Isaja celms (adventa vainags) ir Jēzus ģimenes simbols. Tas liek mums iziet cauri pirmajam lielajam Gavēnim, kas sākās ar grēkā krišanu un beidzās Iemiesošanās brīdī. Pēc adventa vainaga pirmās sveces aizdedzināšanas un "Ak nāc, ak nāc, Emanuēl" nodziedāšanas, bērns ņem rokās šo Isaja celma simbolu. Pēc tam tēvs vai viens no bērniem lasa noteiktus Bībeles pantus un uzdod jautājumus par izlasīto. Adventa vainags var izskatīties sekojoši: tas var būt veidots no koka, kas īpašā veidā ir sasprausts un salīmēts, cietas klūgas tiek sasietas kopā ar stieples palīdzību un pakārtas uz lielā sienas plakāta.

 

Adventa laiks

 

Pirmā nedēļa

Svētdiena:           

“Un Kungs sacīja uz Samuēlu: ”Cik ilgi tu būsi noskumis par Saulu, ka Es esmu to atmetis, lai viņš vairs ilgāk nebūtu ķēniņš pār Israēlu? Pildi savu ragu ar eļļu un sataisies ceļam. Es tevi sūtīšu pie Isaja, šī bētlemieša , jo no viņa dēliem Es esmu izraudzījis sev ķēniņu.” Bet Samuēls sacīja: „Kā es varu iet? Tiklīdz Sauls to dzirdēs, tā viņš mani nogalinās!” Tad Kungs sacīja: „Ņem sev līdzi jaunu teli no liellopiem un saki: es esmu nācis nest kaujamo upuri Kungam. Un ielūdz arī Isaju upura mielastā, tad Es tev darīšu zināmu, kas tev būs jādara, jo tev būs jāsvaida tas, kuru Es tev norādīšu.” Un Samuēls tā darīja, kā Kungs bija viņam sacījis, un nogāja uz Bētlemi. Tad viņam pretī nāca pilsētas vecaji aiz bailēm trīcēdami un jautādami: „Vai tu nāc miera nolūkā?"

Un viņš atbildēja: „Miera labad gan! Es esmu atnācis, lai Kungam nestu kaujamo upuri; šķīstieties un piedalieties kopā ar mani kaujamā upura mielastā.” Un viņš svētīja Isaju un viņa dēlus un ielūdza viņus upura mielastā. Un notika, kad viņi bija atnākuši, tad viņš uzlūkoja Ēliābu un domāja: tiešām, šis gan būs tas, kas Kunga priekšā ir Viņa svaidītais. Bet Kungs sacīja Samuēlam: „Neskaties uz viņa ārējo izskatu, nedz uz viņa garumu, nedz uz viņa augumu: viņu Es neesmu izraudzījis, jo Dievs neskatās tā, kā redz cilvēki, bet Kungs uzlūko sirdi.” Tad Isajs pieaicināja Abinadabu un lika tam iet Samuēla priekšā; bet viņš sacīja: „Arī viņu Kungs nav izredzējis.” Tad Isajs lika Šamam nākt priekšā. Bet viņš sacīja: „Arī viņu Kungs nav izredzējis.” Un tā Isajs izveda Samuēla priekšā savus septiņus dēlus, bet Samuēls sacīja: „No šiem Kungs nevienu nav izredzējis.” Tad Samuēls jautāja Isajam: „Vai visi jaunekļi še bijuši?” Un viņš sacīja: „Vēl ir atlicis tikai pats jaunākais, bet tas ir avju gans.” Tad Samuēls sacīja Isajam: „Nosūti un liec viņu atvest šurp; mēs neapsēdīsimies, iekāms viņš nebūs atnācis.” Tad viņš nosūtīja un lika to atvest. Un tas bija iesārtiem vaigiem, skaistām acīm un labu izskatu. Tad Kungs sacīja: „Celies! Svaidi to, jo tas ir viņš!” Tad Samuēls ņēma savu eļļas ragu, un viņš to svaidīja viņa brāļu vidū. Un, sākot no šīs dienas, Tā Kunga Gars nāca ar spēku pār Dāvidu un palika arī turpmāk viņā. Un Samuēls cēlās un aizgāja uz Rāmu." (Samuēla pirmā grāmata 16, 1-13)

  

 Pirmdiena:      

“Tad Dievs sacīja: "Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū." (Radīšanas grāmata 1, 24).

 Otrdiena:   

"Un Viņš izdzina cilvēku ārā; un Viņš nolika uz austrumiem no Ēdenes dārza ķerubus un abpus liesmojošu zobenu, lai sargātu ceļu uz dzīvības koku”. (Radīšanas grāmata 3, 24).

 

Trešdiena: “Un viņš gaidīja vēl septiņas dienas un pēc tam atkal izlaida balodi no šķirsta. Tad balodis atgriezās tā ap vakara laiku, un redzi, noplūkta olīvas lapa bija viņa knābī, un Noas tūdaļ noprata, ka ūdeņi zemes virsū bija noskrējuši”. (Radīšanas grāmata 8, 12).

Ceturtdiena: “Un Ābrāms pārstaigāja šo zemi līdz pat vietai, vārdā Sihema, līdz Mamres ozolam; bet tolaik tai zemē dzīvoja kānaānieši. Un Kungs parādījās Ābrāmam un sacīja: "Taviem pēcnācējiem Es došu šo zemi." Un viņš uzcēla tur altāri Kungam, kas viņam bija parādījies” (Radīšanas grāmata 12, 6 – 7)

 

Piektdiena: “Un Ābrahāms nosauca šīs vietas vārdu: Jahve. Tā vēl šodien mēdz teikt: uz kalna Dievs izredz. Tad Dieva eņģelis sauca Ābrahāmu otrreiz no debesīm un sacīja: "Es esmu zvērējis, saka  Kungs, ka tāpēc, ka tu to esi darījis un neesi taupījis savu vienīgo dēlu, Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes, kā smiltis jūras malā”. (Radīšanas grāmata 22, 14 – 17)

 

Sestdiena: “Un Ēsavs vajāja Jēkabu tās svētības dēļ, ar kādu viņa tēvs to bija svētījis, un sacīja savā sirdī: "Gan manam tēvam drīz nāks bēdu laiki; tad es nokaušu savu brāli Jēkabu."Bet Rebekai tika atstāstīti Ēsava, viņas vecākā dēla, vārdi, un viņa sūtīja kādu un pasauca Jēkabu, savu jaunāko dēlu, un sacīja tam: "Redzi, tavs brālis Ēsavs taisās tev atriebties, viņš tevi grib nokaut. Tagad, mans dēls, klausi mani, celies, bēdz pie mana brāļa Lābana uz Hāranu”. (Radīšanas grāmata 27, 41 – 43)

 

Otrā nedēļa

 

Svētdiena: Isaja grāmata 9, 2 un 7

"Tu vairosi tautu, Tu tai dosi lielu prieku, tā priecāsies Tavā priekšā kā pļaujamā laikā, kā priecājas laupījumu dalot. Kungs ir vērsis vienu vārdu pret Jēkabu, un tas ir kritis zemē Israēlā."

