gadsimtiem un katoļu Baznīcas lielās vēsturiskās un ģeogrāfiskās attīstības, kā arī reliģisko konfesiju, kas sevi dēvē par baznīcu un atsaucas uz Kristus vārdu, attīstības, vēl joprojām ir nepieciešams daudz precīzāk izteikt patieso, dziļo, pilnīgo Baznīcas, kas ir Kristus dibināta un kuru Apustuļi sāka celt, jēdzienu. Baznīca ir noslēpums, tas ir ar dievišķo klātbūtni piesūcināta realitāte, un vēl arvien spējīga uz jauniem un daudz dziļākiem pētījumiem.”

 

"Baznīca ir svēta, pat ja tās klēpī ir grēcinieki, jo tai nav citas dzīves, kā vienīgi dievišķās žēlastības dzīve: dzīvojot žēlastības dzīvi, tās locekļi sevi svētdara, izvairoties no žēlastības dzīves, viņi krīt grēkos un netikumībā, kas, savukārt, neļauj Baznīcai izstarot savu svētumu. Tāpēc Baznīca cieš no tā un gandara par šiem grēkiem, no kuriem ar Kristus asinīm un Svētā Gara dāvanu viņa spēj dziedināt savus bērnus." Pāvests Pāvils VI

 

'    Baznīca ir Tēva ģimeni

 

Par Baznīcu daudz runāts Svētajos Rakstos, jo īpaši Jaunajā Derībā. Tās apzīmējumu klāsts varētu tikt ievērojami bagātināts ar Baznīcas nosaukumiem, kuri lietoti dokumentā Lumen Gentium (6.nr.). Tie ir vārdu savienojumi, kuros Baznīca tiek saukta par Dieva vai Tēva ģimeni. Šie nosaukumi ir veidoti, balstoties uz Jāņa Evaņģēlija (11, 52) fragmentu, kur tiek atgādināts par pravietojumu par to, ka Jēzum ir jāsapulcina pasaulē izklīdušie Dieva bērni.

Tātad Baznīca ir to pasaulē izklīdušo Dieva bērnu pulcēšanās vieta, kurus Kristu pievilcis pie sevis Tēva ģimenes vienotībā. Baznīcā ir vērojama bipolāra vai pat varētu teikt abpusēji pamatota realitāte. Patiesi, Kristus ir Tēva vienpiedzimušais Dēls un tajā pat laikā arī Baznīcas radītājs. Viņš jau rada Baznīcu, topot par cilvēces locekli: brīdī, kad Kristus top par cilvēku, Viņš rada jauno cilvēku, un tātad – Baznīcu. Taču šis radīšanas process noslēdzas tikai Kalvārijā, kad no Viņa pārdurtajiem sāniem iztek asinis un ūdens. Šis ir Baznīcas Tēviem ļoti dārgs tēlojums, ko tie skaidro, vadoties pēc Vēstules romiešiem (Rm 5, 12 utt.). Šis skaidrojums palīdz izprast attiecības starp pirmo un otro Ādamu. To, kā no pirmā, iemidzinātā Ādama, Dievs rada Ievu, tā no otrā, pie Krusta „aizmigušā” Ādama (Kristus), dzimst otrā – Marijā pārtapusī Ieva – Baznīca. Šajā tēlojumā Marija tiek identifikācēta ar Baznīcu, kuras pirmais loceklis viņa ir.

Tātad, Kristus ir pirmdzimtais starp brāļiem un reizē arī to radītājs. Šī Viņa realitāte – būt vienlaicīgi par pirmdzimto un par radītāju – vēlāk tiek nodota apustuļiem, kas arī vienlaicīgi kļūst par Baznīcas locekļiem un par Baznīcas radītājiem, un tātad – tiešajiem Kristus darba turpinātājiem, kā radīšanas rīki paaudzei, kas turpinās laikā. Kādā Augustīna darbā ir teikts, ka Pēterim ir uzticēts pienākums kristīt, bet patiesībā tas ir Kristus, kurš kristī, jo apustuļi ir tikai Kristus darba rīki un viņa aizsāktā darba turpinātāji.

Jau pieminējām, ka Kristus darbs Baznīcā ir bipolārs; Kristus ne tikai rada Baznīcu, bet liek tai kļūt par Viņu pašu. Varētu teikt, ka Kristus ir pašradošs spēks, jo rada Baznīcu – pats savu Mistisko Miesu.

Bez tam Kristus, pirmdzimtais un radītājs, ir arī Baznīcas Līgavainis (Atkl 21, 1-2).

Šī patiešām pārsteidzošā aspektu daudzveidība ļauj saprast, ka atrodamies kāda daudzšķautnaina noslēpuma priekšā. Pavirši raugoties var šķist, ka tas ir pretrunu pilns fenomens. Ielūkojoties dziļāk, atklājas, ka tas ir noslēpums atspoguļo realitāti, proti, Kristus vienību ar cilvēci.

