Parastā liturģiskā laika 19.svētdiena, Psaltērija XIX nedēļa

Vadlīnija: Atjauno mūs atkal, Tu Dievs, mūsu palīgs, remdē Savas dusmas pret mums! (Ps 85, 5)

Ievads: Šīsdienas liturģija mūs aicina lūgt Dievu, lai Viņš vairotu mūsu sirdīs mīlestības garu, lai mēs izpelnītu solīto mantojumu.

Grēku nožēlas brīdis

Kungs, palīdzība tiem, kas Viņu bīstas, apžēlojies par mums.
Kristu, pacietīgs un žēlsirdības pilns, apžēlojies par mums.
Kungs, kas modini žēlsirdību, apžēlojies par mums.

I lasījums (1 Ķēn 19, 9a. 11-13)

Apsolot pravietim Elijam par tikšanām ar Sevi, Kungs nosauc visus raksturiezīmes Dieva parādīšanas laikā, kuri mums liekas par dabiskiem. Protams, kad debesu un zemes Valdnieks parādās šajā pasaulē, var parādīties arī vējš, kas pleš kalnus, zemestrīce un uguns. Bet Svētie Raksti mums saka, kas tas viss – mūsu pasaules parādības, kuras pavada Visspēcīgā atnākšanu. Ne šeit Kungs, tā kategoriski apgalvo. Šo kataklizmu vietā, Dievs parādās šajā pasaulē kā klusa vēja dvesma, kas atgādina pašas dzīves elpu. Dievs – ir kaut kas cits, atšķirīgs no Viņa klātbūtnes redzamām izpausmēm..

Psalms 85 (84)

II lasījums (Rom 9, 1-5)

Otrajā lasījumā mēs pievērstam uzmanību Pāvela attiecībām pret saviem radiem. Kurš no mums ir gatavs teikt „es vēlos pats nošķirties no Kristu par saviem brāļiem, kuri ir tuvi man pēc miesas”. Vai ir cilvēka spēkos piekrist tam, to cilvēku dēļ, ar kuriem tu esi tuvs miesas dēļ. Pat ne ar radiem, bet tikai ar vēsturi, zemi, tradīcijām, kuri nav saistīti ar ticību. Droši vien šīs slāpes dalīt augšāmcelšanas gaismu ar tiem, it kā liekas, ar kuriem gandrīz nav nekādu līdzību un ir īstas apustuliskuma pamatiezīme.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 14, 22-33)

Šajā fragmentā mēs lasām par iešanu pa ūdeni, šeit ir vārdi, kuri ļauj mums sajust sevi par Dieva bērniem. Vārdi, kuri katru reizi skan mūsos visgrūtākajos brīžos mūsu dzīvē: „… Tas esmu Es, nebaidieties”. Pasaule ir šausmīga. Kad mēs skatāmies apkārt sev, mēs saprotam, kā tā ir šausmīga, cietsirdīga un asiņaina. Bet šie vārdi dod mūs drosmi iziet no mūsu laivas plosošajā jūrā. Un šis ļauj mums būt augstākiem par savas un radinieku dzīves bailēm, bet pielipināties tikai vienīgām bailēm – bailēm apvainot Dievu. Vēl ko mums jāsaprot, mūsuizplūdums pret Dievu vienmēr notiek vienatnē. Kā Pēteris piecēlās un, atstājot savus draugus laivā, viens gāja pie Jēzus pa viļņiem, tā arī mēs sasniedzam patieso dievišķo saskarsmi, tikai tad, kad aizveram aiz sevis savas istabas durvis un paliekam vienatnē ar Dievu.

Euharistiskais dialogs pēc komūnijas

Vienalga, vai es sākšu šo vai citu darbu,
vai es ciešu, vai ilgojos pēc kaut kā, -
Kungs, Tu esi mana vienīga cerība!
Lai gudrais uzticās savām zināšanām,
cits – savām cilvēka prasmēs,
kaut kas – savai varai vai vēl kaut kādam tukšumam.
Man tas viss liekas izgaistošs un nepastāvīgs,
Es uzticos Tev,
jo, Kungs, Tu esi mana vienīga cerība!

(Svētais Bernards)

Mises noslēgums un vadlīnija

Esiet žēlsirdīgi pret visiem cilvēkiem tāpat kā Dievs ir žēlsirdīgs pret mums!