Viņa Svētība

PĀVESTS JĀNIS PĀVILS II

 BAZNĪCA EIROPĀ

 

Apustuliskais aicinājums

 bīskapiem,priesteriem, diakoniem,

visām konsekrētajām personām,

un visiem ticīgajiem lajiem par

Jēzu Kristu -  dzīvu Savā Baznīcā,

 cerības avotu Eiropai

 

Prieka pasludināšana Eiropai

1.                  Baznīca Eiropā bija garīgi vienota ar bīskapiem Sinodes laikā, kas bija pulcējušies jau otro reizi, lai iedziļināties pārdomās par Jēzu Kristu, dzīvu  Savā Baznīcā kā  cerības avotu Eiropai.

Šī ir tēma, ar kuru es gribu iepazīstināt visus kristiešus Eiropā trešās tūkstošgades sākumā, vienojoties ar saviem bīskapiem un atkārtojot Svētā Pētera 1.vēstulē teikto: “Nebīstieties, neuztraucieties, bet savās sirdīs godiniet Jēzu kā savu Kungu. Esiet gatavi vienmēr aizstāvēties pret ikvienu, kas vaicā pēc cerības, kas ir jūsos.”(3:14-15). (1)

Šis aicinājums nepārtraukti atkārtojās Lielās Jubilejas 2000. gada garumā. Sinode tika sasaukta Jubilejas priekšvakarā un bija cieši saistīta ar šo notikumu. Tā pati par sevi bija kā simboliska Jubilejas durvju atvēršana.(2) Savukārt Jubileja -  “nebeidzama slavas himna Svētajai Trīsvienībai”, autentisks “izlīgšanas ceļš” un “patiesas cerības zīme visiem, kam rūp Kristus un Viņa Baznīca”.(3) Atstādama mums mantojumā patiesu prieku par dzīvinošo satikšanos ar Jēzu,  “kas ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi” (Ēbr 13:8), Jubileja atkal norādīja uz Kungu Jēzu kā vienīgo autentiskās cerības nesatricināmu pamatu.

 

Bīskapu Sinodes II Speciālā Asambleja  par situāciju Eiropā

2. Jau iesākumā  Bīskapu Sinodes II Speciālās Asamblejas par Eiropu galvenais mērķis bija dziļāka cerības fenomena analīze. Kā pēdējā no iepriekšējām katram kontinentam veltītajām Sinodēm, kas tika sasaukta sakarā ar gatavošanos 2000.gada Lielajai Jubilejai, (4) tās mērķis bija izanalizēt Baznīcas situāciju Eiropā un izstrādāt pamatnostādnes, lai veicinātu jaunu Evaņģēlija sludināšanu, kā es to biju uzsvēris, kad paziņoju par Sinodes sasaukšanu 1996. gada 23. jūnijā, Euharistijas svinēšanas noslēgumā Olimpiskajā stadionā Berlīnē.(5)

Sinodes II Asamblejai vajadzēja no jauna izvērtēt un izpētīt tos jautājumus, kas jau bija  aktualizējušies iepriekšējā Eiropas problēmām veltītajā Sinodē 1991.gadā, kas notika pēc Berlīnes mūra krišanas. Tās tēma: “Lai mēs varētu kļūt par Kristus lieciniekiem, kas ir darījis mūs brīvus”. Šī I Speciālā Asambleja uzsvēra “jaunās evaņģelizācijas” neatliekamību, pārliecībā ka “Eiropai šodien vajadzētu ne tikai vienkārši atsaukties uz savu iepriekšējo kristietības mantojumu, bet tai ir jābūt arī spējīgai lemt par savu nākotni paļāvībā uz Jēzus Kristus personu un Viņa vēstījumu”.(6)

Deviņus gadus vēlāk pārliecība, ka “Baznīcas steidzamais uzdevums ir piedāvāt Eiropas iedzīvotājiem Evaņģēlija vēsti, kas atbrīvo”(7) atkal nāca klajā ar jaunu spēku. Šai Sinodei izvēlētā tēma ar pārliecinošu pārspēku atkārtoti uzsvēra izaicinājuma nozīmīgumu, šoreiz izvēršot un akcentējot cerības tēmu daudz plašāk. Citiem vārdiem sakot, bija pienācis laiks sludināt šo cerības vēsti visā Eiropā, kas liekas, ir zaudējusi cerību .(8)

 

Sinodes pieredze

3.Sinodes Asambleja, kas notika laikā no 1999.gada 1. līdz 23. oktobrim, bija lieliska iespēja satikties, ieklausīties un veidot dialogu: tā ļāva bīskapiem no dažādām Eiropas valstīm labāk iepazīt vienam otru un Pētera vietnieku zemes virsū. Kopīgi mēs bijām spējīgi atbalstīt un iedvesmot viens otru, un galvenais dzirdēt liecības no tiem, kuri iepriekšējā totalitārisma režīma laikā bija cietuši savas ticības dēļ.(9) Vēlreiz mēs piedzīvojām vienotības un žēlsirdības brīžus, vēlēdamies draudzīgi “apmainīties ar dāvanām” un savstarpēji bagātināties caur ikviena pieredzes dažādību.(10)

Tas ļāva mums sadzirdēt Svētā Gara aicinājumu atsevišķām Baznīcām Eiropā un pieņemt jaunus lēmumus.(11) Ar mīlošu skatu Sinodes dalībnieki pievērsa uzmanību kontinenta šī brīža realitātei, atzīmējot tā gaismas un ēnas puses. Kļuva pilnīgi skaidrs, ka patreizējā situācija iezīmējas ar bēdīgu nesakārtotību kultūras, antropoloģijas, ētikas un garīgajā jomā. Radās arī pilnīgi skaidra un neatliekama vēlēšanās izprast dziļāk šo situāciju un skaidrot to, lai labāk saskatītu uzdevumus, kas gaidāmi Baznīcai: tā rezultātā radās “lietderīga orientācija padarīt Kristus seju daudz redzamāku, lieciniekiem aktīvi un konsekventi sludinot un apliecinot.”(12)

4.Sinodes pieredze, kas ar evaņģēliski asu uztveri radīja arī pieaugošu pārliecību par vienotību, kas pastāv starp dažādajām Eiropas valstīm, nenoliedzot vēsturiskās situācijas un ar to saistīto notikumu radītās atšķirības. Šī vienotība, kas balstās uz  kristietības garīgumu, ir spējīga samierināt dažādās kultūras tradīcijas, pieprasa no sabiedrības un Baznīcas pastāvīgu abpusēju zināšanu paplašināšanu, kas rada iespēju dalīties individuālajās vērtībās.

Sinodes laikā pamazām iezīmējās cerību vēstošs spēcīgs impulss. Lai gan nopietni izvērtējot kontinentu raksturojošo iezīmju kompleksa analīzi Sinodes bīskapi redzēja, ka, iespējams, primārais jautājums, ar ko saskarsies Eiropa austrumos un rietumos, būs pieaugošā nepieciešamība saglabāt cerību nākotnei, to cerību, kas ļaus mums saglabāt dzīves jēgu, nodrošināt vēstures gaitas attīstību un turpināt mūsu kopējo ceļu tālāk. Visas Sinodes pārdomas bija vērstas uz to, lai rastu atbildi šajā jautājumā, izvēloties par sākuma punktu Kristus un Svētās Trīsvienības noslēpumu. Sinode vēlreiz vēlējās izcelt Jēzu kā dzīvu Personu savā Baznīcā, kurš atklāj Dievu kā Mīlestību triju dievišķu Personu kopībā.

 

Jāņa Atklāsmes grāmatas izklāsts

5.Šajā apustuliskajā aicinājumā, kuru es rakstu pēc Sinodes, esmu priecīgs, ka varu dalīties savās pārdomās ar Baznīcu Eiropā par Bīskapu Sinodes II Speciālās Asamblejas, kas bija veltīta Eiropas situācijas analīzei. Šādā veidā vēlos atbildēt uz Sinodes Asamblejas noslēgumā izteikto vēlēšanos, bīskapiem pasniedzot man savu pārdomu tekstus un lūdzot mani veltīt ceļojošajai Baznīcai Eiropā dokumentu par Sinodi.(13)

“Kam ausis, tas lai dzird, ko Gars saka draudzēm” (Atkl 2:7). Lai sludinātu Eiropai cerības Evaņģēliju, es ņemšu par ceļvedi Jāņa Atklāsmes grāmatu, “pravietisku atklāsmi”, kas skaidro ticīgo kopienai notikumu apraksta dziļo un apslēpto nozīmi (sal. Atkl 1:1). Jāņa Atklāsmes grāmata sniedz mums vārdus, kas ir domāti tieši kristiešu kopienām, lai palīdzētu tām izprast un ieraudzīt viņu vietu vēstures gaitā, ar visiem tiem jautājumiem un smagajiem pārbaudījumiem, kas saistās ar upurētā un augšāmceltā Jēra nenovēršamo uzvaru. Tajā pat laikā šī grāmata izceļ vārdu, kas aicina mūs dzīvot tā, lai  mēs atsacītos no uzmācīgās  vēlēšanās celt cilvēku pilsētu bez Dieva klātbūtnes, vai pat darbojoties pret Viņa plānu. Ja tas kādreiz notiktu, cilvēku sabiedrība pati par sevi agri vai vēlu piedzīvotu nenovēršamu bojā eju. Jāņa Atklāsmes grāmata ietver sevī iedrošinājuma vārdus, veltītus  ticīgajiem: aiz ārējām parādībām, pat ja to iedarbība vēl nav saskatāma, Kristus uzvara jau ir notikusi un tā ir galīgā uzvara. Tas liek mums vērtēt dažādās cilvēciskās situācijas un notikumus ar dziļas ticības pārliecību, kas dzimusi ticībā Tam, Kurš ir Augšāmcēlies, darbojas tagad un ir darbojies visā vēstures gaitā.

 

 

PIRMĀ NODAĻA

JĒZUS KRISTUS IR MŪSU CERĪBA

“Nebīsties, Es esmu Pirmais un Pēdējais un Dzīvais”

(Atkl. 1:17-18)

 

Augšāmcēlies ir vienmēr ar mums

6.Baznīcas vajāšanu, pārbaudījumu un sarūgtinājuma laikos (sal. Atkl 1:9), vēstījums, ko apraksta Atklāsmes grāmatas autors, ir cerības vēstījums: “Nebīsties, Es esmu Pirmais un Pēdējais un Dzīvais. Es biju miris un redzi es esmu dzīvs mūžu mūžam un man ir nāves un elles atslēgas” (Atkl 1:17-18). Tādā veidā mēs atrodamies Evaņģēlija “labās vēsts” priekšā, kas ir pats Jēzus Kristus. Viņš ir Pirmais un Pēdējais:  visa cilvēces vēsture rod Viņā savu sākumu, savu nozīmi, virzību un piepildījumu. Viņā un ar Viņu, Viņa nāvē un augšāmcelšanās, viss jau ir ticis pateikts. Viņš ir Dzīvais : Viņš bija miris, bet tagad Viņš dzīvo mūžīgi. Viņš ir Jērs, kas stāv Dieva troņa priekšā (sal. Atkl 5:6): upurēts, tāpēc ka Viņš izlēja savas asinis par mums koka Krustā piesists. Viņš stāv, tāpēc ka viņš ir atgriezies dzīvē, kurai nav gala, un ir parādījis mums Tēva mīlestības bezgalīgo spēku. Viņš tur savās rokās septiņas zvaigznes (skat. Atkl. 1: 16), vajāto Dieva Baznīcu, kas cīnās ar ļaunumu un grēku, taču neskatoties uz to, Baznīcai ir tiesības būt priecīgai un uzvarošai, jo tā atrodas Jēzus rokās, kas jau ir triumfējis pār ļaunumu. Viņš staigā septiņu zelta lukturu vidū (skat. Atkl. 2:1), jo Viņš ir klātesošs un aktīvs Savas Baznīcas lūgšanā. Viņš ir arī tas “kas nāk” (sal. Atkl 1:4), pateicoties Baznīcas misijai un tās aktivitātei visā cilvēces vēsturē; Viņš nāks kā eshataloģiskais pļāvējs laiku beigās, lai viss būtu piepildīts (Atkl. 14:15-16; 22:20).

 

a.Izaicinājums un cerības pazīmes

Baznīcai Eiropā.

 

Cerības zaudēšana

7. Šis vēstījums šodien ir adresēts Baznīcām Eiropā, kuras piemeklē kārdinājums zaudēt cerību. Laikmets, kurā mēs dzīvojam, ar visiem tam piemītošajiem izaicinājumiem, var likties kā sarūgtinājuma laiks. Daudzi cilvēki tiek dezorientēti, zaudējuši cerību, arī daudziem kristiešiem piemīt šīs sajūtas.

Trešās tūkstošgades sākumā ir daudz uztraucošu pazīmju, kas aizēno Eiropas kontinenta horizontu, savukārt “neskatoties uz lielo ticību, ticības apliecinājumiem un nešaubīgi daudz brīvāko un vienotāko atmosfēru, Eiropa izjūt visu to nogurumu, kuras vēsturiskie notikumi – nesenā  un arī senākā pagātnē – ir dziļi iegūlušies cilvēku sirdīs, bieži izraisot vilšanos”. (14)

Šo situāciju raksturojošo aspektu vidū, daudzi no kuriem bieži tika minēti Sinodes laikā (15), es vēlos sevišķi pievērst uzmanību Eiropas kristīgās atmiņas un kristīgā mantojuma zaudēšanai, kam līdzās nāk zināms praktiskais agnosticisms un reliģiskā vienaldzība. Rodas priekšstats, ka eiropieši dzīvo bez garīguma saknēm, līdzīgi mantiniekiem, kas ir izšķērdējuši savu mantojumu, ko tiem uzticējusi pasaules vēsture. Tāpēc arī nav nekāds brīnums, ka pastāv centieni radīt vīziju par Eiropu, kas ignorē savu reliģisko mantojumu, it sevišķi, savu dziļi kristīgo dvēseli, aizstāvot to cilvēku tiesības, kas veido Eiropu, un ignorējot tās pamatvērtības,  kas tika iedzīvinātas kristietības pirmsākumos.

Protams, Eiropai netrūkst prestižu kristietības klātbūtnes simbolu, taču līdzās lēnai, bet neatlaidīgai sekularizācijai, šie simboli draud vienkārši pārvērsties par pagātnes atliekām. Daudzi cilvēki vairs nespēj integrēt Evaņģēlija vēsti savā ikdienas dzīvē; dzīvot ar ticību Jēzum kļūst arvien grūtāk tajā sociālajā un kulturālajā vidē, kurā šī ticība tiek nepārtraukti apdraudēta. Daudzos sociālajos slāņos ir vieglāk identificēt sevi kā agnostiķi nevis kā ticīgo. Tiek radīts priekšstats, ka neticība ir pati par sevi saprotama lieta, turpretī ticībai, it kā, vajadzīga kaut kāda sociāla leģitimizācija, kas būtībā nemaz nav acīmredzama dabiska nepieciešamība.

8. Šim kristīgās atmiņas zudumam līdzās nāk zināmas bailes par nākotni. Rītdiena bieži vien tiek pasniegta kā kaut kas miglains un nenoteikts. Nākotne tiek arvien vairāk uzlūkota  kā kaut kas draudošs, nevis cerību sniedzošs. Starp šīm uztraukumu viesošajām indikācijām ir iekšējais tukšums, kas pārņēmis daudzus cilvēkus un izraisījis dzīves jēgas zaudēšanu. To skaitā arī eksistenciālisma pazīmes, kas izpaužas kā dzimstības samazināšanās, paaicinājumu uz priesterību un reliģisko dzīvi samazināšanās un grūtības pieņemt ilgstošas saistības,  pat pilnīga atteikšanās no tām, ieskaitot arī laulības solījumus.

Mēs stāvam eksistenciālas sašķeltības priekšā. Pāri visam dominē vientulības sajūta,  sašķeltība un konfliktu skaits pieaug. Starp daudzajiem šīs situācijas simptomiem Eiropa patlaban piedzīvo tādu parādību kā ģimenes krīzi un ģimenes koncepcijas neizpratni, etnisko konfliktu turpināšanos vai atjaunošanos, rasisma atjaunošanos, starpreliģisko spriedzi, savtīgumu, kas atsevišķus indivīdus un atsevišķas cilvēku grupas norobežo no pārējās sabiedrības un ieslēdz sevī.  Pieaug vienaldzība pret ētiskiem jautājumiem un uzmācīgas rūpes tikai par personīgajām interesēm un privilēģijām. Daudziem novērotājiem šķiet, ka patreizējais globalizācijas process virzās nevis uz visas cilvēces lielāku vienotību, bet rada risku, ka tie, kam pieder vara šajā pasaulē, izraisīs vēl lielāku atstumtību un vēl lielāku nabadzību to vidū, kuriem nav šīs noteikšanas.

Līdzās individuālisma izplatībai, mēs varam vērot starppersonālās solidaritātes pavājināšanos: lai gan karitatīvās institūcijas turpina savu žēlsirdīgo darbu, tomēr ir manāma lejupslīde solidaritātes jomā, kā rezultātā daudzi cilvēki, pat nejuzdami materiālās grūtības, jūtas arvien vientuļāki, atstāti paši savā ziņā, bez mīlestības un palīdzības institūcijām.

9.Līdzās šīs cerību zaudēšanas cēloņiem pastāv centieni attīstīt vīziju par cilvēku ārpus Dieva un ārpus Kristus. Šāda veida domāšana ir radījusi priekšstatu par cilvēku kā “absolūtās realitātes centru, uzskatu, kas liek viņam ieņemt – maldīgi – Dieva vietu un, kurš aizmirst, ka nevis cilvēks rada Dievu, bet gan Dievs ir tas, kas rada cilvēku. Dieva aizmiršana rada cilvēka aizmiršanu”. Tāpēc “nav nekāds brīnums, ka šajā kontekstā ir pavēries plašs lauks neierobežotai nihilisma attīstībai filozofijā, vērtību un morāles relatīvismā un pragmatismam, pat ciniskam hedonismam, ikdienas dzīvē”. (16) Eiropas kultūra rada priekšstatu par “kluso renegātismu” no to cilvēku puses, kuriem ir viss, kas viņiem ir vajadzīgs un kuri dzīvo tā , it kā Dievs neeksistētu.

Šajā kontekstā, arī vissenākajā, ir mēģinājums prezentēt Eiropas kultūru bez jebkādas norādes uz kristīgās reliģijas ieguldījumu, kas ir iezīmējis Eiropas vēsturisko attīstību un kristīgās reliģijas izplatību pasaulē. Mēs esam aculiecinieki tam, ka jauna kultūra, kuru lielā mērā ietekmē masu mēdiji, ienāk mūsu dzīvē, un kuras saturs un raksturs bieži konfliktē ar Evaņģēliju un cilvēka personības cieņu. Šī kultūra iezīmējas ar plaši izplatīto un pieaugošo reliģisko agnosticismu, saistītu ar daudz dziļāku morālo un legālo relatīvismu, kas savukārt sakņojas juceklīgā priekšstatā par patiesību, kas ir cilvēks, kā pamats visas cilvēces neatņemamām tiesībām. Dažkārt cerības mazināšanās pazīmes ir saskatāmas destruktīvās izpausmēs, kuras varētu saukt par “nāves kultūru”. (17)

  

Neremdināmas cerību ilgas

10. Tomēr, kā Sinodes bīskapi skaidri izteicās “cilvēks nevar dzīvot bez cerības: dzīve kļūtu bezjēdzīga un nepanesama”.(18) Bieži vien tie, kam trūkst šīs cerības, domā, ka viņi var atrast mieru pārejošās un mazvērtīgās lietās. Šādā veidā cerība, kas ir piesaistīta šai pasaulei un atrauta no transcendences, tiek identificēta, piemēram, ar zinātnes vai tehnoloģijas solīto paradīzi, ar dažāda veida mesiānismu, ar hedoniski naturālu svētlaimi, ko sniedz patērēšanas fenomens, vai iluzora mākslīgi radīta eiforija no narkotikām, kā arī  tūkstošgadei raksturīgā aizraušanās ar austrumu filozofijām, ezotēriskā spiritisma meklējumiem un dažādiem New Age kustības paveidiem.(19)

Tas viss liecina par dziļi maldīgiem iluzoriem mēģinājumiem, nespējīgiem apmierināt tās ilgas pēc laimes, kas ir noenkurojušās ikviena cilvēka dvēselē. Pieaugošā bezcerība tādējādi turpinās un pastiprinās, dažkārt izpaužoties arī agresijas un vardarbības formās.(20)

 

Cerības pazīmes

11.Neviens cilvēks nevar dzīvot nedomājot par nākotni. Vēl jo vairāk Baznīca, kas dzīvo cerībā uz Dieva Valstību, kas nāks un ir jau šajā pasaulē. Būtu netaisnīgi neatzīt Kristus Evaņģēlija ietekmes pazīmes mūsu sabiedrībā. Sinodes bīskapi tās sameklēja un norādīja uz tām.

Šo pazīmju skaitā jāiekļauj Baznīcas brīvības atgūšanu Austrumeiropā, ar tās jaunajām pastorālās aktivitātes iespējām; Baznīcas uzmanības koncentrēšanos uz savu garīgo misiju un savu primāro pienākumu evaņģelizācijā, vēršot uzmanību arī uz sociālajām un politiskajām realitātēm; visu kristīto pieaugošā apziņa par nepieciešamību darboties dažādās misijās, saskaņā ar viņu spējām un uzdevumiem, un pieaugošā sieviešu klātbūtne kristīgo kopienu dzīvē un to struktūrās.

 

Tautu kopība

12. Ja mēs palūkojamies uz Eiropu kā pilsoņu kopību, cerības pazīmes ir acīmredzamas; ja mēs uzlūkojam šīs pazīmes ar ticīgo acīm, mēs varam sajust, pat vēsturisko pretrunu vidū Dieva Gara klātbūtni, kas atjauno pasauli. Sava darba noslēgumā Sinodes bīskapi šīs cerības pazīmes raksturoja šādi: “Mēs ar prieku saskatām pieaugošo atklātību starp tautām un samierināšanos starp valstīm, kuras ir bijušas ilgstoši naidīgas un dzīvojušas nesaticībā, progresīvu atvērtību attieksmē pret Austrumeiropas valstīm, dziļākas vienotības meklējumu procesā. Savstarpēji atzītas dažāda veida sadarbības un apmaiņas formas tiek attīstītas tādā veidā, ka pamazām veidojas patiesi eiropeiska apziņas kultūra. Mēs ceram, ka tas izveidos, sevišķi jaunatnes vidū, brālības jūtas un vēlēšanos piedalīties kopīgā darbā. Mēs atzīmējam kā ļoti pozitīvu faktoru to, ka šis process attīstās, ievērojot demokrātijas principus, norit mierīgā ceļā, brīvības garā, respektē un veicina likumīgu dažādību, atbalstot un uzturot šo procesu, kas ved uz arvien lielāku vienotību Eiropā. Mēs apsveicam šos centienus, kas ir veikti, lai nodrošinātu visus priekšnoteikumus cilvēku tiesību ievērošanai. Beidzot, likumīgas ekonomiskās un politiskās vienotības kontekstā Eiropā, saskatot arī cerības pazīmes tajā uzmanībā, kas tiek pievērsta dzīves kvalitātei un tiesībām uz dzīvi, mēs tiešām ceram, ka ņemot vērā mūsu kontinenta humānistu un kristiešu tradīcijas, prioritāte ētiskām un garīgām vērtībām tiks garantēta”.(21)

 

Ticības liecinieki un mocekļi

13. Es, tomēr, vēlos pievērst īpašu uzmanību dažiem aspektiem, kas sastopami pašas Baznīcas dzīvē. Pirmkārt, kopā ar Sinodes bīskapiem, es vēlos pievērst ikviena uzmanību, lai nekad neaizmirstu to lielo cerības pazīmi, ko veidoja daudzie pagājušā gadsimta kristīgās ticības liecinieki, kas dzīvoja gan Austrumeiropā, gan Rietumeiropā. Viņi atrada iespējas kā piemērotā veidā sludināt Evaņģēliju pat ticības vajāšanas un naidīguma apstākļos, bieži vien veicot augstāko upuri - izlejot savas asinis ticības vārdā.

Šie liecinieki, sevišķi tie, kuri ir izgājuši mocekļu ceļus, ir sevi apstiprinošs un lielisks cerību veicinošs piemērs, ko mēs tiekam aicināti kontemplēt un imitēt. Viņi apliecina Baznīcas vitalitāti; viņi apgaismo ceļu Baznīcai un visai cilvēcei, jo viņi lika spīdēt Kristus gaismai tumsā. Ņemot vērā to, ka viņi pārstāvēja atšķirīgas reliģiskās tradīcijas, viņi arī turpina spīdēt kā cerība zvaigzne ceļā uz ekumenismu, pārliecībā, ka viņu izlietās asinis “ir arī dzīvības avots Baznīcas vienotībai”.(22)

Vēl jo vairāk, viņi liecina, ka mocekļa dzīve ir cerības Evaņģēlija augstākais iemiesojums: “Šādā veidā viņi sludina ‘cerības Evaņģēliju’ un liecina par to ar visu savu dzīvi, pat izlejot savas asinis, jo viņi ir pārliecināti, ka nevar dzīvot bez Kristus un ir gatavi mirt Viņa vārdā, zinādami, ka Jēzus ir Kungs un cilvēces Glābējs un, ka tāpēc tikai Viņā cilvēce var atrast īsto dzīves piepildījumu. Saskaņā ar apustuļa Pētera aicinājumu, viņu piemērs, kas viņiem tika apliecināts, sniedz iespēju būt arvien gataviem aizstāvēties pret ikvienu, kas vaicā par cerības pamatu viņos (sal.1. Pt 3:15). Vēl jo vairāk, mocekļi svin ‘Cerības Evaņģēliju’, jo dzīvības atdošana ir viņu dzīvā upura lielākā manifestācija, svēts un Dievam patīkams upuris, kas ir viņu garīgā kalpošana (Rom 12:1), un ir ikviena kristīgā dievkalpojuma avots, dvēsele un virsotne. Visbeidzot, mocekļi kalpo ‘Cerības Evaņģēlijam’, jo ar savu mocekļu dzīves veidu viņi apliecina mīlestības un kalpošanas  visaugstāko pakāpi, jo, demonstrējot paklausību Evaņģēlija likumam, viņi rada morālu sabiedrību, kas godina un veicina ikviena cilvēka pašcieņas un brīvības izaugsmi”.(23)

 

Cilvēku svētums

14. Ļoti daudzu cilvēku atgriešanās Evaņģēlija iespaidā ir šo cilvēku svētums mūsdienās: ne tikai tie svētie, kurus Baznīca ir oficiāli atzinusi par svētajiem, bet visi tie, kas savā vienkāršībā un ikdienas dzīvē apliecina savu uzticību Kristum. Kā var aizmirst neskaitāmus Baznīcas dēlus un meitas, kas visā Eiropas vēstures gaitā ir dzīvojuši autentiskā svētumā savās ģimenēs, veikuši savus profesionālos un sociālos pienākumus? “Viņi visi ir kā ‘dzīvie akmeņi’, kas cieši saistīti ar Kristu kā ‘pamatakmeni’, un veidojuši Eiropu kā garīgu un morālu celtni, atstājot visvērtīgāko mantojumu nākošajām paaudzēm. Kungs Jēzus ir apsolījis: “Kas man tic, tas arī tos darbus darīs, ko es daru, un vēl lielākus par tiem, jo es aizeju pie Tēva”(J 14:12). Svētie ir šī apsolījuma piepildījuma dzīvais apliecinājums, kas liek ticēt, ka tas ir iespējams arī visgrūtākajos dzīves brīžos”.(24)

 

Draudze un ekleziālās kustības

15. Evaņģēlijs turpina nest augļus draudzēs, starp konsekrētjām personām, laju asociācijās, lūgšanu grupās un apustulātos, dažādās jauniešu kopienās, kā arī jaunajās kustībās un  ekleziālajās realitātēs. Ikvienā no tām Svētais Gars rod iespēju pamodināt un atjaunot veltīšanos Evaņģēlijam, nesavtīgu gatavību kalpot citiem un piekopt kristīgu dzīves veidu, kam piemīt Evaņģēlija radikālisms un misionāriem raksturīgā dedzība.