 

Pirmdiena: Radīšanas grāmata 37, 1 – 36

"Bet Jēkabs dzīvoja zemē, kurā viņa tēvs kā svešinieks bija mitis, Kānaāna zemē. Un šis ir stāsts par Jēkaba cilti: Jāzeps septiņpadsmit gadu vecumā bija gans savu brāļu sīklopiem. Viņš bija vēl zēns un bija kopā ar Bilhas un Zilfas, sava tēva sievu, dēliem. Un Jāzeps izstāstīja viņu ļauno slavu tēvam. Bet Israēls mīlēja Jāzepu vairāk nekā visus citus savus dēlus, tāpēc ka tas bija viņa vecumā dzimušais dēls. Un viņš tam taisīja svārkus ar piedurknēm. Un viņa brāļi ievēroja, ka viņu tēvs to mīlēja vairāk nekā viņa brāļus. Un tie to ienīda un nevarēja laipni ar to runāt. Bet Jāzeps sapņoja sapni, un, kad tas to izstāstīja saviem brāļiem, tie ienīda viņu vēl vairāk. Un viņš teica tiem: "Uzklausiet šo sapni, ko es sapņoju. Redzi, mēs sējām kūlīšus tīruma vidū, un mans kūlītis piecēlies stāvēja, bet jūsu apkārtstāvošie kūlīši klanījās līdz zemei mana kūlīša priekšā." Un viņa brāļi sacīja tam: "Vai tiešām tu būsi mūsu ķēniņš? Vai tu valdīdams valdīsi pār mums?" Un viņi turpmāk to ienīda vēl vairāk gan to sapņu, gan to vārdu dēļ. Un vēlāk viņš sapņoja vēl vienu sapni un stāstīja arī to saviem brāļiem: "Redzi, es sapņoju vēl vienu sapni, un, lūk, saule un mēness, un vienpadsmit zvaigznes klanījās manā priekšā." Kad viņš to izstāstīja savam tēvam un saviem brāļiem, tad viņa tēvs to sarāja un sacīja tam: "Ko nozīmē sapnis, kuru tu sapņoji? Vai mums būtu ietin jāiet - man, tavai mātei un taviem brāļiem, lai klanītos tavā priekšā līdz zemei?" Un viņa brāļi to apskauda, bet viņa tēvs šo stāstu paturēja prātā. Reiz, kad viņa brāļi bija aizgājuši ganīt viņu tēva sīklopus Sihemā, Israēls sacīja Jāzepam: "Vai tavi brāļi negana lopus pie Sihemas? Aizej, jo es gribu tevi sūtīt pie viņiem." Un tas viņam atbildēja: "Es klausos." Un viņš tam sacīja: "Aizej taču un apskaties, kā taviem brāļiem un sīklopiem labi klājas, un pavēstī to man." Un viņš to aizsūtīja no Hebronas ielejas, un tas gāja uz Sihemu. Viņu sastapa kāds vīrs, kad viņš, lūk, maldījās pa lauku; un vīrs viņam jautāja: "Ko tu meklē?" Un viņš atbildēja: "Es meklēju savus brāļus, saki man - kur viņi gana?" Un tas cilvēks sacīja: "Viņi no šejienes ir aizgājuši; es dzirdēju viņus sakām: iesim uz Dotanu." Un Jāzeps sekoja saviem brāļiem un atrada tos Dotanā. Kad viņi to iztālēm ieraudzīja un pirms tas viņus bija sasniedzis, viņi sarunājās to nokaut. Un viņi cits citam sacīja: "Lūk, tur nāk tas lielais sapņotājs! Nokausim viņu un iemetīsim to kādā no bedrēm, un sacīsim: plēsīgs zvērs to ir aprijis,- tad mēs gan redzēsim, kas būs ar viņa sapņiem." Kad Rūbens to dzirdēja, tad viņš to izrāva no viņu rokām un sacīja: "Neatņemsim viņam dzīvību." Un Rūbens viņiem sacīja: "Neizlejiet asinis; iemetīsim to šinī bedrē, kas te tuksnesī, bet nepieliksim roku pie viņa." To viņš teica, lai izglābtu viņu no to rokām un atdotu to savam tēvam atpakaļ. Un notika, tiklīdz Jāzeps pienāca pie saviem brāļiem, tie novilka Jāzepam viņa svārkus - šos svārkus ar piedurknēm, kas tam bija mugurā, un sagrāba to un iemeta bedrē; bet bedre bija tukša bez ūdens. Un viņi atsēdās, lai ieturētu azaidu. Bet, paceļot savas acis, viņi ieraudzīja ismaēliešu karavānu tuvojamies no Gileādas. Viņu kamieļi nesa dārgas zāles, balzamu un mirres; un viņi bija ceļā uz Ēģipti. Tad Jūda sacīja saviem brāļiem: "Ko tas mums dod, ka mēs savu brāli nokaujam un viņa asinis izlejam? Iesim, pārdosim to ismaēliešiem, tad mēs savas rokas tam nebūsim pielikuši, jo viņš taču ir mūsu brālis un mūsu miesa." Un viņa brāļi tam paklausīja. Un garām gāja midiāniešu tirgotāji, tad brāļi izvilka un izcēla Jāzepu no bedres ārā un pārdeva Jāzepu ismaēliešiem par divdesmit sudraba seķeļiem, un tie aizveda Jāzepu uz Ēģipti. Kad Rūbens atgriezās pie bedres, Jāzepa vairs nebija bedrē, un viņš saplēsa savas drēbes. Un, atgriezies pie saviem brāļiem, viņš sacīja: "Tā zēna tur vairs nav. Kurp lai es tagad eju?" Un viņi paņēma Jāzepa svārkus, nokāva āzi, iemērca svārkus asinīs un lika aiznest svārkus ar piedurknēm un nogādāt tos viņu tēvam, sacīdami: "Tos mēs esam atraduši; aplūko, vai tie nav tava dēla svārki?" Un viņš tos pazina un sacīja: "Tie ir mana dēla svārki; plēsīgs zvērs ir viņu aprijis; tas Jāzepu ir plosīt saplosījis." Un Jēkabs saplēsa savu apģērbu, lika ap gurniem maisa drēbi un daudz dienu sēroja Jāzepa dēļ. Tad cēlās visi viņa dēli un visas viņa meitas, lai viņu mierinātu, bet viņš negribēja ļaut mierināties un sacīja: "Sērodams es sekošu savam dēlam uz pazemi!" Un viņa tēvs to apraudāja. Bet midiānieši to pārdeva Ēģiptē Potifaram, faraona galma vīram, sardzes priekšniekam. "

 

Otrdiena

Izceļošanas grāmata 20, 1 - 17

“Un Dievs sacīja visus šos vārdus: "Es esmu Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no vergu nama. Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā. Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes. Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem, jo Es, Kungs, tavs Dievs, esmu dusmīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešam un ceturtam augumam tiem, kas Mani ienīst, un dara žēlastību līdz tūkstošajam augumam tiem, kas Mani mīl un tur Manus baušļus.