Apustuļa Pāvils Vēstulē korintiešiem ir teikts:

Jo kā viens ķermenis un tam daudz locekļu, bet visi ķermeņa locekļi, kaut gan to ir daudz, ir tikai viens ķermenis, tā arī Kristus. Jo vienā Garā mēs visi esam kristīti, vai tie būt jūdi vai pagāni, vai vergi, vai brīvie; un visi mēs ar vienu Garu esam dziedināti. Jo arī ķermenis nesastāv no viena, bet no daudziem locekļiem. Ja kāja sacītu: Tā kā es neesmu roka, es nepiederu ķermenim, vai tāpēc tā nepiederētu ķermenim? Un ja auss sacītu: Tā kā es neesmu roka, es nepiederu ķermenim, vai tāpēc tā nepiederētu ķermenim? Ja viss ķermenis būtu acs, kur tad dzirde? Ja visa būtu dzirde, kur tad oža? Bet tagad Dievs nolicis katru locekli ķermenī tā, kā tas Viņam labpatika. Ja visi tie būtu viens loceklis, kur tad ķermenis? Bet tagad gan ir daudz locekļu, bet viens ķermenis. Bet acs nevar pateikt rokai: ‘Man nevajag tavu darbu’; vai atkal galva kājām: ‘Jūs neesat man nepieciešamas’. Bet jo vairāk tie ķermeņa locekļi, kuri šķietami ir tie vājākie, ir nepieciešamāki; un tos ķermeņa locekļus, kurus mēs uzskatām par mazāk ievērojamiem, mēs turam sevišķā godā; un mūsu nepieklājīgajiem tiek veltīta lielāka pieklājība. Bet tam, kas mūsos pieklājīgs, nevajag nekā. Bet Dievs mūsu ķermeni ir tā iekārtojis, ka lielāku cieņu piešķīris tam, kam tās trūka, lai ķermenī nebūtu šķelšanās, bet lai locekļi tanī cits par citu rūpētos. Un kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdz; vai kad viens loceklis tiek godāts, tad visi locekļi priecājas līdz. (1 Kor 12, 12-26).

Kristus loma Baznīcā ir – būt par daudzu brāļu Pirmdzimto: Kristum ir parauga loma, Līgavaiņa loma tieši tāpēc, ka Baznīca ir Viņa Līgava, tas ir, – Jēra Līgava.

Tātad ir Kristus realitāte, kurā individuāli un kolektīvi mums ir jāpārveidojas, ja ir iespējams jāiedzīvojas, un mums ir Svētā Gara realitāte, kas ikvienu no mums, un visu Baznīcu kopā vada uz pārveidošanos Kristū.

Īpaši spilgts ir Vēstules efeziešiem fragments:

Un Viņš iecēla citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, bet citus par ganiem un mācītājiem, lai sagatavotu svētos kalpošanas darbam, Kristus miesas uzcelšanai, kamēr mēs sasniegsim vienību ticībā un Dieva Dēla atzīšanā, vīra briedumu, Kristus mūža pilnības mēru, lai tad vairs mēs nebūtu mazgadīgi bērni, kas, pateicoties cilvēku viltībai, viņu viltīgās rīcības piekrāpti, svaidās šurp un turp, padodamies katram mācības vējam, bet, mīlestībā sekodami patiesībai, mēs visumā pieaugsim Viņā, kas ir galva, Kristus, no kura visa miesa, kas apvienota un savienota visādām palīgsaitēm, mīlestībā augs sevis izkopšanai saskaņā ar katra locekļa darbības mēru. (Ef 4, 11-16).

 

'    Hierarhiskā Baznīca

Kad domājam par apustuļiem, jāmēģina risināt arī hierarhijas problēma, proti, jāskata hierarhiskā Baznīca. Par to izsmeļošas atbildes rodamas dokumenta Lumen Gentium ceturtajā nodaļā.

No šī jautājuma nav iespējams izvairīties, jo ikvienam organismam ir sava hierarhija un kārtība ar specifisku dinamiku, enerģiju un harizmu. Tātad arī šajā organizētajā esamībā kāda ir Baznīca, ikvienam ir jādot personīgais ieguldījums atkarībā no tā, kādā līmenī vai lomā viņš atrodas. Šis apgalvojums nozīmē vienīgi to, ka Baznīca ir hierarhiska.

Dieva ģimenē – Baznīcā – apustuļiem ir ierādīta radoša loma: Baznīca ir Tēva meita (Jņ 11, 52), kas dzimst no Tēva caur apustuļiem, kuri savukārt piedalās radīšanā ar sakramentu palīdzību.

Rodas atgriezeniska saikne ar lejup un augšup ejošām līnijām: Tēvs dzemdē Baznīcu caur Kristu, apustuļiem un sakramentiem; Baznīca nāk pie Tēva caur sakramentiem, apustuļiem un Kristu.