Mūsdienu Eiropā, gan postkomunisma valstīs, gan rietumos, draudzes, lai gan tām nepieciešama nepārtraukta atjaunošanās, (25) turpina veikt un uzturēt savu īpašo misiju, kas ir tik ļoti vajadzīga, un, kurai ir liela nozīme pastorālajā aprūpē un Baznīcas dzīvē. Draudze joprojām ir veidojums, kur ticīgajiem ir iespējas izkopt savu kristīgo dzīves veidu un vieta, kur realizēt humānās un sociālās aktivitātes, gan lielajās modernajās pilsētās ar tām raksturīgo atsvešinātību un anonimitāti, gan arī lauku reti apdzīvotajās teritorijās.(26)

16. Tai pat laikā kopā ar Sinodes tēviem, es izsaku savu visdziļāko atzinību dažādajām apustuliskajām asociācijām un organizācijām par viņu klātbūtni un aktivitātēm Baznīcā,  it sevišķi Katoliskajai Akcijai /Catholic Action/. Es vēlos arī atzīmēt viņu lielo ieguldījumu, ka sadarbībā ar citām ekleziālajām realitātēm un nekad atrauti no tām, tās var veidot  jaunas kustības un jaunas ekleziālas kopienas. Šādas grupas, būtībā, “palīdz kristiešiem radikālāk dzīvot evaņģēlisku dzīvi. Tās ir kā šūpulis dažādiem paaicinājumiem un viņas rada jaunas konsekrētas dzīves formas. Galvenokārt tās veicina laju paaicinājumus un palīdz viņiem atrast savu vietu dažādās dzīves jomās, tās palīdz arī cilvēkiem ceļā uz svētumu. Tās ir gan kā vēstneši, gan kā labā vēsts cilvēkiem, kas citos apstākļos neiepazītu Baznīcu. Daudzos gadījumos tās veicina ceļu uz ekumenismu un paver iespējas starpkonfesionālajam dialogam. Šādas grupas ir pretlīdzeklis sektu izplatībai un nenovērtējams palīgs prieka un dzīvības izplatīšanai Baznīcā.”(27)

 

Ekumenisma ceļš

17. Mēs pateicamies Kungam par lielo mieru nesošo cerības zīmi - progresu, kas  sasniegts ceļā uz ekumenismu zem patiesības, žēlsirdības un izlīdzināšanās karoga. Tā ir liela Svētā Gara dāvana tādam kontinentam kā Eiropa, kur izraisījās traģiskā šķelšanās starp kristiešiem otrās tūkstošgades laikā un, kas joprojām cieš no šīs šķelšanās sekām.

Es jūtos aizkustināts, atceroties atsevišķus brīžus Sinodes laikā un vienoto pārliecību, ko izteica arī draudzīgās delegācijas, kas piedalījās Sinodes darbā, ka ekumenisma ceļš, neskatoties uz problēmām, kas pastāv, un, kas rodas arvien no jauna, nav apturams, tam ir jāturpinās ar jaunu sparu, ar dziļāku apņēmību un pazemīgāku atvērtību uz savstarpēju visu pušu piedošanu. Es pilnīgi piekrītu dažiem Sinodes tēvu novērojumiem, kas liecina, ka  “progress ekumēniskajā dialogā, kuram visdziļākās saknes slēpjas Dieva Vārdā, ir vislielākā cerības pazīme Baznīcai šodien: vienotības pieaugums starp kristiešiem, būtībā, savstarpēji bagātina visus”.(28) Mums ar prieku ir jāuzņem tas progress, kas ir sasniegts dialogā ar mūsu brāļiem no Ortodoksālajām Baznīcām un tām ekleziālajām kopienām, kas izveidojās pēc Baznīcas reformācijas, saskatot tajās Svētā Gara darbību, par ko mums jāslavē Kungs un Viņam jāpateicas”.(29)

 

II. Atgriešanās pie Kristus,

mūsu cerības avota

 

Mūsu ticības atzīšana

18. Sinodes asamblejas darba gaitā radās pilnīga skaidrība, ka Baznīcai ir jāpiedāvā Eiropai visvērtīgākā no visām dāvanām, dāvana, ko neviens cits nevar sniegt: ticība uz Jēzu Kristu, cerība, kas nekad nepieviļ;(30) dāvana, kas ir Eiropas tautu garīgās un kultūras vienotības pamatā un, kas mūsdienās un tālākā nākotnē var sniegt būtisku ieguldījumu šo tautu attīstībā un integrācijā. Pēc divdesmit gadsimtiem, trešās tūkstošgades sākumā Baznīcas vēstījums nav mainījies, tas ir vienīgais tās dārgums: Jēzus Kristus ir Kungs; Viņā un nevienā citā mēs nevarēsim atrast savu pestīšana (sal. Ap.d. 4:12). Kristus ir cerības avots Eiropai un visai pasaulei, “un Baznīca ir tas avots, no kura plūst un izplatās mūsu Glābēja Caurdurtās Sirds žēlastības”.(31)

Šis ticības apliecinājums ielīksmo mūsu sirdis un liek sludināt “prieka pilnu cerību: ‘Augšāmcēlies un dzīvais Kungs, tu esi Baznīcas un cilvēces vienmēr jaunā cerība. Tu esi vienīgā patiesā cerība visai cilvēcei un pasaules vēsturei. Jau šajā dzīvē un dzīvē, kas sekos, Tu esi “mūsos apskaidrošanas cerība”(Kol.1:27). Tevī un ar Tevi mēs atrodam patiesību: mūsu dzīvei mēs atrodam jēgu, vienotība ir iespējama, dažādība var kļūt par bagātību, un debesu valstības spēkā tiek uzturēta un veidota cilvēces pilsēta. Mīlestība piešķir mūžīgo vērtību visiem cilvēces pūliņiem. Ciešanas kļūs svētdarošas, dzīve uzvarēs nāvi un visa radītā pasaule piedalīsies Dieva bērnu godībā’”.(32)  

 

Jēzus Kristus ir mūsu cerība

19. Jēzus Kristus ir mūsu cerība, tāpēc ka Viņš ir Mūžīgais Dieva Vārds, kas vienmēr ir kopā ar Tēvu (sal .J 1:18), mīlēja mūs tik ļoti, ka pieņēma cilvēka dabu, atskaitot grēku, un dalījās ar mums mūsu dzīvē, lai glābtu mūs no pazušanas. Šīs patiesības atzīšana ir mūsu ticības pamats. Patiesības par Jēzu Kristu zaudēšana, vai nespēja izprast šo patiesību, traucē mums pareizi novērtēt un ieiet Dieva mīlestības noslēpumā un Trīsvienīgajā kopībā.(33)

Jēzus Kristus ir mūsu cerība, jo Viņš atklāj Trīsvienības noslēpumu. Tas ir kristīgās ticības pamatakmens, kas joprojām var sniegt nozīmīgu ieguldījumu, tāpat kā agrāk, mūsu kontinenta dažādo tautu dzīves, vēstures un kultūras attīstībā.

Daudz ir garīgo akcentu, kas pasvītro cilvēka personības vērtību un cilvēkam piederošās tiesības, cilvēka dzīves svētumu un ģimenes vērtību, izglītības lomu un domas, vārda un reliģijas brīvības nozīmi, indivīda un atsevišķu sabiedrības grupu tiesību aizstāvēšanā, solidaritātes attīstībā un kopējā labuma celšanā un tiesību uz darbu atzīšanā. Šīs garīguma saknes ir palīdzējušas politiskās varas pakļaut likumam un respektēt indivīda un tautu tiesības. Šeit mūs vieno senās Grieķijas un Romas garīgums, ķeltu, ģermāņu, slāvu un somu-ugru tautu ieguldījums un jūdu un islama kultūru ietekme. Mums ir jāatzīst, ka šie iedvesmojošie principi vēsturiski ir atraduši jūdu-kristiešu tradīcijā spēku, kas harmonizē, saliedē un veicina to attīstību. Tas ir fakts, ko nedrīkst ignorēt; tieši pretēji, vienotas Eiropas veidošanas procesā, pastāv nepieciešamība atzīt, ka celtnes pamatā ir jāliek tās vērtības, kas vispilnīgāk izpaužas kristīgajā tradīcijā. Šāds pieņēmums ir visiem labvēlīgs.   

Baznīca “nav pilnvarota dot priekšroku vienam vai otram institucionālam vai konstitucionālam lēmumam” Eiropā, šī iemesla dēļ tā neatlaidīgi vēlas respektēt civilās kārtības likumīgo autonomiju.(34) Neskatoties uz to, Baznīcas uzdevums ir ticības uz Svēto Trīsvienību atjaunošana Eiropas kristiešos, skaidri zinot, ka šī ticība ir kontinenta autentiskas cerības vēstnesis. Vairākām augstāk minētajām paradigmām, kas ir Eiropas civilizācijas pamatā, ir visdziļākās saknes Baznīcas trinitārajā ticībā. Šī ticība ietver sevī neparastu garīgo, kultūras un ētisko potenciālu, kas spēj izgaismot dažus no vissvarīgākajiem mūsdienās Eiropā diskutētajiem jautājumiem, tādus kā sociālā dezintegrācija un dzīvības un pasaules vēstures izziņas nozīmīguma mazināšanās. Tas norāda uz nepieciešamību atjaunot teoloģisko, garīgo un pastorālo meditāciju par Svētās Trīsvienības noslēpumu.(35)

20. Atsevišķās Baznīcas Eiropā nav vienkārši aģentūras vai privātas organizācijas.               Gluži pretēji tās veic savu darbu specifiskajā institucionālajā dimensijā, pilnībā pakļaujoties civillikumu sistēmai. Kristīgajām kopienām no jauna jānovērtē sevi, ko tām Dievs ir devis kā dāvanu šajā kontinentā dzīvojošu tautu garīgajai izaugsmei. Tā ir prieka vēsts, ko viņi ir aicināti paust ikvienam cilvēkam. Dziļāk izvērtējot pašu būtiskāko savas misijas dimensijā, tām ir neatlaidīgi jāliecina par to, ka Jēzus Kristus “ir vienīgais starpnieks visas cilvēces glābšanā”. Tikai Viņā cilvēce, visa vēstures gaita un visums atrod savu konkrēto pozitīvo jēgu un saņem iespēju to pilnībā realizēt: Viņš ietver Sevī, Savā dzīvē un Personā pasaules glābšanas galīgo cēloni. Viņš ir ne tikai starpnieks ceļā uz dvēseles glābšanu, bet pašas glābšanas avots”.(36)

Līdz ar to, ētiskā un reliģiskā plurālisma kontekstā, kas arvien biežāk vērojams Eiropā, nepieciešams atzīt un sludināt patiesību par Kristu kā vienīgo Samierinātāju starp Dievu un cilvēkiem un vienīgo pasaules Glābēju. Tāpēc vienotībā ar visu Baznīcu, es aicinu visu manus ticības brāļus un māsas, tāpat kā es to darīju Sinodes Asamblejas noslēgumā, pastāvīgi būt atvērtiem ticībā uz Kristu un ļauties Viņam sevi atjaunot, sludinot visiem labas gribas cilvēkiem mīlestības un miera spēkā, ka ikviens, kas sastop Kungu iepazīst Patiesību, atklāj Dzīvi un atrod Ceļu, kas ved pie Viņa (sala. J 14:6; Pos 15:11)

Redzot kristiešu dzīves veidu un dzirdot viņu liecības, Eiropas iedzīvotāji nonāks pie slēdziena, ka Kristus ir cilvēces nākotne. Baznīca māca “nav neviena cita vārda zem debesīm dota cilvēkiem caur kuru mēs topam pestīti”(Apod. 4:12).(37)

21. Jēzus Kristus ir cerība visiem ticīgajiem, jo Viņš dāvā mūžīgo dzīvi. Viņš ir “dzīvības vārds”(1. J 1:1), kas nāca pasaulē, lai vīriešiem un sievietēm “būtu dzīvība un pārpilnība”(J 10:10). Viņš mums parāda, ka cilvēka eksistences patiesā jēga nesniedzas tikai līdz šīs zemes horizontam, bet tā atver durvis uz mūžību. Katras atsevišķas Baznīcas Eiropā misija ir pievērst uzmanību ikviena cilvēka slāpēm pēc patiesības un palīdzēt autentisku vērtību meklējumos, kas var uzmundrināt šī kontinenta iedzīvotājus. Katrai atsevišķai Baznīcai ar jaunu sparu  jāliecina par visu to jauno, kas ir ienācis tās dzīvē. Tas nozīmē uzsākt labi organizētu kultūras un misijas darbību, ar savu darbību un pārliecinošu argumentāciju demonstrēt jaunās Eiropas vajadzību pēc tās pamatvērtību atklāšanas no jauna. Šajā kontekstā visiem tiem, kas dzīvo Evaņģēlija gaismā, ir būtiska loma humānas sabiedrības un mierīgas līdzāspastāvēšanas droša pamata veidošanā starp tautām un kopumā visā kontinentā. Atsevišķām Baznīcām Eiropā nepieciešams atjaunot cerību tās pirmatnējā eshatoloģiskajā ticībā.(38) Patiesā kristiešu ticība, faktiski ir teoloģiska un eshatoloģiska, un balstās Vienīgajā, kas ir Augšāmcēlies, kas nāk atkal kā Mierinātājs un Tiesnesis un aicina mūs uz augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvi.

 

Jēzus Kristus ir dzīvs savā Baznīcā

22. Atgriežoties pie Kristus, Eiropas tautas būs spējīgas no jauna atgūt cerību, kas var sniegt pilnīgu dzīves jēgu. Arī mūsdienās tām ir iespēja atklāt cerību, jo Jēzus ir klātesošs, dzīvs un darbojas savā Baznīcā. Viņš ir Baznīcā un Baznīca ir Viņā ( J 15:1 un tālāk; Gal 3:28; Ef 4:15-16; Ap.d. 9:5). Pateicoties Svētā Gara dāvanai Viņš tajā neatlaidīgi turpina savu pestīšanas darbu.(39) Ar ticības acīm mēs varam redzēt Jēzus mistisko klātbūtni dažādajās zīmes, kuras Viņš ir mums atstājis. Pirmkārt, Viņš ir klātesošs Svētajos Rakstos, kas stāsta par Viņu (L 24:27, 44-47). Unikālā veidā Viņš ir klātesošs Euharistijā. Šī “klātbūtne tiek saukta par ‘reālu’ – kas nebūt nenozīmē, ka citāda veida klātbūtne varētu  būt arī ‘nereāla’, bet gan tāpēc ka šī klātbūtne ir tās vispilnīgākajā nozīmē: par to var teikt, ka tā ir substanciāla Kristus, Dievcilvēka klātbūtne.” Tā ir pilnīga un nedalāma kopība.(40) Euharistija, faktiski, “satur sevī tieši, reāli un subsatnciāli Mūsu Kunga Jēzus Kristus Miesu un Asinis, kopā ar Viņa dvēseli un dievišķību, līdz ar to visu Kristus Personību”.(41) “Patiesi Euharistija ir mysterium fidei, noslēpums, kas sniedzas pāri mūsu saprašanai un var tikt pieņemts tikai ticībā”.(42) Reāla ir arī Jēzus klātbūtne citās Baznīcas liturģiskās aktivitātēs, ko tā veic Viņa vārdā. Starp tam ir Sakramenti, Kristus darbošanās, ko Viņš veic ar cilvēku rokām.(43)

Jēzus ir klātesošs arī pasaulē citos ļoti reālos veidos, sevišķi caur saviem mācekļiem, kas uzticībā radniecīgam mīlestības bauslim, pielūdz Dievu Garā un patiesībā (J 4:24) un ar savu dzīvi, liecina  Tēva mīlestību, sevi izceļot kā Kunga sekotājus (Mt 25:31-46; J 13:35; 15:1-17).(44)

  

OTRĀ NODAĻA

BAZNĪCAI UZTICĒTAIS

TREŠĀS TŪKSTOŠGADES CERĪBAS EVANĢĒLIJS

“Uzmosties un stiprini tos,

kas taisās mirt”(Atkl. 3:2)

I. Kungs aicina atgriezties.

 

Jēzus šodien uzrunā mūsu Baznīcas

23. “Tā saka Tas, kas tur labajā rokā septiņas zvaigznes un kas staigā septiņu zelta lukturu vidū..., Pirmais un Pēdējais, kas bija miris un tapis dzīvs ..., Dieva Dēls”(Atkl 2:1,8,18). Tas ir pats Jēzus, kas uzrunā savu Baznīcu. Viņa vēsts ir veltīta visām atsevišķajām Baznīcām un to iekšējai dzīvei, kuru idejās un domāšanā dažkārt iezīmējas  nesavienojamība ar Evaņģēlija tradīciju, pakļauta dažādām vajāšanas formām un, kas ir vēl bīstamāk, tām nav bijusi iespēja sevi apliecināt, tā ir zaudējušas sākotnējo ticību un pakļāvušās kompromisam ar pasaulīgo “loģiku”. Bieži vien šīs kopienas ir atstājušas savu pirmo mīlestību. (sal. Atkl 2:4)

Ikviens var saskatīt kā  mūsu ekleziālās kopienas cīnās ar vājumu, nogurumu un sašķeltību. Arī viņām no jauna jāsadzird Līgavaiņa balss, kas aicina tās atgriezties, rosina tās uz jaunām drosmīgām saistībām un aicina uz stingru apņemšanos veikt savu lielo uzdevumu - “jauno evaņģelizāciju”. Baznīcai pastāvīgi jāpakļaujas Kristus vārdam un sava cilvēciskā realitāte jāizdzīvo šķīstīšanās garā, kļūstot par arvien labāku Līgavu - cienīgu, bez traipa, tērptu spožā, tīrā audeklā (sal. Ef 5:27; Atkl 19:7-8).

Šādā veidā Jēzus Kristus aicina mūsu Baznīcas Eiropā uz atgriešanos, lai tās kopā ar savu Kungu un Viņa klātbūtnes spēkā top par cerības avotu cilvēcei.

 

Evaņģēlija darbība vēsturiskā skatījumā

24. Kristietība ir plaši un dziļi iesakņojusies Eiropā. “Nav šaubu, ka Eiropas sarežģītajā vēsturē kristietība ir bijusi centrālais un noteicošais elements, kas ir veidojies uz stingra klasiskā mantojuma pamata un daudzo etnisko un kultūras atšķirību ieguldījuma, kas ir sekojušas viena otru cauri gadsimtiem. Kristīgā ticība ir veidojusi kontinenta kultūru un ir neatdalāmi saistīta ar tā vēsturi tādā pakāpē, ka Eiropas vēsture būtu nesaprotama bez atsauksmes uz notikumiem, kas iezīmēja vispirms evaņģelizācijas periodu un tai sekojošos gadsimtus, kad neskatoties uz kristietības traģisko sašķelšanos Austrumu Baznīcā un Rietumu Baznīcā, tā palika par Eiropas tautu reliģiju. Pat modernajā mūsdienu laikmetā, kad vērojama reliģiskās vienotības dezintegrācija, tālākas kristiešu šķelšanās rezultātā un pakāpeniskā kultūras novirzē no ticības horizonta, ticības loma joprojām paliek nozīmīga”.(45)

25. Baznīcas rūpes par Eiropu ir radušās saskaņā ar tās misiju un pašu tās dabu. Cauri gadsimtiem Baznīca ir bijusi cieši saistīta ar mūsu kontinentu tādā veidā, ka Eiropas garīgā seja ir pakāpeniski veidojusies, pateicoties lielajiem misionāriem, svēto mocekļu lieciniekiem, un mūku, klostermāsu, vīru un sievu, konsekrēto personu un baznīcas tēvu nenogurstošajam darbam. No cilvēka bibliskās koncepcijas izriet, ka Eiropa ir devusi visu to labāko cilvēces kultūras mantojumā, atradusi iedvesmu mākslinieciskajā un intelektuālajā darbībā, veidojusi likumdošanu, izvirzot cilvēka personības cieņu kā nenoliedzamu tiesību subjektu.(46) Baznīca kā Evaņģēlija nesēja tādejādi ir palīdzējusi izplatīt un konsolidēt tās vērtības, kas Eiropas kultūru ir padarījušas par universālu.

Ņemot vērā visu iepriekšteikto, Baznīca šodien ar jaunu pienākuma apziņu saprot šī vērtīgā mantojuma saglabāšanas steidzamību un, atjaunojot kristietības saknes, sniedz palīdzību Eiropai tās atdzimšanā.(47)

 

Baznīcas patiesā seja

26.Visai Baznīcai Eiropā vajadzētu sajust tai vērsto Kunga aicinājumu un pavēli: izvērtēt pašai sevi, atgriezties, “uzmosties un stiprināt tos, kas taisās mirt”(Atkl 3:2).  Nepieciešamība tā rīkoties izriet arī no pārdomām par mūsu laikmetu: “Daudzu eiropiešu izteiktā vienaldzība pret reliģiju, daudzu mūsu kontinenta iedzīvotāju neziņa par Jēzu Kristu un Viņa Baznīcu un lielais skaits nekristīto, sekularisms, kas saindē lielu skaitu kristiešus, kas parasti domā, pieņem lēmumus un dzīvo tā ‘it kā Kristus neeksistētu’,  tālu no cerības zaudēšanas, padara šo cerību cerīgāku un ticību Dievam stiprāku. Caur Viņa žēlsirdību mēs saņemam žēlastību un aicinājumu atgriezties.”.(48)

27. Lai gan dažkārt, tāpat kā Evaņģēlijā aprakstītajā epizodē par vētras apturēšanu (Mk 4:35-41; Lk 8:22-25), var izrādīties, ka Kristus guļ un ļauj, lai laivu mētā bangojošie viļņi, Baznīca Eiropā ir aicināta pieaugt ticībā, ka Kungs caur savu Svētā Gara dāvanu, ir vienmēr klātesošs un darbojas visā cilvēces vēsturē. Viņš turpina savu misiju cauri visiem laikiem un padara Baznīcu par jaunas dzīves straumi, kas plūst cauri visai cilvēcei kā cerības zīme ikvienam.

Kontekstā, kur kārdinājums uz aktivitāti ir arī atraktīvs pastorālajā līmenī, kristiešiem Eiropā ir jāturpina būt kā augšāmceltā Kristus caurspīdīgam attēlam, dzīvojot ciešā vienotībā ar Viņu.

Ir vajadzīgas kopienas, kas kontemplējot un imitējot Jaunavu Mariju kā Baznīcas modeli un personu ticībā un svētumā,(49) attīsta liturģiskās un iekšējās dzīves nozīmi. Pirmkārt tām vajadzētu slavēt Kungu, pielūgt Viņu un klausīties Viņa vārdu. Tikai tādā veidā viņi varēs pārtikt no Viņa noslēpuma un dzīvot pilnīgā saistībā ar Viņu kā Viņam uzticīgās Līgavas locekļi.

28. Ņemot vērā atkārtoti radušās šķelšanās vai opozīcijas impulsu skatījumā, dažādās vietējās Baznīcas Eiropā, stiprinātas caur ciešām saitēm ar Svētā Pētera pēcnācēju, tiek aicinātas būt par līdzekli vienotības veidošanā visiem Dieva cilvēkiem ticībā un mīlestībā.(50) Tāpēc tām vajadzētu veicināt brālīgu žēlsirdību, dzīvojot saskaņā ar Evaņģēlija radikālismu Jēzus vārdā un Viņa mīlestībā; tām vajadzētu veicināt sirsnīgas attiecības, sakarus, dalītu atbildību un piedalīšanos, misijas apziņu un gatavību kalpot. Tās jāskubina dzīvot brāļu mīlestībā, cenšoties vienai otru pārspēt savstarpējā cieņā (sal. Rom 12:10), kā arī kalpojot un savstarpēji palīdzot (Gal 5:13; 6:2), cits citam piedodot (Kol 3:13) un cits citu iepriecinot (1. Tes 5:11). Tām jāizstrādā pastorālas programmas, kas maksimāli izvēršot visu likumīgo dažādību, varētu arī attīstīt sadarbību starp individuālām personām un grupām. Tām ir jāatdzīvina līdzdalības organizācijas kā vērtīgus instrumentus kopdarbībai, vērstiem uz vienotām misiju aktivitātēm, un attiecīgi izglītotiem un kvalificētiem pastorālajiem darbiniekiem palīdzot darboties šajās misijās. Šādā veidā pašas Baznīcas atjaunotos caur vienotību kopīgajā darbā, kas ir Dieva mīlestības manifestācija, pamats un cerības cēlonis, kas nekad nepieviļ (Rom 5:5), un būs kā lielisks Svētās Trīsvienības atspulgs, kā arī izaicinājuma zīme, kas aicina ticēt (J 17:21).

29. Lai vienotība Baznīcā tiktu piedzīvota daudz dziļāk, ir jāizmanto viss, ko sniedz harizmu un paaicinājumu daudzveidība, kas tuvina vienotībai un to bagātina (1. Kor 12). Šajā sakarībā jaunajām kustībām un ekleziālajām kopienām “ir jāatsakās no jebkādiem kārdinājumiem pasludināt savas pirmtiesības un jebkurām savstarpējām nesaskaņām”, jāturpina savs ceļš lielākas autentiskas kopības garā gan savā starpā, gan ar citām ekleziālajām realitātēm, un “ar mīlestību jādzīvo pilnā paklausībā bīskapam”.  Bet arī nepieciešams, lai bīskapi “izrāda labam mācītājam atbilstošu tēvišķu aizstāvību un mīlestību”(51), tiem jāatzīst, jāattīsta un jāprot koordinēt viņu harizmas un viņu klātbūtni, lai celtu vienu Baznīcu.