Tev nebūs Kunga, sava Dieva, Vārdu nelietīgi valkāt, jo Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa Vārdu nelietīgi valkā. Piemini sabata dienu, ka tu to svētī. Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. Bet septītā diena ir sabats Kungam, tavam Dievam, tad nebūs tev nekādu darbu darīt, nedz tev, nedz tavam dēlam, nedz tavai meitai, nedz tavam kalpam, nedz tavai kalponei, nedz tavam lopam, nedz tam svešiniekam, kas ir tavos vārtos. Jo sešās dienās Kungs ir radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tur atrodams, un septītajā dienā Kungs atdusējās; tāpēc Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta. Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod. Tev nebūs nokaut. Tev nebūs laulību pārkāpt. Tev nebūs zagt. Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku. Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu. Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz ko citu, kas tavam tuvākam pieder."

 

Trešdiena: Skaitļu grāmata 6, 22-27

“Un Kungs runāja uz Mozu, sacīdams: „Runā uz Āronu un viņa dēliem: tā jums būs svētīt Israēla bērnus, sakot tiem: KUNDS LAI TEVI SVĒTĪ UN LAI TEVI PASARGĀ!  KUNGS LAI APGAISMO SAVU VAIGU PĀR TEVI UN LAI IR TEV ŽĒLĪGS! KUNGS LAI PACEĻ SAVU VAIGU UZ TEVI UN LAI DOD TEV MIERU! Un lieciet Manu Vārdu uz Israēla bērniem, un Es tos svētīšu.”

 

Ceturtdiena:

Samuēla pirmā grāmata 3, 1-21

"Tā jauneklis Samuēls kalpoja Kungam priestera Ēļa priekšā; un Kunga atklāsme bija retums tanī laikā; un parādību bija maz. Un notika tanīs dienās, ka Ēlis bija atgūlies savā guļasvietā, bet viņš nevarēja vairs redzēt, jo acis tam bija jau metušās tumšas. Dieva gaismeklis vēl nebija izdzisis, un Samuēls gulēja Kunga svētnīcā, tur, kur atradās Dieva šķirsts. Tad Kungs sauca Samuēlu, un tas sacīja: „Redzi, še es esmu!” Un viņš aizskrēja pie Ēļa un sacīja: „Redzi, še es esmu, jo tu mani esi saucis.” Bet tas sacīja: „Es neesmu tevi saucis, ej atpakaļ gulēt!” Un tas aizgāja un apgūlās. Tad Kungs atkal sauca: „Samuēl!” Un Samuēls cēlās un gāja pie Ēļa, un sacīja: „Redzi, še es esmu! Tu esi atkal mani saucis.” Bet tas sacīja: „Es tevi neesmu saucis, mans dēls; ej atpakaļ gulēt!” Bet Samuēls vēl nepazina Kungu, jo Kunga vārds vēl nebija viņam atklājies. Tad Kungs sauca trešo reizi: „Samuēl!” Atkal tas cēlās, gāja pie Ēļa un sacīja: „ Še es esmu, jo tu esi mani saucis.” Tad Ēlis noprata, ka Kungs bija jaunekli saucis. Un Ēlis sacīja Samuēlam: „Ej gulēt! Bet, ja notiek, ka tevi kāds sauc, tad saki: runā, Kungs, jo Tavs kalps klausās!” Un Samuēls aizgāja un apgūlās savā guļasvietā. Tad Kungs nāca, nostājās un sauca kā iepriekšējās reizēs: „Samuēl! Samuēl!” Un Samuēls sacīja: „Runā, jo Tavs kalps klausās.” Un Kungs sacīja Samuēlam: „Redzi, Es izdarīšu ko tādu Israēlā, ka visiem, kas vien to dzirdēs, abās ausīs skanēs. Tanī dienā Es celšos pret Ēļa namu, un visu, ko vien es esmu pasludinājis pret viņa namu, to Es izdarīšu; Es sākšu, un Es arī pabeigšu! Jo Es esmu darījis zināmu, ka Es būšu soģis uz laiku laikiem viņa namam to pārkāpumu dēļ, par kuriem tas zināja, proti, viņa dēli bija tie, kas paši lika pār sevi nākt lāstam, bet viņš pats neko nav darījis, lai viņus šai lietā aizkavētu. Un tādēļ Es, pie sevis zvērēdams, esmu nolēmis par Ēļa namu, ka Ēļa nama noziegumu nevar nemūžam salīdzināt nedz ar kaujamiem, nedz ar ēdamiem upuriem.” Un Samuēls iekrita miegā līdz pat rītam; tad viņš atvēra Kunga nama divkāršās durvis, un viņš bijās šo parādību atstāstīt Ēlim. Tad Ēlis aicināja Samuēlu un sacīja: „Samuēl, mans dēls!” In tas atsaucās: „Še es esmu!” Un viņš sacīja: „Kas tā ir par vēsti, ko Viņš tev ir paziņojis? Neslēp to manā priekšā! Lai Dievs tev dara tā un vēl vairāk, ja tu kaut vienu vienīgu vārdu no visas tās vēsts no manis slēptu, ko Viņš ir tev darījis zināmu.” Tad Samuēls izstāstīja viņam visus dzirdētos vārdus un neko nenoklusēja viņa priekšā. Un Ēlis sacīja: „Viņš ir Kungs, lai Viņš dara, ko Viņš pats redz labu esam.” Un Samuēls pieauga, un Kungs bija ar viņu, un Kungs neatstāja neko nepiepildītu no tā, ko Viņš bija pasludinājis. Un viss Israēls, no Danas līdz Bēršebai, atzina, ka Samuēls ir Kunga uzticīgais pravietis. Un Kungs arī vēl turpmāk atklājās Šīlo pilsētā, jo Kungs tur atklājās Samuēlam caur Savu vārdu."

