SOCIĀLAIS GARĪGUMS

No Dieva kalpa un Kustības dibinātāja Guljelmo Džakvintas rakstiem (Rekolekcijas, 1977.g. 25. aprīlis, nepublicēts)

Brālība nav kā kāda lieta, kas tiek kaut kādā veidā pievienota mūsu svētuma vēstījumam, bet gan ir sekas. Tā ir svētuma ieplūšana reālā pasaulē kur atrodas mani brāļi, kuriem nepieciešams nonākt līdz mīlestības pilnībai uz Dievu un savā starpā. Bieži vien mēs kristieši aizmirstam par to, ka vispirms jāatbild Dievam, bet aizmirstam vai arī maksimāli samazinām mīlestības pilnas attiecības uz brāļiem un turklāt nespējam saprast, ka Kungs, kā Viņš pats mums to ir atklājis, mūs tiesās pēc mūsu mīlestības uz brāļiem”. „Biju izsalcis, biju izslāpis, biju cietumā...”: tā būs mūsu sirdsapziņas izmeklēšana. Patiešām, man brālī ir jāsaskata Viņš: tā ir pirmā līdzības cilvēks-Dievs-cilvēks daļa, tā ir fakta, ka viss dzimst no Tēva mīlestības, kas rada, no Dēla, kas mūs atpestī mīlestībā, no Svētā Gara, kas mūs darbina mīlestībā, pazīšana un saprašana. Kad vienreiz ir pieņemti šie principi, tad nepieciešams izdzīvot to sekas. Brālis ir konkrēta Tēva, Dēla, Svētā Gara inkarnācija, ir radība, kurā man ir jāsaskata Trīsvienība. 


Dievs grib, lai katrs cilvēks būtu laimīgs savā dzīvē. Mūsu laikā mēs nedzīvojam kā brāļi un māsas cilvēciskā sabiedrībā, starp mums nav brālības attiecības, nav brālības. Šodien mēs redzam, ka ir daudz karu, vardarbības un citas ļaunas darbības, kas nedot cilvēkiem nekādu prieku. Redzam, ka cilvēki cits citu apmelo, sakot: “Tevi nemānīs, nedzīvosi”. Ja mēs salīdzinām cilvēciskas attiecības mūsu šodienas sabiedrībā ar brāļu un māsu attiecībām labā ģimenes modelī, mēs redzēsim, ka mūsdienu sabiedrībā nav brālības. Lai mūsu sabiedrībā būtu miers, prieks un draudzība katram cilvēkam jāpaļaujas uz brālību. 
 

Universālās brālības lūgšana

Tev, mūsu Kungam,
Tavu radību Radītājam,
bet jo īpaši – Tēvam,
ir mūsu – Tavu bērnu,
kuri vairs neprot būt brāļi, lūgšana.

Atgriezies vēlreiz mūsu vidū
kā tēvs, māte, brālis,
un ļauj mums izjust Tavu klātbūtni,
lai mitētos mūsu bērnišķīgie ķīviņi
un atkal iestātos miers, dievišķās brālības priekā.

Dieva kalps G.Džakvinta  


ĞIMENES GARĪGUMS un PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

“Mīlestības skola”

Pagājušajā gadā es atklāju Points-Cœur bezpeļņas katoļu organizāciju, kas tika nodibināta 1990.gadā Francijā un kas tagad atrodas maznodrošinātos rajonos 25 dažādās valstīs. Šī misija ir draudzības aicinājums ar tiem, kuri cieš visvairāk, galvenokārt nabadzīgajos rajonos, bērnunamos, cietumos, atkritumu izgāztuvēs, patversmēs un pansionātos. Īsi sakot, šī ir vienkāršas klātbūtnes misija, caur kuru mēs vēlamies nest Jēzus mīlestību citiem. Pavisam drīz es sapratu, ka vēlos sekot šim Dieva aicinājumam, un tā nu Viņš pagājušā gada septembrī mani aizveda uz Senegālu - brīnišķīgi krāsainu, skaistu un tradīcijām bagātu Rietumāfrikas valsti. Es dzīvoju pavisam vienkāršu dzīvi nabadzīgā un pārapdzīvotā Dakāras rajonā Arafat, un mūsu kopiena pašlaik sastāv no 6 brīvprātīgajiem - tādiem, kā es. Izdzīvojot intensīvu lūgšanas dzīvi, mūsu mērķis, pavisam vienkārši sakot, ir iemācīties mīlēt. Un, manuprāt, vislabākais veids, kā dot jums nelielu ieskatu šīs misijas būtībā, ir īsi pastāstīt par šīm konkrētajām sastapšanās reizēm ar pašu Jēzu caur citiem.  
 