Pateicoties tam, ka savstarpējā sadarbība starp dažādajām ekelziāljām kopienām pieaug, viņus mīlošu priesteru vadībā, visa Baznīca būs spējīgāka apliecināt visiem sevi daudz pievilcīgākā un ticamākā gaismā, kurā daudz skaidrāk un vieglāk saskatāms paša Kunga atspulgs, tad tā būs spējīga sniegt jaunu cerību un mierinājumu gan tiem, kas to meklē, gan tiem, kas to nemeklē, lai gan viņiem tā ir vajadzīga.

Lai atbildētu uz Evaņģēlija aicinājumu atgriezties, “mums ir nepieciešams vienoties pazemīgā un drosmīgā sirdsapziņas izmeklēšanā, lai atzītos mūsu bailēs un mūsu kļūdās, no visas sirds atzītu mūsu kūtrumu ticībā, mūsu nevērību, mūsu neuzticību un mūsu kļūdas”.(52) Evaņģēliska atzīšanās savos grēkos noteikti atmodinās kopienā katra kristieša pieredzi:  dziļas atbrīvošanas prieku un sniegs žēlastību jaunam sākumam, kas savukārt ļaus tam doties evanģelizēšanas ceļā ar lielāku degsmi.

 

Ceļā uz kristiešu vienotību

30. Visbeidzot cerības Evaņģēlijs ir arī spēcīgs aicinājums uz atgriešanos ekumenisma jomā. Būdami pārliecināti, ka kristiešu vienotība atbilst Kunga lūgšanai “lai viņi ir viens” (sal. J 17:11), kas ir ļoti būtiska šodien. Lai būtu lielāka ticamība evaņģelizācijai un Eiropas vienotības attīstībai, visām Baznīcām un ekleziālajām kopienām ir “jāatbalsta un jāpalīdz saskatīt ekumenisma ceļojumu kā ‘kopīgu ceļojumu’ pretī Kristum”(53) un pretī redzamai vienotībai, ko Viņš vēlas, lai šī vienotība daudzveidībā turpinātu mirdzēt Baznīcā kā Svētā Gara dāvana - vienotības cēlāja.

Lai tas notiktu, ir nepieciešama pacietīga un neatlaidīga uzticēšanās no visām pusēm, apņemšanās, ko iedvesmo patiesa cerība un mērens reālisms, kas ir vērsts uz “visa tā, kas mūs jau vieno, tālāku attīstīšanu, atklātu abpusēju cieņu, aizspriedumu samazināšanu, zināšanu paplašināšanu un savstarpēju mīlestību”.(54) Līdz ar to, lai ceļam uz vienotību būtu stingrs pamats, ir jāiekļaujas kaislīgos patiesības meklējumos ar dialogu un diskusiju starpniecību, kas spēj atzīt to progresu, kas jau ir sasniegts un izmantot to kā iniciatīvu vēl lielākam progresam, atrisinot tās nesaskaņas, kas turpina šķelt kristiešus.

31.Dialogs ir jāturpina ar stingru apņēmību, nebaidoties no grūtībām un ciešanām. To vajadzētu turpināt “dažādos līmeņos (doktrinālā, garīgā un praktiskā), sekojot dāvanu apmaiņas loģikai, ko Svētais Gars pamodina katrā individuālajā Baznīcā; šim dialogam vajadzētu izglītot kopienas un ticīgos, sevišķi jaunatni, lai veicinātu savstarpējas tikšanās un veidotu pareizu izpratni par ekumenismu, kā ekleziālās dzīves un aktivitātes ikdienišķu dimensiju”.(55)   

Šāda dialoga veidošana ir viens no galvenajiem Baznīcas uzdevumiem, sevišķi šajā Eiropā, kas pēdējās tūkstošgades laikā ir piedzīvojusi pārāk daudzas šķelšanās kristiešu vidū, bet kas mūsdienās ir ceļā uz lielāku vienotību. Mēs nedrīkstam apstāties šai ceļā, nedz arī griezties atpakaļ! Mums jāturpina šis ceļš ticības garā, lai savstarpējā cieņa, patiesības meklējums, sadarbība žēlsirdības darbā un pāri tam stāvošais svētuma ekumenisms mūs nepieviltu un ar Dieva palīgu attīstītos un nestu augļus.

32. Neskatoties uz grūti novēršamiem apstākļiem, es lūdzu ikvienu mīlestībā un brālībā  atzīt un novērtēt to ieguldījumu, ko ar savu klātbūtni var piedāvāt Austrumu rita  katoļu Baznīca vēl lielākas patiesas vienotības celšanā (56), ar savas tradīcijas bagātību, liecību par savu “vienotību dažādībā”, inkulturāciju, ko viņi ir paveikuši sludinot Evaņģēliju un ar savu ritu dažādību. Tai pat laikā es vēlos vēlreiz pārliecināt Ortodoksālās Baznīcas priesterus, brāļus un māsas, ka jaunā evaņģelizācija nekādā gadījumā nav saistāma ar proselitismu, tā ir bez aizspriedumiem uz pienākumu respektēt patiesību, brīvību un katra cilvēka personīgo cieņu.

II. Visa Baznīca tiek sūtīta misijā

 

33. Kalpojot cerības Evaņģēlijam caur žēlsirdības darbiem, kas evaņģelizē ikvienu žēlsirdību saņēmušo, ir katra kristieša uzdevums un pienākums. Neatkarīgi no katra indivīda harizmām un kalpošanas veida, žēlsirdības darbs ir tās karaliskais ceļš, kas ir pieejams visiem: tas ir ceļš, pa kuru visas ekleziālās kopienas tiek aicinātas iet sava Skolotāja pēdās.

 

Konsekrēto personu pienākums

34. Priesteri sevišķā veidā tiek aicināti savā kalpošanā svinēt, mācīt un kalpot cerības Evaņģēlijam. Caur Svētās Kārtības Sakramentu, kas viņus pielīdzina Kristum,  kā Galvai un Ganam, visai bīskapu un priesteru dzīvei, viņu aktivitātēm jābūt saskaņotām ar Jēzu. Ar Dieva vārda sludināšanu, sakramentu celebrēšanu un kristiešu draudžu vadīšanu, viņi padara Kristus noslēpumu klātesošu, un veicot savu kalpošanu “viņi tiek aicināti paildzināt Kristus klātbūtni, Vienīgo Augsto Priesteri, pārstāvot Viņa dzīves veidu un padarot Viņu redzamu tā ganāmpulka vidū, kas viņiem ir uzticēts”.(57)

Kā cilvēki, kas ir “pasaulē” un tomēr “ne no šīs pasaules” (sal. J 17:15-16), patreizējā Eiropas kultūras un garīgajā situācijā priesteri ir aicināti būt par pretrunu pārvarēšanas un cerības atklājēju sabiedrībā, kas cieš no “horizontālisma” un, kurai nepieciešama atvērtība uz Trancendentālo.

35. Šajā kontekstā arī priesteru celibāts izceļas kā cerības zīme, kas ir pilnīga paļāvība un uzticība Kungam. Celibāts nav vienkārši autoritātes uzlikta ekleziāla disciplīna; pirmkārt un galvenokārt, tā ir nenovērtējama Dieva dāvana Savai Baznīcai, pravietiska vērtība mūsdienu pasaulei, intensīvas garīgās dzīves un pastorālās darbības avots, liecība eshatoloģiskajai Valstībai, Dieva mīlestības apliecinājums šai pasaulei, kā arī norāde uz priestera nedalāmo mīlestību uz Dievu un Viņa cilvēkiem.(58) Šīs Dieva dāvanas pieņemšana un hedoniskās sabiedrības kārdinājumu pārvarēšana, ļauj sasniegt cilvēka dzīves piepildījumu, ne tikai šai dzīvei paaicinātos, bet kalpo arī par garīgās izaugsmes avotu citiem.

Celibāts tiek augstu vērtēts visā Baznīcā kā priesterībai piemērots dzīves veids, (59), kas ir obligāts Latīņu Baznīcā un tiek dziļi respektēts Austrumu Baznīcā.(61) Patreizējās kultūras kontekstā tas izceļas kā izteiksmīgs rādītājs, ko nepieceiešams lolot kā Baznīcas dārgumu. Izmaiņas šajā jautājumā neatrisinātu krīzi uz paaicinājumiem priesterībā, kas ir vērojama vairākās vietās Eiropā.(62) Sevis ziedošana kalpošanai cerības Evaņģēlijam arī prasa, lai Baznīca pieliek visas pūles, piedāvājot celibātu kā autentiski biblisku, teoloģisku un garīgu bagātību.

36. Mēs nevaram arī neredzēt to, ka sakrālā kalpošana šodien ir saistīta ar lielām grūtībām sakarā ar kontinentā dominējošo kultūru un samazinājušos priesteru skaitu, kas, savukārt, izraisa pastorālās atbildības palielināšanos, un ar to saistīto nogurumu. Līdz ar to, vēl jo lielāka cieņa, pateicība un atbalsts jāsniedz tiem priesteriem, kas nes cildeno veltīšanos un uzticību šai kalpošanai, kuru viņi pieņēmuši.(63)

Šiem priesteriem, runājot Sinodes bīskapu vārdiem, es vēlos dziļā pateicībā apliecināt savu personīgo atbalstu:

“Nezaudējiet drosmi un nepadodaties nogurumam! Ciešā kopībā ar mums, bīskapiem, saglabājiet jūsu nenovērtējamo un nepieciešamo kalpošanu līksmā sadraudzībā ar jūsu brāļiem priesteriem, pašaizliedzīgā sadarbībā ar konsekrētajām personām un visiem ticīgajiem lajiem”.(64)

Līdzās prieteriem es vēlos pieminēt arī diakonus, kas ir citādā pakāpē, bet arī pieder Svētā Ordeņa Sakramentam. Sūtīti kalpot ekleziālajām kopienām, bīskapu un presbiteriāta vadībā, viņi vada liturģijas, vārda un žēlsirdības “diakoniju”. Savā veidā arī viņi kalpo cerības Evaņģēlijam.

 

Konsekrēto personu liecība

37. Sevišķi ievērojama ir konsekrēto personu liecība. Šai ziņā visdziļāko atzinību pelna klosteri un konsekrētās personas, kam ir galvenā loma Eiropas evaņģelizācijā un tās kristīgās identitātes veidošanā.(66) Šo darbu jāturpina arī mūsdienās, kad steidzami nepieciešama kontinenta “jaunā evaņģelizācija”, un, veidojot vēl sarežģītākas institūcijas un attiecības, tās atrodas kritiskajā punktā. Eiropai vienmēr būs nepieciešams svētums, pravietiska liecība, aktivitāte evaņģelizācijas procesā un konsekrēto personu kalpošana. Ievērības cienīgs ir arī ieguldījums, ko sniedz sekulārie institūti un apustuliskās dzīvas asociācijas, pateicoties viņu entuziasmam pārveidot pasauli Kalna svētību spēkā.

38. Īpašs ieguldījums, ko konsekrētās personas var veikt cerības Evaņģēlija sludināšanā, ir par sākuma punktu savā darbībā izmantot vairākas mūsdienu kultūras un Eiropas sociālās dzīves īpatnības.(67) Pieprasījumam pēc jaunām garīguma formām, kas jūtams visā sabiedrībā, ir jārod atbilde Dieva absolūtās prioritātes atzīšanā, kuru konsekrētās personas piedzīvo pilnīgā sevis ziedošanā un pastāvīgā savas dzīves pārvēršanā par patiesu garīgu pielūgsmi. Dominējošajā patērēšanas un sekulārisma atmosfērā, konsekrēta dzīve, kā Svētā Gara dāvana Baznīcai, ir daudzkārt vērtīgāka tajā ziņā, ka tā pierāda dzīves transcendentālās dimensijas esamību. Mūsdienu multikulturālajā un multireliģiskajā pasaulē ir vajadzīga arī liecība par tādu evaņģēlisko brālību, kas raksturo konsekrēto personu dzīvi, padara to par stimulu dažādo vērtību attīrīšanai no piesārņojuma un  sašķeltības, samierinot caur integrēšanos. Jaunu nabadzības formu rašanās un marginalizācija aicina rūpēties par visnabadzīgākajiem, ko ir atzīmējuši daudzi reliģisko institūtu dibinātāji. Un beidzot, tendencei uz zināmu noslēgšanos sevī var atrast pretlīdzekli, ņemot par piemēru, konsekrēto personu gatavību turpināt evaņģelizāciju citos kontinentos, neskatoties uz šādu misionāriski noskaņotu personu skaitlisku samazināšanos dažādos sekulāros institūtos.

 

Rūpes par paaicinājumiem

39.Lai gan ordinētu kalpu un konsekrētu personu dzīvei ir būtiska loma, tomēr jāatzīmē, ka  semināristu un reliģiskās dzīves sekotāju skaits samazinās, it sevišķi Rietumeiropā. Šī situācija aicina ikvienu iesaistīties efektīvā paaicinājumus veicinošā pastorālā programmā. “Vienmēr, kad Jēzus Kristus persona ir pareizi izskaidrota jauniešiem, Viņš rada viņos cerību, kas motivē viņus atteikties no visa pasaulīgā un sekot Viņam, atsaucoties uz Viņa aicinājumu, un liecināt par Viņu saviem vienaudžiem”.(68)  Pastorālās rūpes par paaicinājumiem tādejādi ir būtisks jautājums kristīgās ticības nākotnei Eiropā un līdz ar to visu kontinenta iedzīvotāju garīgajā izaugsmē. Tas ir izaicinājums Baznīcai, kas vēlas sludināt, svinēt un kalpot cerības Evaņģēlijam.(69)

40. Lai radītu tik ļoti vajadzīgo pastorālo programmu paaicinājumu veicināšanai, ir lietderīgi izskaidrot lajiem Baznīcas mācību par priesterības dabu un nozīmi; aicināt veidot ģimenes dzīvi kā īstu “mājas baznīcu”, tā lai to vidū varētu atpazīt, pieņemt un attīstīt   paaicinājumus dažādās jomās; iesaistot pastorālajā darbā palīdzēt jauniešiem izvēlēties tādu dzīvi, kas ir balstīta Kristū un pilnībā veltīta Baznīcai.(70)

Pārliecībā, ka Svētais Gars joprojām darbojas arī šodien un Viņa klātbūtnei ir pietiekoši daudz pazīmju, tas ir tikai jautājums par paaicinājumu veicināšanas pārvēršanu par pastorālās aprūpes neatņemamu sastāvdaļu. Nepieciešams “atjaunot dziļas ilgas pēc Dieva, sevišķi jauniešu vidū, tādejādi radot piemērotu vidi, kurā var rasties cēla atbilde uz paaicinājumu”; steidzami ir jāizvērš plaša lūgšanu kustība visās Eiropas kontinenta ekleziālajās kopienās, jo “izmainītā vēsturiskā un kultūras situācija uzliek par pienākumu visai kristiešu saimei izvirzīt pirmajā vietā paaicinājumu veicināšanu uz pastorālo aprūpi”.(71) Arī pašiem priesteriem nepieciešams dzīvot un strādāt atbilstoši viņu sakramentālajai identitātei. Ja tēls, kādu viņi rada nav skaidrs vai pievilcīgs, kā gan viņi var piesaistīt jauniešus, lai tie viņiem sekotu?

 

Laju misija

41.Ticīgo laju ieguldījums Baznīcas dzīvē ir būtisks: viņiem ir neaizvietojama loma cerību Evaņģēlija sludināšanā un kalpošanā, jo “caur viņiem Kristus Baznīca ir klātesoša daudzos pasaules reģionos, kā cerības un mīlestības rādītājs un avots”.(72) Kā pilntiesīgi Baznīcas misijas dalībnieki pasaulē, tie ir aicināti liecināt, ka kristīgā ticība sniedz vienīgo un pilnīgo atbildi uz jautājumu, kuru dzīve uzstāda ikvienam cilvēkam vai sabiedrībai, un viņi spēj piepildīt pasauli ar Dieva Valstības vērtībām, ar cerības apsolījumu un garantiju, kas nekad nepieviļ. Eiropa vakar un šodien ir pieredzējusi būtiskus un ilustratīvus  piemērus no šādu laju dzīves.

Kā Sinodes tēvi uzsvēra, ar pateicību jāpiemin īpaši tie vīrieši un sievietes, kas ar savu dzīvi un darbu turpina liecināt par Kristu un Viņa Evaņģēliju, pildot viņiem uzliktos pienākumus sabiedriskajā un personīgajā dzīvē. Ir ārkārtīgi svarīgi “atbalstīt un palīdzēt specifiskajam paaicinājumam kalpot kopējam labumam: cilvēki, kas, sekojot tā sauktajiem ‘Eiropas tēvu’ piemēram, var būt par rītdienas Eiropas sabiedrības cēlājiem, veidojot to uz stingriem garīguma pamatiem”.(73)

Līdzvērtīgu atzinību pelna kristīgo laju darbs, kas bieži ikdienas dzīvē ir apslēpts, ar savu pazemīgo kalpošanu aktīvi sludinot nabagiem par Dieva žēlsirdību; mums jābūt pateicīgiem šiem cilvēkiem par viņu drosmīgo piedošanas un žēlsirdības apliecinājumu, tādejādi nesot Evaņģēlija vēsti plašajā politiskās un sociālās dzīves jomā, ekonomikā, kultūrā, ekoloģijā, starptautiskajā attiecībās, ģimenē, izglītībā, profesionālajā darbā, visās darba un aprūpes jomās.(74) Tas rada nepieciešamību pēc apmācības programmām, kuras varētu sagatavot lajus, kā savu ticību pielietot laicīgā darbā. Šīm programmām jābalstās uz nopietnu Baznīcas dzīves izpēti, sevišķi tās sociālās doktrīnas studijām, nodrošināt ne tikai ar zināšanām, bet arī ar attiecīgu garīguma pamatu, lai stiprinātu viņu apņemšanos iet pa dzīves ceļu, kas ved uz svētumu.

 

Sieviešu loma

42.Baznīca ļoti labi apzinās sieviešu sevišķo ieguldījumu kalpošanā cerības Evaņģēlijam. Kristietības vēsture liecina, ka sievietēm vienmēr ir bijusi ievērojama vieta Evaņģēlija apliecināšanā. Jāatzīmē viņu kalpošana, kas bieži notikusi klusumā un slepenībā, lai saņemtu un tālāk nodotu Dieva dāvanu caur savu fiziskās un garīgās mātes lomu, ar savu izglītību, katehizāciju, ar lielu žēlsirdības darbu veikšanu, ar savu lūgšanu un kontemplatīvo dzīves veidu un ar Evaņģēlija gudrībām bagātajām mistiskajām pieredzēm un to aprakstiem.(75)

Pamatojoties uz viņu apbrīnojamajām un spēcīgajām liecībām pagātnē, Baznīca izsaka savu atzinību par visu to, ko sievietes spēj sniegt šodien, lai saglabātu un palielinātu cerību visos līmeņos. Ir vairāki mūsdienu Eiropas sabiedrības aspekti, kas ir kā izaicinājums sievietes spējām ar stingru apņemšanos un augstsirdību saņemt mīlestību un dalīties tajā ar citiem. Piemēram, dominējošais zinātniskais un tehniskais domāšanas veids, kas aptumšo emocionālo dzīvi, augstsirdības trūkums, bailes dzemdēt bērnu, grūtības attiecībās ar citiem un spēja pieņemt citādos. Tieši šajā kontekstā Baznīca raugās uz sievietēm, kas ar savu dzīves ieguldījumu atnesīs jaunu cerību vilni.

43. Taču, lai tas varētu notikt, pirmkārt, sievieti ir jāciena Baznīcā, tādā pat mērā kā vīrieti, jo abi bija radīti pēc tēla un līdzības Dievam (Sal. 1. Mozus 1:27) un abiem ir piešķirtas attiecīgas specifiskas dāvanas.

Kā Sinode ir uzsvērusi, jācer, ka pilnīgāka sieviešu līdzdalība Baznīcas dzīvē un misijā tiks nodrošināta, labāk izmantojot viņām piemītošās dāvanas, un, uzticot viņām ekleziālu lomu, kas ir noteikts ar likumu par lajiem. Arī sievietes misija kā sievas, mātes un ģimenes sargātājas loma pelna attiecīgu atzinību.(76)

Baznīca nekad nav stāvējusi malā ikreiz, kad netaisnība vai vardarbība piemeklēja sievietes, vienalga kur un kad tas notika. Baznīca pieprasa likuma, kas aizstāvētu sievieti, stingru ievērošanu, lai tiktu izmantoti efektīvi līdzekļi pret sievieti pazemojošu attēlu izmantošanu reklāmā un izteikts nosodījums prostitūcijai. Baznīca arī izsaka cerību, ka mājas darbs, ko veic māte, tiks finansiāli novērtēts, līdzīgi kā tēva, tas būtu vērtīgs ieguldījums kopējās labklājības celšanā.

 

 

TREŠĀ NODAĻA
CERĪBAS EVANĢĒLIJA

SLUDINĀŠANA

“Ej, ņem atvērto grāmatu ...

ņem to un ēd”(Atkl. 10:8,9)

 

I.                   Kristus noslēpuma sludināšana

 

Atklāsme sniedz vēsturei jēgu

44. Vīzija par Atklāsmes grāmatu mums stāsta, ka “tīstoklis bija aprakstīts iekšā un ārpusē, aizzīmogots ar septiņiem zīmogiem” un “labajā rokā Tam, kas sēž uz troņa”(Atkl. 5:1) Šis apraksts ietver sevī Dieva plānu par pasaules radīšanu un tās glābšanu, Viņa detalizētu plānu par visām lietām, cilvēkiem un notikumiem. Neviena radītā būtne ne debesīs, ne uz zemes, nav spējīga “atvērt tīstokli vai ielūkoties tajā”(Atkl 5:3), lai sapratu tā saturu, kas attiecas uz cilvēku  neviens nav spējīgs atklāt nākotni un lietu pilnīgu nozīmi.

Tikai Jēzum pieder tīstokļi (sal. Atkl 5:6-7); tikai Viņš ir “cienīgs ņemt tīstokli un noņemt zīmogus”(Atkl. 5:9). Tikai Jēzus ir spējīgs atklāt un izklāstīt Dieva apslēpto plānu. Cilvēks viens pats nav spējīgs izprast lietu būtību un vēstures gaitu, līdz ar to bieži zaudē dzīves jēgu. Tikai Dieva Dēls spēj izkliedēt tumsu un parādīt ceļu.

Atvērtais tīstoklis tiek pasniegts Jānim un caur viņu visai Baznīcai. Jānim tika teikts, ņemt tīstokli un apēst to: “Ej, un ņem atvērto tīstokli no eņģeļa rokas, kas stāv virs jūras un virs zemes ... ņem un apēd to”(Atkl 10:8-9). Tikai tad, kas viņš dziļi to asimilēs sevī, viņš būs spējīgs pareizā veidā to sniegt citiem, pie kā viņš ir sūtīts, lai “tev būs atkal pravietot pār daudziem cilvēkiem, tautām valodām un daudziem ķēniņiem”(Atkl 10:11).

 

Evaņģēlija sludināšanas neatliekamība

45. Cerības Evaņģēlijs, ko ir saņēmusi un asimilējusi sevī Baznīca, aicina ik dienas to sludināt un liecināt par to. Tas ir īstais Baznīcas aicinājums visur un visos laikos. Tā ir arī Baznīcas misija Eiropā šodien. Jo “evaņģelizācija ir Baznīcai atbilstoša žēlastība un aicinājums, tās dziļākā identitāte. Baznīca pastāvēšanas pienākums ir evaņģelizācija, tas ir, lai sludinātu un mācītu, lai būt par žēlastības dāvanu avotu, lai samierinātu grēciniekus ar Dievu, un padarītu nemirstīgu Kristus upuri Svētajā Misē, kas ir Viņa nāves un godības pilnās augšāmcelšanās atcere”.(77)

Baznīca Eiropā, “jaunā evaņģelizācija” ir tavs uzdevums! Atklāj no jauna sludināšanas prieku. Uzklausi šodien trešās tūkstošgades sākumā uz tevi vērsto lūgumu, to pašu lūgumu, kas tev tika lūgts pirmās tūkstošgades sākumā, kad kāds vīrs no Maķedonijas parādījās Pāvilam vīzijā un lūdza viņu: “Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums!” (Apd. 16:9). Šis lūgums, pat ja tas nav skaļi izteikts vai ir apslēpts, ir eiropiešu, kas ilgojas pēc cerības un skaidras nākotnes, vispatiesākais, sirds dziļumos apslēptais lūgums. Lai Jēzus sludināšana, kas ir cerību Evaņģēlija būtība, ir jūsu lepnums un jūsu dzīves jēga. Turpiniet savu misiju ar jaunu entuziasmu, ar tādu pašu degsmi cauri divdesmit gadsimtiem, sākot ar apustuļiem Pēteri un Pāvilu, kas iedvesmoja daudzus svētos, kas bija Eiropas kontinenta autentiskie evaņģelizētāji.

 

Sludināšanas uzsākšana un tās atjaunošana

46. Dažādās Eiropas malās  nepieciešams atkal  uzsākt Evaņģēlija sludināšanu: nekristīto skaits pieaug, jo pieaug pie citām reliģijām piederošu imigrantu skaits,  arī daudzi bērni, lai gan ir dzimuši kristīgās ģimenēs, tomēr nav saņēmuši kristietības sakramentu, daļēji tas ir noticis komunisma ideoloģijas dēļ, daļēji reliģiskās vienaldzības rezultātā.(78) Tiešām, Eiropa tagad ir viena no tradicionāli kristīgajām zemām, kur bez jaunās evaņģelizācijas ir nepieciešama arī sākotnēja evaņģelizācija. Baznīcai ir jāuzņemas atbildība noteikt drosmīgu diagnozi, kas ļaus izvelēties vispiemērotāko terapiju. Arī “vecajā” kontinentā ir plašs darba lauks evaņģelizācijai sociālajā un kultūras jomā, kur ir vajadzīga patiesa misio ad gentes.(79)

47. Visur un visiem ir vajadzīga evaņģēlija sludināšana no jauna, pat tiem, kas jau ir kristīti. Daudzi eiropieši šodien domā, ka viņi zina, kas ir kristietība, taču patiesībā viņi to nezina. Bieži vien viņiem trūkst viselementārāko zināšanu un priekšstata par ticību. Daudzi kristieši dzīvo tā, it kā Kristus neeksistētu: ticības zīmes un žesti tiek izdarīti, sevišķi Dieva pielūgsmes vietās, bet viņi neizprot ticības un uzticības Jēzus personai īsto nozīmi. Daudzos cilvēkos patiesība par ticību tiek sagrauta vājās reliģiozitātes dēļ, ja tā nebalstās uz īstu veltīšanos Dievam; dažādas agnosticisma formas un praktiskais ateisms izplatās un kalpo, lai palielinātu šķelšanos starp ticību un dzīvi; daži cilvēki iespaidojas no imanentistu humānisma gara, kas ir vājinājis ticību un bieži noved līdz tās pilnīgai atmešanai; sastopama kristīgās ticības sekulāra interpretācija, kas ir iznīcinoša un kurai līdzās nāk dziļa apziņas un kristīgās morāles praktizēšanas krīze.(80) Tās lielās vērtības, kas bagātīgi iedvesmoja Eiropas kultūru, ir atrautas no Evaņģēlija, tādejādi zaudējot to dvēseli un bruģējot ceļu uz neskaitāmiem maldiem.