 

Piektdiena: Samuēla pirmā grāmata 16, 14-3

“Un Kunga Gars atstāja Saulu, un pēkšņi viņam uzbruka ļauns gars, kas bija Kunga sūtīts. Tad Saula kalpi viņam sacīja: „Redzi nu, ļauns gars no Dieva tevi tagad tirda. Pavēli tikai, kungs, kādam no saviem kalpiem, kas te tavā priekšā stāv, lai tie sameklē kādu vīru, kas prot spēlēt cītaru; un, kad Dieva sūtītais ļaunais gars tevi pārņems, tad lai viņš spēlē cītaru, un tev paliks labāk.” Tad Sauls sacīja saviem kalpiem: „Sameklējiet man tādu vīru, kas labi prot spēlēt, un Tad kāds no jauniem puišiem sacīja: „Redzi, es esmu ievērojis vienu Isaja dēlu Betlēmē, tas māk jo labi spēlēt, tas ir varonīgs jauneklis un karavīrs, gudrs vārdos un skaists augumā, un Kungs ir ar viņu.” Tad Sauls sūtīja vēstnešus pie Isaja un lika viņam sacīt: „Atsūti pie manis savu dēlu Dāvidu, kas ir pie sīklopiem.” Tad Isajs sakārtoja ēzeli, ņēma maizi un trauku vīna, arī vienu kazlēnu un nosūtīja tos ar savu dēlu Dāvidu Saulam. Tā Dāvids atnāca pie Saula un nostājās tā priekšā; un tas viņu ļoti iemīlēja, tā, ka viņš kļuva tam par ieroču nesēju. Un Sauls sūtīja pie Isaja un lika sacīt: „Lai Dāvids paliek pie manis, jo viņš ir labvēlību atradis manās acīs.” Un notika, tiklīdz ļaunais gars nāca pār Saulu, tad Dāvids ņēma cītaru un spēlēja – un Sauls atspirga, viņam palika labāk, un ļaunais gars no viņa atstājās."

 

Sestdiena: Psalms 23

"Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka.

Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens.

Viņš atspirdzina manu dvēseli un ved mani pa taisnības ceļiem Sava Vārda dēļ.

Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina. Tu klāj man galdu, maniem ienaidniekiem redzot, Tu svaidi ar eļļu manu galvu, mans kauss ir piepildīts pilns līdz malai.

Tiešām, labums un žēlastība mani pavadīs visu manu mūžu, un es palikšu Kunga namā vienmēr."

 

Trešā nedēļa

 

Svētdiena: Ķēniņu pirmā grāmata 5, 1 –27

"Bet Salamans pats valdīja pār visām ķēniņu valstīm, sākot no lielās upes un arī pār visu filistiešu zemi līdz pat Ēģiptes robežām. Un tie visi nesa meslus un kalpoja Salamanam visu viņa mūžu. Un Salamana uzturs vienai dienai bija trīsdesmit koru smalko kviešu miltu un sešdesmit koru citu miltu; desmit treknu barotu liellopu un divdesmit tādu liellopu, kas ganos bija turēti, simts sīklopu un bez tam vēl staltbrieži, gazeles, lāsainie brieži un vēl piedevām baroti putni, jo viņš valdīja pār visu zemes apgabalu šaipus lielās upes no Tifsas līdz pat Gazai, pār visiem tiem ķēniņiem, kas bija rietumos no šīs upes. Un viņam bija miers no visiem saviem ienaidniekiem visapkārt. Un ikviens Jūdā un Israēlā dzīvoja droši, zem sava vīna koka un zem sava vīģes koka sēdēdams, no Danas līdz pat Bēršebai visu Salamana dzīves laiku. Un Salamanam bija arī četrdesmit tūkstoši braucamo zirgu, kā arī divpadsmit tūkstoši jātnieku. Un šie pārvaldnieki katrs savu mēnesi apgādāja ar uzturu ķēniņu Salamanu un arī ikvienu, kas nāca pie ķēniņa Salamana viesos. Un tiem nekā netrūka. Arī miežus un sauso barību zirgiem un kumeļiem viņi nogādāja tanī vietā, kur to vajadzēja, katrs savu reizi. Un Dievs deva Salamanam gudrību un dziļu izpratni un tik daudz bagātu atziņu, cik ir smilšu jūrmalā. Un Salamana gudrība bija daudz lielāka nekā visu austrumnieku gudrība un lielāka nekā Ēģiptes gudrība. Jo viņš bija gudrāks nekā visi pārējie cilvēki: gudrāks par Ētanu, ezrahieti, un viņš bija gudrāks par Hemanu, Halkolu un Dardu, Mahulas dēliem, un viņa slava izplatījās pa visām tautām visapkārt. Un viņš sacerēja un lietoja trīs tūkstošus sakāmvārdu, un viņa sacerēto dziesmu skaits bija pavisam tūkstotis un piecas. Viņš runāja par kokiem - sākot no ciedru koka, kas atrodas Libanonā, līdz īzapam, kas aug mūru plaisās. Un viņš runāja arī par zvēriem, par putniem, par rāpuļiem un par zivīm. Un ļaudis nāca no visām tautām klausīties Salamana gudrību."

 

Pirmdiena: Ķēniņu pirmā grāmata 17, 1 -16

"Bet Elija no Gileādas Tisbes sacīja Ahabam: "Tik tiešām, ka Kungs, Israēla Dievs, dzīvo, kā priekšā es stāvu, šajos nākamajos gados nebūs ne rasas, ne lietus, kā vienīgi pēc mana vārda pavēles!" Un Kunga vārds nāca pār viņu: "Ej prom no šejienes un pagriezies pret austrumiem, un paslēpies Kritas līcī, kas ir Jordānas austrumos. Un notiks tā: no upes tu dzersi, un Es esmu pavēlējis kraukļiem tevi tur apgādāt ar maizi." Un viņš aizgāja un rīkojās pēc Kunga vārda, un apmetās Kritas piekrastē; Krita ieplūst no austrumiem Jordānā. Bet kraukļi bija tie, kas viņam pienesa maizi un gaļu no rīta un maizi un gaļu pievakarē, un no upes viņš dzēra. Bet pēc dažām dienām upe izsīka, jo nebija lietus tanī zemē. Un Kunga vārds nāca pār viņu, sacīdams: "Celies un dodies uz Sareptu, kas pieder pie Sidonas, un apmeties tur; Es, lūk, pavēlēšu kādai atraitnei tur tevi apgādāt ar uzturu." Un viņš cēlās un nogāja uz Sareptu. Kad viņš nonāca pie pilsētas vārtiem, redzi, tur atradās sieva, kas bija atraitne. Un tā lasīja žagarus, bet viņš to uzrunāja un sacīja: "Atnes man mazliet ūdens kādā traukā, ko padzerties!" Un tā aizgāja, lai to atnestu. Un viņš tai sauca, sacīdams: "Atnes, lūdzu, ar savu roku man arī kumosu maizes!" Bet viņa sacīja: "Tik tiešām, ka Kungs, tavs Dievs, ir dzīvs, bet man ir tikai plācenis un tīnē viena vienīga pilna sauja smalko kviešu miltu, un mazliet eļļas apaļā krūzē, un raugi, es esmu salasījusi kādus žagariņus un taisos visu sev un savam dēlam sagatavot, un pēc tam kad mēs to paši būsim baudījuši, tad arī mums būs jāmirst." Un Elija tai sacīja: "Nebīsties, ej un gatavo, kā esi sacījusi, bet, lūdzu, iztaisi arī man mazu plāceni pašā sākumā un liec to iznest man ārā. Bet savām un sava dēla vajadzībām sagatavo vēlāk, jo tā ir sacījis Tas Kungs, Israēla Dievs: milti tīnē neizsīks un eļļas apaļā krūzē nepietrūks līdz tai dienai, kurā Kungs atkal dos lietu virs zemes." Un viņa aizgāja un arī izpildīja, kā Elija to bija sacījis. Un viņa ēda, tāpat arī viņš un tāpat viņas nams labu laiku. Bet milti tīnē neizsīka un eļļas apaļā krūzē nepietrūka, pēc Kunga vārda, ko Viņš caur Eliju bija runājis."