Kādu reizi kāds no tik bieži šeit sastopamajiem ubagotāju puikām bez apaviem uz drēbēs, kuras sākotnējo krāsu es pat vairs nespēju iedomāties, ieraudzījus mani, balto cilvēku, kas te vienmēr ir uzskatīts par bagātu, vārgiem, bet apņēmīgiem soļiem devās man pretī ar izstieptu, tukšu un netīru roku. Sāpīgā veidā ieraugot viņa ievainoto cilvēcību un nezinot, kā rīkoties, mana sirds sažņaudzās. Pēkšņi es izstieptajā plaukstā viņam naudas vietā “iedevu pieci”, maigi noglāstīju viņa galvu, ieskatījos viņam dziļi acīs, cenšoties viņu ļoti stipri apskaut vien ar skatienu, un volofu valodā smaidot apjautājos “Nangi ci jamm? Noo tudd? (Kā tev klājas/Vai tu esi mierā? Kā tevi sauc?)”. Tas, kā puikas seja pēkšņi izmainījās aizmigloja manu skatienu - es nevarēju novaldīt asaras. Viņa acis, kas vēl pirms mirkļa likās nesam visas cilvēces ciešanas no pārsteiguma atvērās pavisam plašas, un viņš man dāvāja vienu no skaistākajiem smaidiem, kādu es esmu redzējusi. Pārvarēdams savu milzīgo pārsteigumu, viņš man klusi atbildēja “jamm rekk (Tikai miers)”, pavisam aizmirsdams, ka sākotnēji vēlējās no manis kādu monētu. Pēc kāda brīža, turpinot savu ceļu, es redzēju, kā mazais puika vēl ilgi uz manis atskatījās, nevienu mirkli nezaudējot savu brīnišķīgo smaidu. Pat ja es nespēju viņam neko īsti dot vai palīdzēt, tas, kas viņam tajā brīdī bija vajadzīgs, bija kāds, kas viņu patiesi redzētu kaut uz mazu mirkli, nevis labākajā gadījumā noignorētu vai pat pretīgumā novērstos, pie kā viņš tik ļoti ir pieradis. Taču es arī ticu, ka šī sastapšanās man pašai bija dota kā neizmērojami lielāka dāvana nekā mazajam puikam, jo tā ļoti spēcīgā veidā palīdzēja man dziļāk atklāt mūsu visu patiesās alkas - būt redzētiem un mīlētiem.   
 
Kādu citu reizi es ar vienu savas kopienas brāli apciemojām mūsu draugu Sidi, kurš strādā Dakāras atkritumu izgāztuvē, par to saņemot niecīgu naudu izdzīvošanai, un kurš ir bijis Points-Coer draugs jau daudzus gadus. Par spīti videi, kurā viņš atrodas, Sidi vienmēr ir spējis saglabāt savu skaisto un tīro sirdi, kas patiesi līdzinās bērna sirdij. Viņš spēj atrast prieku it visā un ar to dalīties ar tiem, kas viņam ir apkārt. Tajā reizē mēs trīs kopā strādājām zem svelmainās saules, ar rokām šķirojot atkritumus, mēs atpūtāmies tad, kad viņš atpūtās, mēs kopā ēdām pusdienas, un mēs dzērām viņa taisīto atayu (Senegālas tradicionālā tēja), ko viņš ar lielu dāsnumu izdalīja visiem apkārt strādājošajiem cilvēkiem. Visa vizīte man likās kā dziļa un mierpilna adorācija - gluži kā kapelā katru dienu pavisam vienkāršā veidā es atrodos Jēzus klātbūtnē, tā arī te es pavisam vienkārši izbaudīju Sidi klātbūtni, kurā Jēzus pats bija tik ļoti klātesošs. Īsi sakot, mēs nepiespiesti un netraucējot kļuvām par daļu no viņa pavisam parastās trešdienas. Mēs nesamākslotā veidā pilnīgi izdzīvojām viņa realitāti tajās pāris stundās, kas kādā mierpilna klusuma brīdī lika viņam mums abiem aizkustinoši pateikt “Je vous aime (es jūs mīlu)”. Tajā brīdī mūs nešķīra nekas - ne finansiālais stāvoklis, ne ādas krāsa, ne kultūra, ne dzīvesveida atšķirības - mēs bijām trīs cilvēki, kas ar savu draudzību izveidoja mīlestības, piederības un miera oāzi šajā atkritumu un ciešanu piepildītajā Senegālas nostūrī.  
 
Caur pavisam vienkāršām sastapšanās reizēm, un mazām, šķietami ikdienišķām situācijām mēs esam aicināti raudzīties un iepazīt dziļāk to skaistumu un cieņu, kas ir katrā cilvēkā. Mēs mācāmies ļauties mūsu skatienam tikt mīlestības izmainītam. Un tieši tāpēc šī misija nekad nebeigsies. Tā sākās šeit, Senegālā, un turpināsies arī tad, kad pēc dažiem mēnešiem atkal atgriezīšos mājās. Tā turpināsies visu manu dzīvi.
 Kristīne Pētersone


LAJU GARĪGUMS

Pateicības no bērniem, par Gavēņa laika kalendāru.

Liels paldies par iespēju piedalīties gavēņa kalendāra veidošanā facebookā. Man ļoti patika sniegt savu ieguldījumu šajā izzinošā projektā. Šādā veidā bija saistoši ne tikai izpildīt uzdevumus un uzzināt kaut ko jaunu, bet arī darboties līdzi procesam, iegūt pieredzi.  
 Man arī ļoti patika pati ideja, ka tieši bērni ieraksta savas balsis – piesaistoši un interesanti.  
 Evelīna Raudive   
 
  1.Forši ka bija bērnu iesaistīšana kalendāra tapšanā.  
 2.Bija jāpārvar slinkums, nedarīt nevarēja, jo tad nekā nebūtu. Tas māca vienmēr pildīt pienākumus, un darīt labas lietas brīvprātīgi un labprāt.  
 3.Kalendārs kā video ir labāka un interesantāka, saprotamāka nekā tikai teksts.  
 4.Kalendārs ir atgādinājums visas 40 dienas par gavēni un apņemšanos. Ja nav kalendāra ātri viss iesāktais var aizmirsties.  
 5. Šoreiz arī labāk sanāca pārdomāt svētos rakstus. Gan praviešus gan Jēzus kalpošanas notikumus.  
 Lelde Leimane