“Bet vai Cilvēka Dēls, kad Tas nāks, atradīs ticību virs zemes?” (Lk. 18:8) Vai Viņš atradīs ticību mūsu tautās, šajā senajām kristietības tradīcijām bagātajā Eiropā? Šis ir atklāts jautājums, kas skaidri atspoguļo visnopietnāko izaicinājumu dziļumu un plašumu, ar ko šodien mūsu Baznīcai ir jāsastopas. Kā Sinode atzīmēja, ļoti bieži šis izaicinājums ir nevis jauno konvertītu kristīšanā, bet palīdzības sniegšana jau kristītajiem, kas no jauna jāpievērš Kristum un Evanģēlijam: (81) mums nopietni jārūpējas par cerību Evaņģēlija ieviešanu mūsu draudzēs un par visiem tiem, kas ir tālu no ticības vai, kas ir atmetuši kristīgo praktizēšanu.

 

Uzticība vienai vēstij

48. Cerības Evaņģēlija sludināšana pati par sevi aicina uz dziļu uzticību Evaņģēlijam.  Baznīcai veicot sludināšanas misiju, visās tās formās, jābūt centrētai uz Jēzus personību un lielā apņēmībā jācenšas Viņam tuvoties. Uzmanība jāpievērš tam, lai Kristus tiktu prezentēts visā Viņa pilnībā: ne tikai kā ētisks modelis, bet, pirmkārt un galvenokārt, kā Dieva Dēls, vienīgais visas cilvēces Glābējs, kas dzīvo un darbojas Savā Baznīcā. Lai mūsu cerība būtu stingra un nešaubīga, tuvāko gadu laikā par pastorālas aktivitātes prioritāti jāizvirza “integrāla, skaidra un atjaunota sludināšana par Augšāmcēlušos Kristus, kas nodrošina mūsu augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu”(82).

Lai gan Evaņģēlijs, ko esam aicināti sludināt, ir bijis viens un tas pats visos laikos, tikai tagad šo sludināšanu, var veikt dažādos veidos. Ikviens ir aicināts “sludināt” par Jēzu un savu piemēru jebkurā situācijā; “ievadot” citus ticībā caur personīgo, ģimenes, profesionālo un kopienas dzīvi, kurā atspoguļojas Evaņģēlijs; “izstarojot” prieku, mīlestību un cerību tā, lai ikviens cilvēks, redzot mūsu labos darbus, sāktu slavētu mūsu Tēvu debesīs (sal. Mt 5:16) un mūsu darbu iespaidā; kļūtu par “ieraugu” ikvienas kultūras izpausmes transformēšanai un tās iedzīvināšanai.(83)

 

Caur dzīvo liecību

49. Eiropai ir nepieciešami tādi evaņģelizētāji, kas ar savu dzīves veidu, būdami vienoti ar  Kristus Krustu un Viņa Augšāmcelšanos, izstaro Evaņģēlija skaistumu.(84) Šādiem evanģelizētājiem ir vajadzīga atbilstoša apmācība un iemaņas.(85) Tagad vairāk kā jebkad agrāk visos kristiešos jāpamodina misijas apziņa, sākot ar bīskapiem, priesteriem, diakoniem, konsekrētām personām, katehētiem un reliģijas pasniedzējiem: “Ņemot vērā to, ka visi kristieši būtībā ir Kristus liecinieki, viņiem vajadzētu saņemt atbilstošu apmācību, piemērotu viņu dzīves apstākļiem, ne tikai tāpēc, lai viņu  ticība nenovīst naidīgajā vidē garīgās aprūpes trūkuma dēļ, kāda ir sekularizētā pasaule, bet arī, lai viņu liecība par Evaņģēliju saņemtu stiprinājumu un iedvesmu”.(86)

Mūsu laikabiedri “daudz labprātāk uzklausa liecības, nekā skolotājus, un, ja viņi arī uzklausa skolotājus, tad tikai tad, ja viņi var sniegt liecības”.(87) Svētuma pazīmēm un klātbūtnei ir noteicoša loma: svētums ir būtisks priekšnosacījums autentiskai evaņģelizācijai, lai tā spētu atjaunot cerību. Ir vajadzīga spēcīga, gan personiska, gan  kopienas liecība par jaunu dzīvi Kristū. Ar to vien nepietiek, ka patiesība un žēlastība tiek piedāvāta caur vārdu un sakramentiem; tie ir jāpieņem un jāpiedzīvo katrā praktiskā dzīves situācijā, tādā pat veidā, kā to piedzīvo kristieši un ekleziālās kopienas. Tas ir viens no lielākajiem uzdevumiem Baznīcām Eiropā jaunās tūkstošgades sākumā.

Nobriedušas ticības pilnveidošana

50. “Šodienas Eiropas kultūras un reliģiskā situācija aicina kristiešus, kas ir nobrieduši savā ticībā un veic misijas darbu kristīgajās kopienās, liecināt visai cilvēcei par Dieva mīlestību”.(88) Tādejādi cerības Evaņģēlija sludināšana ietver sevī rūpes par kustību atbalstīšanu, kuru ticība balstās uz sociālām tradīcijām, taču tikpat svarīga loma ir, individuālai un nobriedušai ticībai, kas balstās uz zināšanām un pārliecību. Tāpēc kristiešu “ticībai vajadzētu būt spējīgai kritiski vērtēt mūsdienu kultūras izpausmes veidus un pretoties piedāvātajiem kārdinājumiem, kā arī prast iespaidot pasaules kultūru, finanses, sabiedrību un politiku; demonstrējot to, ka draudzība starp kristiešiem ir stiprāka par jebkādām etniskām saitēm; priecīgi nododot ticību jaunajām paaudzēm; veidojot tādu kristiešu kultūru, kas ir gatava evanģelizēt to plašo kopīgo kultūras lauku, kurā mēs dzīvojam”.(89)

51. Līdzās tai pārliecībai, ka vārda kalpošana, liturģijas svinēšana un žēlsirdības darbu veikšana ir vērsta uz personīgās ticības uzturēšanu un nostiprināšanu, kristiešu kopienām vajadzētu izvērst arī katehizācijas darbu, kas būtu piemērots dažāda vecuma ticīgajiem, dažādās sociālās situācijas, un nodrošinātu ar atbilstošām garīgās izglītošanas programmām, lai no jauna atklātu savu kristības vērtību.(90) Protams, galvenais atsauksmes punkts šai darbā ir “Katoliskās Baznīcas katehisms”.

Nosakot prioritāti pastorālajā darbā, ir sevišķa jāattīsta un, ja vajadzīgs, jāatjauno katehizācija, kā izglītošanas un ticības attīstīšanas līdzeklis visiem cilvēkiem, tā lai Svētā Gara iesētā sēkla caur kristību varētu augt un sasniegt pilnbriedu.

Vienmēr atsaucoties uz Dieva Vārdu, kas ir saglabāts Svētajos Rakstos, sludināts liturģijā un interpretēts Baznīcas tradīcijā, sistemātiska katehizācija, bez šaubām, ir galvenais līdzeklis nobriedušas ticības veidošanai kristiešos.(91)

52.Šajā kontekstā jāuzsver teoloģijas nozīme. Starp teoloģiju un evaņģelizāciju pastāv nesaraujama saite, jo teoloģija kā zinātne, kurai ir noteikts statuss un metodoloģija, smeļas savus spēkus no Baznīcas ticības un kalpo Tās misijai. Teoloģija ir radusies no ticības un tās uzdevums ir interpretēt ticību, saglabājot nesaraujamas saites ar kristīgo kopienu visās tās formās un veidos; kalpot visu ticīgo garīgai izaugsmei, (93) ievadot tos dziļākā Kristus vēsts izpratnē.

Veicot savu misiju cerības Evaņģēlija sludināšanā, Baznīca Eiropā izsaka savu pateicību teologiem, tā atbalsta un augtu novērtē viņu darbu.(94) Ar cieņu un mīlestību es atbalstu teologus viņu kalpošanā, apvienojot zinātnisko darbu ar lūgšanu, piedaloties dialogā ar mūsdienu kultūru, cieši turoties pie maģistērija un sadarbojoties ar Baznīcu vienotības un patiesības garā, iegrimstot Dieva tautas  ticības apziņu (lat. sensus fidei) un, palīdzot tiem garīgā izaugsmē.

 

 

II.                Liecība vienotībā un dialogā

 

Vienotība starp atsevišķām Baznīcām

53.Cerības Evaņģēlija sludināšana būs daudz pārliecinošāka, ja tā būs saistīta ar liecību par dziļu vienotību un  kopību Baznīcā. Atsevišķās vietējās Baznīcas nevar pastāvēt vienas pašas izaicinājuma priekšā, ar ko tām jāsaskaras. Nepieciešama īsta sadarbība starp visām Eiropas vietējām Baznīcām, kā to vienotības būtiska izpausme; tā ir kooperācija, kas ir vajadzīga jaunajā Eiropas realitātē.(95) Šeit jāpiemin tas ieguldījums, ko sniedz kontinenta ekleziālās institūcijas un galvenokārt Eiropas bīskapu konferences padome. Padome ir arī efektīva institūcija Eiropas evaņģelizācijas piemērotu veidu un ceļu īstenošanā.(96) Pateicoties “dāvanu apmaiņu” starp dažādajām vietējām Baznīcām, rietumu un austrumu, ziemeļu un dienvidu Eiropā vērojama dalīšanās pieredzē un kopīgās pastorālās aktivitātēs. Šī Padome pakāpeniski kļūst par nozīmīgu kontinenta bīskapus vienojošu koleģiālu institūciju, kuras mērķis ir kopīgi, droši un bezbailīgi, sludināt Jēzus Kristus vārdu, kas ir vienīgais cerības avots ikvienam cilvēkam Eiropā.

 

Kopā ar visiem kristiešiem

54.Brālīga veltīšanās ekumēniskajai sadarbībai parādās kā nenovēršams pienākums. Evaņģelizācijas nākotne ir cieši saistīta ar visu Kristus sekotāju liecību par vienotību: “Visi kristieši ir aicināti  piedalīties šai misijā, saskaņā ar viņu paaicinājumu. Evaņģelizācijas uzdevums ietver sevi tuvināšanos kristiešu vidū, kam jāsākas no iekšienes; evaņģelizācija un vienotība, evaņģelizācija un ekumenisms ir nedalāmi.”(97)  Tāpēc es vēlreiz gribu minēt Pāvila VI rakstītos vārdus ekumēniskajam patriarham Atenagoram I: “Lai Svētais Gars vada mūs pa izlīgšanas ceļu tā, lai mūsu Baznīcu vienotība varētu kļūt kā par arvien spožāku cerības un mierinājuma zīmi visai cilvēcei”.(98)

 

Dialogs ar citām reliģijām

55.Tāpat kā pilnīga ziedošanās “jaunajai evaņģelizācijai”, cerības Evaņģēlija sludināšana uzliek par pienākumu veidot dziļu un perspektīvu starpreliģisko dialogu, sevišķi ar judaismu un islamu. “Dialogs, saprasts kā savstarpējas izpratnes un bagātināšanās metode un līdzeklis, nebūt nav pretnostādāms misijai ad gentes; tiešām tam ir sevišķas saites ar šo misiju un ir viens no tās izpausmēm”.(99) Iekļaušanās šajā dialogā pieprasa izvairīšanos no “plaši izplatītās vienaldzības, kas par nožēlu jāatzīst, ir sastopama arī kristiešu vidū. Bieži vien tas ir teoloģiski nepareiza redzējuma dēļ, ko var raksturot kā reliģisku relatīvismu, kas noved pie pieņēmuma, ka ‘viena reliģija ir tikpat laba kā otra’”.(100)

56.Lielāka skaidrība būtu jāievieš izpratnē par attiecībām, kas saista Baznīcu ar jūdu tautu un Izraēlas unikālo vietu pasaules glābšanā. Kā to atspoguļoja jau Bīskapu Sinodes I Speciālā Asambleja par Eiropu un apstiprināja pēdējā Sinode, pastāv nepieciešamība novērtēt kopējās saknes, kas vieno kristietību ar jūdu tautu, kuras noslēgtā derība ar Dievu ir neatsaucama (Rom 11:29) (101) un ir atradusi savu pilnību Kristū.

Līdz ar to jāattīsta dialogs ar judaismu, apzinoties, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi kristiešu pašapziņas celšanai, transcendentālās sašķeltības starp Baznīcām mazināšanā, un savstarpējās saprašanās kā jauna pavasara nodrošināšanā. Tas uzstāda prasības katrai eklaziālai kopībai, saskaņā ar tās iespējām, piedalīties šajā dialogā un sadarbībā ar jūdaisma ticīgajiem. Šī aktivitāte liek arī “atzīt Dieva bērnu līdzdalību, kas jebkad ir bijusi antisemītisma rašanās un izplatīšanās vēsturē; par to ir jālūdz piedošana no Dieva, un jāpieliek visas pūles, lai veicinātu izlīgšanu un draudzīgas attiecības ar Izraēla dēliem”.(102) Tāpat arī ir īstais laiks un vieta pieminēt tos daudzus kristiešus, kas dažkārt, riskējot ar savu dzīvību, palīdzēja un izglāba, savus “vecākos brāļus” sevišķi viņu vajāšanas laikā.

57.Lai nodibinātu draudzīgas attiecības ar citu reliģiju pārstāvjiem, kas dzīvo šodien Eiropā, paceļas jautājums par to, kādas ir mūsu zināšanas par citām reliģijām. Šai ziņā ļoti svarīgas ir labas attiecības ar islama ticīgajiem. Kā to pēdējos gados ir saskatījuši Eiropas bīskapi, šīs attiecības “vajag vadīt lielā uzcītībā, skaidri redzot to iespējas un robežas, pārliecībā par Dieva plānu visu viņa bērnu glābšanā”.(103) Jāņem vērā arī acīmredzamās atšķirības starp Eiropas kultūru ar tās dziļajām kristietības saknēm un musulmaņu kultūru.(104)

Šī iemesla dēļ, kristiešiem, kam ikdienas dzīvē ir kontakts ar musulmaņiem, vajadzētu būt attiecīgām objektīvām zināšanām par islamu, lai spētu izdarīt pareizu secinājumu, salīdzinot to ar savu ticību. Šādas zināšanas vajadzētu sniegt sevišķi semināristiem, priesteriem un visiem pastorālā darba darītājiem. No otras puses ir saprotams, ka Baznīcai, prasot Eiropas institūcijas ievērot reliģijas brīvību Eiropā, vajadzētu sajust nepieciešamību, lai garantējot reliģisko brīvību, tiktu ievērotas ekvivalentas tiesības citu reliģiju tradīcijām valstīs, kur kristieši ir mazākumā.(105)

Šajā kontekstā “ir saprotams pārsteigums un neizpratne to kristiešu vidū, kas, piemēram, aicina citu reliģiju ticīgos, ļaujot viņiem praktizēt savu ticību, un tai pat laikā pašiem aizliedzot praktizēt kristīgo ticību” (106) valstīs, kur kristieši ir vairākumā un savu reliģiju uzskata par vienīgo pieļaujamo un attīstāmo. Ikvienam cilvēkam ir tiesības uz reliģisko brīvību, un visiem cilvēkiem visās pasaules malās “vajadzētu būt imūniem pret spiedienu no indivīdu, sociālo grupu un ikvienas varas puses’.(107)

 

 

III.             Sabiedriskās dzīves evaņģelizācija

 

Kultūras evaņģelizācija un Evaņģēlija inkulturizācija

58.Jēzus Kristus sludināšanai ir arī jāiesniedzas mūsdienu Eiropas kultūrā. Kultūras evaņģelizācijai jāpierāda, ka arī šodienas Eiropā ir iespējams dzīvot pilnīgā saskaņā ar Evaņģēliju, kā dzīves veidu, kas attaisno mūsu eksistēšanu. Tāpēc pastorālā darba uzdevums ir veidot kristīgu mentalitāti ikdienas dzīvē: ģimenēs, skolās, sociālajā komunikācijā, kultūras dzīvē, darbavietās, politikā, ekonomikā, brīvā laika piepildījumā, veselības un slimības jautājumos. Kritiski jāizvērtē patreizējā situācija Eiropas kultūrā, ar to saistītās tendences, ievērojamākie notikumi un pasākumi Kristus centralitātes gaismā un kristīgās antropoloģijas skatījumā. Arī šodien, atceroties kristietības ieguldījumu visas Eiropas kultūras vēsturē, nepieciešams demonstrēt Evaņģēliski  pareizu skatījumu, teorētisku un praktisku, pret realitāti un cilvēka personību kā tādu. Izvērtējot zinātnes un tehnoloģijas sasniegumu lielo ietekmi uz Eiropas kultūru un sabiedrību, Baznīca, ir aicināta ar savām izglītības iestādēm un praktiskajām pastorālajām iniciatīvām, būt konstruktīva savā attieksmē pret zinātniskiem atklājumiem, to pielietojumu, norādot uz scientisma nepilnībām un trūkumiem, kas atzīst tikai eksperimentālās zināšanas kā vienīgo vērā ņemamo objektivitāti, skaidrojot ētiskos kritērijus, kas piemīt cilvēkam, kā pašus par sevi ierakstītus viņa dabā.

59.Katoļu skolas sniedz svarīgu ieguldījumu jebkurā kultūras evaņģelizācijas programmā. Izglītības jomā jāievēro patiesa izvēles brīvība un šīm katoļu skolām ir jābūt identiskam juridiskajam statusam ar valsts skolām un pārējām skolām. Katoļu skolas bieži vien ir vienīgais kristīgās tradīcijas izplatīšanas veids tiem, kas ir tālu no tās. Es aicinu ticīgos, kas strādā pamatskolās un vidusskolās būt neatlaidīgiem savā misijā un ienest Kristus Glābēja gaismu savās specifiskajās izglītības, zinātniskajās un akadēmiskajās aktivitātēs.(109) Vēl lielāku atzinību jāizsaka kristiešu ieguldījumam, kas strādā universitātēs  un zinātniskos institūtos: savā “kalpošanā (sabiedriskai) domai” viņi nodod tālāk nākošajām paaudzēm tās intelektuālas tradīcijas vērtības, kas ir apkopotas divi tūkstoši gadu laikā uzkrātā humānisma un kristiānisma pieredzē. Pārliecināts par akadēmisko institūciju nozīmi, es lūdzu dažādās vietējās Baznīcas nodrošināt adekvātu pastorālo aprūpi universitātēs, atbalstot visu, kas atbilst patreizējām kultūras vajadzībām.(110)

60.Mums vajadzētu arī saskatīt to pozitīvo ieguldījumu, ko sniedz Baznīcas kultūras bagātību pareiza izmantošana. Te var minēt sevišķi kristīgās inspirācijas humānisma jauna uzliesmojuma elementus. Gadsimtu gaitā prasmīgi saglabātas un ar sapratni izmantotas, šīs ticības dzīvās liecības var izrādīties par lietderīgu avotu jaunajai evaņģelizācijai un katehizācijai, palīdzot no jauna atklāt ticības noslēpuma jēgu.

Tai pat laikā vajadzētu attīstīt ticības jaunas mākslinieciskas izpausmes,  nepārtraukti uzturot dialogu ar mākslas laukā strādājošiem.(111) Baznīcai būtībā ir vajadzīga māksla, literatūra, mūzika, glezniecība, skulptūra un arhitektūra, jo tai “jāpadara Dieva neredzamā, garīgā pasaule pēc iespējas atraktīvāka un sajūtamāka”,(112) jo mākslinieciskais skaistums, kā Dieva Gara atbalss, ir simbols, kas norāda uz noslēpumu, un ir kā aicinājums meklēt Dieva vaigu, kas bija skatāms Jēzū no Nācaretes.

 

Ticības mācība jauniešiem

61.Es aicinu Baznīcu Eiropā pievērst lielāku uzmanību ticības mācībai jauniešu vidū. Domājot par nākotni, mēs nedrīkstam aizmirst par viņiem: mums ir jāatrod prasmīga pieeja jauniešu prātiem, viņu sirdīm un raksturiem, lai sniegtu viņiem stabilu humānu un kristīgu formāciju. Visur, kur pulcējas jaunieši, viegli saskatāmas ir viņu vēlēšanās būt kopā, atbrīvoties no izolācijas, viņu slāpes pēc absolūtā; mēs redzam viņos apslēptu ticību, kas ir jāattīra no sārņiem, lai sekmētu viņu vēlmi sekot Kungam; mēs redzam viņu apņemšanos turpināt jau iesākto ceļu un nepieciešamību dalīties savā ticībā ar citiem.

62.Un atkal jārunā par kalpošanas jauniešiem atjaunošanu, organizējot atsevišķas vecuma grupas un ievērojot uzmanīgu pieeju dažādajām konkrētām situācijām ar bērniem, pusaudžiem un jauniešiem. Šo kalpošanu būs nepieciešamas nodrošināt ar attiecīgām struktūrām un zināmu konsekvenču secību, saglabājot pacietību, atbildot uz jauniešu jautājumiem, lai viņi kļūtu par evaņģēlizācijas galvenajiem varoņiem un sabiedrības cēlājiem.

Šajā procesā vajadzētu dot jauniešiem iespējas savstarpēji uzklausīt vienam otru un kopīgi lūgties. Nav jābaidās uzlikt viņiem pienākumus, kas palīdzētu viņu garīgai izaugsmei. Viņiem jānorāda svētuma ceļš un jāiedrošina sekot Jēzum, smeļoties spēku intensīva sakramentālā dzīvē. Šādā veidā viņi iemācīsies pretoties mūsdienu kultūras vilinājumiem, kas bieži vien ir tukši vai arī pilnīgā pretstatā tam, ko māca Evaņģēlijs. Tas viņiem dotu iespēju demonstrēt savu kristīgo attieksmi pret jebkuru dzīves parādību, tai skaitā arī pret izklaidi un brīvā laika pavadīšanu.(113)

Es skaidri redzu daudzu jauniešu priecīgās sejas, kur slēpjas Baznīcas un pasaules  īstā cerība un acīmredzama Svētā Gara klātbūtne. Es šos jauniešus esmu saticis manu pastorālo ceļojumu laikā dažādās valstīs un neaizmirstamajās Pasaules jauniešu dienās.(114)

 

Masu mēdiju vērtējums

63.Skaidri apzinoties sociālo komunikāciju lomu, Baznīcai Eiropā ir jāpievērš  sevišķa uzmanība daudzšķautnainajai masu mēdiju pasaulei. Šī pasaule starp daudzām citām lietām ietver sevī arī attiecīgu kristiešu apmācību, kas strādā apmācību komunikāciju laukā  un izmanto masu mēdiju līdzekļus, lai labāk izprastu jaunās komunikācijas izteiksmes veidu un prastu tos pielietot. Sevišķi lielu uzmanību būtu jāpievērš profesionāli apmācītu speciālistu izvēlei, lai izplatītu labo vēsti caur masu mēdijiem. Būtu arī ļoti lietderīgi apmainīties ar informāciju un stratēģijas pieredzi starp  atsevišķām baznīcām un iniciatīvu dažādību komunikāciju izmantošanā. Arī draudzes līmenī vajadzētu izmantot sociālās komunikācijas iespējas.

Tai pat laikā, iesaistoties sociālo komunikāciju procesos, jāizmanto iespēja sniegt patiesu informāciju par cilvēka personības cieņu. Šai ziņā es aicinu katoļus izstrādāt ētikas kodeksu sociālo komunikāciju jomā strādājošajiem, lai viņi savā darbā ņemtu vērā Svētā Krēsla kompetento institūciju nesen izstrādātos kritērijus, (115) kurus Sinodes bīskapi ir izteikuši šādi: “cilvēka personības cieņa, cilvēka tiesības, ieskaitot tiesības uz privāto dzīvi; kalpošana patiesībai, taisnībai un humānām, kultūras un garīgajām vērtībām; cieņa pret dažādajām mazākuma kultūrām, saglabājot tās no pazušanas, minoritāšu un neaizstāvēto sabiedrības grupu aizstāvēšana; tiekšanās pēc kopējā labuma, stāvot pāri ekonomisko kritēriju sevišķo interešu dominantei”.(116)

 

“Ad gentes”misija

64.Jēzus Kristus un Viņa Evaņģēlija sludināšana tikai Eiropas kontekstā varētu radīt cerības zaudēšanu izraisošus destruktīvus simptomus. Evaņģelizācijas darbu iedzīvina patiesā kristiešu cerībā, ja tā ir atvērta visai pasaulei, kas  ļauj mums piedāvāt šo saņemto dāvanu visiem. Tādā veidā šī misija ad gentes kļūst par cerības Evaņģēlija veidotas Baznīcas izpausmi, kas nepārtraukti tiek atjaunota, padarīta jaunāka. Gadsimtu gaitā tāda ir bijusi Baznīcas Eiropā pašapziņa: neskaitāmi misionāru pulki, dodoties pie citām rasēm un tautām, ir sludinājuši Jēzus Kristus Evaņģēliju visām pasaules tautām.

Ar tādu pašu degsmi vajadzētu atjaunot Baznīcu Eiropā šodien. Priesteru un konsekrēto personu skaita samazināšanās dažās valstīs nedrīkst ietekmēt nevienu vietējo Baznīcu no universālās Baznīcas vajadzību iekļaušanas savā darbībā. Ikviena Baznīca var atrast iespēju kā sagatavot savus ticīgos šādai misijai ad gentes, tādejādi augstsirdīgi atbildot uz daudzu tautu un nāciju vēlēšanos iepazīt Evaņģēliju. Baznīcas citos kontinentos, it sevišķi Āzijā un Āfrikā, joprojām cer, ka Baznīca Eiropā turpinās savu misijas darbu. Kristiešiem Eiropā jābūt uzticīgiem savai vēsturei.(119)

  

Evaņģēlijs: grāmata šodienas un rītdienas Eiropai

65.Kad es spēru soli pāri Svēto Durvju slieksnim Lielās jubilejas 2000. gada sākumā, savās rokās es turēju augsti paceltu Evaņģēliju, lai Baznīca un pasaule to redzētu. Šis rituāls, ko atkārto bīskapi daudzās pasaules katedrālēs, norāda uz Baznīcas uzdevumu mūsu kontinentā tagad un vienmēr.