 

Otrdiena: Ķēniņu pirmā grāmata 5, 1 – 27  

“Bet Salamans pats valdīja pār visām ķēniņu valstīm, sākot no lielās upes un arī pār visu filistiešu zemi līdz pat Ēģiptes robežām. Un tie visi nesa meslus un kalpoja Salamanam visu viņa mūžu. Un Salamana uzturs vienai dienai bija trīsdesmit koru smalko kviešu miltu un sešdesmit koru citu miltu; desmit treknu barotu liellopu un divdesmit tādu liellopu, kas ganos bija turēti, simts sīklopu un bez tam vēl staltbrieži, gazeles, lāsainie brieži un vēl piedevām baroti putni, jo viņš valdīja pār visu zemes apgabalu šaipus lielās upes no Tifsas līdz pat Gazai, pār visiem tiem ķēniņiem, kas bija rietumos no šīs upes. Un viņam bija miers no visiem saviem ienaidniekiem visapkārt. Un ikviens Jūdā un Israēlā dzīvoja droši, zem sava vīna koka un zem sava vīģes koka sēdēdams, no Danas līdz pat Bēršebai visu Salamana dzīves laiku. Un Salamanam bija arī četrdesmit tūkstoši braucamo zirgu, kā arī divpadsmit tūkstoši jātnieku. Un šie pārvaldnieki katrs savu mēnesi apgādāja ar uzturu ķēniņu Salamanu un arī ikvienu, kas nāca pie ķēniņa Salamana viesos. Un tiem nekā netrūka. Arī miežus un sauso barību zirgiem un kumeļiem viņi nogādāja tanī vietā, kur to vajadzēja, katrs savu reizi. Un Dievs deva Salamanam gudrību un dziļu izpratni un tik daudz bagātu atziņu, cik ir smilšu jūrmalā. Un Salamana gudrība bija daudz lielāka nekā visu austrumnieku gudrība un lielāka nekā Ēģiptes gudrība. Jo viņš bija gudrāks nekā visi pārējie cilvēki: gudrāks par Ētanu, ezrahieti, un viņš bija gudrāks par Hemanu, Halkolu un Dardu, Mahulas dēliem, un viņa slava izplatījās pa visām tautām visapkārt. Un viņš sacerēja un lietoja trīs tūkstošus sakāmvārdu, un viņa sacerēto dziesmu skaits bija pavisam tūkstotis un piecas. Viņš runāja par kokiem - sākot no ciedru koka, kas atrodas Libanonā, līdz īzapam, kas aug mūru plaisās. Un viņš runāja arī par zvēriem, par putniem, par rāpuļiem un par zivīm. Un ļaudis nāca no visām tautām klausīties Salamana gudrību. Arī visādu ķēniņu sūtņi nāca no zemju zemēm, kas bija dzirdējuši par viņa gudrību. Arī Tiras ķēniņš Hīrāms sūtīja savus kalpus pie Salamana, jo viņš bija dzirdējis, ka viņu bija svaidījuši par ķēniņu viņa tēva vietā, un Hīrāms bija bijis Dāvida draugs visu viņa mūža laiku. Un Salamans nosūtīja ziņu Hīrāmam, sacīdams: "Tu zini, ka mans tēvs Dāvids nevarēja uzcelt namu Kunga, sava Dieva, Vārdam to karu dēļ, kas tam visapkārt, līdz kamēr Kungs viņa pretiniekus nenolika zem viņa kājām. Un nu, Kungs, mans Dievs, man ir devis mieru visapkārt, ka nav neviena pretinieka, nedz citu kavēkļu. Un redzi, es esmu nolēmis uzcelt namu Kunga, mana Dieva, Vārdam, kā Kungs bija runājis ar manu tēvu Dāvidu, sacīdams: tavs dēls, kuru Es nosēdināšu uz tava troņa, - tas lai uzceļ namu Manam Vārdam."

 

Trešdiena: Isaja grāmata 6, 1 - 8         

Tanī gadā, kad nomira ķēniņš Usija, es redzēju Kungu sēžam uz augsta, cēla troņa, un Viņa tērpa apakšmala piepildīja svētnīcu. Serafi lidinājās pār Viņu, tiem bija katram seši spārni: ar diviem serafs apsedza savu vaigu, ar diviem savas kājas, un ar diviem viņš lidoja. Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: "Svēts, svēts, svēts ir Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!" Sliekšņu pamati trīcēja no sauciena skaņām, un nams pildījās ar dūmiem. Tad es izsaucos: "Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas, un tagad nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, Kungu Cebaotu!" Tad pielidoja man klāt viens serafs, viņam rokā bija kvēlojoša ogle, ko viņš ar lūkšām bija paņēmis no altāra. Ar to viņš aizskāra manu muti un teica: "Redzi, tai aizskarot tavas lūpas, tavs noziegums ir deldēts un tavi grēki piedoti!" Un es dzirdēju Kunga balsi sakām: "Ko lai Es sūtu? Kas būs mūsu vēstnesis?" Tad es atbildēju: "Redzi, es esmu še, sūti mani!"

 

Ceturtdiena: Jeremija grāmata 31,31 -34

"Redzi, nāks dienas," saka Kungs, "kad Es slēgšu jaunu derību ar Israēla namu un ar Jūdas namu,  ne tādu derību, kādu Es citkārt slēdzu ar jūsu tēviem, kad Es tos ņēmu pie rokas un izvedu no Ēģiptes zemes. Šo derību tie ir pārkāpuši, kaut gan Man bija noteikšana pār tiem, tā saka Kungs. Nē, šāda būs derība, ko Es slēgšu ar Israēla namu pēc šīm dienām, tā saka Kungs, Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mana tauta. Tad nemācīs vairs draugs draugu un brālis brāli, sacīdams: atzīstiet Kungu! - jo visi Mani pazīs, lielie un mazie, tā saka Kungs, jo Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēku!" 