Pāvils ļoti labi izjūt savu tēvišķo sūtību, kas vērsta pret tiem, kurus caur žēlastību ir dzemdinājis. Pirmajā Vēstulē korintiešiem, viņš asā, gandrīz vai polemiskā tonī raksta: Ja jums arī Kristū būtu desmit tūkstoši skolotāju, tad tomēr nedaudz tēvu, jo es caur evaņģēliju esmu jūs dzemdinājis Kristū Jēzū.(1 Kor 4, 15).

Tāpat, runājot par šo radīšanas procesu, Vēstulē galatiešiem (4, 19) Pāvils norāda: „ Mani bērniņi, es atkal sāpēs jūs dzemdēju, līdz kamēr Kristus izveidosies jūsos”.

  Apustuļi turpina veikt savas funkcijas arī pēc tam, kad Kristus ir iegājis mūžībā un apustuļi ir nomiruši, jo Baznīca paliek. Kristum, kurš ir iemiesojies cilvēcē, jāturpina dzīvot laikā, tāpēc arī radīšanas iespējām ir jābūt pārnestām uz citiem cilvēkiem. Tas arī nosaka nepieciešamību pēc bīskapiem, kā arī viņu līdzstrādniekiem, priesteriem, kuru sūtība– būt par Baznīcas izaugsmes veicinātājiem, jo tiem piemīt īpaša harizma un savas lomas izjūta. Vārdu savienojumā Baznīca-ğimene, parādās kāds dziļi sakrāls tēls: bīskaps patiešām ir dvēseļu tēvs. Ja tam, kurš mums dabiskā ceļā ir dāvājis dzīvību, pienākas mīlestība, respekts, cieņa, cik gan daudz vairāk mīlestības, cieņas un respekta pienākas tam, kurš mums to ir dāvājis pārdabiskā veidā, proti – bīskapam un priesterim.

Tātad nedrīkstam sajaukt priesteru, laju un bīskapu lomas, jo starp viņiem ir būtiskas atšķirības attiecībā pret Kristus vienīgo priesterību: ja bīskapam un priesteriem ir radīšanas misija, tad laji ir tie, kas saņem šo radīšanu, caur to nāk pie Kristus un nes Viņu tālāk saviem brāļiem.

Šo principu gaismā visai Baznīcas iekšējai dzīvei vajadzētu pieņemt vienu pilnīgi atšķirīgu nostādni, toni un klimatu. Draudzei vajadzētu būt kā ğimenei ar priesteri centrā, diecēzei – kā lielai ģimenei ap bīskapu, visai baznīcai – kā milzīgai ğimenei, kuras centrā ir bīskapu bīskaps – pāvests, kas ir Pētera pēcnācējs un pārstāv Kristu zemes virsū.

Šīm dažādajām Baznīcas-ģimenes esamībām vajadzētu būt iedzīvinātām, balstoties uz šīm tuvības, savstarpējas palīdzības, brālības, saprašanās un mīlestības attiecībām, kuras veido cilvēku ģimenes pamatu. Vēl jo vairāk tām vajadzētu izpausties pārdabiskajā ģimenē – Baznīcā.

 

"Ticīgie laji ir Baznīcas dzīves priekšplānā; ar viņu starpniecību Baznīca dzīvina sabiedrību. Lūk, kādēļ tiem vienmēr un arvien skaidrāk jāapzinās ne tikai sava piederība Baznīcai, bet arī tas, ka viņi paši ir Baznīca, tas ir, ticīgo kopiena virs zemes, ko vada kopīgs vadītājs - pāvests, un bīskapi, kas ir vienotībā ar viņu. Viņi ir Baznīca."            Pāvests Pijs XII

 

'    Ko svētie saka pār Baznīcu

 

“Čekistiem, kas viņam lika atzīties, ka viņš ir darbojies pret Padomju Savienību, bīskaps Sloskāns atklāti teica: Jūs zināt, ka esmu nevainīgs, bet tomēr gribat no tiesāt par spiegošanu; es esmu gatavs mirt kā Svētās Baznīcas moceklis”.             Bīskaps B. Sloskāns

 

 

"Jo pašai Baznīcai tika uzticēta Dieva Dāvana. [..] Viņā atrodas dziļā vienotība ar Kristu, tas ir, Svētais Gars, neiznīcības ķīla, apstiprinājums mūsu ticībai un kāpnes, kas mūs ved pie Dieva [..]. Jo tur, kur ir Baznīca, tur ir arī Dieva Gars; un tur, kur ir Dieva Gars, tur ir arī Baznīca un visa žēlastība."                  Sv. Irenejs no Lionas

 

“Katoliskā Baznīca ir veidota it kā no koncentriskiem apļiem, tie plešas arvien lielāki un lielāki.”

Pāvests Jānis XXIII

 

"Par Jēzu Kristu un Baznīcu es domāju, ka tas ir viens vesels, un ka te nav jārodas grūtībām."

Žanna d'Arka


Web master