Baznīca Eiropā ienāk jaunajā tūkstošgadē ar Evaņģēliju! Lai katrs ticīgais sadzird II Vatikāna ekumēniskās padomes pamudinājumu ”apgūt ‘Jēzus Kristus atziņas nepārspējamo pārākumu’”(Fil 3:8), bieži lasot Svētos Rakstus. ‘Tas kas nepazīst Svētos Rakstus, nepazīst Kristu’”(118) Lai svētā Bībele turpina būt par lielāko bagātību Baznīcai un ikvienam kristietim: rūpīgi studējot Dieva vārdu, mēs ikdienas atradīsim spēku un stiprinājumu mūsu misijai.

Lasīsim šo grāmatu! Ņemsim to no Kunga, kas caur savu Baznīcu mums to turpina piedāvāt (Atkl 10:8). Izdzīvosim to (Atkl 10:9), lai tā top par mūsu dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Izgaršosim to: tā uzliks mums pienākumus, bet arī mūs iepriecinās, jo tā ir salda kā medus (sal. Atkl 10:9-10). Cerību piepildīti, mēs būsim spējīgi dalīties tajā ar ikvienu cilvēku, ko mēs satiksim savā ceļā.

 

 

CETURTĀ NODAĻA

CERĪBAS EVANĢĒLIJA SVINĒŠANA

“Tam, kas sēd goda krēslā, un tam Jēram,

lai ir pateicība, gods, slava un vara mūžu mūžos!”

(Atkl. 5:13)

 

Lūgšanas kopiena

66.Cerības Evaņģēlijs, kas mums ir dots, lai mūs darītu brīvus (sal. J 8:32) ir jāsvin. Svinīgā slavēšanas un pielūgsmes liturģija sākas Jēra priekšā, kā tas ir aprakstīts Jāņa Atklāsmes grāmatā: “Tam, kas sēd goda krēslā, un tam Jēram, lai ir pateicība, gods, slava un vara mūžu mūžos!” (Atk 5:13) Šī vīzija, kas atklāj Dieva un visas vēstures jēgu, notiek “Kunga dienā” (Atkl 1:10), augšāmcelšanās dienā, kā to no jauna atkārtoti izdzīvo katrā  svētdienas Svētajā Misē.

Baznīca, kurai ir dota šī atklāsme, ir lūgšanas kopiena. Savā lūgšanā tā klausās Kungā un dzird, ko Gars tai saka. Tā pielūdz, slavē, pateicas un pazemīgi lūdz Kungu nākt: “Nāc, Kungs Jēzu!’(Atkl. 22:16-20). Tādejādi tā pasludina, kas glābšana nāk tikai no Viņu.

Dieva Baznīca, kas dzīvo Eiropā, tu esi aicināta būt par lūgšanas kopienu, celebrējot savu Kungu Sakramentos, liturģijās un visā savā dzīvē. Lūgšanā jūs atklāsiet Kunga dzīvinošo klātbūtni. Izvēloties Viņu par pamatu visās savās aktivitātēs, jūs būsiet spējēji aicināt eiropiešus uz satikšanos ar Viņu, kas ir mūsu īstā cerība, Viņu vienīgo, kas zina kā piepildīt ilgas pēc Dieva, kas ir apslēpts dažādās reliģiskajās formās, kas no jauna sastopamas mūsdienu Eiropā.

 

IV nodaļa: Cerības Evaņģēlija svinēšana

I.                   Liturģijas atklāšana

 

Reliģijas izpratne mūsdienu Eiropā

67.Neskatoties uz dekristianizāciju daudzās Eiropas kontinenta malās, ir zīmes, kas liecina par Baznīcu, kas basltoties savā ticībā, sludina, svin un kalpo savam Kungam. Tiešām piemēru tam netrūkst. Ir patiesi kristieši, kas dzīvo kontempaltīvā klusumā, ar ticību piedalās garīgajās aktivitātēs, izdzīvo Evaņģēliju savā ikdienā un liecina par to dažādos veidos un dažādās situācijās, kurās tie ir iesaistīti. Vēl jo vairāk, mēs varam atklāt “populāras hotlines”, kas norāda uz to, ka arī mūsdienu Eiropā var izdzīvot Evaņģēliju gan individuāli, gan autentiskā kopienā.

68.Līdzās daudziem patiesas ticības piemēriem Eiropā pastāv arī ļoti vāja un dažkārt atšķēlusies reliģiozitāte. Tās pazīmes ir vispārējība un paviršība, pat pretnostatījums, tieši pašos cilvēkos, kas to sludina. Vērojama aizraušanās ar spiritismu, reliģisku un ezotērisku sinkrētismu, izmisīgu neparastu pārdzīvojumu meklēšanu, līdz pat prāta aptumsībā pieņemtiem lēmumiem, tādiem kā iekļaušanās vai iesaistīšanās bīstamās sektās ar pseidoreliģiskām aktivitātēm.

Sabiedrībā plaši izplatītās ilgas pēc garīgās barības ir jānovērtē pareizi, ar izpratni un tās ir jāattīra no piesārņojuma.  Cilvēkam, kas apjauš, pat neskaidri, ka nevar dzīvot tikai no maizes vien, Baznīcai ir jāprot sniegt pārliecinošu liecību par Jēzus vārdiem, ko Viņš teica savam kārdinātājam: “Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes” (Mt 4:4).

 

Baznīca, kas svin

69.Mūsdienu sabiedrības kontekstā, kas bieži ir aizvērta uz transcendentence, patēriņa problēmu nomākta, viegli kļūstot par upuri vecajām un jaunajām elkdievības formām, bet tai pašā laikā slāpstot pēc kaut kā, kas uzreiz nav sasniedzams, uzdevums, kas sagaida Baznīcu Eiropā ir gan ar lielām prasībām, gan vilinošs. Tā būtībā ir “noslēpuma” jēgas atklāšana; liturģijas svinēšanas atjaunošana tādā veidā, lai Kristus Kunga klātbūtne būtu vieglāk uztverama; ieviešot lielāku klusumu lūgšanā un kontemplācijā; atgriežoties pie sakramentiem, sevišķi Euharistijas un grēksūdzes sakramenta, kā brīvības un jaunas cerības avota.

Šī iemesla dēļ, es lūdzu jūs, dzīvo Baznīcu Eiropā, nekavējoši būt par Baznīcu, kas lūdzas, kas slavē Dievu, atzīstot Viņa absolūto prioritāti, stiprinot Viņu ar prieka pilnu ticību. No jauna atklāt noslēpuma jēgu: dzīvot pazemīgā pateicībā; liecināt par to ar dziļu pārliecību, dāvājot prieku visiem. Celebrēt to glābšanu, kas nāk no Kristus: pieņemt to kā dāvanu, kas jūs padara par tās sakramentu; pārvērst visu savu dzīvi par īstu Dievam patīkamu garīgu upuri (sal. Rom 12:1).   

 

 Noslēpuma jēga

70. Mūsdienās vērojama paša noslēpuma jēgas samazināšana pašā liturģijas svinēšanā, kurai faktiski šis noslēpums ir jāakcentē. Tāpēc Baznīcā nekavējoši jāatjauno liturģijas autentiskums. Liturģija, kā norādīja Sinodes tēvi, (119) ir svētdarīšanas līdzeklis; tā ir Baznīcas ticības svinēšana un ticības izplatīšanas līdzeklis. Līdzās Svētajiem Rakstiem un Baznīcas tēvu mācībām, tā ir autentiska un veselīga garīguma dzīvais avots. Kā Austrumu Baznīcu cienījamā tradīcija skaidri norāda, tieši caur liturģiju ticīgie vienojas ar Vissvētāko Trīsvienību un piedzīvo savu piedalīšanos dievišķajā dabā kā žēlastības dāvanā. Tādā veidā liturģija kļūst par debesu godības un pilnīga svētuma iepriekš izjusto prieku.

71. Liturģijas celebrešanas centrā ir Jēzus, kas mūs var iepriecināt un vadīt ceļā pie Viņa. Šeit mēs varam atrast vienu no visspēcīgākajiem argumentiem, ko mūsu kopienas var pretnostatīt jebkurai vājai vai nekonsekventai reliģiozitātei. Baznīcas liturģijas mērķis ir dāvāt mieru, novērst cilvēku bailes, arī dzirdēt un saņemt dzīvo Jēzu, kas godina un pielūdz Tēvu, lai kopā ar Jēzu mēs varētu godināt un pielūgt Debesu Tēvu. Baznīcas liturģija sludina, ka mūsu cerība nāk no Dieva caur Jēzu, mūsu Kungu.

Tā ietver sevī pieredzi par liturģiju kā Svētās Trīsvienības darbību. Tēvs ir tas, kas darbojas celebrētajā noslēpumā; tas ir Viņš, kas uzrunā mūs, uzklausa mūs un dāvā mums Savu Garu, tas ir Viņš, pie kā mēs griežamies savās lūgšanās, tas ir Viņš, kuru mēs dzirdam, slavējam un pielūdzam. Tas ir Jēzus, kas padara mūsu svēttapšanu reālu, caur mūsu līdzdalību Viņa noslēpumā. Svētai Gars ir tas, kas savā žēlastībā pārveido mūs par Baznīcu, Kristus Miesu. Liturģija ir jāizdzīvo kā mūsu nākošās godības sludināšana un apsolījums, mūsu cerības galīgais piepildījums. Ekumēniskā padome māca, “ šīs zemes liturģijā mēs piedalāmies tajā debesu liturģijas priekšspēlē, kas tiek celebrēta Svētajā pilsētā Jeruzālemē, uz kuru ved mūsu svētceļojums, līdz tam brīdim, kad Kristus ienāks mūsu dzīvē un arī mēs kopā ar Viņu ienāksim Dieva godībā”.(120)

 

Liturģijas veidošana

72.    Lai gan šajā laikā, kas seko pēc II Vatikāna koncila  ir sasniegts zināms progress ceļā uz liturģijas autentiskās nozīmes saglabāšanu, tomēr vēl ir daudz darāmā. Nepārtraukta apmācība un nenogurstoša atjaunotne ir visiem vajadzīga, gan ordinētajām un konsekrētajām personām, gan arī lajiem.

Patiesa atjaunotne būs tāda, kas neatkarīgi no tās aktivitātēm, neatlaidīgi un nepārtraukti padziļinās izpratni par noslēpuma jēgu, lai labāk izdzīvotu liturģiskās vienotības brīžus ar lielo un svēto Trīsvienības noslēpumu.  Celebrējot šo svēto darbību, kā attiecības ar Dievu un viņa dāvanu pieņemšanu, autentiskas garīgās dzīves izteiksmi, Baznīca Eiropā patiesi varēs gūt sev cerību un dalīties tajā ar tiem, kas to ir zaudējuši.

73. Šai ziņā izglītībai ir liela nozīme. Pievēršot uzmanību Baznīcas liturģiskās svinēšanas patiesās nozīmes izveidošanai, bez adekvātas rita apmācības, nepieciešams ir autentisks garīgums un attiecīga formācija, lai pilnībā izjustu šo svinēšanu. (121) Līdz ar to jāattīsta autentiska “liturģiskā ievadīšana noslēpumā” ar aktīvu visu ticīgo līdzdalību, kur katram jāpilda viņam uzticētā loma svēto noslēpumu atklāšanā, it sevišķi Euharistijā.

 

II.                Sakramentu svinēšana.

 

74. Sevišķa nozīme ir jāpievērš sakramentu svinēšanai, kā Kristus un Baznīcas sakārtotai darbībai, kuras pienākums ir Dieva pielūgšana, cilvēku svētdarīšana un ekleziālas kopienas veidošana. Apzinoties to, ka pats Kristus caur Svēto Garu darbojas Baznīcā, sakramentu svinēšanai vajadzētu pievērst vislielāko uzmanību un šim nolūkam atrast vispiemērotākos apstākļus. Kas attiecas uz sakramentiem, paplašinot savu pastorālo praksi, Atsevišķajām Baznīcām mūsu kontinentā vajadzēs pielikt visas pūles, lai sakramentu visdziļākā būtība tiktu izprasta un novērtēta. Sinodes tēvi norādīja uz diviem trūkumiem Baznīcas dzīvē: no vienas puses, zināma daļa Baznīcas, liekas, ir zaudējusi īsto izpratni par sakramentu nozīmi un līdz ar to mazinājusi sakramentos apslēptā noslēpuma nozīmi, no otras puses, daudzi nokristītie, sekojot tradicionālajai paražai un praksei, smeļas spēkus sakramentos tikai savas dzīves svarīgākajos brīžos, taču nedzīvo saskaņā ar Baznīcas mācību.(122)

 

 Euharistija   

75. Euharistija, Kristus lielākā dāvana Baznīcai, padara klātesošu Kristus upura noslēpumu mūsu dvēseļu glābšanai: “Vissvētākajā Euharistijā ir ietverta visa Baznīcas garīgā vērtība, kas ir pats Kristus, mūsu Pasha”.(123) Ceļojošā Baznīca smeļas savus spēkus no Euharistijas, “kristīgās dzīves avota un virsotnes”, (124) un rod tajā visu savu cerību avotu. Euharistija faktiski “stimulē mūs ceļojumā cauri dzīvei un iesēj mūsos dzīvās cerības sēklu mūsu ikdienas pienākumu pildīšanai”.(125)

Visi mēs esam aicināti atklāti apliecināt savu ticību Euharistijai, “nākošās godības garantijai”, būdami pārliecināti, ka vienotība ar Kristu, tagad, mirstīgās dzīves svētceļojumā, ir augstākā priekšnojauta par to satikšanās dienu, kad “mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir” (1. Jv 3:2). Euharistija “ir mūžības garša tagad”, tā ir Dieva klātbūtne un mūsu vienošanās ar šo klātbūtni; kā Kristus augšāmcelšanās memoriāls, pēc savas būtības tā ir un būs žēlastības nesēja visas cilvēces vēsturē. Tā mums paver ceļu uz nākotnei ar Dievu; kā vienotību ar Kristu, Viņa Miesu un Asinīm, tā ir dalīšanās paša Dieva mūžīgajā dzīvē. (126)

 

Izlīgšana

76. Līdzās Euharistijai jānorāda, ka Izlīgšanas sakramentam  arī ir viena no galvenām lomām cerības atgūšanā jo: “pieredze par Dieva piedošanu katram no mums personīgi, faktiski, ir pamats ikvienai mūsu nākotnes cerībai”.(127) Viens no bezcerības iemesliem, kas uzbrūk daudziem cilvēkiem šodien, ir viņu nespēja redzēt sevi kā grēcinieku un nespēja ļauties piedošanai, kas bieži rodas izolēšanās dēļ no tiem, kas, dzīvodami tā, it kā Dievs neeksistē un nav neviena, no kā var saņemt piedošanu. No otras puses, tie, kas sevi uzskata par grēciniekiem un uztic sevi Debesu Tēva žēlsirdībai, piedzīvo autentiskas atbrīvošanas prieku un var turpināt dzīvi, neiesprostoti savās nelaimēs.(128) Tādā veidā viņi atkal un atkal saņem žēlastības un atkal no jauna smeļas spēku, lai  dzīvotu ar cerību sirdī.

Šī iemesla dēļ Izlīgšanas sakramentam Baznīcai Eiropā ir jāpievērš lielāka vērība. Taču, no jauna jāatgādina, kas Izlīgšanas sakraments ir personīgā grēksūdze, kurai seko individuāla absolūcija. Šo satikšanos starp penitentu (grēku nožēlotāju) un priesteri vajadzētu atbalstīt jebkurā formā, kas ir saskaņā ar sakramenta ritu. Vērojot to, ka plaši izplatās grēka apziņas zaudēšana, kā relatīvisma un subjektīvisma iezīmētās morāles mentalitātes sekas, katras ekleziālas kopienas pienākums ir nodrošināt ticīgo apziņas formāciju.(129) Sinodes tēvi norāda uz izpratnes nepieciešamību par personīgo grēku un caur priestera kalpošanu, Dieva sniegtās personīgās piedošanas realitāti. Kolektīvā absolūcija nav Izlīgšanas sakramenta alternatīvs izpildīšanas veids.(130)

77. Es griežos pie priesteriem ar lūgumu ziedot savu laiku grēksūdzes uzklausīšanai un pašiem būt par piemēru citiem, regulāri saņemot Gandarīšanas sakramentu. Es aicinu viņus sekot jauninājumiem morālteoloģijas jomā, lai pamatojoties uz zināšanām pārzinātu tos jautājumus, kas ir pēdējā laikā radušies personīgās un sociālās morāles jomā. Tāpēc, viņiem vajadzētu sevišķi rūpēties par ticīgo konkrētajiem dzīves apstākļiem un būt spējīgiem pacietīgi norādīt tiem uz kristīgās morāles likuma prasību atzīšanu, lai palīdzētu viņiem piedzīvot Gandarīšanas sakramentu kā priecīgu tikšanos ar Debesu Tēva žēlsirdību.(131)

 

Lūgšana un dzīve

78. Līdzās Euharistijas celebrēšanai, pastāv nepieciešamība attīstīt arī cita veida kopienas lūgšanas(132) un palīdzēt cilvēkiem no jauna atklāt to saikni, kas ir starp kopienas lūgšanu un liturģisko lūgšanu. It sevišķi, saskaņā ar Latīņu Baznīcas tradīciju, vajadzētu attīstīt dažādus ārpus Svētās Mises Euharistiskās lūgšanas veidus, tādus kā privāto adorāciju, Vissvētāka Sakramenta izstādīšanu un procesijas, kas būtu kā ticības apliecinājums nepārtrauktajai Kunga klātbūtnei altāra sakramentā.(133) Personīgajā un kopienas Stundu liturģijas celebrēšanā, ko ieteica II Vatikāna koncils ticīgajiem lajiem kā lielu vērtību, (134) būtu jāpieliek zināmas pūles, lai parādītu viņu attiecības ar Euharistijas noslēpumu. Ģimenēm vajadzētu atrast laiku kopīgām lūgšanām, tādejādi uzturot visu laulības un ģimenes dzīvi Evanģēlija gaismā. Šādā veidā, sākot ar Dieva vārda klausīšanos ģimenē, pamazām radīsies mājas liturģija, kas atzīmēs katru notikumu ģimenes dzīvē. (135) Katras kopienas lūgšanas formas priekšnoteikums ir individuālā lūgšana. Starp cilvēku un Dievu veidojas tā patiesā saruna, kas izpaužas slavēšanā, pateicībā un lūgumā Debesu Tēvam caur Jēzu Kristu Svētajā Garā. Personīgo lūgšanu, kas ir kā kristieša elpa, nekad nedrīkst pamest novārtā. Nepieciešams arī palīdzēt ticīgajiem no jauna atklāt šo saikni starp personīgo lūgšanu un liturģisko lūgšanu.

79. Sevišķa uzmanība arī jāpievērš tautas dievbijības izpausmes formām (136) Ar dažādajās Eiropas malās plaši izplatītajām brālībām, svētceļojumiem un procesijām daudzās svētvietās,  tiek bagātināta liturģiskā gada sākšana un iedvesmota tradīcija un paražu rašanās ģimenēs un sabiedrībā. Visas šis tautas dievbijības izpausmes formas vajadzētu attiecīgi novērtēt caur pastorālo centienu attīstīšanu un atjaunotni, lai palīdzētu akcentēt tos elementus, kas autentiski atspoguļo Dieva tautas gudrību. Kā piemērs šādai dievbijības izpausmei, protams, ir Svētais Rožukronis. Šajā Rožukronim veltītajā gadā, es atkārtoti iesaku praktizēt šo lūgšanu, jo “Rožukronis, atjaunots tā pilnīgajā nozīmē, sniedzas līdz pašiem kristiešu dzīves sirds dziļumiem, tas veicina un izglīto garīgajā personīgajā kontemplācijā, Dieva tautas formācijai, un jaunajai evaņģelizācijai”.(137)

Kas attiecas uz tautas dievbijību, tad ir jāņem vērā, ka ir nepieciešama pastāvīga modrība, lai novērstu neskaidrības konkrētās tās izpausmēs, lai pasargātu to no sekularizācijas ietekmes, rupjas komercalizācijas vai pat māņticības, saglabājot to pareizā un autentiskā formā. Šeit ir jāizvērš izglītošanas darbs, lai izskaidrotu, kā tautas dievbijībai vienmēr ir jābūt saskaņotai ar Baznīcas liturģiju un attieksmi pret sakramentiem.

80. Nedrīkst aizmirst, ka “svēta Dievam tīkama upura svinēšana, tā lai ir jūsu garīgā kalpošana”(sal. Rom 12:1) pirmkārt ir jāpraktizē mūsu ikdienas dzīvē, veicot žēlsirdības darbus, brīvā un dāsnā sevis ziedošanā, dažkārt pat līdz acīmredzamam pilnīgam spēku  izsīkumam. Šādā veidā dzīvē ienāk nesalaužama cerība, jo dzīve tiek pilnīgi uzticēta Dievam un Kristus uzvarai. Tā kļūst par dzīvi, kas ir piepildīta ar Dieva mierinājumu,

“ka mēs tos, kam ir bēdas, varam iepriecināt ar tādu prieku, kādu paši no Dieva esam saņēmuši” (sal.2 Kor 1:4).                     

 

Kunga diena

81. Kunga diena ir mūsu dvēseli sevišķi rosinoša diena un noteicošs faktors cerības Evaņģēlija svinēšanā. Mūsdienās kristiešiem ir arvien grūtāk pilnībā piedzīvot svētdienu kā tikšanos ar Kungu. Diezgan bieži svētdienas loma ir samazinājusies līdz “vīkendam”, vienkārši atpūtai veltītam laikam. Tāpēc nepieciešas izstrādāt pastorālās programmas ar izglītojošiem, garīgiem un sociāliem komponentiem, kas var palīdzēt cilvēkiem izdzīvot svētdienas īsto nozīmi.

82. Tādejādi es atkal atkārtoju savu pamudinājumu “atklāt no jauna Kunga dienas visdziļāko nozīmi”.(138) Svētdienu vajadzētu svētdarīt, piedaloties Euharistijā un bagātinot atpūtu ar dalīšanos kristiešiem piemītošā priekā un draudzībā. Svētdienu vajag svinēt kā visu veidu kalpošanu Dievam galveno notikumu, kā mūsu mūžīgās dzīves nepārtrauktu pirmtēlu, kas no jauna stiprina cerību un pamudina mūs ceļojumā. Šeit nebūtu vietas bailēm, aizstāvot Kunga dienu pret ikvienu uzbrukumu un pieliekot visas pūles, lai nodrošinātu pareizi organizētu darbu, sasniegt to, lai šī diena būtu veltīta cilvēka un visas sabiedrības labumam. Tiešām, ja svētdienai ir atņemta tās pirmatnējā nozīme, tā vairs netiek veltīta lūgšanai, atpūtai, draugiem un priekam, tad rezultātā var gadīties, ka “cilvēka redzes loks kļūst tik šaurs, ka viņš vairs nespēj ieraudzīt ‘debesis’. Līdz ar to, būdams gatavs svinēt svētdienu, viņš vairs nav spējīgs to izdarīt.”.(139) Un bez svinēšanas dimensijas ieviešanas šai dienā cerībai vairs nebūtu mājvietas.

 

 

PIEKTĀ NODAĻA

KALPOŠANA

CERĪBAS EVANĢĒIJAM

“Es zinu tavus darbus, tavu mīlestību, tavu ticību

un tavu kalpošanu, un tavu pastāvību”(Atkl. 2:19)

 

Mīlestības ceļš

83. Vārdi, kurus Gars saka Baznīcām satur vērtējumu par to dzīvi,  attiecinot tos uz darbošanās faktiem un formām. “Es zinu tavus darbus” ir ievads, kas kā piedziedājums ar nelielām variācijām parādās vēstulēs, kas ir rakstītas septiņām baznīcām. Ja šie darbi izrādās pozitīvi, tad tikai pateicoties piepūlei, pastāvībai, pacietībai nelaimēs, pārbaudījumos un nabadzībā, uzticībai vajāšanas laikos, žēlsirdībai, ticībai un gatavībai kalpot. Līdz ar to vēstules var lasīt kā aprakstu par tādām Baznīcām, kas ne tikai sludina un svin glābšanu, kas nāk no Kunga, bet, kas patiesi “dzīvo” Kungā.

Lai kalpotu cerības Evaņģēlijam, Baznīca Eiropā tiek aicināta iet pa mīlestības ceļu. Šis ceļš atklājas žēlsirdības veidā, kas pati par sevi evaņģelizē, izpaužoties daudzveidīgās kalpošanas formās un cēlsirdīgi apņemoties iet uz savu mērķi, pārvarot jebkādas  robežas.  

 

I.                   Žēlsirdības kalpošana

 

Vienotībā un solidaritātē

84. Ikvienam cilvēkam saņemtā vai citiem sniegtā mīlestība ir pirmais noteikums, kas nodrošina tādu pieredzi, kurā dzimst cerība. “Cilvēks nevar dzīvot bez cerības. Viņš ir un paliek par sev pašam grūti izprotamu būtni, viņa dzīvei nav jēgas, ja viņš nav atklājis mīlestību, nav to sastapis, nepazīst to un tā nav viņa dzīves sastāvdaļa, ja viņš tajā personīgi nepiedalās”.(140)

Baznīca Eiropā šodien tiek aicināta palīdzēt mūsdienu cilvēkam piedzīvot Dieva Tēva un Kristus mīlestību Svētajā Garā, ar žēlsirdības apliecinājumu, kam piemīt neparasts evaņģelizācijas spēks.

Faktiski tā ir “Evaņģēlija” īstā nozīme, labā vēsts, kas ir domāta katram cilvēkam: Viņš pirmais ir mūs mīlējis (1. J 4:10, 19), Jēzus ir mūs mīlējis līdz galam (J 13:1). Pateicoties Svētā Gara dāvanai, Dieva mīlestība tiek dāvāta ticīgajiem, sniedzot viņiem spēju dalīties savā mīlestībā ar citiem: tā kļūst par lielu spēku katra mācekļa sirdī un visā Baznīcā (2. Kor 5:14).  Tieši tāpēc, ka tā ir Dieva dāvana, žēlsirdība kļūst par bausli ikvienam (J 13: 34)

Darbošanās žēlsirdības jomā kļūst par labo vēsti, kas ir domāta ikvienam, padarot redzamu Dieva mīlestību, jo Dievs nevienu neaizmirst. Un, beidzot, tas nozīmē cerības sniegšanu  tiem, kas ir zaudējuši reālo pamatu uz cerību.

85. Baznīcas aicinājums ir, būt par “ticības zīmi, pat ja nepilnīgu, pamatojoties uz eksistenciālu un empīrisku laimes pieredzi, lai vadītu cilvēkus pa ceļu, kas ved uz satikšanos ar Dievu un Kristus mīlestību, kas viņus meklē”.(141) Baznīca sevī ietver liecību, ka tā ir “zīme un vienojošai instruments starp Dievu un cilvēku”(142), ja atsevišķi indivīdi, ģimenes un kopienas dzīvo saskaņā ar žēlsirdības evaņģēliju. Līdz ar to, mūsu ekleziālās kopienas var uzskatīt par vienotības apmācības skolām.