 

Piektdiena: Nehemija grāmata 13, 10 - 22

"Es arī uzzināju, ka levītiem nodevas nav nodotas, tā ka levīti un dziedātāji, kas darīja darbu, bija izklīduši katrs uz savu tīrumu. Tad es bāros ar priekšniekiem un sacīju: "Kādēļ Dieva nams ir tā pamests?" Un es sapulcināju visus izklīdušos un iecēlu viņus atkal katru savā vietā.  Kad pēc tam viss Jūda atveda noliktavās desmito tiesu no labības, no vīnogu sulas un eļļas, tad es iecēlu kā mantziņus pār noliktavām priesteri Šelemju, rakstvedi Cadoku un no levītiem Pedaju un kā viņu palīgu Hananu, Zakura dēlu, kas bija Matanjas dēls, jo viņus uzskatīja par uzticīgiem, un viņu pienākums tagad bija kārtot sadali saviem brāļiem. Piemini mani par to, mans Dievs, un neizdeldē no ļaužu piemiņas manus labos darbus, kurus esmu darījis sava Dieva nama un tā uzturēšanas labā! Tajās dienās es redzēju Jūdā dažus, kas mina vīna spiedes sabatā un ieveda labību un krāva uz ēzeļiem; arī vīnu, vīnogas, vīģes un visādas nastas viņi veda uz Jeruzālemi sabata dienā; es tad brīdināju viņus tai dienā, kad viņi pārdeva preces. Arī tirieši, kas dzīvoja tur, ieveda zivis un visāda veida preces un pārdeva sabatā Jūdas ļaudīm un Jeruzālemē. Tad es bāros ar Jūdas dižciltīgiem un sacīju viņiem: "Kas tā ir par ļaunu lietu, ko jūs darāt un tā apgānāt sabata dienu? Vai jūsu tēvi tāpat nav darījuši, tā ka mūsu Dievs lika nākt pār mums un visu šo pilsētu visai šai nelaimei? Tomēr jūs vēl pavairojat dusmas uz Israēlu, nonievādami sabatu!" Un, kad sabata priekšvakarā Jeruzālemes vārtos metās krēsla, es sacīju, lai aizslēdz vārtus, un noteicu, lai tos neatver līdz sabata beigām. Un es iecēlu kādus no saviem kalpiem par vārtu uzraugiem, lai neviena preču nasta neienāktu sabata dienā. Tad tirgotājiem un dažādu preču pārdevējiem nācās pārnakšņot ārpus Jeruzālemes vienu vai divas reizes. Bet es brīdināju viņus un sacīju viņiem: "Kādēļ jūs pārnakšņojat mūra priekšā? Ja jūs vēl tā darīsit, es likšu jūs apcietināt!" Sākot no šī brīža, viņi vairs nenāca sabatā. Tad es sacīju levītiem, lai viņi šķīstās un nāk vārtus sargāt, lai turētu svētu sabata dienu. Piemini arī to manā labā, mans Dievs, un parādi man žēlastību pēc Savas lielās žēlsirdības!"

 

Sestdiena: Vēstule ebrejiem 1, 1 - 14

„Dievs vecos laikos daudzkārt un dažādi runājis caur praviešiem uz tēviem, šinīs pēdīgajās dienās uz mums ir runājis caur Dēlu, ko Viņš ir iecēlis par visu lietu mantinieku, caur ko Viņš arī pasauli radījis. Tas, būdams Viņa godības atspulgs un būtības attēls, nesdams visas lietas ar Savu spēcīgo vārdu un izpildījis šķīstīšanu no grēkiem, ir sēdies pie Majestātes labās rokas augstībā; ar to Viņš kļuvis tik daudz varenāks par eņģeļiem, cik daudz pārāku par tiem Viņš mantojis Vārdu. Jo kuram eņģelim gan jebkad Viņš teicis: Mans Dēls Tu esi, šodien Es Tevi esmu dzemdinājis. Un atkal: Es Viņam būšu par Tēvu, un Viņš Man būs par Dēlu. Un, kad Viņš pirmdzimto atkal ieved pasaulē, Viņš saka: un visi Dieva eņģeļi Viņu lai pielūdz. Par eņģeļiem Viņš saka: kas Savus eņģeļus dara par vējiem un Savus sulaiņus par uguns liesmām, - bet par Dēlu: Tavs tronis, Dievs, paliek mūžu mūžos, un taisnības zizlis ir Viņa valdnieka varas zizlis. Tu esi mīlējis taisnību un ienīdis netaisnību; tāpēc Dievs, Tavs Dievs ir svaidījis Tevi ar prieka eļļu vairāk par Taviem biedriem. Un: sākumā Tu, Kungs, zemi esi dibinājis, un debesis ir Tavu roku darbs. Tās zudīs, bet Tu paliec; tās visas sadils kā drēbes, un Tu tās satīsi kā uzvalku, un tās pārvērtīsies, bet Tu esi tas pats, un Tavi gadi nebeigsies. Jo kuram eņģelim gan jebkad Viņš teicis: sēdies Man pa labai rokai, tiekāms Es lieku Tavus ienaidniekus par Tavu kāju pameslu. - Vai tie visi nav kalpotāji gari, izsūtāmi kalpošanai to labā, kam jāmanto pestīšana?"

Ceturtā nedēļa

 

Svētdiena: Lūkasa evaņģēlijs 1, 5-25

"Jūdejas ķēniņa Heroda laikā dzīvoja kāds Abijas kārtas priesteris, vārdā Zaharijs, un viņa sieva, vārdā Elizabete, no Ārona cilts. Bet abi viņi bija taisnīgi Dieva priekšā un nevainojami pildīja visus Kunga baušļus un noteikumus. Bet viņiem nebija bērnu, jo Elizabete bija neauglīga; un abi bija veci gados. Un notika, ka viņš savureiz pildīja priestera pienākumus Dieva priekšā, Un viņam, pēc priestera paražas lozējot, bija jāiet Kunga svētnīcā kvēpināt; Un visi daudzie ļaudis ārā lūdza Dievu kvēpināšanas stundā. Tad viņam parādījās Kunga eņğelis, stāvot kvēpināšanas altāra labajā pusē. Un Zaharijs, to redzēdams, izbijās, un viņu pārņēma bailes. Bet eņğelis sacīja viņam: Nebīsties, Zaharij, jo tava lūgšana ir uzklausīta: tava sieva Elizabete dzemdēs tev dēlu un tu nosauksi viņu vārdā Jānis. Un Tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu. Jo viņš būs liels Kunga priekšā; vīnu un reibinošus dzērienus viņš nedzers; un Svētais Gars viņu piepildīs jau mātes miesās. Un daudzus Izraēļa bērnus viņš atgriezīs pie Kunga, viņu Dieva. Un tas ies viņa priekšā Elija garā un spēkā, pievērsdams tēvu sirdis bērniem un neticīgos taisnīgo gudrībai, lai sagatavotu Kungam paklausīgu tautu. Un Zaharijs sacīja eņğelim: Kā lai es to zinu? Jo es esmu vecs, un mana sieva arī gados. Un eņğelis viņam atbildēja un sacīja: Es esmu Gabriels, kas stāv Dieva priekšā, un es esmu sūtīts, lai tev to sacītu un tev pasludinātu šo prieka vēsti. Un, lūk, tu kļūsi mēms un nevarēsi runāt līdz tai dienai, kamēr tas notiks, tāpēc ka tu neticēji maniem vārdiem, kas savlaicīgi piepildīsies. Un ļaudis gaidīja Zahariju un brīnījās, kāpēc viņš kavējas svētnīcā. Bet viņš iznācis nevarēja tos uzrunāt; un tie noprata, ka viņš dievnamā redzējis parādību. Un viņš māja tiem un palika mēms. Un notika, ka izbeidzās viņa kalpošanas laiks; un viņš aizgāja savās mājās. Bet pēc šīm dienām viņa sieva Elizabete kļuva grūta un nerādījās piecus mēnešus, sacīdama: Tā Kungs mani svētījis; Viņš izraudzījis šīs dienas, lai atņemtu manu negodu ļaužu priekšā”.