Pēc savas dabas labdarības liecībai ir jāsniedzas pāri ekleziālo kopienu robežām un jāsasniedz ikviens cilvēks, tā lai mīlestība uz ikvienu var kļūt par stimulu autentiskai solidaritātei ikvienā sabiedrības daļā.

Ja Baznīca piekopj mīlestības kalpošanu, tā veicina arī “solidaritātes kultūras“ veidošanos un tādejādi palīdz atjaunot cilvēces līdzāspastāvēšanas universālās vērtības.

Šajā kontekstā mums nepieciešams no jauna atrast kristiešu brīvprātības autentisko nozīmi. Kristieša brīvprātīgajam darbā, kas balstās uz ticību un tiek uzturēts ticībā, vajadzētu apvienot profesionālās iemaņas ar patiesu mīlestību, pamudinot tos, kas tajā ir iesaistīti “pacelt savas labās gribas jūtas uz citiem līdz Kristus žēlsirdības augstumiem, katru dienu grūtajā darbā un nogurumā atjaunot viņu pārliecību par katra cilvēka cieņu, meklēt cilvēku vajadzības un, ja nepieciešams, iziet jaunā ceļā tur, kur vajadzības ir lielākas, bet aprūpe un atbalsts vājāks”.(143) 

II.                Kalpošana cilvēkam

 

Sniegt cerību trūcīgajiem

86. Baznīca tiek aicināta sniegt jaunu cerību trūcīgajiem. Baznīcas skatījumā pieņemt un kalpot trūcīgajiem nozīmē pieņemt un kalpot Kristum (Mt 25:40). Priekšrokas došana mīlestībai uz trūcīgajiem ir nepieciešamā dimensija, lai būtu par kristieti un kalpotu Evaņģēlijam. Mīlēt nabagus un liecināt tiem, ka Dievs viņus īpaši mīl, nozīmē atzīt, ka cilvēks ir vērtība pati par sevi, neskatoties uz to ekonomisko, kultūras un sociālo vidi, kurā viņi dzīvo, un palīdzēt maksimāli realizēt viņu potenciālu.

87. Šeit rodas nepieciešamība saskarties ar bezdarba izaicinājumu, kas daudzās Eiropas valstīs izraisa dziļu vilšanos sabiedrībā. Ar to saistās arī daudzās problēmas, ko izraisa migrācijas palielināšanās. Baznīca tiek aicināta atcerēties, ka darbs nodrošina labklājību, par ko visai sabiedrībai vajadzētu justies atbildīgai. Atkārtoti akcentējot ētiskos kritērijus, kas ir jāievēro tirdzniecībā un ekonomikā skrupulozi respektējot cilvēka personību, Baznīca nevar stāvēt malā, tai ir jāiesaistās dialogā ar politiķiem, apvienību un biznesa  pārstāvjiem.(144) Šajā dialogā jāakcentē Eiropas veidošana kā tautu un indivīdu kopība,  kas ir apvienojoties cerībā, ne tikai pakļaujoties tirgus likumam, gala rezultātā orientētos uz cilvēka cieņas nodrošināšanu arī sociālajās un ekonomiskajās attiecībās.

88. Atbilstošā uzmanība jāpievērš arī pastorālajai slimo cilvēku aprūpei. Ņemot vērā to, ka slimība ir tā situācija, kuras laikā bieži vien rodas jautājums par dzīves jēgu, “plaukstošā un pašpietiekošā sabiedrībā, kultūra, kurai raksturīga ķermeņa dievināšana, izvairīšanās no ciešanām, sāpju atvairīšana un ar mīts par mūžīgo jaunību”,(145) rūpēm par slimajiem jākļūst par prioritāti. Tāpēc atbilstošu pastorālo klātbūtni jānodrošina visur, kur mēs sastopamies ar ciešanām, piemēram, slimnīcās jāorganizē kapelānu, brīvprātīgo asociāciju locekļu darbs, Baznīcu asociētās veselības aprūpes institūcijās, tai pat laikā šāda palīdzība būtu jāsniedz arī slimo cilvēku ģimenes locekļiem. Attiecīgs pastorālais darbs būtu jāveic arī medicīniskā un paramedicīniskā personāla vidū, lai viņus atbalstītu to aktuālajā aicinājumā kalpot slimajiem. Ar savu darbu veselības aprūpē strādājošie ik dienas veic cieņas vērtu kalpošanu dzīvības saglabāšanā. Arī viņi tiek aicināti sniegt pacientiem sevišķu garīgo atbalstu, kas veidojas labvēlības autentiskā cilvēciskā kontaktā.

89. Visbeidzot, nedrīkst aizmirst, ka dažkārt zemes labumi netiek pareizi izmantoti. Nepildīdams savu misiju gudri un ar mīlestību  kopt un sargāt zemi (1 M 2:15), cilvēks faktiski daudzos reģionos ir  nopostījis mežus un līdzenumus, piesārņojis ūdeņus un gaisu, sabojājis hidroģeoloģiskās un atmosfēras sistēmas un pametis novārtā plašas teritorijas.

Šajā gadījumā arī, kalpošana cerības Evaņģēlijam nozīmē pareizi izmantot zemes labumus,(146) veicinot atbildības sajūtu, kas nodrošinot dabiskās dzīves vietas, aizstāv indivīda dzīves kvalitāti un tādejādi sagatavo nākošajām paaudzēm vidi, kas pilnībā atbilst Radītāja plānam.

 

Patiesība par laulību un ģimeni

90. Baznīcai Eiropā visos līmeņos dziļā ticībā jāsludina patiesība par laulību un ģimeni.(147) Tā ir kā steidzama nepieciešamība, jo Baznīca zina, ka šis uzdevums ir evaņģelizācijas misijas neatņemama sastāvdaļa, ko Tai uzlicis Viņas Līgavainis un Kungs, un, ka šis uzliktais pienākums šodien ir vēl grūtāk izpildāms. Daudzi kultūras, sociālie un politiskie faktori būtībā slepus izraisa acīmredzamu arvien pieaugošu ģimenes krīzi. Dažādos veidos tie apdraud patiesību par cilvēka personības cieņu un izraisa jautājumus par ģimenes jēgu, bieži vien interpretējot tos nepareizi. Laulības nešķiramības vērtība arvien biežāk tiek noliegta; tiek pieprasītas de facto attiecību legalizācija, it kā tās būtu salīdzināmas ar likumīgi atzītām laulībām; vērojami mēģinājumi arī pieņemt definīciju kopdzīves veidam pāriem, kuriem dzimuma atšķirības netiek uzskatītas par būtiskām.

Šajā kontekstā Baznīca ir aicināta ar jaunu degsmi sludināt to, ko Evaņģēlijs māca par laulību un ģimeni, lai saprast tās nozīmi un vērtību Dieva plānā. Sevišķi nepieciešams no jauna apliecināt, ka šīs institūcijas ir realitātes, kas pamatojas Dieva gribā. Nepieciešams no jauna atklāt patiesību par ģimeni kā intīmu dzīves un mīlestības kopību (148), kuras aicinājums ir jaunas paaudzes radīšana, uzsvērt tās cēlumu kā “mājas Baznīcai”, piedaloties Baznīcas misijā un sabiedriskajā dzīvē.

91. Pēc Sinodes tēvu domām, atzinību izpelnās daudzas ģimenes, kas, dzīvojot mīlestībā, ikdienas vienkāršībā, ir acīmredzamas Jēzus klātbūtnes liecinieces, Kas tās pavada un uztur ar Sava Gara dāvanu. Lai atbalstītu ģimenes viņu dzīves gājumā, būs nepieciešams papildināt un bagātināt laulības un ģimenes dzīves teoloģiju un garīgumu; ar degsmi un noteiktību sludinot un demonstrējot pārliecinošus piemērus - patiesību un skaistumu par ģimeni, kas dibināta laulībā un vērtējama kā stabila un auglīga vīrieša un sievietes savienība; ikvienā ekleziālā kopienā veicināt adekvātas un integrētas ģimenes pastorālās aprūpes programmas. Tai pat laikā Baznīcai būs nepieciešams, ar mātes gādību, nodrošināt palīdzību tiem, kas ir grūtā situācijā, piemērām, vientuļām mātēm, šķirtiem cilvēkiem un pamestiem bērniem. Visos šajos gadījumos būs nepieciešams iedrošināt, palīdzēt un atbalstīt ģimenes, kas gan individuāli, gan asociācijās, vēlas atrast savu īsto vietu Baznīcā un sabiedrībā, lai strādātu pie īstas un piemērotas ģimenes politikas attīstīšanas atsevišķās valstīs un Eiropas Savienībā kopumā.(149)

92. Runājot par jaunajiem cilvēkiem un saderinātajiem pāriem, sevišķa uzmanība jāpievērš izglītošanai mīlestībā, izmantojot speciālas programmas, palīdzēt viņiem dzīvot šķīstībā tajā laikā, kad jaunieši gatavojas Laulības Sakramenta svinēšanai. Šajā izglītošanas aktivitātē Baznīcai arī jāizrāda rūpes par jaunlaulātajiem, atbalstot un vadot viņus arī pēc laulību noslēgšanas.

93. Un beidzot, Baznīca ir aicināta būt klāt ar savu mātišķo mīlestību arī tajās laulāto dzīves situācijās, kas varētu izrādīties neizdevušās. Sevišķi “ņemot vērā lielo šķirto ģimeņu skaitu, Baznīca tiek aicināta neizteikt asu nosodījumu, bet gan ļaut Dieva vārda gaismai plūst pār katru atsevišķo situāciju, lai tā apspīdētu daudzās traģiskās cilvēku situācijās, liecinot par Dieva žēlsirdību. Šis ir tas gars, ar kādu jāveic ģimeņu pastorālā aprūpe situācijās, kad ticīgie ir šķīrušies un atkal dzīvo civilā laulībā. Viņi netiek atstumti no kopienas, bet gan aicināti dalīties tās dzīvē, turpinot garīgās izaugsmes ceļu saskaņā ar Evaņģēlija prasībām. Baznīca, neslēpjot no viņiem patiesību par šādas situācijas objektīvu morālo nesakārtotību un tās sekām sakramentālajā praksē, vēlas apliecināt viņiem savu mātišķo tuvību”.(150)

94. Tāpat kā kalpošana cerības Evaņģēlijam aicina veltīt attiecīgu uzmanību ģimenei un uzskatīt to par prioritāti, tādā pat veidā ģimenes pašas ir pilnīgi atbildīgas par cerības Evaņģēlija īstenošanu dzīvē. Dziļā pārliecībā un mīlestībā, es atkal no jauna aicinu visas Eiropas kontinentā dzīvojošās kristīgās ģimenes: “Kļūstiet par šī vārda cienīgām ģimenēm!” Jūs esat Dieva mīlestības dzīvā izpausme: jūs, tiešām, esat “misija, kas sargā, atspoguļo un sniedz mīlestību. Tā ir reālā Dieva mīlestības pret cilvēci un Kunga Kristus mīlestības pret Baznīcu, savu Līgavu,  dzīvais atspulgs”.(151)

Jūs esat “dzīves sanktuārijs”: vieta, kur dzīvība – kas ir Dieva dāvana var tikt pareizi saņemta un aizstāvēta pret daudzajiem uzbrukumiem, kuriem tā ir pakļauta, var attīstīties, saskaņā ar to, kas ir  cilvēka izaugsmes pamatā”.(152)

Jūs esat sabiedrības pamats, kā primārais līdzeklis indivīda un sabiedrības “humanizācijai”,(153) mīlestībā un solidaritātē veidotu sabiedrisko attiecību institūcija.

Esiet cerības Evaņģēlija uzticami liecinieki! Jo jūs paši esat “gaudium et spes”.(154)

 

Dzīves Evaņģēlija kalpošanā

95. Novecošana un iedzīvotāju skaita samazināšanās dažādās Eiropas valstīs ir iemesls patiesām bažām; dzimstības samazināšanās faktiski liecina par mūsu samocītajām attiecībām ar mūsu nākotni. Tas skaidri norāda uz cerības trūkumu un “ nāves kultūras” pazīmēm mūsdienu sabiedrībā.(155)  

Līdz ar dzimstības samazināšanos, jāpiemin arī citi faktori, kas aptumšojuši dzīves vērtības jēgu, un noveduši līdz pat sazvērestībai pret dzīvību. Šo faktoru vidū jāmin aborti, tāpat kā ķīmiski-farmaceitisko preparātu pielietošana, kas dod iespēju izdarīt abortu bez ārsta iejaukšanās un tādejādi atbrīvojot no jebkādas sociālās atbildības formas. Tas tiek veicināts tādēļ, ka daudzu Eiropas valstu tiesiskās sistēmas pieņem likumus, pieļaujot šo aktu, kas vērtējams kā “drausmīgs noziegums”(156) un, kas vienmēr ietver sevī smagu morālu nesakārtotību. Jāpiemin arī  tie fakti, kas saistās ar “cilvēka embriju izmantošanu, kas lai gan tiek veikti it kā pieļaujamā nolūkā, nenoliedzami izraisa paša embrija iznīcināšanu” vai nepareiza pirmsdzemdību diagnostiskās tehnikas pielietošanu, kas nav domāta agrīnai augļa noteikšanai un vajadzīgajai ārstēšanai, bet gan tiek veikta “eigēniskā nolūkā, pieļaujot selektīvu abortu”.(157)

Mums ir arī jārunā par dažās Eiropas daļās sastopamu tendenci, kas uzskata par pieļaujamu apzinīgi pieņemtu lēmumu par savas dzīvi vai kāda cita cilvēka dzīves izbeigšanu: tā rezultātā izplatās slepeni vai pat atklāti pielietota eitanāzija, kuras legalizācija bieži vien tiek meklēta un, lai cik traģiski tas arī būtu, dažkārt tā arī tiek panākta.

96. Redzot šādu situāciju, ir nepieciešams kalpot dzīves Evaņģēlijam ar “visaptverošu apziņas mobilizāciju un kopīgiem ētiskiem centieniem aktivizēt lielu kampaņu dzīvības aizstāvēšanai. Mums visiem kopā jāveido jauna dzīves kultūra”.(158) Tas ir liels izaicinājums, kas mums jāuzņemas kā mūsu pienākums, pārliecībā, ka “Eiropas civilizācijas nākotne lielā mērā ir atkarīga no dzīvību nesošu vērtību aizstāvēšanas un veicināšanas, kas ir tās kultūras mantojuma kodols”.(159) Tas nozīmē atjaunot Eiropai  pienākošos godu kā kontinentam, kur katram cilvēkam ir nodrošināta viņa vai viņas neatkārtojamā cilvēka personības  cieņa.

Es ar prieku pievienojos Sinodes tēvu teiktajam: “Eiropas Bīskapu Sinode aicina kristiešu kopienas kļūt par dzīves evaņģelizētājiem. Tā mudina kristiešu ģimenes un kristiešus atbalstīt vienam otru, būt uzticīgiem viņu misijā kā Dieva līdzstrādniekiem  jaunās paaudzes izglītošanā. Tā novērtē ikvienu centienu., kas pretdarbojas  dzīves pakļaušanai savtīgumam un viltus laimes modelim.

Tā lūdz Eiropas Savienības valstis izstrādāt tālejošas mērķprogrammas konkrētu dzīves apstākļu, nodarbinātības un sociālo jautājumu attīstīšanai, kas būtu labvēlīgas ģimenēm, veicinātu ģimeņu pieaugumu un nodrošinātu mūsdienu Eiropai tās visvērtīgāko avotu - rītdienas Eiropas paaudzes”.(160)

 

Veidot cilvēka cienīgu pilsētu

97. Žēlsirdība, kas izpaužas konkrētos darba augļos, liek mums būt uzticīgiem Debesu valstības ātrākai atnākšanai. Tā sadarbojas autentisku vērtību attīstīšanā, kas ir cilvēka cienīgas civilizācijas pamatā. Kā II Vatikāna koncils atgādina: “Kristiešiem, savā svētceļojumā uz debesu pilsētu vajadzētu meklēt un novērtēt tās lietas, kas stāv pāri visām. Šis uzdevums neiet mazumā, tas pieaug. Kristiešu pienākums ir piedalīties vienotā humānas pasaules celšanā”.(161) Mūsu cerības uz jaunu pasauli un jaunu zemi, nevis nošķir mūs no vēstures attīstības, bet gluži pretēji palielina mūsu rūpes par pašreizējo dzīvi, kas pat tagad satur sevī to jauno, kas ir nākotnes pasaules sēkla un zīme.

Šīs ticības pārliecības iedvesmoti, centīsimies celt cilvēka cienīgu pilsētu. Lai gan pasaules cilvēces vēsture liecina par to, ka ir neiespējami radīt ideālu sociālo kārtību, mēs zinām, ka Dievs svētī ikvienu patiesu centienu pasauli padarīt labāku, jo katra taisnības un mīlestības sēkla, iesēta šodien, nes augļus mūžībā.

98. Cilvēka cienīgas pilsētas celtniecībā galvenā loma jāierāda Baznīcas sociālajai mācībai. Ar šo mācību Baznīca aicina Eiropu ievērot kontinenta civilizācijas morāles kvalitāti. Šī sociālā doktrīna balstās uz biblisko vēstījumu un cilvēka saprātu no vienas puses, un ar problēmu situācijām, kas ietver sevī individuālo un sociālo sfēru, no otras puses. Principu kopums, ko nosaka Baznīcas sociālā doktrīna, palīdz veidot stingru pamatu humānai līdzāspastāvēšanai, ievērojot taisnīgumu, mieru, brīvību un solidaritāti, jo tā ir mērķēta uz cilvēka personības cieņas aizstāvēšanu un attīstību. Tas neveicina tikai ekonomiskās un politiskās dzīves pamatu, bet arī sociālā taisnīguma un miera nodrošinājumu. Šī doktrīna apliecina savu spēju uzturēt un balstīties uz tām struktūrām, kas nodrošina Eiropas nākotni. Tā ietver sevī atbalsta punktus, ļaujot aizstāvēt brīvības morālo struktūru, vienlaikus aizstāvot Eiropas kultūru un sabiedrību gan no totalitārās utopijas par “taisnīgumu bez brīvības” gan no utopijas par “brīvību bez patiesības”, kas iet roku rokā ar kļūdaino teoriju par “toleranci”. Abas utopijas ietver sevī kļūdas un draudus cilvēcei, kā par to liecina nesenā Eiropas vēsture.(163)

99. Ņemot vērā cilvēka personības vērtējumu Baznīcas sociālajā doktrīnā, šo dokumentu pozitīvi vērtē arī tie, kas nepieder pie ticīgo kopienas. Tāpēc plaši jāiepazīstina sabiedrība ar šo doktrīnu un tās apgūšanas iespējām, lai ar to iepazītos arvien lielāks kristiešu skaits.. Jaunā Eiropa, kas tagad tiek veidota, to pieprasa jo tai nepieciešami cilvēki, kas ir veidojošies ievērojot šīs vērtības un ir labvēlīgi noskaņoti strādāt kopīgā labuma sasniegšanai. Būs nepieciešama ticīgo kristiešu laju klātbūtne, ar viņu dažādajiem pienākumiem civilajā dzīvē, ekonomikā, kultūrā, veselības aprūpē, izglītībā un politikā, kā arī izmantot šīs aktīvās dzīves jomas, piepildot jauno dzīvi ar Debesu valstības vērtībām.(164)

 

Ceļā uz labestības kultūru

100. Vēl viens izaicinājums, ar ko šobrīd  sastopas ar mūsu kalpošana cerības Evaņģēlijam, ietver sevī pieaugošās imigrācijas problēmu, kas aicina Baznīcu spēt laipni uzņemt katru personu, neatkarīgi no nacionālās piederības. Šis fakts uzliek par pienākumu Eiropas sabiedrībai un tās institūcijām kopīgi meklēt taisnīgas līdzāspastāvēšanas formas un kārtību, kas spējīgas respektēt ikvienu personu, kā arī likumīgas prasības šajā integrāciju veicinošajā procesā.

Ja ņemam vērā apstākļus, kas liek daudziem atstāt savu zemi, tādus kā galēja nabadzība, attīstības zemais līmeni un ierobežotā brīvība, kas diemžēl joprojām ir raksturīgs daudzām valstīm, rodas vajadzība pēc drosmīgas apņemšanās veidot daudz taisnīgāku starptautiskās ekonomikas kārtību, kas būtu spējīga nodrošināt katras tautas un valsts autentisku attīstību.

101. Migrācijas fenomens ir izaicinājums Eiropas spējām nodrošināt saprātīgas pieņemšanas un viesmīlības formas. “Universālā” kopēja labuma vīzija pieprasa: mums ir jāpaplašina mūsu redzesloks, lai aptvertu visas cilvēces vajadzības. Globalizācijas fenomens  aicina uz atvērtību un dalīšanos, ja tas nav norobežošanās un atstumtības avots, bet gan stingrs pamats solidaritātei un līdzdalībai preču ražošanā un sadalē.

Ikvienam ir jāpiedalās attīstītas labvēlības kultūras izaugsmē, kas, ņemot vērā katra cilvēka tiesības uz līdzvērtīgu cieņu un nepieciešamību pēc solidaritātes ar mazāk veiksmīgajiem, aicina uz ikviena imigranta fundamentālo tiesību atzīšanu. Sabiedriskajām autoritātēm ir jāuzņemas atbildība par migrācijas uzplūdu kontroli, ievērojot kopējā labuma prasības. Imigrantu uzņemšanas gadījumā vienmēr jārespektē likuma normas un tāpēc, nepieciešamības gadījumā, stingri jāievēro aizvainojuma novēršanas iespējas.

102. Jānosaka dažādās pieļaujamās pilnīgas  integrācijas formas no to imigrantu puses, kas ir likumīgi uzņemti dažādo Eiropas nāciju sociālajā un kultūras struktūrā. Tas nepieprasa piekāpšanos vienaldzības priekšā jautājumā par universālajām cilvēciskajām vērtībām un  katras nācijas kultūras mantojuma nosargāšanu. Mierīga līdzāspastāvēšana un savstarpēja vērtību apmaiņa sniegs iespēju Eiropai kļūt par mājām ikvienam, kur katrs cilvēks var tikt laipni uzņemts un neviens necietīs no diskriminācijas, visi cilvēki var tikt attiecīgi novērtēti un var dzīvot kā vienas lielas ģimenes locekļi.

103. Savukārt Baznīca tiek aicināta “turpināt savas aktivitātes veidojot un nepārtraukti uzlabojot imigrantu un bēgļu uzņemšanas kalpošanu un pastorālo aprūpi”,(165) lai nodrošinātu viņu cieņas un brīvības ievērošanu un veicinātu viņu integrāciju.

Sevišķi uzmanība jāpievērš katoļu imigrantu integrācijai un pastorālajai aprūpei, respektējot viņu kultūru un atšķirīgās reliģiskās tradīcijas. Tāpēc vajadzētu veicināt sakarus starp Baznīcām viņu dzimtajā zemē un tām, kas ir imigrācijas valstīs, lai izpētītu konkrētās atšķirības formas, iesaistot šai darbā priesterus, konsekrētās personas un attiecīgi apmācītos pastorālos darbiniekus no ieceļotāju zemēm.    

No Baznīcas tiek pieprasīta kalpošanu Evaņģēlijam, lai aizstāvētu apspiestos un atstumtos un aicinātu Eiropas institūciju vadītājus un dažādu valstu politiskās autoritātes nodrošināt bēgļu statusu tiem, kas ir atstājuši savu dzimto zemi, viņu apdraudētās dzīvības dēļ, palīdzēt atgriezties viņu dzimtenē vai radīt labvēlīgus apstākļus imigrantu cieņas respektēšanā un viņu fundamentālo tiesības aizstāvēšanā.(166)

 

III.             Būsim uzticīgi žēlsirdībai!

 

104. Sinodes tēvu aicinājums visiem Eiropas kristiešiem aktīvi piedalīties žēlsirdības darbos (167) veido autentiskas kalpošanas cerības Evaņģēlijam veiksmīgu sintēzi. Es vēlreiz aicinu tevi, Kristus Baznīca Eiropā, esi žēlsirdīga un līdzcietīga. Mūsdienu eiropiešu, sevišķi trūcīgo un apspiesto priekiem un cerībām, skumjām, nemieram un raizēm, jākļūst arī par tavu prieku un cerībām, tavām skumjām un bažām. Lai viss, kas ir patiesi cilvēcīgs, atrastu atbalsi tavā sirdī. Skaties uz Eiropu un tās nākotni ar līdzcietību, kā ikviens, kas augstu vērtē katru pozitīvo elementu un nenovērš skatienu no visa tā, kas neatbilst Evaņģēlijam un aktīvi to noraida.

105. Baznīca Eiropā, ar atjaunotu apziņu pieņem žēlsirdības dāvanu, ko tev katru dienu sniedz un palīdz saņemt tavs Kungs.

Mācies no Viņa mīlestības dziļumu un plašumu. Esi Svētību kalna Baznīca, vienmēr apstiprinot Kristus teikto (sal. Mt 5:1-12).

Esi brīva no visa veida šķēršļiem un atkarībām, esi nabadzīga un draugos ar nabagiem, esi laipna pret ikvienu un uzmanīga pret visām nabadzības formām, vecajām un jaunajām.

Nepārtraukti uzturēta Tēva labestībā, saskati Kristus darbošanās veidā, kas vienmēr aizstāvēja patiesību un bija arī žēlsirdīgs pret grēciniekiem, tavas aktivitātes visaugstāko normu.

Atrazdamās Jēzū, ar Kura nākšanu pasaulē tika sludināts miers (sal. Lk 2:14), Viņā, Kura nāve sagrāva ienaida satarpsienas, kas šķir (sal. Ef  2:14) un ienesa patiesu mieru (sal. J 14:27), esi miera sargātāja. Iedrošini savus dēlus un meitas attīrīt sirdis no visām bailēm, savtīguma un atbalsta meklēšanas kaut kur citur, visos laikos esi labvēlīgi noskaņota savstarpējam dialogam un cieņai vienam pret otru.

Atrazdamās Jēzū, Kas ir Dieva taisnības iemiesojums, nekad nenogursti apsūdzēt netaisnību visās tās izpausmes formās. Dzīvojot pasaulē ar tās Valstības vērtībām, kas nāks, tu būsi žēlsirdības Baznīca un  sniegsi nenovērtējamu ieguldījumu cilvēka cienīgas Eiropas civilizācijas celšanā.

 

SESTĀ NODAĻA

CERĪBAS EVANĢĒLIJS

JAUNAJAI EIROPAI

“Un es redzēju svēto pilsētu, jauno Jeruzālemi,

nonākam no debesīm” (Atkl. 21:2)

 

Dieva radītais jaunums vēsturiskajā skatījumā

106. Cerības Evaņģēlijs, rodot atbalsi visā Jāņa Atklāsmes grāmatā, atver mūsu sirdis pārdomām par visu, ko Dievs dara jaunu: “Es redzēju jaunas debesis un jaunu zemi, jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudusi”(Atkl 21:1). Dievs pasaka ļoti daudz, ar vārdiem paskaidrojot vīziju, kas tikko ir sākusies: “Redzi, visu es daru jaunu.”(Atkl 21:5).

Visu jauno, ko Dievs rada pilnībā var izprast tikai salīdzinājumā ar visu veco, kas ietver sevī  asaras, bēdas, sāpes, darbu un nāvi (sal. Atkl 21:4) – tas nozīmē atstāt grēka stāvokli un tā sekas, kurās atrodas cilvēce; tās ir jaunās debesis un jaunā zeme, jaunā Jeruzāleme pretstatā vecajām debesīm un zemei, vecajai lietu kārtībai un vecajai, sāncenšu izmocītajai Jeruzālemei. Jaunā Jeruzāleme “nokāpjam no debesīm, no Dieva, sagatavota kā savam vīram greznota līgava”(Atkl 21:2) ir tieša norāde uz Baznīcas noslēpumu un nav attiecināma uz cilvēku celtu pilsētu. Tas ir tēls, kas runā par eshataloģisku realitāti, kas pārspēj cilvēka spējas un ir Dieva dāvana, kas atklāsies pēdējās dienās. Taču tā nav utopija: tā jau ir realitāte mūsu vidū. To var jau redzēt darbības vārda tagadnes formā, ko lieto Dievs: “Redzi, visu es daru jaunu”(Atkl 21:5), un tālāk paskaidrojot: “Ir noticis!”(Atkl 21:6). Dievs jau strādā, lai atjaunotu pasauli; Dieva atjaunotā realitāte ir atrodams Jēzus Pashā. Tas ir tas, kas liek Baznīcai atdzimt, iedvesmo tās dzīvi, atjauno un pārveido tās vēsturi.

107. Šis jaunais vispirms veidojas kristiešu kopienā, kas pat tagad ir “Dieva mājoklis pie cilvēkiem”(Atkl 21:3), kuras vidū Dievs jau darbojas, atjaunojot dzīvi visiem, kas pakļaujas Svētā Gara dvesmai. Baznīca pasaulei ir Dieva valstības zīme un instruments, kas vispirms ienāk cilvēku sirdī. Šī jaunuma atspoguļojumu var saskatīt arī katrā cilvēku līdzāspastāvēšanas formā, ko ir iedvesmojis Evaņģēlijs. Tas ir jaunums, kas uzrunā sabiedrību katrā vēsturiskajā momentā un ikvienā vietā zemes virsū, it sevišķi Eiropas sabiedrību, kas tik daudzu gadsimtu laikā ir dzirdējusi par Debesu valstības Evaņģēliju, kuru ir atklājis Jēzus.

  

I. Eiropas garīgais aicinājums

 

Eiropa -  universālo vērtību veicinātāja

108. Eiropas kontinenta vēsturi nenoliedzami ir ietekmējis dzīvību nesošais Evaņģēlijs.  “Ja mēs paskatāmies uz aizvadītajiem gadsimtiem, mēs varam tikai pateikties Kungam par to, ka mūsu kontinentā kristietība ir bijusi galvenais vienojošais faktors starp tautām un kultūrām,  kā arī cilvēka tiesību un integrēšanās būtiska noteicēja”.(168)

Nevar būt nekādu šaubu, ka kristīgā ticība, radikālā un noteicošā veidā, pieder pie Eiropas kultūras pamatu iedibināšanas. Kristietība faktiski ir veidojusi Eiropu, piedāvājot tai noteiktas pamatvērtības. Modernā Eiropa pati par sevi, kas devusi pasaulei demokrātijas ideālus un cilvēktiesības, smeļas šīs vērtības no kristīgā mantojuma. Plašākā nozīmē ne tikai kā ģeogrāfisku teritoriju, Eiropu var raksturot kā “galvenokārt kulturālu un vēsturisku koncepciju, kas apzīmē kontinentu kā realitāti, kas ir radies, pateicoties kristietības vienojošajam spēkam un ir bijis spējīgs savstarpēji integrēt tautas un kultūras, apvienojot visu Eiropas kultūru”.(169)

Šajā brīdī, būdama ekonomiskās un politiskās savienības nostiprināšanas un paplašināšanās procesā, mūsdienu Eiropa, liekas, cieš no dziļas vērtību krīzes. Lai gan tās īpašumā nonāk arvien lielāki resursi, tomēr rodas priekšstats par tādu kā spēka un enerģijas trūkumu, kas vajadzīga, lai atbalstītu kopējo projektu un tās iedzīvotājiem sniegtu jaunu pamatu cerībai.

 

Eiropas jaunā seja

109. Pārveidošanās procesā, kas pašlaik noris, Eiropa vispirms tiek aicināta, pirmkārt, no jauna atklāt tās patieso identitāti. Lai gan Eiropa ir izveidojusies par ārkārtīgi daudzveidīgu realitāti, tai jārod vienotība savā daudzveidībā, kā saskaņotai un uz pārējiem kontinentiem atvērtai nāciju kopienai, piedaloties patreizējā globalizācijas procesā. Lai sniegtu jaunu impulsu savai vēsturei, Eiropai “ar radošu precizitāti jāidentificē no jauna un jāapgūst tās pamatvērtības, kas aizgūtas no kristietības morāles, izpaužas cilvēka personības cieņas apstiprinājumā, saprāta, brīvības, demokrātijas vērtībā, konstitucionālā valsts iekārtā un atšķirībās politiskajā dzīvē un reliģijā”.(170)

110. Eiropas Savienība turpina paplašināties. Visas tautas, kurām ir vienots pamatvērtību mantojums ir aicinātas piedalīties šai procesā, uz īstermiņa vai ilgtermiņa sadarbības pamata. Var cerēt, ka šī paplašināšanās notiks, respektējot visas tautas, novērtējot viņu vēsturiskās un kultūras atšķirības, viņu nacionālo identitāti un to lielo ieguldījumu, ko var ienest jaunās dalībvalstis. Vajadzētu arī atrast ceļus, kas ļautu pielietot arvien progresīvākus palīdzības un solidaritātes principus.(171) Kontinenta integrācijas procesā ārkārtīgi svarīgi ir atcerēties, ka savienībai pietrūks paša galvenā, ja tā orientēsies tikai uz ģeogrāfisko un ekonomisko dimensiju; lai gan tai būtu jābalstās pirmkārt un galvenokārt uz līgumu par tām vērtībām, kas rod savu izteiksmi tās likumos un dzīvē.

 

Miera un solidaritātes veicināšana pasaulē

111. Vārdam “Eiropa” jāatbilst vārdam “atvērtība”. Par spīti pretējai pieredzei un pazīmēm, kas bija sastopamas, Eiropas vēsturē, tai pašai par sevi jāpieprasa sekojošais: “Eiropa tiešām nav slēgta vai izolēta teritorija; tā ir veidojusies izplešoties pāri jūrām un tiekoties ar citām tautām, kultūrām, civilizācijām”.(172)   

Tāpēc tai jākļūst par atvērtu un viesmīlīgu kontinentu, kas turpina patreizējā globalizācijas procesā attīstīt sadarbības formas ne tikai ekonomikā, bet arī sociālajā un kultūras jomā. Eiropai vajadzētu sniegt pozitīvu atbildi, ja tā tiešām vēlas iegūt jaunu seju: “Eiropa nedrīkst noslēgties sevī, tā nevar un nedrīkst zaudēt interesi par pārējo pasauli. Gluži pretēji, tai pilnā mērā jāapzinās tas fakts, ka citas valstis, citi kontinenti gaida drosmīgas iniciatīvas, sniedzot nabadzīgajām tautām atbalstu izaugsmei un sociālajai integrācijai, veidojot  taisnīgāku un draudzīgāku pasauli”.(173) Lai šo misiju atbilstošai veikt būs nepieciešams “pārveidot starptautisko sadarbību jaunā solidaritātes kultūras formā. Uzskatāma kā miera nesēja, sadarbība nevar tikt reducēta tikai uz palīdzības vai atbalsta sniegšanu, sevišķi ja tā tiek sniegta ar aprēķinu, lai pēc tam ilgtermiņa gaitā gūt labumu no vietējiem resursiem. Gluži otrādi, šai sadarbībai jāizpaužas konkrētā un reālā solidaritātē, kas nabagos pārvērš par viņu pašu attīstības noteicējiem un ļauj lielākajai cilvēku daļai, viņu specifiskajos ekonomiskajos un politiskajos apstākļos, izmantot cilvēka personībai raksturīgo radošo pieeju, no kuras ir atkarīga šīs nācijas labklājība”.(174)

112. Vēl jo vairāk, Eiropai jākļūst par aktīvu partneri globalizācijas solidaritātes veicināšanā un realizēšanā. Tam līdzās jābūt, kā priekšnoteikumam, zināmā veidā solidaritātes globalizācijai un attiecīgajām objektīvajām vērtībām, taisnīguma un brīvības kritērijiem, kas balstās stingrā pārliecībā, ka tirgus laukumu nepieciešams “attiecīgi kontrolēt gan sabiedrībai, gan valstij, lai garantētu visas sabiedrības pamatvajadzību apmierināšanu”.(175)

Eiropa, kā to vēstī vēsture, ir pieredzējusi totalitārisma ideoloģijas un ekstrēmā nacionālisma uzplaukumu, īpaši pagājušajā gadsimtā, kas aptumšoja cilvēku un tautu cerības šajā kontinentā, un izraisīja starpnāciju konfliktus gan pašās nācijās, gan ārpus tām, kas gala rezultātā izraisīja divu pasaules karu milzīgo traģēdiju.(176) Nesenie etniskie konflikti, kas atkal ir izraisījuši asinsizliešanu Eiropas kontinentā, no jauna parādījuši cik trausls ir miers, tas pieprasa visu valstu aktīvu līdzdalību, un to var nodrošināt tikai atrodot jaunas iespējas pieredzes apmaiņā, caur piedošanu un samierināšanos cilvēku, tautu un nāciju starpā.

Šajā situācijā Eiropai ar visiem tās iedzīvotājiem, nenogurstoši jādarbojas miera nosargāšanā savā reģionā un visā pasaulē. Šai sakarībā, jāatceras, ka “no vienas puses, nacionālās atšķirības vajadzētu saglabāt un atbalstīt kā Eiropas solidaritātes pamatu, lai gan raugoties no otras puses, nacionālā identitāte var tikt sasniegta tikai atvērtībā pret citām tautām un solidarizējoties ar tām”.(177)

 

III.             Eiropas pārveidošana

 

Eiropas institūciju loma

113. Kontinenta jaunās sejas veidošanās  daudzējādā nozīmē izšķiroša loma ir starptautiskajām institūcijām. Darbojoties galvenokārt Eiropas teritorijā tās ir atstājušas savu ietekmi uz vēstures notikumu gaitu bez piedalīšanās militāra rakstura operācijās. Šai sakarā es pirmkārt gribētu pieminēt Eiropas Drošības un Sadarbības organizāciju (EDSO) , kas darbojas, lai uzturētu mieru un stabilitāti, aizstāvot un veicinot cilvēktiesību un brīvības pamatprincipus, sadarbojoties vides aizsardzībā un ekonomikā.

Arī Eiropas Padome pārstāv tās valstis, kas 1950.gadā parakstīja Eiropas konvenciju par cilvēku pamattiesību nodrošināšanu un 1961. gadā parakstīja Sociālo hartu. Līdzās tām ir arī Eiropas tiesa cilvēktiesību jautājumos. Šīs abas institūcijas meklē iespējas sadarboties politiskajā, sociālajā, tiesiskajā un kultūras jomā, kā arī atbalstot cilvēktiesības un demokrātijas principus, veidot Eiropu kā kontinentu, kur valda brīvība un solidaritāte. Un, beidzot, Eiropas Savienība, ar tās Parlamentu, Ministru Padomi un komisijām, piedāvā integrācijas modeli, kas eventuāli ir jāuzlabo, pieņemot kopēju pamathartu. Šīs struktūras mērķis ir sasniegt lielāku politisko, ekonomisko un monetāro vienotību starp esošajām dalībvalstīm, un tām, kas vēl pievienosies. Savā daudzveidībā un, pamatojoties uz katras specifisko identitāti, Eiropas institūcijas veicina kontinenta vienotību un daudz lielākā mērā kalpo cilvēcei.(178)

114. Kopā ar Sinodes tēviem,(179) es lūdzu šīs Eiropas institūcijas un atsevišķās Eiropas valstis atzīt to faktu, ka pareizai sabiedrības sakārtotībai jābalstās uz autentiskām ētiskām un humānajām vērtībām daloties ar tām cik plaši vien iespējams, vienlaikus es gribētu piezīmēt, ka šīs vērtības, pirmkārt, ir dažādu sociālo grupu mantojums. Svarīgi, lai institūcijas un katra valsts atzīst šīs sociālās organizācijas, tai skaitā Baznīcas, ekleziālās kopienas un reliģiskās organizācijas. Vēl jo vairāk, tajos gadījumos, kur tās jau eksistēja pirms Eiropas nāciju dibināšanas, tās nedrīkst reducēt vienkārši uz privātiem subjektiem, tām jāļauj darboties savā  specifiskajā institucionālajā vidē, kuras pozitīvais ieguldījums ir nopietni jānovērtē. Veicot savus pienākumus, dažādajām nacionālajām un Eiropas institūcijām vajadzētu darboties tādā pārliecībā, ka viņu juridiskās sistēmas tiks pilnībā demokrātiski ievērotas, ja tās piedāvās “veselīgas kooperācijas” formas (180) ar Baznīcām un reliģiskajām organizācijām.

Ņemot vērā to, ko es tikko uzsvēru, vēlos vēlreiz griezties ar aicinājumu pie tiem, kas strādā pie Eiropas Konstitucionālā līguma, lai tajā tiktu ietverta norāde uz reliģisko, sevišķi, uz kristietības mantojumu Eiropā. Pilnībā respektējot institūciju laicīgo dabu, pēc manām domām, īpaši būtu vēlams atzīt trīs papildus elementus: Baznīcu un reliģisko kopienu tiesības organizēt savu darbību saskaņā ar viņu statūtiem un iekšējo pārliecību; respektēt dažādo reliģisko konfesiju specifisko identitāti un nodrošināt konstruktīvu dialogu starp Eiropas Savienību un tās reliģiskajām konfesijām; respektēt Baznīcu un reliģisko institūciju jau esošo juridisko statusu kā to nosaka ES valstu likumdošana.(181)

115. Par savu mērķi Eiropas institūcijas ir deklarējušas cilvēktiesību aizstāvēšanu. Šī uzdevuma realizēšanā tās sniedz ieguldījumu Eiropas celšanā, kur vērā tiek ņemtas patiesās vērtības un ievēroti likumi. Sinodes tēvi griezās pie Eiropas vadītājiem ar sekojošiem vārdiem: “Paceļat savu balsi, kur sastopami cilvēktiesību pārkāpumi atsevišķiem cilvēkiem, minoritātēm un tautām, sākot ar tiesībām brīvi praktizēt savu ticību; pievēršot vislielāko uzmanību visam, kas attiecas uz cilvēka dzīvību no ieņemšanas brīža līdz dabiskai nāvei un ģimenēm, kas veidotas laulībā. Tas ir pamats uz kā balstās mūsu kopējā Eiropas māja; [...] esiet atsaucīgi pret pieaugošo migrācijas fenomenu ar taisnīguma, objektivitātes un solidaritātes izjūtu, un centieties saskatīt tajā jaunas iespējas Eiropas nākotnei; pielieciet visas pūles, lai jaunajai paaudzei tiktu garantēta patiesi humāna nākotne, nodrošinot ar darbu, kultūru, un izglītību to morālajām un garīgajām vērtībām”.(182)

 

Baznīca jaunajai Eiropai

116. Eiropai ir nepieciešama reliģiskā dimensija. Tai jākļūst “jaunai”, kā tas ir teikts Jāņa Atklāsmes grāmatā par “jauno pilsētu” (sal. 21:2), tai jāatver sevi Dieva darbībai. Lai uzceltu taisnīgāku pasauli, kur cilvēks tiek vērtēts visaugstāk, jāņem vērā, ka cilvēka pūles būs veltīgas, ja tam nebūs dievišķās palīdzības: jo “ja Tas Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti, kas gar to strādā”(Ps 127:1).

Lai Eiropa tiktu celta uz stingra pamata, pastāv nepieciešamība ņemt vērā autentiskās vērtības, kas balstītas universālajā morāles likumā, kas ierakstīts katra cilvēka sirdī. “Kristieši var ne tikai piedalīties kopā ar visiem labas gribas cilvēkiem šī lielā projekta realizēšanā, bet viņi, zināmā mērā, tiek aicināti būt par projekta kodolu, atklājot “šīs zemes pilsētas” organizēšanas patieso nozīmi”.(183)

Vienīgā un universālā, taču klātesoša atsevišķo Baznīcu daudzveidībā, katoļu Baznīca var piedāvāt unikālu ieguldījumu uz pasauli atvērtas Eiropas veidošanā. Katoļu Baznīca, faktiski, piedāvā patiesu kultūru vienojošu modeli to daudzveidībā, universālas kopienas locekļu apziņu, kas balstās uz vietējām kopienām, bet nav norobežojušās sevī, un izpratni par to,  kas vieno, un, kas šķir.(184)

117. Savās attiecībās ar sabiedriskajām autoritātēm Baznīca nepieprasa atgriešanos pie konfesionālas valsts formas. Turklāt tā izsaka nožēlu par jebkura veida ideoloģisko sekulārismu vai naidīgu separātismu starp civilajām institūcijām un reliģiskām konfesijām.

No savas puses, uzturot veselīgu sadarbību starp ekleziālajām kopienām un politiskajām organizācijām, katoļu Baznīca ir pārliecināta, ka tā var sniegt unikālu ieguldījumu valstu apvienošanās perspektīvā, piedāvājot Eiropas institūcijām, saistībā ar savu tradīciju un uzticību baznīcas sociālās mācības principiem, vienošanos starp ticīgajām kopienām, kas ir apņēmušās, balstoties uz Evaņģēliju un dzīvojot zem cerības zīmes, sniegt savu ieguldījumu sabiedrības humanizācijas procesā. Ņemot vērā šādu viedokli, izglītotu un kompetentu kristiešu klātbūtne ir vajadzīga dažādās Eiropas iestādēs un institūcijās, lai  sniegtu savu ieguldījumu – respektējot korektu demokrātijas dinamiku un priekšlikumu apmaiņu – Eiropas sociālās kārtības veidošanā, kur cieņa pret cilvēka personību arvien palielinās un tādejādi atbilst kopējām interesēm.

118. Eiropa, kas tiek veidota kā “savienība” aicina arī kristiešus uz vienotību, lai viņi varētu būt patiesi cerības liecinieki. Šajā kontekstā, apmaiņu ar dāvanām, kas šajā pēdējā desmitgadē ir spēcīgi izpaudusies, vajadzētu turpināt un attīstīt. Ja tas notiek starp kopienām, kurām ir atšķirīga vēsturiskā pieredze un tradīcijas, tad var novērot ka daudz ciešākas saites veidojas starp Baznīcām, kas ir dažādās valstīs, jo notiek savstarpējā bagātināšanās domu apmaiņas un savstarpēju palīdzības ceļā.. Īpaša uzmanība jāpievērš Austrumu rita katoļu Baznīcu ieguldījumam ar to kultūras un garīgās tradīcijas bagātību.(185)

Svarīga loma šīs vienotības stiprināšanā varētu būt Eiropas kontinenta ekleziālo kopienu organizācijām, kuru tālāku attīstību vajadzētu veicināt.(186) Svarīga loma šeit jāpiešķir Eiropas bīskapu konferences Padomei, kas  kontinenta līmenī ir aicināta “nodrošināt un attīstīt arvien lielāku vienotību starp diecēzēm un nacionālajām Bīskapu konferencēm, ekumēnisku sadarbību kristiešu vidū, lai pārvarētu šķēršļus, kas apdraud  mierīgu nākotni un tautu izaugsmi, efektīvu koleģialitāti un hierarhisku vienotību”.(187) Līdzās Bīskapu Padomei, atzinība jāizsaka  arī Eiropas kopienas bīskapu komisijai, kas sekojot Eiropas Savienības konsolidācijas un paplašināšanās procesam, sniedz savu ieguldījumu informācijas apmaiņā un koordinē Eiropas Baznīcu pastorālo aktivitāti.

119. Vienotības nostiprināšana Eiropā sniedz motivāciju kristiešiem piedalīties šajā integrācijas un izlīgšanas procesā ar teoloģiska, garīga, ētiska un sociālā dialoga palīdzību.(188) Tiešām “Eiropa, kas ir ceļā uz politisko vienotību, vai mēs varam pieņemt to, ka Kristus Baznīca pati par sevi ir sašķeltību un nesaskaņu izraisošs faktors? Vai tas nav viens no lielākajiem mūsu laikmeta kauna traipiem?”.(189)

 

Evaņģēlijs -  jauna entuziasma avots Eiropai

120. Eiropai ir jāveic kvalitatīvs lēciens, lai apzinātos savu garīgā mantojuma vērtību. Stimuls tam var rasties tikai no jaunas attieksmes pret Jēzus Kristus Evaņģēliju.  Visu kristiešu pienākums ir ziedot sevi, lai sniegt apmierinājumu šīm slāpēm pēc dzīves.

Līdz ar to “Baznīca jūt kā savu pienākumu vēlreiz runāt par cerības vēsti, ko tai ir uzticējis pats Dievs” un atkal atgādināt Eiropai: “’Kungs, mūsu  Dievs un mūsu Glābējs ir starp jums!’ (Sof 3:17). Baznīcas aicinājums dzīvot ar cerību nav utopiska ideoloģija, gluži pretēji, tas ir mūžīgais glābšanas vēstījums, ko ir sludinājis Kristus( sal. Mk 1:15). Ar autoritāti, ko tai ir sniedzis Kungs, Baznīca atkārtoti paziņo šodienas Eiropai, trešās tūkstošgades Eiropai, “lai jūsu rokas nepagurst! (Sof 3:16); nezaudējiet drosmi, nepiekāpieties tā domāšanas un dzīves veida priekšā, kas vieš bezcerību, jo nebalstās uz stingrā pamata - Dieva Vārda!”(190)

Atriežoties atkal pie šī aicinājuma saglabāt cerību, es atkal saku jums šodien: Eiropa, atrodoties trešās tūkstošgades sākumā, “Atver durvis Kristum! Atklāj no jauna savu pirmsākumu! Atdzīvini savas saknes”.(191) Pirms daudziem gadsimtiem tu esi saņēmusi kristīgās ticības bagātību. Tā ir devusi pamatu tavai dzīvei kā sabiedrībai, kas balstās uz Evaņģēlija principiem, par to liecina tavu nāciju māksla, literatūra, filozofija un kultūra. Bet šis mantojums nepieder tikai pagātnei, tas ir projekts, kas ir jānodod nākošajām paaudzēm, jo tas ir atstājis neizdzēšamu iespaidu uz  atsevišķiem indivīdiem un tautām, kas ir kopīgi veidojuši Eiropas kontinentu.

121. Nebaidies! Evaņģēlijs nav vērsts pret tevi, bet gan dots tev. Apstiprinājums tam ir kristīgais gars, kas spēj transformēt politiskās, kultūras un ekonomiskās grupas tādā līdzāspastāvēšanas formējumā, kur visi eiropieši jutīsies kā mājās, veidos nāciju saimi un kur citas pasaules valstis varēs smelties vērtīgu pieredzi.

Esi pārliecināta! Evaņģēlijā, kas ir pats Jēzus, tu atradīsi drošu un vienmēr dzīvu cerību, uz kuru tu tiecies. Šī cerība pamatojas Kristus uzvarā pār grēku un nāvi. Viņš vēlas, lai tā būtu arī tava uzvara, glābšana un iepriecinājums.

Esi droša! Cerības Evaņģēlijs nepieviļ! Cauri visai tavai vēsturei, vakardienai un šodienai tā ir gaisma, kas apgaismo un norāda tavu ceļu; tas ir spēks, kas palīdz izturēt visas pārbaudes; tas ir jaunās pasaules pravietojums; tas ir jauna sākuma zīme, tas ir aicinājums visiem, ticīgajiem un tāpat arī neticīgajiem, izgaismot jauno ceļu uz “garīgu Eiropu”, lai veidotu  dzīvesprieka pilnu “kopējo māju”.   

 NOSLĒGUMS

Uzticēšanās Marijai

“Pie debesīm parādījās liela zīme,

saulē tērpta sieviete” (Atkal 12:1)

 

Sieviete, pūķis un bērns

122. Baznīcas ceļš visā tās vēstures gaitā tiek pavadīts ar “zīmēm”, kas ir visiem redzamas, bet kas ir jāizskaidro. Starp šādām zīmēm ir Jāņa Atklāsmes grāmatā aprakstītā “lielā zīme”, kas parādījās debesīs un kas stāsta par konfliktu starp sievieti un pūķi.

Saulē tērptā sieviete, tā bija grūta un brēca dzemdēšanas sāpēs (skat. Atkl 12:1-2), var tik uzskatīta kā praviešu Izraēla, kas dzemdē Mesiju ”kam būs ganīt visas tautas ar dzelzs zizli”(Atkl 12:5; sal. Ps 2:9). Bet Viņa ir arī Baznīca, Jaunās Derības tauta, pakļauta vajāšanām un tomēr, Dieva aizstāvēta. Pūķis ir “vecā čūska, to sauc par velnu un sātanu, kas pieviļ visu pasauli”(Atkl 12:9). Konflikts nav vienkāršs: liekas, ka pūķis uzvar, tik liels ir viņa naids pret bezpalīdzīgo sievieti, kas  cieš. Taču būtībā uzvarētājs ir sievietes dzemdētais dēls. Šajā konfliktā viens ir skaidrs: varenais pūķis jau ir sakauts; “viņš tika nomests uz zemi un līdz ar viņu tā eņģeļi”(Atkl 12:9). Viņu uzvarēja Kristus, Dieva veidots cilvēks, ar Viņa nāvi, augšāmcelšanos un mocekļiem “ar tā Jēra asinīm un ar viņa liecības vārdu”(Atkl 12:11). Pat tad, kad pūķis turpina savu opozīciju, nav pamata bailēm, tāpēc ka viņa sakāve jau ir notikusi.