 

Pirmdiena: Lūkasa evaņģēlijs 1, 26-38

"Bet sestajā mēnesī Dievs sūtīja eņğeli Gabrielu uz Galilejas pilsētu, kas saucās Nācarete. Pie jaunavas, kas bija saderināta Dāvida cilts vīram, kam vārds bija Jāzeps; un jaunavas vārds bija Marija. Un eņğelis, ienācis pie viņas, sacīja: Esi sveicināta, žēlastības pilnā! Kungs ir ar tevi; tu esi svētīta starp sievietēm. To izdzirdusi, tā iztrūkās no viņa valodas un domāja: kas tā par sveicināšanu? Bet eņğelis viņai sacīja: Nebīsties, Marija, jo tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. Lūk, tu kļūsi grūta miesās un dzemdēsi Dēlu, un nosauksi Viņu vārdā Jēzus. Un Viņš būs liels un sauksies Visaugstākā Dēls, un Dievs Kungs dos Viņam tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, Un Viņa valstībai nebūs gala. Bet Marija sacīja eņğelim: Kā tas var notikt, jo es vīra nezinu? Un eņğelis atbildēja un sacīja viņai: Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstākā spēks tevi apēnos. Tāpēc arī Svētais, kas no tevis dzims, sauksies Dieva Dēls. Un, lūk, tava radiniece Elizabete, kuru sauc par neauglīgo, savā vecumā ieņēma dēlu un staigā sestajā mēnesī. Jo Dievam neviena lieta nav neiespējama. Bet Marija sacīja: Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda! Un eņğelis no viņas aizgāja."

 

Otrdiena: Lūkasa evaņģēlijs 1, 39-56

"Bet Marija, tanīs dienās cēlusies, steigšus aizgāja kalnos, jūdu pilsētā.

Un viņa, iegājusi Zaharija namā, sveicināja Elizabeti. Un notika, ka Elizabetei, Marijas sveicināšanu dzirdot, bērniņš priecīgi sakustējās viņas miesās; un Elizabete piepildījās Svētā Gara; Un viņa skaļā balsī sauca un sacīja: Tu esi svētīta starp sievietēm, un svēts ir tavas miesas auglis! Un no kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? Jo, lūk, tiklīdz tava sveicināšanas balss atskanēja manās ausīs, bērniņš līksmībā sakustējās manās miesās. Un svētīga tu esi ticēdama, ka tas izpildīsies, ko Kungs tev sacījis. Un Marija sacīja: Augsti slavē Kungu mana dvēsele. Un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā,  Jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones pazemību; lūk, no šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes, Jo Varenais lielas lietas manī darījis; un svēts ir Viņa vārds. Un viņa žēlsirdība paliek paaudžu paaudzēs tiem, kas Viņa bīstas. Viņš parādīja varu ar savu elkoni, izklīdinādams lepnos savā sirdsprātā. Viņš varenos gāza no troņiem un paaugstināja pazemīgos. Izsalkušos viņš pildīja labumiem un bagātos atstāja tukšā. Viņš uzņēma savu kalpu Izraēli, atminējies savu žēlsirdību, Kā Viņš runājis mūsu tēviem, Ābrahamam un viņa pēctečiem mūžīgi. Bet Marija palika pie viņas kādus trīs mēnešus un tad atgriezās savās mājās."

 

Trešdiena: Lūkasa evaņģēlijs 1, 57-80

"Bet Elizabetei pienāca laiks dzemdēt; un viņa dzemdēja dēlu, Un viņas kaimiņi un radi, izdzirduši, ka Kungs viņai parādījis savu žēlastību, priecājās līdz ar viņu. Un notika, ka astotajā dienā tie sanāca bērniņu apgraizīt un sauca to viņa tēva vārdā: Zaharijs. Un viņa māte atbildēja un sacīja: Nekādā ziņā, bet viņš sauksies Jānis. Un tie sacīja viņai: Taču nav neviena tavos rados, kas sauktos šinī vārdā. Bet tie māja viņa tēvam, kā tas vēlētos viņu saukt.Un viņš pieprasīja galdiņu un rakstīja: Viņa vārds ir Jānis. Un visi brīnījās.Un te atdarījās viņa mute un mēle; un viņš runāja, godinādams Dievu. Un bailes pārņēma visus viņu kaimiņus; un visas šīs ziņas izpaudās visā Jūdejas kalnājā. Un visi, kas to dzirdēja, paturēja to savā sirdī, sacīdami: Kā jums šķiet, kas būs šis bērns, jo Dieva roka ir ar viņu? Un Zaharijs, viņa tēvs, Svētā Gara piepildīts, pravietoja, sacīdams: Godināts lai ir Kungs, Izraēļa Dievs, jo Viņš ir apmeklējis savu tautu un devis tai pestīšanu; Un Viņš mums pacēla pestīšanas ragu pār sava kalpa Dāvida namu; Kā Viņš runājis ar savu svēto praviešu muti, kas no mūžības; Ka Viņš mūs atpestīs no mūsu ienaidniekiem un visu to rokām, kas mūs ienīst; Lai pierādītu žēlsirdību mūsu tēviem un atcerētos savu svēto derību. Zvērestu, ko Viņš zvērējis mūsu tēvam Ābrahamam un dod mums, Lai mēs, izglābti no savu ienaidnieku rokām, bezbailīgi Viņam kalpotu Svētumā un taisnībā Viņa priekšā visās mūsu mūža dienās. Un tevi, bērniņ, sauks par Visaugstākā pravieti, jo tu iesi Kunga vaiga priekšā sagatavot Viņam ceļu, Lai dotu pestīšanas atziņu Viņa ļaudīm to grēku piedošanai Mūsu Dieva sirsnīgās žēlsirdības dēļ, ar kuru Auseklis no augšienes mūs uzlūkojis, Lai apgaismotu tos, kas tumsībā un nāves ēnā sēd, un virzītu mūsu kājas uz miera ceļu. Un bērns auga, un stiprinājās garā, un palika tuksnesī līdz tai dienai, kad viņam bija jāstājās Izraēļa priekšā.