123. Šī ir tā pārliecība, kas pamudina Baznīcu tās svētceļojumā; stāstā par sievieti un pūķi tā arvien no jauna lasa savu vēsturi. Sieviete, kas dzemdē dēlu, liek atcerēties Jaunavu Mariju, sevišķi tajā brīdī, kad sāpju caurdurta pie Krusta, Viņa atgūst savu Dēlu kā pār šīs pasaules prinča uzvarētāju. Viņa tiek uzticēta Jānim, kas, savukārt, tiek uzticēts Viņai (sal. J 19:26-27), tādā veidā viņa kļūst par Baznīcas Māti. Pateicoties šīm saitēm, kas vieno  Mariju ar Baznīcu un Baznīcu ar Mariju, sievietes noslēpums kļūst skaidrāks: “Marija ar savu klātbūtni Baznīcā kā Māte Tam, kas ir atpircis mūs ar savām asinīm, piedalās kā Māte ‘šajā nerimstošajā cīņā pret tumsas spēkiem’, kas turpinās visā cilvēces vēsturē. Un savā ekleziālajā identificējumā kā ‘saulē tērptā sieviete’(Atkl 12:1), var teikt, ka ‘Baznīca jau ir sasniegusi pilnību Vissvētākajā Jaunavā, kur viņa mīt visā savā spožumā un krāšņumā’”.(192) 

124. Visa Baznīca raugās uz Mariju. Pateicoties neskaitāmajām Marijas godam veltītajām svētvietām visā kontinentā, veltīšanās Marijai ir īpaši nozīmīga un plaši izplatīta Eiropas tautu vidū.

Baznīca Eiropā! Turpini apcerēt Mariju, apzinoties, ka Viņa savā “mātes gādībā ir klātesoša daudzu sarežģītu problēmu risināšanā, kas šodien piemeklē atsevišķus cilvēkus, ģimenes un nācijas” un “Viņa nāk palīgā kristiešiem viņu nebeidzamajā cīņā starp labo un ļauno, lai atbalstītu tos, kas ir ‘paklupuši’ un palīdzētu  ‘piecelties’”.(193)

 

Lūgšana Marijai, Cerības Mātei

125. Patiesas mīlestības iedvesmota, Marija šajā apcerē mums atklājas kā Baznīcas personība, kas dāvā cerību, apliecina Dieva žēlsirdīgo darbošanos mūsu dvēseles glābšanā, Kura gaismā Viņa redz savu un visas vēstures attīstības gaitu. Arī šodien Marija palīdz mums izprast visu notiekošo Sava Dēla Jēzus gaismā. Paļāvībā uz Mariju, Svētā Gara veidoto, cerība mūsos aug un nostiprinās.

            Pie Viņas, cerību un mierinājuma Mātes, mēs dziļā pazemībā griežamies ar savu lūgšanu: Viņai mēs uzticam Baznīcas nākotni Eiropā un šī kontinenta visu cilvēku nākotni.

 

Marija, cerību Māte

Vadi mūs pa mūsu dzīves ceļu!

Māci mūs liecināt par dzīvo Dievu;

Palīdzi mums liecināt par Jēzu,

Mūsu vienīgo Glābēju;

Māci būt laipniem pret tuvāko,

Izpalīdzīgiem nabagiem,

Modriem par taisnību,

Taisnīgākas pasaules cēlājiem;

Aizstāvi mūs

Mūsu vēsturiskajā darbā,

Lai Tēva plāns tiek pildīts.

Jaunās pasaules rītausma,

Parādies mums, Cerības Māte,

Un esi nomodā pār mums!

Sargi Baznīcu Eiropā:

Lai tā būtu atvērta Evaņģēlijam;

Lai tā būtu patiesas

Vienotības svētnīca;

Lai tā pildītu savu misiju,

Sludinot, svinot un kalpojot

Cerības Evaņģēlijam 

Par prieku visiem un mieru pasaulē.

Miera Karaliene,

Aizstāvi cilvēci trešajā tūkstošgadē!

Esi nomodā par visiem kristiešiem,

Kas pārliecināti iet pa vienotības ceļu,

Lai harmoniski atjaunotu kontinentu.

Esi nomodā par mūsu jaunatni,

Kas ir mūsu nākotnes cerība,

Lai viņi atsaucas uz Jēzus aicinājumu.

Esi nomodā pār tautu vadītājiem,

Lai viņi veltītu sevi

Vienotas sabiedrības radīšanai,

Kur katrs cilvēks tiek godāts un cienīts.

Marija, dāvā mums Jēzu!

Palīdzi mums mīlēt Jēzu un sekot Viņam,

Kas ir visas cilvēces,

Eiropas un Baznīcas cerība!

Viņš dzīvo ar mums, mūsu vidū, Savā Baznīcā!

Ar Tevi vienoti mēs kopā sakām:

“Nāc, Kungs Jēzu”(Atkl 22:20)

Lai godības cerība,

Kuru Viņš ir ielējis mūsu sirdīs,

Nes taisnības un miera augļus!

 

Romā, Sv.Pētera bazilikā, Svēto apustuļu Pētera un Pāvila svinīgajā vigilijā, 2003.gada 28.jūnijā, mana pontifikāta divdesmit piektajā gadā

                                                                                                Jānis Pāvils II

 

Izmantotā literatūra.

  1. Bīskapu Sinodes II Speciālā Asambleja par Eiropu, Noslēguma vēstījums, I: L’Oservatore Romano, 1999, 23.oktobris, 5.

  2. Bīskapu Sinodes II Speciālā Asambleja par Eiropu, Instrumentum Laboris, 90-91:

            L’Oservatore Romano, 1999, 6.augusts – papild., 17-18

  1. Jānis Pāvils II, Bulla Incarnationis Mysterium (1998, 29.novembris), 3-4; AAS 91 (1999), 132,133.

  2. Jānis Pāvils II, Apustuliskā vēstule Tertio Millenio Adveniente (1994, 10.novembrī), 38: AAS 87 (1995), 30.

  3. Angelus Address (1996, 23.jūnijā), 2: Insegnamenti XIX/I (1996), 1599-1600.

  4. Bīskapu Sinodes I Speciālā Asambleja par Eiropu, Final Declaration (1991, 13.dec.), 2: Ench. Vat. 13, Nr.619.

  5. Ibid., 3, loc. Cit. 621.

  6. Bīskapu Sinodes II Speciālā Asambleja par Eiropu, Instrumentum Laboris, 3: L’Oservatore Romano, 1999, 6.augusts – papild., 3.

  7. Jānis Pāvils II, Homily for the Concluding of the Second Special Assembly of the Synod for Europe (1999. 23.okt.), I: AAS 92 (2000), 177.

  8.  Bīskapu Sinodes II Speciālā Asambleja par Eiropu, Final Message, 2: L’Oservatore Romano, 1999, 23.okt., 5.

  9. Jānis Pāvils II, Homily for the Concluding of the Second Special Assembly of the Synod for Europe (1999. 23.okt.), 4: AAS 92 (2000), 179.

  10.  Ibid.

  11.  Propositio 1.

  12. Bīskapu Sinodes II Speciālā Asambleja par Eiropu, Instrumentum Laboris, 3: L’Oservatore Romano, 1999, 6.augusts – papild., 2-3.

  13. Ibid., 12-13, 16-19, loc. Cit., 4-6; Idem, Relatio ante disceptationem, I: L’Oservatore Romano, 1999, 3.okt., 6-7; Idem, Relatio post disceptationem, II, A: L’Oservatore Romano, 1999, 11-12. okt., 10.

  14. Bīskapu Sinodes II Speciālā Asambleja par Eiropu, Relatio ante disceptationem, I, 1,2: : L’Oservatore Romano, 1999, 3.okt., 6.

  15. Propositio 5a.

  16. Bīskapu Sinodes II Speciālā Asambleja par Eiropu, Final Message, 2: L’Oservatore Romano, 1999, 23.okt., 5.

  17. Propositio 5a. Kultūras un starpreliģiskā dialoga Pontifikālā padome, Jesus Christ The Bearer of the Water of Life. A Christian Reflection on the New Age, Vatican City, 2003.

  18. Propositio 5a.

  19. Bīskapu Sinodes II Speciālā Asambleja par Eiropu, Final Message, 6: L’Oservatore Romano, 1999, 23.okt., 5.

  20. Jānis Pāvils II, Angelus Address (1996, 25.aug.), 2; Insegnamenti XIX/2 (1996), 237; Propositio 9.

  21. Bīskapu Sinodes II Speciālā Asambleja par Eiropu, Instrumentum Laboris, 88: L’Oservatore Romano, 1999, 6.augusts – papild., 17.

  22. Jānis Pāvils II, Homily during the Concluding Mass of the Second Special Assembly of the Synod for Europe (1999, 23.oct.), 4: AAS 92 (2000), 179.

  23. Jānis Pāvils II, Post Synodal Apostolic Exhortation Christefideles Laici (1988, 30.dec.), 26: AAS 81 (1989), 439.

  24. Propositio 21.

  25. Ibid.

  26. Propositio 9.

  27. Ibid.

  28. Propositio 4, 1.

  29. . Jānis Pāvils II, Homily during the Concluding Mass of the Second Special Assembly of the Synod for Europe (1999, 23.oct.), 2: AAS 92 (2000), 178.

  30. Bīskapu Sinodes II Speciālā Asambleja par Eiropu, Final Message, 2: L’Oservatore Romano, 1999, 23.okt., 5.

  31. Propositio 4, 2.

  32. Jānis Pāvils II, Encyclical Letter Centesimus Annus (1991, 1.maijs), 47: AAS 83 (1991), 852.

  33. Propositio 4, 1.

  34. Bīskapu Sinodes II Speciālā Asambleja par Eiropu, Instrumentum Laboris, 3: L’Oservatore Romano, 1999, 6.augusts – papild., 8.

  35. Jānis Pāvils II, Homily during the Concluding Mass of the Second Special Assembly of the Synod for Europe (1999, 23.oct.), 2: AAS 92 (2000), 178; Ticības doktrīnas kongregācija, Deklarācija Dominus Iesus (2000, 6.augusts), 754.

  36. Sal. Propositio 5.

  37. Sal. Jānis Pāvils II, Encikliskā vēstule Dominum et Vivificantem (1986, 18.maijs), 7: AAS 78 (1986), 816; Ticības doktrīnas kongregācija, deklarācija Dominum Iesus (2000, 6.augusts), 16: Aas 92 (2000), 756-757.

  38. Pāvils VI, Encikliskā vēstule Misterium Fidei (1965, 3.sept); AAS 57 (1965), 762-763. Sal. Ritu svētā kongregācija, Instrukcija Eucharisticum Mysterium (1967, 25.maijā), 9: AAS 59 (1967), 547; Catechism of the Catholic Church, Nr. 1374.

  39. Tridentas ekumēniskā padome, Decretum De ss. Eucharistia, can. I: DS 1651; sal. cap. 3; DS 1641.

  40. Jānis Pāvils II, Encikliskā vēstule Ecclesia de Eucharistia  (2003, 17.aprīlis), 15: L’Oservatore Romano, 2003, 18.aprilī, 2.

  41. Sal. Svētais Augustīns, In Ioannis Evangelium, Tractatus VI, cap. I, 7: PL 35, 1428; Svētais Jānis Hrizostoms, In Proditionem Iudae, hom. I, 6: PG 49, 380C.

  42. Sal. II Vatikāna ekumēniskais koncils, Konstitūcija par Svēto liturģiju Sacrosanctum Concilium, 7; Dogmātiskā konstitūcija par Baznīcu Lumen Gentium, 50; Pāvils VI, Encikliskā vēstule Mysterium Fidei (1965, 3.sept.): AAS 57 (1965), 762-763; Ritu svētā kongregācija, Instrukcija Eucharisticum Mysterium (1967, 25.maijs), 9: AAS 59 (1967), 547; Catechism of the Catholic Church, Nr. 1373-1374.

  43. Jānis Pāvils II, Motu Proprio Spes Ædificandi (1999, 1.oktobris), 1: AAS 92 (2000),220.

  44. Sal. Jānis Pāvils II, Address to the Polish Parliament, Warsaw, (1999, 11.jūnijs), 6: Insegnamenti, XXII/I (1999), 1276.

  45. Sal. Jānis Pāvils II, Address during the Departure Ceremony at Krakow Airport (1997), 4: Insegnamenti, XX/I (1997), 1496-1497.

  46. Bīskapu Sinodes II Speciālā Asambleja par Eiropu, Final Message, Nr.4: L’Oservatore Romano, 1999, 23.okt., 5.

  47. Sal. Propositio 15, 1; Catechism of the Catholic Church, Nr. 773; Jānis Pāvils II, Apustuliskā vēstule Mulieris Dignitatem (1988, 15.augusts), 27: AAS 80 (1988), 1718.

  48. Sal. Propositio 15, 1.

  49. Propositio 21.

  50. Bīskapu Sinodes II Speciālā Asambleja par Eiropu, Final Message, Nr.4: L’Oservatore Romano, 1999, 23.okt., 5.

  51. Propositio 9.

  52. Ibid.

  53. Ibid.

  54. Sal. Propositio 22.

  55. Jānis Pāvils II, Pēc-sinodes apustuliskais aicinājums Pastores Dabo Vobis (1992, 25.marts), 15: AAS 84 (1992), 679-680.

  56. Sal. ibid., 29, loc.cit., 703-705; Propositio 18.

  57. Sal. Code of Canons of the Oriental Churches, 373. kanons.

  58. Sal. Code of Canon Law, 277,1 kanons.

  59. Sal. Pāvils VI, Encikliskā vēstule Sacerdotalis Coelibatus (1967, 24.jūnijs), 40: AAS 59 (1967), 673.

  60. Sal. Propositio 18.

  61. Sal. Ibid.

  62. Bīskapu Sinodes II Speciālā Asambleja, Final Message, Nr.4: L’Oservatore Romano, 1999, 23.okt., 5.

  63. Sal. II Vatikāna ekumēniskais koncils, Dogmatiskā konstitūcija par Baznīcu Lumen Gentium, 29.

  64. Sal. Propositio 19.

  65. Sal. ibid.

  66. Bīskapu Sinodes II Speciālā Asambleja par Eiropu, Relatio ante disceptationem, III: L’Oservatore Romano, 1999, 3.okt., 9.

  67. Propositio 17.

  68. Sal. ibid.

  69. Jānis Pāvils II, Address to the Participants in the Congress on the Theme “New Vocations for a New Europe”  (1997, 9.maijs), 1-3: Insegnamenti XX/I (1997), 917-918.

  70. Jānis Pāvils II, Pēc-sinodes apustuliskais aicinājums Christefideled Laici (1988, 30.dec.), 7: AAS 81 (1989), 404.

  71. Bīskapu Sinodes II Speciālā Asambleja par Eiropu, Instrumentum Laboris, Nr. 82: L’Oservatore Romano, 1999, 6.augusts, 16.

  72.  Sal. Propositio 29.

  73. Sal. Propositio 30.

  74. Sal. ibid.

  75. Pāvils VI, Apustuliskais aicinājums Evangelii Nuntiandi (1975, 8.dec.), 14: AAS 68 (1976), 13.

  76. Sal. Propositio 3b.

  77. Sal. Jānis Pāvils II, Encikliskā vēstule Redemptoris Missio (1990, 7. dec.), 37: AAS 83 (1991), 282-286.

  78. Bīskapu Sinodes II Speciālā Asambleja par Eiropu, Relatio ante disceptationem, I, 2: L’Oservatore Romano, 1999, 3.okt., 7.

  79. Sal. Propositio 3a.

  80. Bīskapu Sinodes II Speciālā Asambleja par Eiropu, Relatio ante disceptationem, III, 1: L’Oservatore Romano, 1999, 3.okt., 8.

  81. Sal. Bīskapu Sinodes II Speciālā Asambleja par Eiropu, Instrumentum Laboris, Nr.53, 1: L’Oservatore Romano, 1999, 6.augusts. – Papild., 12.

  82.  Sal. Propositio 4,1.

  83. Sal. Propositio 26,1.

  84. Bīskapu Sinodes II Speciālā Asambleja par Eiropu, Relatio ante disceptationem, III, 1: L’Oservatore Romano, 1999, 3.okt., 9.

  85. Pāvils VI, Apustuliskais aicinājums Evangelii Nuntiandi (1975, 8. dec.), 41: AAS 68 (1976), 31.

  86. Propositio 8,1.

  87. Sal. Propositio 8,2.

  88. Sal. Propositiones  8, 1a-b;6.

  89. Sal. Jānis Pāvils II, Apustuliskais aicinājums Catechesi Tradendae (1979, 16.okt.), 21: AAS 71 (1979), 1294-1295.

  90. Sal. Propositio 24.

  91. Sal. Propositio 8, 1c.

  92. Sal. Propositio 24.

  93. Sal. Propositio 22.

  94. Sal. Jānis Pāvils II, Address to the Presidents of the European Episcopal Conferences (1993, 16.apr.), 1: AAS 86 (1994), 227.

  95. Jānis Pāvils II, Address during the Ecumenical Liturgy of the Word in Padeborn Catherdral ( 1996, 22. jūnijs), 5: Insegnamenti XIX/I (1996), 1571.

  96. Pāvils VI, Vēstule 1970.g.13.janvārī: Tomos Agapis, Rome-Istanbul, 1971, 610-611; sal. Jānis Pāvils II, Encikliskā vēstule Ut Unum Sint ( 1995, 25.maijs), 99: AAS 87 (1995), 980.

  97. Jānis Pāvils II, Encikliskā vēstule Redemptoris Missio ( 1990, 7.dec.), 55: AAS 83 (1991), 302.

100.Ibid., 36; loc. Cit., 281.

101.Sal. Bīskapu Sinodes I Speciālā Asambleja par Eiropu, Final Declaration, (1991, 13.dec.), 8: Ench. Vat., Nos. 653-655; II Speciālā asambleja, Instrumentum Laboris, 62:  L’Oservatore Romano, 1999, 6.augusts – Supp., 13; Propositio 10.

102. Propositio 10; sal. Komisija par attiecībām ar jūdiem, We Remember: A Reflection on the Shoah, 1998, 16. marts, Ench. Vat., 1, Nos. 520-550.

103. Bīskapu Sinodes – I Speciālā Asambleja par Eiropu, Final Declaration, (1991, 13.dec.), 9; Ench. Vat., 13,  Nr. 656.

104. Sal. Propositio 11.

105. Sal. Ibid.

106. Jānis Pāvils II, Address to the Diplomatic Corps (1985, 12.janv.), 3: AAS 77 (1985), 650.

107. II Vatikāna ekumēniskais koncils, Declaration on Religious Freedom Dignitatis Humanae, 2.

108. Sal. Propositio 23.

109. Sal. Propositio 25 un 26,2.

110. Sal. Propositio  26,3.

111. Sal. Propositio 27.

112. Jānis Pāvils II, Letter to Artists (1999, 14.apr.), 12: AAS 91 (1999), 1168.

113. Sal. Propositio 7b-c.

114. Sal. Jānis Pāvils II, Address during the Prayer Vigil at Tor Vergata on the occasion of the XV World Youth Day (2000, 19.augusts), 6: Insegnamenti XXIII/2 (2000), 212.

115. Sal.Sociālo komunikāciju pontifikālā padome, Ethics in Social Communications, Vatican City, 2000, 4.jūnijs.

116.  Sal. Propositio 12.

117. Sal. Propositio 12.

118. II Vatikāna ekumēniskais koncils, Dogmatic Constitution on Divine Revelation Dei Verbum, 25.

119. Sal. Propositio 14.

120. Constitution on the Sacred Liturgy Sacrosanctum Consilium, 8.

121. Sal. Propositio 14; Bīskapu Sinodes II Speciālā Asambleja par Eiropu, Relatio ante disceptationem, III, 2; L’Oservatore Romano, 1999, 3.okt., 9.

122. Sal. Propositio 15,2a.

123. II Vatikāna ekumēniskais koncils, Dekrēts par priesteru dzīvi un kalpošanu Presbyterorum Ordinis, 5.

124. II Vatikāna ekumēniskais koncils, Dogmatic Constitution on Divine Revelation, .

 Lumen Gentium, 11.

125. Jānis Pāvils II, Encikliskā vēstule Eclesia De Eucharistia (2003, 17.apr.), 20:

 L’Oservatore Romano, 2003, 18. apr., 3.

126.Jānis Pāvils II, Address at the General Audience (2000, 25.okt.), 2:      Insegnamenti XXIII/2 (2000), 697.

127. Propositio 16.

128. Sal. Bīskapu Sinodes II Speciālā Asambleja par Eiropu, Relatio ante disceptationem, III, 2: L’Oservatore Romano,  (1999, 3.okt.), 9.

129. Sal. Propositio 16.

130. Sal. Jānis Pāvils II, Motu Proprio Misericordia Dei (2002, 7.apr.), 4: AAS 94 (2002), 456-457.

131. Sal. Propositio 16;  Jānis Pāvils II, Letter to the Priests for the Holy Thursday 2002 (2002, 17.marts), 4: AAS 94 (2002(, 435-436.

132. Sal. Propositio 14c.

133. Sal. ibid.

134. Sal. Svētās liturģijas konstitūcija Sacrosanctum Concilium, 100.

135. Sal. Propositio 14c un 20.

136. Sal. Propositio  20.

137. Jānis Pāvils II, Apustuliskā vēstule Rosarium Virginis Mariae (2002, 16.okt.), 3: AAS 95 (2003), 7.

138. Sal. Propositio 14.

139. Jānis Pāvils II, Apustuliskā vēstule Dies Domini (1998, 31.maijs), 4: AAS 90 (1998), 716.

140. Jānis Pāvils II, Encikliskā vēstule Redemptor Hominis (1979, 4.marts), 10: AAS 71 (1979), 274.

141. Bīskapu Sinodes  II  Speciālā asambleja par Eiropu, Instrumentum Laboris, 72:  L’Oservatore Romano, 1999, 6.augusts, Suool., 15.

142. II Vatikāna ekumēniskais koncils, Dogmatic Constitution on the Church Lumen Gentium, I.

143. Jānis Pāvils II, Encikliskā vēstule Evangelium Vitae (1995, 25.marts), 90: AAS 87 (1995), 503.

144. Sal. Propositio 33.

145. Propositio 35.

146. Sal. Propositio 36.

147. Sal. Propositio 31.

148. II Vatikāna ekumēniskais koncils, Pastoral Constitution on the Church in the Modern World Gaudium et Spes, 48.

149. Sal. Propositio 31.

150.  Jānis Pāvils II, Address to the Third World Meeting with Families on the Occasion of their Jubilee, (2000, 14.okt.), 6: Insegnamenti XXIII/2 (2000), 603.

151. Jānis Pāvils II, Apustuliskais aicinājums Familiaris Consortio (1981, 22. nov.), 17: AAS 74(1982), 99-100.

152. Jānis Pāvils II, Encikliskā vēstule Centesimus Annus (1991,1.maijs), 39: AAS 83 (1991), 842.

153. Sal. Jānis Pāvils II, Pēc-sinodes apustuliskais aicinājums Christefideles Laici (1988, 30.dec.), 40: AAS 81 (1989), 469.

154. Sal. Jānis Pāvils II, Address to the First World Meeting with Families (1994, 8.okt.), 7: AAS 87 (1995), 587.

155. Sal. Propositio 32.

156. II Vatikāna ekumēniskais koncils, Pastoral Constitution on the Church in the Modern World Gaudium et Spes, 51.

157. Jānis Pāvils II, Encikliskā vēstule Evangelium Vitae (1995, 25.marts), 63: AAS 87 (1995), 473.

158. Ibid., 95: loc. Cit. 509.

159. Jānis Pāvils II, Address to the new Ambassador of Norway to the Holy See, (1995, 25.marts),: Insegnamenti XVIII/I (1995), 857.

160.  Propositio 32.

161. Pastoral Constitution on the Church in the Modern World Gaudium et Spes, 57.

162. Sal. Propositio 28; Bīskapu sinodes I Speciālā Asambleja par Eiropu, Final Message, (1991, 13.dec.), 10: Ench. Vat. 13, Nos. 659-669.

163. Sal. Propositio 23.

164.Sal. Propositio 28.

165.Propositio 34.

166. Sal. Bīskapu kongregācija, Instrukcija Nemo Est ( 1969, 22.augusts), 16: AAS 61 (1969), 621-622; CIC, kanosns 294 un 518; CCEO, kanons 280 § 1.

167. Sal. Bīskapu Sinodes II Speciālā Asambleja  par Eiropu, Final Message, 5: L’Osservatore Romano, 1999, 23.oktobris, 6.

168. Jānis Pāvils II, Homily at the Conclusion of the Second Special Assembly for Europe of the Synod of Bishops, (1999, 23.okt.), 5: AAS 92 (2000), 179.

169. Propositio 39.

170. Ibid.

171. Sal. ibid.; Propositio 28.

172. Jānis Pāvils II, Letter to Cardinal Miloslav Vlk, President of European Episcopal Conferences (2000, 16.okt.), 7: Insegnamenti, XXIII/2 (2000), 628.

173. Ibid.

174. Jānis Pāvils II, Message for the 2000 Day of Peace (1999, 8.dec.), 17: AAS 92 (2000), 367-368.

175. Jānis Pāvils II, Encikliskā vēstule, Centesimus Annus (1991, 1.maijs), 35: AAS 83 (1991), 837.

176. Sal. Propositio 39.

177. Bīskapu Sinodes II Speciālā asambleja par Eiropu, Instrumentum Laboris, 85: L’Osservatore Romano, 1999, 6.augusts, Suppl., 17; sal. Propositio 39.

178. Sal. Jānis Pāvils II, Address to the Office of the Presidency of the European Parliament (1979, 5.apr.), insegnamenti, II/1 (1979), 796-799.

179. Sal. Propositio 37.

180. II Vatikāna ekumēniskais koncils, Pastoral Constitution on the Church in the Modern World Gaudium et Spes, 76.

181. Sal. Jānis Pāvils II, Address to the Diplomatic Corps (2003, 13.janv.), 5: L’Osservatore Romano, 2003, 13-14.janv., 6.

182. Bīskapu Sinodes II Speciālā asambleja par Eiropu, Final message, 6: L’Oservatore Romano, 1999, 23.okt., 5.

183. Jānis Pāvils II, Letter to Cardinal Miloslav Vlk, President of European Episcopal Conferences (2000, 16.okt.), 7: Insegnamenti, XXIII/2 (2000), 626.

184. Sal. Bīskapu Sinodes I Speciālā asambleja par Eiropu, Final Declaration, 10: Ench. Vat. 13, Nr. 669.

185.  Sal. Propositio 32.

186. Sal. ibid.

187. Jānis Pāvils II, Address to the Presidents of the Episcopal Conferences of Europe (1993, 16.apr.), 5: AAS 86 (1994), 229.

188. Sal. Propositio 39d.

189. Jānis Pāvils II, Homily during the Ecumenical Celebration on the occasion of the Special Assembly for Europe of the Synod of Bishops (1991, 7.dec.), 6: Insegnamenti XIV/2 (1991), 1330.

190. Jānis Pāvils II, Homily for the Opening of the Second Special Assembly of the Synod for Europe (1999, 1.okt.), 3: AAS 92 (2000), 174-175.

191. Address to European Authorities and to the President of the Episcopal Conferences of Europe (1982, 9.nov.), 4: AAS 75 (1983), 330.

192. Jānis Pāvils II, Encikliskā vēstule Redemptoris Mater (1987, 25.marts), 47: AAS 79 (1987), 426. Ibid., 52: loc. Cit., 432; sal. Propositio 40.


Web master