  

Ceturtdiena: Mateja evaņģēlijs 1, 18-25

"Bet ar Kristus dzimšanu bija tā: kad Viņa māte Marija tika saderināta ar Jāzepu, iekams viņi sagāja kopā, izrādījās, ka viņa savās miesās ieņēmusi no Svētā Gara. Bet Jāzeps, viņas vīrs, būdams taisnīgs un negribēdams viņai neslavu celt, gribēja viņu slepeni atstāt. Bet kamēr viņš par to domāja, lūk, Kunga eņğelis parādījās viņam sapnī, sacīdams: Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties pieņemt savu sievu Mariju, jo kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara. Viņa dzemdēs Dēlu, un tu nosauksi Viņu vārdā Jēzus, jo Viņš atpestīs savu tautu no tās grēkiem. Bet tas viss ir noticis, lai piepildītos, ko Kungs runājis caur pravieti, kas saka: Lūk, jaunava ieņems savās miesās un dzemdēs Dēlu, un nosauks Viņu vārdā Emanuēls, kas ir tulkots: Dievs ar mums. Bet Jāzeps, uzmodies no miega, darīja tā, kā Kunga eņğelis bija viņam pavēlējis, un pieņēma savu sievu. Un viņš to neatzina, kamēr viņa dzemdēja savu pirmdzimto Dēlu, nosaucot Viņu vārdā Jēzus."

 

Piektdiena: Mateja evaņģēlijs 2, 1-12

"Kad Jēzus ķēniņa Heroda laikā bija dzimis jūdu Betlēmē, gudrie no austrumiem aizgāja uz Jeruzalemi, Sacīdami: Kur ir piedzimušais jūdu Ķēniņš? Jo mēs redzējām Viņa zvaigzni austrumos un atnācām Viņu pielūgt. Ķēniņš Herods, izdzirdis to, izbijās, un visa Jeruzaleme līdz ar viņu. Un viņš, sapulcinājis visus augstos priesterus un tautas rakstu mācītājus, iztaujāja tos, kur Kristum bija jāpiedzimst. Un viņi tam sacīja: Jūdu Betlēmē, jo tā pravietis rakstījis: Un tu, Betlēme, jūdu zeme, necik neesi mazāka par Jūdas lielpilsētām, jo no tevis izies Vadonis, kas valdīs pār manu Izraēļa tautu. Tad Herods, slepeni pieaicinājis gudros, rūpīgi iztaujāja viņus par zvaigznes laiku, kas bija parādījusies tiem. Un, sūtīdams viņus uz Betlēmi, sacīja: Ejiet un rūpīgi iztaujājiet par Bērnu, un, kad jūs atradīsiet, ziņojiet man, lai arī es aizgājis pielūdzu Viņu! Šie, uzklausījuši ķēniņu, aizgāja. Un, lūk, zvaigzne, ko viņi redzēja austrumos, gāja tiem pa priekšu, līdz atnākusi apstājās augšā, kur atradās Bērns. Bet viņi, ieraudzījuši zvaigzni, priecājās lielā priekā. Un tie, iegājuši mājā, atrada Bērnu un Viņa māti Mariju; un Viņu, zemē nometušies, pielūdza; un tie, atvēruši savas mantas, upurēja Viņam zeltu, vīraku un mirres. Un viņi, sapnī saņēmuši atbildi neatgriezties pie Heroda, pa citu ceļu aizgāja savā zemē. Kad viņi bija aizgājuši, lūk, tā Kunga eņğelis parādījās Jāzepam sapnī, sacīdams: Celies un ņem Bērnu un Viņa Māti, un bēdz uz Ēğipti, un paliec tur, kamēr es tev sacīšu, jo notiks, ka Herods meklēs Bērnu nonāvēšanai! Viņš, uzcēlies naktī, paņēma Bērnu un Viņa māti un aizgāja uz Ēğipti. Un viņš bija tur līdz Heroda nāvei, lai izpildītos, ko Kungs ir sacījis caur pravieti, kas priekšsludināja: No Ēğiptes es aicināju savu Dēlu. Tad Herods, redzēdams, ka viņu gudrie izsmējuši, ļoti dusmojās, aizsūtīja un nogalināja visus bērnus, kuri bija Betlēmē un visā tās apkārtnē, sākot ar diviem gadiem un jaunākus, saskaņā ar laiku, kādu viņš iztaujāja gudrajiem. Tad izpildījās, ko bija teicis pravietis Jeremijs, kas sacīja: Raudu un vaimanu balss bija dzirdama Ramā; Rahele apraud savus bērnus un nav iepriecināma, jo viņu vairs nav. Bet pēc Heroda nāves, lūk, Kunga eņğelis Ēğiptē parādījās Jāzepam sapnī un sacīja: Celies un ņem Bērnu un Viņa māti, un ej uz Izraēļa zemi, jo miruši ir tie, kas tiecās pēc Bērna dvēseles."

 

Sestdiena: Lūkasa evaņģēlijs 2, 1-20

"Bet notika, ka tanī laikā ķeizars Augusts izdeva pavēli, lai tiktu sarakstīta visa valsts. Šī pirmā sarakstīšana notika Kvirinija, Sīrijas pārvaldnieka, laikā. Un visi gāja pierakstīties, katrs savā pilsētā. Un arī Jāzeps no Nācaretes pilsētas Galilejā nogāja Jūdejā, Dāvida pilsētā, kas saucās Betlēme, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts. Lai pierakstītos ar Mariju, savu saderināto sievu, kas bija grūta. Un notika, ka, viņiem tur esot, pienāca laiks, lai viņa dzemdētu. Un viņa dzemdēja savu pirmdzimto Dēlu, un ietina Viņu autiņos, un ielika Viņu silē, jo tiem nebija vietas mājvietā. Un bija gani tanī apvidū, kas, būdami nomodā, sargāja nakts stundās savu ganāmpulku. Un, lūk, Kunga eņğelis piestājās viņiem, un Dieva spožums apspīdēja tos, un viņi ļoti izbijās. Un eņğelis viņiem sacīja: Nebīstieties, jo, lūk, es jums pasludinu lielu prieku, kas notiks visiem ļaudīm: Jo jums šodien Dāvida pilsētā piedzimis Pestītājs, kas ir Kristus Kungs. Un tāda jums būs zīme: jūs atradīsiet Bērnu, autiņos ietītu un silē ieliktu. Un piepeši eņğelim pievienojās daudz debess karapulku, kas godināja Dievu, sacīdami: Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes laba prāta cilvēkiem. Un notika, kad eņğeļi bija no tiem aizgājuši debesīs, ka gani runāja savā starpā: Aiziesim uz Bētlemi paskatīties to vārdu, kas noticis, ko Kungs mums pasludinājis! Un viņi steigā atnāca un atrada Mariju un Jāzepu, un Bērniņu, kas gulēja silē. Bet kad viņi to redzēja, tie pazina to vārdu, kas viņiem bija sacīts par šo Bērniņu. Un visi, kas to dzirdēja, brīnījās par to, ko gani tiem sacīja. Bet Marija glabāja visus šos vārdus, pārdomādama savā sirdī. Un gani atgriezās atpakaļ, godinādami un teikdami Dievu par visu, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, kā tas viņiem bija sacīts."


Web master